Kategorija: Grāmatu fragmenti

Aleksandrs Hakimovs – Varnašrama-dharma

Grāmatas fragmenti

Priekšvārds

Mūsdienu zinātnei neizprotamā pasaule ir materiālas un garīgas enerģijas apvienojums. Materiālajā ķermenī ieslodzītā, mūžīgā dzīvā būtne šai pasaulē dara materiālus darbus. Ja cilvēks cenšas apmierināt tikai materiālas vajadzības un atstāj novārtā garīgu izaugsmi, tad viņa dzīve beidzas ar sabrukumu.

Varnašrama dharma ir garīga sociāla iekārta. Tā pilnībā apvieno ķermeņa prasības, kam nepieciešama ne tikai materiāla uzturēšana, bet arī vajadzība izzināt savu garīgumu un attiecības ar Dievu. Varnašramas sistēma sniedz pilnīgu izpratni, ka nepietiek tikai apmierināt vajadzību pēc ēdiena, miega, seksa un aizsardzības, ka nepieciešams arī uzturēt mūžīgas attiecības ar Dievu. Un otrādi, ja cilvēks cenšas ignorēt materiālas nepieciešamības un paļaujas tikai uz garīgo enerģiju, viņš nespēj pienācīgi uzturēt savu materiālo ķermeni. Tāda sabiedriskā iekārta, kas vienlaicīgi apmierina abas uzskaitītās vajadzības, ir pati pilnīgākā sistēma, kurā cilvēkam dzīvot. Šo sistēmu sauc par varnašrama-dharmu. Zinātni, kas apraksta tādas sabiedrības iekārtas likumus, sauc par dharma šāstru.

Varnašrama ietver sevī profesionālus (varnas) un garīgus (ašrami) dzīvesveidus. Dharma šai gadījumā nozīmē kalpošanu. Katram priekšmetam ir sava dharma. Tā ir ķermenim un prātam, un dvēselei. Ķermeņa dharma ir meklēt jutekļu apmierinājumu. Prāta dharma – pieņemt un noraidīt. Kāda ir dvēseles dharma? Dzīvās būtnes iekšējā īpašība ir kalpošana apkārtējiem. Zinātne par pilnīgu cilvēces sabiedrību ir dota no augšas un ir aprakstīta Vēdās. Tā balstās uz kalpošanu, kas ir galvenais visu profesionālo un garīgo klašu savstarpējo attiecību stiprinošais faktors. Šī zinātne ļauj cilvēkiem turpināt savu bezgalīgo darbību materiālajā pasaulē un pamazām pacelties garīgā līmenī. Kad dzīvā būtne tiek ietērpta materiālā ķermenī, viņas kalpošanas tieksme izpaužas materiāli. Kad materiālās enerģijas darbība apstājas, kalpošanas tieksme izpaužas sākotnējā, tīrā garīgā formā.

Īstenas zināšanas neko neatņem, tās papildina. Vairums ļaužu maldās, domājot, ka garīgā dzīve ir pretstats materiālajai. Patiesībā materiālā vide ir garīga. Īpaši materiālu to ir padarījuši cilvēki, kas ir zaudējuši tīrību un spēju vadīt matēriju. Tādi cilvēki ignorē Augstākos likumus un tos sauc par materiālistiem. Materiālā daba bepārtraukti tiek vadīta saskaņā ar augstāku plānu, šai nozīmē tā ir garīga. Kas saprot augstāko nodomu, tas kļūst par Dieva plāna daļu un tā sadarbojas ar Viņu.

Ir nepieciešams zinātniski pierādīt, ka egoisms un privātnieciskums pārvērš radošo enerģiju un mīlestību ekspluatācijā, kas rada bezgalīgas ciešanas. Tas notiek, neievērojot valstu likumus un konstitūcijas. Tieši tāpat var izdarīt otrādi – pārvērst iekāri par visu atjaunojošu, radošu mīlestības enerģiju.

Tagad mūsu priekšā ir pats grūtākais uzdevums – zinātniski iesakņot ļaužu dzīvesveidā pašas noderīgākās un tīrākās zināšanas. Tā rodas ilgi gaidīti garīgie līderi, kas harmonizē pasauli. Tādēļ vēdiskā kultūra uzsver apmācības svarīgumu, jo bez tās nevar izaudzināt pirmšķirīgu personību. Tāpat kā mūsdienu zinātne ir ielikusi ļaužu prātos priekšstatu par cilvēku kā atomu un molekulu kopumu, nosaucot to par organisko ķīmiju, tieši tāpat ar vēdisko zināšanu palīdzību jebkuram saprātīgam cilvēkam var izskaidrot gara atšķirību no matērijas un apziņas nemateriālumu. Tāda izglītība cilvēkiem dod iespēju darboties daudz augstākā, garīgā līmenī, kā dvēselei un nekad nedegradēt. Tādā veidā manāmi tiek samazinātas ciešanas.

Cilvēks ir sabiedriska būtne. Jau no dzimšanas viņš dzīvo sabiedrībā, sākumā ģimenē, pēc tam dažādos kolektīvos. Viņa laime vai nelaime ir tieši saistīta ar to, ar kādiem cilvēkiem kopā viņš aug un attīstās. Ir grūti iedomāties pilnīgi laimīgu cilvēku uz neapdzīvotas salas. Vientulība ir līdzīga augstākajam soda mēram, tādēļ Robinsons tā nopriecājās, kad satika Piektdieni. Mēs gūstam iedvesmu, prieku un laimi, esot kopā, un arī ciešanas rodas no attiecībām. Mēs nespējam dzīvot bez sociuma, taču tajā dzīvot nemākam. Vai var iemācīties būt kopā neciešot? Vai tā ir utopija? Kas tā labad ir jāsaprot? Ikdienas dzīvē mēs parasti neiedomājamies, ka dzīve sociumā ir pakļauta stingriem likumiem un ka to pārkāpšana liek mums ciest. Ja pavēro bites vai skudras, ir redzams, ka to vidū nav haosa, viss ir sakārtots un visi pilda kādu neredzamu likumu. Cilvēku ģimenēs arī ir likumi, un mēs neapzināti ievērojam kādus noteikumus, tradīcijas, ko esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm. Taču mūsdienu cilvēki atstāj novārtā mantotās idejas un paradumus, uzskatus un gaumi. Mūsdienu cilvēki ir nolēmuši lauzt tradīcijas. Tos vairāk pievelk brīvība un neatkarība, nekā pieņemtā uzvedība. Vai neatkarība ir nesusi mums laimi? No otras puses, gandrīz visās jomās ir iestājušās krīzes. Varbūt pienācis laiks saprast smalkos likumus, pēc kuriem attīstās sabiedrība, un pārstāt kļūdīties, jo kļūdas ir pārlieku smagas?

Šīs grāmatas uzdevums ir palīdzēt saprast, kā dzīvo cilvēku sabiedrība, kas ir atkarība, neatkarība, savstarpēja atkarība, kā var palielināt individuālu laimi, dzīvojot sociumā. Mēs mēģināsim saprast veiksmīgus sabiedrības vadīšanas likumus, kā arī cilvēku dabas dažādību un viņu savstarpējās attiecības. Apskatīsim arī kļūdas un maldus, kas rada daudz ciešanu. Dharma šāstrās nav rakstīts, kā nodarboties ar biznesu vai valdīt karaļvalsti. Tur ir teikts, kādi ir cilvēka pienākumi dažādās dzīves jomās un kādas ir cilvēku attiecības savā starpā. Tur ir atklāti sadarbības un saskarsmes principi sabiedrībā. Šī grāmata ir sarakstīta, par pamatu ņemot senas Vēdu zinības un mūsdienu civilizācijas attīstības pieredzi. Varnašrama šāstru jēga ir savas īstās vietas izpratne, kā arī tas, kā mūsu dzīvesveids ir saistīts ar augstāko garīgo mērķi. Šīs zinātnes studēšana dod pārsteidzošus atklājumus par cilvēku sabiedrības uzbūvi.

Panākumi varnašramas izzināšanā un pielietošanā ir atkarīgi no tā, kā cilvēks apzinās savu saistību ar materiālo pasauli un Augstāko Vienību un cik labi viņš var izmantot šos principus dažādās dzīves situācijās.

Ievads

Pieci akli gudrajie reiz mēģināja saprast, kas ir viņu priekšā. Pirmais pacēla roku, pataustīja un teica:

– Tā ir siena.

Otrs kaut ko paņēma rokā un teica:

– Nē, tā ir virve.

Trešais pieskārās un bailēs atsprāga nost:

– Tā taču ir čūska!

Ceturtais pataustīja un teica, ka tas ir stabs. Piektais nolēma netuvoties priekšmetam, kas visus tā maldina, un tikai uzklausīja pārējos. Viņš cerēja gūt vispilnīgāko priekšstatu, taču beigās vispār nekā nesaprata. Gudrajo priekšā bija parasts zilonis.

Brīnumaini, taču ikvienam cilvēkam ir taisnība. Tas ir pārsteidzoši, jo katra cilvēka taisnība atsevišķi neved pie ļaužu savstarpējas sapratnes. Vienmēr ir nesaskaņas, pat naids, kas ir īpaši bīstami, ja rodas starp sabiedrības kārtām.

Vēdas apraksta četras ļaužu kārtas jeb klases. Tās mierīgi pastāv līdzās, kaut cilvēki kopš dzimšanas ir apveltīti ar dažādām īpašībām. Tādu mierīgu sabiedrību var salīdzināt ar cilvēka ķermeni – tai ir galva, rokas, vēders un kājas. Līdzīgi kā cilvēka ķermenī, brāhmani – domātāji un skolotāji – ir sabiedrības galva, kšatriji – valdītāji un kārtības sargātāji – rokas, vaišjas – biznesmeņi, ražotāji un tirgotāji – vēders, šūdras – strādnieki un kalpotāji – kājas. Tādi ir ļaužu tipi, un tos sauc par varnām. Ikvienā sabiedrībā nepieciešami speciālisti – intelektuāļi, pārvaldnieki, ražotāji un strādnieki. Šīs dažādās īpašības un spējas var apvienoties un var arī kļūt par konfliktu cēloni un radīt lielus nemierus. Sabiedrībai ir nepieciešamas visas īpašības. Katrai ir sava vērtība un taisnība. Taču cilvēces vēsturē ir fiksēti regulāri konflikti starp sabiedrības slāņiem. Ir zināmi arī neveiksmīgi mēģinājumi izveidot sabiedrību bez kārtām, lai uz visiem laikiem izbeigtu organizētu naidu.

Šai grāmatā mēs vēlamies pastāstīt par senās vēdiskās kultūras viedumu. Tai laikā nebija tāda jēdziena, kā «naids» jeb mūsdienīgā valodā «šķiru cīņa», jo agrāk ļaužu šķiras tika uzskatītas par vienotas sabiedrības sastāvdaļām. Šādu priekšstatu uzturēja ašrami – četras garīgas ļaužu kārtas. Ašrami ir varnašramas sistēmas sastāvdaļas.

Katrā ašramā dzīve ritēja atbilstoši cilvēka vieduma līmenim: mācību laiks (brahmačārja), ģimenes dzīve (grihastha), vientuļnieka dzīve (vānaprastha) un atsacīšanās kārta (sanjāsa). Citiem vārdiem, sabiedrība bija organizēta tā, ka tajā neattīstījās plaša mēroga konflikti, jo visi tiecās vai nu atsacīties no visa, vai dzīvot apkārtējo labā. Plašs konflikts ir labi organizēts naids. Kad visi ticēja vienam Dievam, nevienam nenāca prātā organizēt naidu un nenovīdību starp ļaužu šķirām. Šķiru cīņa ir organizēta skaudība un alkatība. Miers un sadarbība ir organizēta mīlestība. Skolotāju darbs ir nostiprināt sabiedrībā mīlestību. Valdītāju uzdevums ir organizēt skolotājus vienotā radošā darbībā. Vienotas mīlestības pamats ir Vienīgs, Absolūts Dievs. Mēs visi esam viena Dieva bērni. Mūsdienās pasaulē vairs netic vienam Dievam, jo mūsdienu reliģijas vēl arvien dala Dievu «savējā» un «svešā».

Mūsdienu ļaudis ir vienisprātis par to, ka sabiedrība, arī visas pasaules cilvēki kopā ir vienots organisms. Taču ir jāsaprot dažas lietas: pirmkārt – kāds spēks to dezorientē, otrkārt – kāds spēks spēj to organizēt un treškārt – kāds spēks rada pretrunas. Ja mums izdosies atklāt un saprast spēku, kas apvieno visas ļaužu šķiras, tad mums beidzot atklāsies miera un uzplaukuma noslēpums.

Kad runājam par vienotu sabiedrības ķermeni, tad saprotam, ka vienotība ir Dieva izpausme šai pasaulē. Kāpēc? Tādēļ, ka īsta vienotība dod dievišķu iznākumu. Tādu nav iespējams iegūt vienatnē. Piemēram, ziedošs un jauki smaržojošs koks pavasarī ir visu stihiju vienotības un harmonijas rezultāts. Gaismas, ūdens, gaisa un zemes stihijas kopā piedalās koka ziedēšanā un priekā. Vienotība ir harmonija, ko rada stihijas, nesavtīgi kopā kalpojot, un šī darbība uztur un savieno visas enerģijas vienā lielā dzinējspēkā, ko sauc par laimi. Laime ir Vienotības iecere. Visu Dieva enerģiju sūtība ir kalpot Dievam vienotā prieka uzplūdā. Mūsu sūtība ir laimīga dzīve. Dažādi cilvēku tipi arī ir dažādas Visaugstākā enerģijas, tādēļ ar nesavtīgu kalpošanu Viņam cilvēks izprot savu vienotību ar Dieva pasauli. Cilvēks kļūst visiem vajadzīgs, kad izpilda Dieva gribu. Taču, kad cilvēks kalpo rikai savām interesēm, tad sabiedrības dzīve sadalās mazās cilvēku likteņu lauskās.

Katrs cilvēks ir maza daļiņa no vienotas sabiedrības. Tas ir acīmredzams. Taču cilvēks var nezināt, kāda tieši sabiedrības daļa viņš ir. Viņam ir ļoti grūti sajust visu sabiedrību kopumā. Tā ir daļiņas nepilnība – tai ir ierobežota daba. Tādēļ, domājot par savām vajadzībām, cilvēks aizmirst par valsts vajadzībām, bet domājot par valsts lietām, viņš aizmirst par savu dabu un par savu daļiņas sūtību. Augstākais saprāts, kas uztur visu sabiedrību kopumā, zina katru atsevišķi un visus kopā. To var novērot piemērā ar skudru pūzni vai bišu stropu. Ir acīmredzams, ka bez individuāla saprāta skudras un bites lieto dabas saprātu. Kas šiem kukaiņiem ir dots no augšas, tas ir dots arī cilvēkam, tikai citādi. Skudra neapzināti pakļaujas viedajai dabai, jo tā nedod skudrai daudz saprāta. Cilvēks var apzināti pieņemt dabas viedumu, jo daba viņam ir devusi saprātu. Tas var notikt tikai tad, ja cilvēks apvalda savu ego un pieņem Dieva visvarenību. Cilvēka kalpošana Dievam var kļūt apzināta, pateicoties dievišķas apziņas attīstībai. Tāpat, kā ikviena skudra (arī strādnieks, zaldāts, rīkotājs) dara savu darbu, klausot dabas balsij, tieši tāpat cilvēks, vai viņš ir cars vai strādnieks, var dzirdēt savas dievišķās sirdsapziņas balsi. Taču, ja cilvēkam nav pozitīvu attiecību ar Dievu, viņu savā varā sagrābj skaudība un tieksme pēc sava labuma. Viņš nespēj saprast savu lomu sabiedrībā un visiem traucē. Viņš domā, ka pats ir dievs. Lai gan tādi cilvēki pieskaita sevi augstākajai sabiedrībai, patiesībā viņus vada skaudība. Viņi nezina, kas ir augstākā sabiedrība, un cenšas būt pārāki ar spēku vai sāk atdarināt pasaules varenos. Tāda nesaskaņa ir atzīmēta patiesā un skanīgā tautas parunā: guļ uz salmiem, bet runā kā no tepiķa. Jeb vienkāršāk – katrs susliks ir agronoms.

Savukārt garīgā līmenī, kad cilvēks apzinās visas sabiedrības vienotību, nav atšķirības starp augstākām un zemākām šķirām, tādēļ visi tiecas sasniegt vienu mērķi. Atšķirība ir tikai materiālā, laicīgā līmenī. Iedomājieties vilcienu ar dažādu klašu vagoniem. Cilvēki brauc vagonos ar atšķirīgu ērtību līmeni, reizēm pat ir ar mieru iztikt bez ērtībām, lai nokļūtu gala stacijā, kas visiem ir viena. Neskatoties uz dažādo ērtību līmeni, vilcienā valda miers un kārtība, jo ļaudis ir koncentrējušies uz brauciena galamērķi un tādēļ ir gatavi paciest īslaicīgas neērtības. Taču, ja iedomājamies dīvainu vilcienu, kas nekur nebrauc, tad par pasažieru galveno mērķi kļūst labu vietu ieņemšana, ērta iekārtošanās. Ar laiku kādam sagribēsies kļūt par pavadoni vai nekur neejošā vilciena vadītāju. Absurda situācija. Kādēļ jāsēžas vilcienā, kas nekur neiet? Līdzīgi šādam vilcienam, nekur nedodas sabiedrība, kurai nav cildenu mērķu. Cilvēks pamazām zaudē ticību sociālajai sistēmai, nošķir savas intereses no sabiedrības interesēm un savas nostāda augstāk par visu. Šķiet, visiem ir viens mērķis – nauda, taču šis mērķis grauj vienotību. Nauda tikai uz īsu brīdi apvieno, lai konkurētu. Sava labuma dēļ ļaudis pārstāj uzticēties viens otram, gluži kā spēlētāji uz naudu – visi spēlē kopā, bet katrs domā par savu laimestu. Kā sabiedrība ir kļuvusi tāda? Tas ir noticis līderu ietekmē, kam bijušas savtīgas intereses. Tāpēc pasaulei nepieciešami nesavtīgi līderi, kas pieder pie augstas šķiras. Ja sabiedrība negatavo tādus līderus, tā atsakās no nākotnes, tagadnes un pagātnes. Līderis pārstāv pagātnes vadītājus, glabā cildenas vērtības tagad un ir nākotnes laimes un uzplaukuma garants. Labas ģimenes tradīcijas ir pagrimušas tādu līderu dēļ, kas bijuši bez sirdsapziņas un bez tikuma. Ja tradīcijas pagrimst, līderu pienākums ir tās atjaunot, Vēdās studējot sākotnējos mūsu senču paradumus. Līderi nedrīkst domāt, ka viņu senči ir bijuši pērtiķi. Līderi mācās no citiem līderiem, kurus ir pilnvarojuši augstāki spēki.

Līderis nav vienkārši veiksmīgs profesionālis, kas tiecas gūt peļņu, organizējot ļaužu alkatību un skaudību. Līderis organizē ļaužu darbu tā, lai tie attīrītos no alkatības un skaudības. Tādēļ līderis nosaka nesavtīga darba principus. Viņš zina, ka laime ir atkarīga nevis no uzkrāto priekšmetu un naudas daudzuma, bet no atdošanas un žēlsirdības, un to spēj tikai cilvēks ar garīgām zināšanām. Pateicoties tādiem līderiem, visās dzīves sfērās tiks ieviesta labdarība.

Līderis nav cilvēks prezentācijām, viņš nav izstāžu eksponāts. Publikas priekšā cilvēki uzvedas nedabiski. Viņi pārvēršas par skatlogu manekeniem ar pievilcīgu smaidu un iekšējām bailēm, jo nespēj dzīvot tādā līmenī, kad visi vēro katru soli un klausās katru vārdu. Īsti līderi netiecas izklaidēt publiku ar ekstravaganci vai nekaunību, lai iegūtu lētu popularitāti. Līderis uzņemas atbildību, pirmām kārtām par savu dzīvi Dieva priekšā, tādēļ viņš ir godīgs pret sevi. «Mana dzīve pilnīgi pieder Dievam» – tā ir patiesa atbildība par savu dzīvi. Tāda līdera dzīve ir tīra un dievišķa gan iekšēji, gan ārēji, viņa rīcību un runu nebojā bailes zaudēt tautas atzinību. Ar to viņš atšķiras no parasta līdera, kam ir savtīgas intereses, jo ir ļoti prasīgs pret sevi un apkārtējiem un izlēmīgi kalpo cilvēkiem. Viņš vadās pēc augstāka labuma, viņa dzīve ir kalpošana Dievam.

Līderis nav jauns ielāps uz veca sabiedrības apģērba. Garīgs līderis ir līdzīgs stādam, kas izaug par gigantisku koku un daudziem jo daudziem dod patvērumu no svelmes un dod pārtiku. Viņš ir līdzīgs lietus mākonim, kas spēj apdzēst cilvēku nesaskaņu ugunsgrēkus. Viņa cildenie vārdi gūst pamatojumu cildenos darbos. Viņš pastāvīgi dara labu un nemeklē kompromisu ar Absolūto Patiesību. Viņš vienādi attiecas pret visām dzīvajām būtnēm un neko neuzskata par savu īpašumu. Viņam nepiemīt alkatība, miesaskāre un aizkaitinājums. Viņš mīl un jūt līdzi.

Citiem vārdiem, ir nepieciešami līderi, kam ir visas cildenās īpašības vai kaut dažas. Problēmu atrisina garīgu līderu audzināšana, kas mīl visu dzīvo. Šai grāmatā mēs centīsimies izmantot vēdisko viedumu, lai vēsturē atpazītu kļūdas, kas radušās no cilvēciska nepilnīguma garīgu zināšanu un līderu trūkuma dēļ.

Cilvēce ir Dieva radība. Cilvēkiem jāzina sava loma šai dižajā radībā. Pat maza, nenozīmīga cilvēka loma ir ļoti liela, kad ir saistīta ar Dievu. Cilvēks ir dižena būtne pēc definīcijas, taču bez cēla mērķa viņš var kļūt sliktāks par dzīvnieku. Dzīvnieki nezina neko par sevi, taču ļoti labi zina savas vajadzības – ēst, gulēt, mīlēties un kauties. Dzīvniekam ar to pietiek, lai būtu radības daļa un nepārkāptu tās likumus. Cilvēka sūtība ir cita, tādēļ ar dzīvniecisku dzīvi tas pārkāpj Dieva likumus. Dievs ir devis cilvēkam neparastu lomu – pildīt Visaugstā gribu. Citiem vārdiem, cilvēkam šai pasaulē jādarbojas ar dievišķu redzi, t.i., apzinoties zemāko un augstāko enerģiju vienotību. Zemākā enerģija ir matērija, augstākā – gars. Vēdās materiālie pienākumi ir aprakstīti varnās, garīgie – ašramos. Ikvienam cilvēkam ir sava materiālā un garīgā daba. Pirmās mērķis ir veselīgs dzīvesveids, otrās – Absolūtās Patiesības apzināšanās. Abi kopā veido sabiedrības sistēmu ar nosaukumu varnašrama-dharma. Tās sūtība ir savienot ikvienu cilvēku ar sabiedrību un Dieva valstību.

Šablons

Šablons ir impersonāls, tipisks, standartizēts priekšstats par kādu objektu. Piemēram, var izveidot vairākus cilvēkam piemērojamus šablonus. Var sākt vienkārši: divas kājas, divas rokas, rumpis un galva. Apskatāmies, visiem tāds der. Taču nē, ir izņēmumi. Cilvēks var piedzimt ar fiziskiem trūkumiem vai zaudēt kādu ķermeņa daļu. Tādā gadījumā atmetam šo šablonu un apskatām cilvēku personiskāk, individuālāk. Varam pamanīt, ka tas ir tāds pats cilvēks kā visi citi, tikai bez kājas. Piemērojot pirmo šablonu, ir jāsaka – pilnīgs absurds, pretruna. Kā var teikt, ka tas ir tāds pats cilvēks kā visi, ja viņam trūkst vienas kājas? Taču viss nostājas savās vietās, ka formas šablona vietā ņem darbības šablonu. Konkrētais cilvēks kustas kā visi pārējie. Viņš ēd tādu pašu ēdienu, viņam ir dzīvoklis, viņš pelna naudu, viņam ir ģimene, viņš runā, cieš un tiecas pēc tās pašas laimes, pēc kuras tiecas citi ļaudis. Bez šaubām, viņš ir cilvēks, jo viņa rīcība ir tāda pati, kā pārējiem.

Tikko mums ir radīts jauns šablons, tā tūlīt mēs atklājam izņēmumus. Ir ļaudis ar cilvēka formu, bet tie nedzīvo kā visi. Tas ir fakts. Viņi var ēst dažādu ēdienu – veģetāru un neveģetāru. Viņi var runāt dažādās valodās, var būt bez ģimenes un var pat netiekties pēc vispārpieņemtas laimes. Lai tos izprastu, mums jāveido jauns šablons. Tagad izmantosim domas šablonu. Paklausoties cilvēku un ieskatoties viņa prātā, mēs varam teikt, ka viņš ir tāds pats, kā visi, jo viņa domas ir saprotamas un tuvas. Mēs saprotam viens otru, tātad mēs abi esam tipiskas cilvēciskas būtnes. Šis cilvēks domā par to pašu, par ko domā visi – par dzīves jēgu. Tikai viņš par to domā nepārtraukti, bet mēs – reizēm. Viņš uzskata, ka tas viņam dod labumu, jo filozofisks prāts atbrīvo no nevajadzīgas rosības.

Veidojot jaunus šablonus, mēs gūstam jaunas iespējas personības iepazīšanai. Pētot cilvēka domas iespējas, mēs atklājam, ka ir ļaudis, kas var pilnīgi atteikties no ēdiena, attiecībām, personīgas dzīves un pat no pārdomām. Kas viņi ir? Vai tādi vispār ir? Pamatojoties uz iepriekšējiem šabloniem, mēs varam droši teikt, ka tādu cilvēku noteikti nav. Tomēr laiku pa laikam kļūst zināmi fakti par pārcilvēcīgām būtnēm Himalaju kalnu alās, kas ar transu un meditāciju ir apturējušas prāta un ķermeņa funkcijas. Tiem piemērosim jogas šablonu – pilnīgu sajūtu un prāta kontroli. Viņš ir tāds pats cilvēks, kā visi, tikai vēl iemācījies vadīt savu dzīves enerģiju. Viņš domā, ka tas viņam ir labi, jo ir sasniedzis vislielāko mieru. Taču arī te mēs atradīsim izņēmumus. Patiesībā nekāds šablons nespēj līdz galam izskaidrot cilvēka būtību, jo jebkuras esības pamatā ir gars, kas dzīvo ārpus materiāliem apzīmējumiem jeb šabloniem.

Augstākās zināšanas atbrīvo cilvēka dvēseli. Nav jāatsakās no šabloniem, tie ir jāizmanto augstākai, garīgai darbībai. Jebkāda izpratne par cilvēku var tikt izmantota kalpošanai Dievam. Prāts, runa un ķermenis ir jānodarbina kalpošanā Dievam. To var darīt ikviens, klausoties Bhagavad-gītas zinātni. Tā ir zināšanu avots un izzināšanas mērķis.

Svētlaime

Vārdnīcā ir teikts, ka svētlaime ir «pilnīga un nesatricināma laime, bauda». Šai aprakstā nav izskaidrots vārds «pilnīga». Ja tas apzīmē kaut ko, kam ir robežas, tad tā nav laime, bet pilnīga vilšanās. Vēdas apraksta svētlaimi kā pastāvīgi augošu un atjaunojošos laimi.

Jūs skatāties kino. Par lielu mīlestību. Beigās mīlētāji ir pārvarējuši visas grūtības un savienojas. Skatītāji ir laimīgi, filma beidzas. Sižets pārtrūkst vislielākās laimes brīdī. Kāpēc? Viņi to ir tik tikko sasnieguši? Kāpēc laimīgo sižetu neturpināt? Tāpēc, ka viņu laime ir sasniegusi kulmināciju un sāk mazināties, viņi drīz pieradīs viens pie otra, sāks bārties par sīkumiem, dzims bērni, abus ieraus ikdienas steiga un beigu beigās viņi novecos un nomirs. Skumjš sižets. Ja cilvēks ir laimīgs par materiālo dzīvi, tad tas nav uz labu.

Patiesa, pilnīga laime pie cilvēka atnāk tad, kad viņš saskaras ar Pilnīgo Veselumu kā ar Augstāko Personīgu, Dieva Personību. Tas nepieciešams iepazīt savu garīgo dabu un veidot attiecības ar bezgalīgo Dieva dabu. Tāda laime ir pilnīga jeb mūžīga.

Mūžība

Mūžība nav laika ilgums, tā ir spēks, kas uztur laiku. Laika gaitā viss šai pasaulē tiek iznīcināts. Laika ārdošās ietekmes dēļ pasaule nevar būt mūžīga. Ir spēks, kas uztur laiku, un to sauc par mūžību. Pats laiks ir mūžīgs, tā ir viņa augstākā dimensija. Kas notiek mūžībā? Vai tur ir dzīve, vai tikai mirusi, sastingusi matērija? Padomāsim, kas ir mirusi matērija. Tā arī ir Dieva enerģija, bet nekalpo Viņam aktīvi, tādēļ ir bez apziņas un pasīva. To izmanto cita, aktīva Dieva enerģija. Kad dvēsele atnāk uz matērijas pasauli, tā izmanto matēriju. Dvēselei ir apziņa. Ikviens materiāls objekts sabrūk gan laika ietekmē, gan dvēseles darbības rezultātā, tāpat kā cilvēka apģērbs nonēsājas, tiecoties uz sabrukumu un pasivitāti. Tādēļ mūžības pasaulē nav neziņas pilnās, pasīvās matērijas. Tur viss ir garīgs, nesagraujams un pastāvīgi aktīvi kalpo Dievam. Citiem vārdiem sakot, gan matērija, gan gars ir mūžīgi. Kad tie apvienojas kā pasīvais (bez apziņas) un aktīvais (ar apziņu), tad rodas mūžīgi laicīgā materiālā pasaule.

Cilvēks, kas atšķir sevi no materiālā ķermeņa un apzinās sevi kā aktīvu Dieva kalpu (dvēseli), jau dzīvo mūžībā, tādēļ nebaidās no ķermeņa nāves. Viņš kalpo Dievam jau tagad un kalpos pēc nāves, viņam nekas vairs nemainās.

Kalps

Cilvēks, kas pilnībā velta sevi kalpošanai kādam vai kaut kam, tiek saukts par kalpu.

Saskaņā ar šo vārdnīcas definīciju mēs visi esam kalpi. Mēs meklējam tieši to – kaut kam sevi veltīt: darbam, radošumam vai mīļotajam cilvēkam. Tautas gudrība vēsta: kalpot prieks, izdabāt grūti (служить бы рад, прислуживаться тошно?). Diemžēl cilvēki, kas pieņem kalpošanu, kļūst samaitāti un nekaunīgi. Lai neizdabātu liekēžiem un ekspluatatoriem un ar kalpošanu tādus neradītu, savam darbam, tautai un tuvākajiem jākalpo, kalpojot Dievam. Citiem vārdiem sakot, vajag kalpot ļaudīm, iesaistot viņus kalpošanā Visaugstajam, tad kalpošana kļūst tīra un priecīga. Visu vēdu secinājums ir: mēs esam mūžīgi Dieva kalpi. Tās ir pilnīgas zināšanas, tās jāizmanto visām ļaužu šķirām.

Kalps nekad nenodara ļaunumu, kalps vienmēr rīkojas lietderīgi, attapīgi un saprātīgi. Kalps ir nesavtīgs, laimīgs un gudrs. Viņš izpilda visas vēlmes, skaisti runā un visu dara ātri. Kalps mīl un var visu. Kalps ir vislabākais cilvēks. Ja vēlaties tādu kalpu, tad jums jākļūst līdzīgam filozofijas akmenim. Ja tas pieskaras dzelzs gabalam, tas pārvēršas par zeltu. Ja jums ir tāds iedvesmas spēks, ka ļaudis jūsu klātbūtnē kļūst par izciliem kalpiem, tad jums ir garīgā skolotāja kvalifikācija. Viņi gūst iedvesmu un svētlaimi no kalpošanas savam garīgajam skolotājam un Dievam. Ja jums vēl nav tāda garīga spēka, tad jums jākļūst par tāda kalpa kalpu, kas ir pilnībā veltījis sevi kalpošanai Dievam.

Bagātie, tikumīgie un taupīgie (vaišjas)

Reiz pastaigā imperators Akbars vaicāja savam padomniekam Birbalam:

– Birbal, kāpēc tirgotājus tautā sauc par viltīgas mātes bērniem?

– Tādēļ, ka viņi nekad nesaka taisnību, un viņus nekad nevar vainot par taisnības neteikšanu.

Akbars nenoticēja un prasīja pierādījumus. Tieši tobrīd viņiem pretī brauca tirgotāji, kas veda uz tirgu vairākus pajūgus ar lēcām. Birbals teica Akbaram:

– Pavaicā viņiem, ko tie ved un ko gatavojas tirgot.

Akbars pagaidīja, kamēr tirgotāji pietuvojas, un laipni teica:

– Godājamie, ko jūs vedat uz tirgu? Kas tā ir par preci?

Tirgotāji noprata, ka viņu priekšā ir imperators, paklanījās un nodomāja: «Dīvaini, imperators skatās uz lēcām un prasa, kas tas ir.»

– Tā ir laba prece, mēs to vēlamies lēti pārdot.

– Kas tā ir par preci? – vēlreiz vaicāja Akbars.

– Tā ir prece, kuru gaida tirgū.

– Es vaicāju par pašu preci. Kas tas ir?

– Tas, ko jūs redzat, jūsu augstība.

– Vai jūs nezināt, kā to sauc? – Akbars sāka zaudēt pacietību.

– Jūs labāk zināt.

– Vai tās ir lēcas?

– Tieši tā.

Lai kā Akbars centās, viņam neizdevās izdzirdēt preces nosaukumu no tirgotāju mutēm. Tiešām, tie ir kā viltīgas mātes bērni.

Ja cilvēks vienlaikus ir taupīgs un tikumīgs, viņu var saukt par viltīgu. Viltība nav mānīšanās. Cilvēks pērk preci par vienu cenu, bet pārdod par citu, tā nav mānīšanās, jo pircējs pieņem nosaukto cenu. Viltība ir tajā, ka tirgotājs slēpj preces pašizmaksu. Ja pircējs nav apmierināts ar cenu, viņš var patirgoties un nosist cenu, tā gūstot pārliecību par izdevīgu pirkumu. Taču tirgotājs arī ir ieguvis.

Kad nodarbojas ar pārdošanu un naudas operācijām, pats galvenais ir būt apritē. Tirgotāja finanšu panākumi ir atkarīgi no ražošanas un patērēšanas efektivitātes. Tās ir divas galvenās ekonomikas funkcijas, kā ieelpa un izelpa. Nepieciešams produkts tiek saražots ar darbaļaužu šķiras palīdzību, kas paši nerada savu kapitālu, bet tikai palīdz radīt kapitālu ražotnes īpašniekam. Tikai īpašnieks kļūst bagāts.

Tikai ražotņu īpašnieki var kļūt bagāti, un sabiedrībā tādu nav daudz. Visi pārējie ekonomiskā nozīmē ir atkarīgi no viņiem. Biznesmenis nebaidās no lielas naudas. Ikviens bagāts cilvēks ir atkarīgs no trīs veidu attiecībām: ar valdošo šķiru, ar darbaļaužu šķiru un ar darījumu partneriem. Ja viņš kārtīgi maksā nodokļus un labi rūpējas par strādniekiem, tas viņam ir atbalsts gan no augšas, gan no apakšas. Viņam nav grūti nodibināt labas attiecības ar tiem, kas ir augstāk, un ar tiem, kas ir zemāk. Taču sāncensības un konkurences dēļ ir daudz grūtāk nodibināt attiecības ar līdzīgiem. Ražotāju šķira kļūst alkatīga, kad sāk cīnīties par kapitālu. Alkatīgs bagātnieks kļūst cietsirdīgs un sāk melot, ekspluatē strādniekus un apmāna valsti. Lai nenotiktu tāda degradācija, biznesmeņiem ir jāapgūst zinātne par morāli, labi jāorientējas reliģijas likumos un jānodarbojas ar labdarību. Viņiem ir atļauts sacensties ar ziedojumiem. Ir daudz pazīstamu mecenātu un filantropu, viņu vārdus visi atceras ar dziļu cieņu. Tie ir smalka skaistuma cienītāji, reliģijas un sabiedrības dārgumu glabātāji.

Cilvēks nedrīkst nostāties uz degradācijas ceļa, kas sākas ar alkatību un beidzas pilnīgā nabadzībā. Trūkums rodas no saprāta zaudēšanas. Ja trūkumcietējam dod naudu, viņš to nespēj pienācīgi izlietot. Viņš to slēpj un tērē tikai savām vajadzībām, līdz nauda izbeidzas, un pēc tam viņam atkal nākas lūgt žēlastības dāvanas. Kā cilvēks zaudē saprātu un nonāk tādā stāvoklī?

Lai zaudētu saprātu, cilvēkam ir daudz jāgrēko, līdz viņš nejutīs starpību starp labiem un sliktiem darbiem. Kā cilvēks sāk grēkot?

Lai nebaidītos grēkot, ir jāzaudē kauns. Lai zaudētu kaunu, ir nevaldāmi un kaislīgi jāvēlas. Un tam nepieciešams pārtraukt darīt labus darbus.

Lai pārtrauktu darīt labus darbus, lai aizmirstu par apkārtējo problēmām, ir nepieciešams kļūt alkatīgam. Patiesībā starp alkatīgu un nabadzīgu nav būtiskas starpības. Skops princis ir ļoti bagāts, bet alkatības dēļ dzīvo kā trūkumcietējs.

Progresa noslēpums ir prasme būt bagātam un nebūt alkatīgam. Dieva pasaulē tādēļ dzīvo vienkārši, trūcīgi ļaudis, kurus bagātie pieņem darbā un pēc Vēdu norādījumiem rūpējas par tiem kā par saviem bērniem.

Godīgs un pašaizliedzīgs darbs. Darba ļaudis (šūdras)

Cilvēku sabiedrība var labi sadarboties tikai ar kalpošanu, nevis uzkundzēšanos. Vienkāršā tauta personificē kalpošanas principu. Šo cilvēku dabā ir palīdzēt tiem, kam ir augsti mērķi. Augsti mērķi vienmēr dod labumu visiem, tādēļ darba ļaudis ar prieku kalpo augstāk stāvošajiem, cerot, ka tie parūpēsies par viņiem visiem bez izņēmuma. Taču, kad augstāka šķira izmanto strādnieku vienkāršību un dabisko vēlmi kalpot un sāk uz to rēķina iedzīvoties, tad sākas ekspluatācija.

Darbaļaužu šķiras trūkums ir nevēlēšanās gūt lielas zināšanas vai lielu atbildību. Šis trūkums traucē negodīgās attiecībās, kad strādniekus piemāna. Ja pret strādniekiem attiecas godīgi, tad tas nav trūkums. Tāpat kā ar bērnu, kuru var viegli apmānīt. Bērna uzticēšanās ir trūkums, kad bērns sastop blēdi. Attiecībās ar skolotāju uzticēšanās ir laba īpašība. Tādēļ darbaļaužu priekšgalā jābūt godīgiem vadītājiem.

Strādnieki strādā tikai tādēļ, lai uzturētu savu dzīvi. Ir pārticīgi strādnieki, bet viņi nekad nav bagāti. Iedomājieties, ka visi būtu vienādi bagāti miljonāri, gan strādnieki, gan rūpnīcu īpašnieki, gan sētnieki, gan valsts ierēdņi u.c. Tad nauda zaudētu spēku, strādnieki neietu strādāt, tirgotāji neko nepārdotu. Ar ko viņi nodarbotos? Viņiem būtu jāturpina piepildīt ķermeņa vajadzības, ēst, gulēt, mīlēties un aizsargāties, un tam neieciešams strādāt. Kādam ir jāmāca, kādam ir jāvada, kādam jātirgojas un kādam ir jāstrādā, jāpalīdz pārējiem. Pat pilnīgā ekonomikas uzplaukumā cilvēkiem nāktos turpināt darīt to, ar ko viņi visu laiku ir nodarbojušies.

Darba kvalitātei ir nepieciešama augsta kvalifikācija un liela atbildība. Ir grūti būt atbildīgam, ja nav attīstītas, nesavtīgas apziņas, tādēļ atbildības uzturēšanai ir nepieciešama ekonomiska nevienlīdzība – par sliktu darbu maz maksā, par labu darbu maksā daudz. Nauda stimulē strādāt labāk, lai būtu pieprasījums (Деньги стимулируют людей работать лучше, чтобы быть востребованными?). Tātad, cilvēkam var būt daudz naudas, ja viņš uzņemas lielu atbildību. Šūdra atbild par sevi un savu ģimeni, liela atbildība viņam iedveš bailes. Šūdram ir vienkāršāk saņemt stabilu algu, nekā pārvaldīt milzīgu kapitālu. Vaišja uzņemas atbildību par uzņēmumu, kšatrijs – par pilsētu vai valsti, brāhmans – par saviem vārdiem. Kad visi kļūst pilnīgi atbildīgi, tad nauda vairs nav nepieciešama. Tā bija komunisma ideja – attīstīt cilvēku apziņu, lai visi kļūtu nevainojami tīri, un tad pārtraukt izmantot naudu. Tā kā apziņu nav izdevies attīstīt, darbs vēl arvien tiek stimulēts ar finansēm.

Aleksandrs Hakimovs – Reinkarnācija

Grāmatas fragmenti

Priekšvārds

Ikviens zina, ka pastāv dzimšana un nāve. Ir tik pat acīmredzams, ka tās mijas bez pārtraukuma. Mirušo vietā dzimst jauni. Tādējādi mūsu acu priekšā griežas noslēgts dzimšanas un nāves cikls. Vēdās to sauc par samsāru jeb dzimšanas un nāves ratu, citiem vārdiem sakot, par reinkarnāciju.

Kad aplūkojam šo likumu tuvāk, ievērojam, ka katrai dzīvai būtnei ir pietiekami enerģijas, lai dzemdētu jaunu dzīvu būtni. Kādēļ ar šīs enerģijas palīdzību nevarētu paildzināt savu mūžu? Kas notiek pēc nāves ar cilvēku, kurš ir devis dzīvību citam un nav spējis dot dzīvību pats sev? Šajā grāmatā mēs centīsimies saprast, vai cilvēka izzušanai ir jēga, kāds ir nāves uzdevums, kādēļ mūžīgai dvēselei jādzimst laicīgā, materiālā ķermenī. Ja dvēsele nav mūžīga, kādēļ tā vispār parādās dienas gaismā? Kāda ir dabas iecere? Kādēļ cilvēks dzimst un pēc tam mirst?

Reiz bērnībā es skatījos neizmērojamajās, zvaigžņotajās debesīs un pēkšņi sapratu, ka skatos bezgalībā. Man likās, ka vēl mazliet, un es pavisam pazudīšu Visuma nesasniedzamajās tālēs. Es iedomājos nāvi un nobijos, ka pavisam drīz Mūžība mani aprīs. Nē! Tikai ne to! Visa mana būtība pretojās tādam iznākumam. Tā nedrīkst būt! Taču kā jābūt? Nezinu… Bailes pārņēma mani arvien spēcīgāk, un tad es sapratu, ka agri vai vēlu man jāatrod atbilde, jo šīs domas man nekad nedos mieru.

Protams, pavisam drīz dzīve mani atrāva no augstāka nolūka meklējumiem. Taču laiku pa laikam es sastapos ar nāvi, reizēm pat aci pret aci, un tad es atcerējos daudzus svarīgus jautājumus.

Divas reizes esmu “karājies” klintīs, vairākas reizes esmu nokļuvis nopietnās autokatastrofās, esmu slīcis, apdedzis ugunī. Ir miruši mani radinieki un draugi. Esmu pārliecinājies par vienkāršu, acīmredzamu patiesību – cilvēks ir mirstīgs.

Manas acis vairs nekad neskatīs daudzus cilvēkus, taču atmiņā ir palikusi viņu labā attieksme. No bērnības atceros, kā tuvinieki ir smaidījuši, teikuši mīļus vārdus, glaudījuši galvu. Tagad lūkojos viņu fotogrāfijās, sarunājos ar viņiem un uzskatu, ka rīkojos pareizi. Mani sen mirušie tuvinieki man ir un paliek reāli cilvēki.

Esmu pārliecināts, ka attiecības ar cilvēku nebeidzas tik ilgi, kamēr mēs viņu atceramies. Īstā dzīve rit manī, manā sirdī. Tā ir mīlestība, ko nāve nevar uzveikt. Tomēr paliek neskaidrs, kas nāve ir mirušajam. Atbildi esmu atradis sevī, kad sāku nodarboties ar garīgu meditāciju. Pirms tam ir atgadījies dīvains un man ļoti svarīgs notikums.

Jaunībā es pieļāvu domu, ka varētu pastāvēt aizkapa dzīve, un centos meklēt izskaidrojumu. Es nespēju samierināties ar nāves varenību, tādēļ vēlme atrast izskaidrojumu kļuva arvien stiprāka. Es uztvēru dvēseli kā reālu apziņas un domu enerģiju, kurai bija jāsaglabājas mūžīgi. Tātad miruša cilvēka enerģija nepazūd bez pēdām. Man patika to pierādīt visiem apkārtējiem, acīmredzot tādēļ, ka vēlējos gūt viņu atbalstu. Taču neviens mani neatbalstīja, tieši otrādi – draugi un labvēļi lūdza neiedziļināties tik miglainā jautājumā. Viņi uzskatīja, ka tas ir bīstami. Taču es uzskatīju, ka nāve ir daudz bīstamāka par tās apspriešanu, tādēļ nolēmu “uzbrukt” pirms tā pienāk. Empīriska zinātnieka noskaņā es nespēju pieņemt, ka dvēsele nemirst. Es vēlējos to pārbaudīt uz savas ādas.

Reiz es runāju ar draugu par šo “bīstamo” tēmu. Istabā ienāca drauga sieva. Viņa lietoja narkotikas.

– Par ko jūs runājat? – viņa vaicāja.

– Es stāstu, ka ticu aizkapa dzīvei, – bez aizrautības atbildēju un negatavojos ar viņu apspriest tik svarīgu jautājumu.

– Es arī ticu, – viņa mierīgi atbildēja.

– Kāpēc? – es izbrīnījos.

– Ikviens narkomāns to zina.

– Vai tās nav narkotiku radītas halucinācijas? – es neticīgi teicu. – Saproti, es gribu tikt ar visu skaidrībā un zinātniski pierādīt.

– Es daudzas reizes esmu izgājusi no ķermeņa. Tās nav halucinācijas.

– Es nevēlos lietot narkotikas, lai par to pārliecinātos, – es teicu.

– No ķermeņa var iziet arī bez narkotikām, bet tas ir ļoti grūti, – viņa noslēpumaini atbildēja.

– Kā?

– Tūlīt, pagaidi, – viņa mani apstulbināja un iegāja citā istabā, tad atgriezās un atnesa trīs daļās saplēstu rokrakstu.

– Māte saplēsa un izmeta, bet es atradu. Te ir aprakstīta astrālās iziešanas metode. Es mēģināju, bet man nekas nesanāca. Pamēģini.

– Man izdosies! – es pašpārliecināti teicu.

Tas bija ar roku pārrakstīts nezināma krievu autora darbs no 1914. gadā izdotas grāmatas. Tajā bija aprakstīti vingrinājumi iztēles attīstīšanai, kas deva iespēju paredzēt notikumus. Vajadzēja iedomāties brīvu pasauli un skumt pēc tās. Galvenais, vajadzēja tikt vaļā no bailēm, citādi svarīgā brīdī, kad smalkais ķermenis iziet no rupjā, fiziskā, var iestāties šoks un viss pārtrūks, un pēc tam nekādas pūles nepalīdzēs iziet astrālajā pasaulē. Es ar iedvesmu sāku vingrināties.

Pēc pusotra mēneša man šķita, ka esmu sagatavojies. Pats sev noteicu vietu un laiku, un katram gadījumam domās atvadījos no tuviniekiem. Neviens neko nenojauta.

Es sāku ar pilnīgu atslābināšanos. Visu darīju rūpīgi, un process ritēja gludi. Kad apjautu, ka nejūtu kājas, tad sapratu, ka metode darbojas. Nebija tā, ka es tās pavisam nejutu, pareizāk – es jutu citas kājas. Es sadalījos divos… Vēl mazliet! Vēl! Atraujos!!! Kādas šausmas! Nē, tikai ne to! Stāt!

Ak, vai, es sevi biju pārvērtējis. Tā bija pilnīga izgāšanās. Kā klints aptur paisuma vilni, tā mani apturēja bailes. Mani pārņēma tik liela vilšanās, ka negribējās dzīvot. Es nekad vairs nespēšu iziet astrālajā pasaulē, un neviens nevar man palīdzēt. Tādā noskaņā es likos gulēt un spontāni pievērsos Dievam, tik dabiski, ka pats nepamanīju. Es vērsos pie Viņa kā pie Visaugstākā Labā Spēka, kas zina un spēj visu:

– Es esmu vājš un bailīgs. Man ir bail nomirt. Ja nesasniedzu mērķi, tad manai dzīvei nav jēgas. Man jāzina, kas mani gaida pēc nāves. Vai ir kaut kāda cita dzīve? Parādi man to un pēc tam dari ar mani, ko vēlies, – es runāju kaut ko līdzīgu un cerēju, ka mani dzird.

Mani sadzirdēja. Negaidīti es sajutu sevī spēku, kas manā ķermenī radīja šausmīgu vibrāciju. Es nespēju pakustināt pat pirkstu, ne arī izdot kādu skaņu – ķermenis bija paralizēts. Likās, spēks vienā mirklī var mani sadalīt atomos. Vibrācija te pastiprinājās, te pavājinājās, tad atkal pastiprinājās. Mani pārņēma bailes. Galvā ienāca doma, ka šī ir mana pēdējā diena.

Pēc piecpadsmit minūtēm saspringums sasniedza kulmināciju. Es samierinājos – ja jāmirst, tad jāmirst… Pēkšņi vibrācija kļuva patīkama, saspringums izzuda, no bailēm nebija ne vēsts. Bija neparasta viegluma sajūta un dīvains klusums. Es atvēru acis un ieraudzīju, ka plakstiņi šūpojas kā pāva spalvas. Cik skaisti! Priekšmeti un lietas spīd neparastās krāsās. Ir redzamas pat vissīkākās detaļas. Manā mazajā istabā bija parādījusies milzīga telpa, bija jūtams vējš. Es dziļi ieelpoju pēc pārdzīvotā šoka, un ķermenis mazliet pacēlās gaisā. Izelpoju, un nolaidos atpakaļ. Kas tas? Šķiet, es esmu izgājis no ķermeņa un lidinos gaisā metru virs gultas. Kāda brīvība! Bet kas ir palicis lejā, gultā? Manā priekšā bija nepatīkams skats – nomocīts un sviedriem pārklāts ķermenis. Mans ķermenis. Kam man tas? Iešu ārā, uz ielas. Siena bija irdena, bet metāls nepatīkams. Baisi! Nākamajā brīdī iestājās pilnīga tumsa, smags, gultā iegrimis ķermenis, nāsīs dzirdama elpa, skaļi sit sirds.

Kad atjēdzos, sajutu, ka notikušais ir īsts izrāviens. Es biju redzējis to pasauli, un tā izrādījās vēl īstāka! Tur bija vairāk gaismas, nebija smagā, karstā ķermeņa, bija asa oža un nebija nekādu smaku. Pats galvenais – tur nebija nāves!

Vēlāk es uzzināju, ka nav par ko priecāties. Tāpat, kā šajā pasaulē mēs esam nolemti nāvei, tajā pasaulē visiem mirušajiem ir sagatavota jauna dzimšana! Tas ir noslēgts loks. Mana dvēsele neatrada pilnīgu apmierinājumu ne šajā, ne tajā pasaulē. Turklāt tā pasaule šķita mānīgāka un baisāka. Īpaši šausmīga bija vientulība – visā Visumā nebija nevienas vietas, kurp varētu doties. Kaut ko līdzīgu jūt cilvēki, kam nav darba un māju – viņi ir izmesti no sistēmas un nevienam nav vajadzīgi. Iedomājieties, ka visiem ir mājas un radinieki, visi iet uz darbu, kopā atpūšas un priecājas, bet jums nav ne darba, ne māju, ne tuvinieku – jūs esat parasts zvaigžņu ceļotājs aukstā kosmosā.

Meditācija uz Dieva vārdu garīgo skaņu palīdzēja tikt ārā no šī slazda. Mantra atvēra man augstāko īstenību. Par to mēs parunāsim vēlāk. Tagad centīsimies saprast mūžīgu dvēseles pārceļošanas likumu, ko sauc par reinkarnāciju.

Pirmā daļa

Reinkarnācija

Kāds iereibis cilvēks iztraucēja manu rīta meditāciju parkā un vaicāja, ko es daru. Es atbildēju, ka cenšos izprast savu dvēseli ar svētu Dieva vārdu klausīšanos. Viņš jautāja, kas ir dvēsele, un saruna pamazām ievirzījās par reinkarnāciju. Es biju apmulsis, jo cilvēks bija dzēris, bet tēma bija zinātniska un filozofiska. Es centos nejaušajam sarunu biedram izskaidrot reinkarnācijas likumu:

– Dvēsele ir mūžīga, tādēļ pēc ķermeņa nāves tu turpināsi eksistenci. Tev būs jāpiedzimst vēlreiz.

– Kā tas var būt? Kas to ir redzējis? Tas nav iespējams! Vai tu vari man to pierādīt?

Es zināju, ka to var viegli pierādīt ikvienam saprātīgam cilvēkam, bet vēl nezināju, kā izskaidrot iereibušam. Es iesāku:

– Tu taču esi piedzimis?

– Protams, mēs visi esam piedzimuši, – viņš labprāt piekrita.

– Ja tas ir noticis vienreiz, tad tas var notikt vēlreiz.

– Piedzimt vēlreiz? Kā es to varu izdarīt?

– Tu to jau esi izdarījis, un tas var atkārtoties ne vienreiz vien, jo nomirst tikai ķermenis, bet tu pats esi mūžīga dvēsele. Kādēļ gan tu nevarētu piedzimt vēlreiz?

– Kā es varu piedzimt citiem vecākiem?

– Vecākiem nav nozīmes, jo viņi nezina, kas viņiem piedzims.

Cilvēks aizdomājās:

– Mēs arī neizvēlamies vecākus. Varbūt tev ir taisnība, bet tam ir grūti noticēt.

Tad viņš pasmaidīja:

– Neviens tam nenoticēs. Un kas es būšu, kad piedzimšu vēlreiz?

– Tas ir atkarīgs no tā, kā nodzīvosi šo dzīvi. Piemēram, ja cilvēks dzīvo kā dzīvnieks, viņš piedzimst par dzīvnieku.

– Par dzīvnieku? Cilvēks? Nē-ē, muļķības. Klausies, man ir meita, viņa ir ļoti laba, bet es esmu alkoholiķis, slikts cilvēks. Ko es varu dot savam bērnam? Gribētos, lai meita būtu labs cilvēks.

– Pastāsti viņai par reinkarnāciju un par to, ka dvēsele nemirst.

– Tad visi mani sauks par muļķi, – viņš iesmējās.

– Kā tu domā, vai es esmu normāls cilvēks?

– Nezinu, man šķiet, ne visai, – viņš godīgi atzina.

– Kādēļ tu prasi par savas mīļās meitas audzināšanu tādam, kā es?

– Tu teici, ka es esmu dvēsele, tu manī kaut ko ieraudzīji, bet es esmu slikts, saproti?

– Saprotu. Dvēsele vienmēr ir laba. Tu esi piedzimis sliktā vidē.

Iereibušā acīs sariesās asaras.

Alegorija par dvēseli

Ir daudz stāstu, kā mūžīga dvēsele kāpj augšup pa evolūcijas pakāpieniem vai degradē un krīt lejup. Kopumā dvēsele riņķo pa slēgtu dzimšanas un nāves apli. Vēdās to sauc par samsāru, jo kuras nevar tikt laukā ar saviem spēkiem. Daži atrodas šī mūžīgi rotējošā rata augšpusē, citi ir spiesti vilkt dzīvi apakšā, taču nevienam neizdodas ilgi uzturēties vienā vietā. Nekāda iemiesošanās nespēj apmierināt Visumā apmaldījušos dvēseli, jo tās vēlēšanās pastāvīgi aug un nevienā dzīvības formā nekļūst mazākas.

Reiz dzīvoja pele. Katru dienu tā devās ārā no alas pēc ēdamā, un katru reizi tai uzglūnēja kaķis. Jebkuru brīdi viņš varēja uzklupt. Kādu reizi pele zaudēja pacietību, devās pie dižena brīnumdarītāja un izstāstīja viņam savu bēdu.

– Ko tu vēlies? – viedais jautāja.

– Vēlos kļūt par kaķi, tad būšu pilnīgi laimīga.

– Labi, kļūsti par kaķi!

Pele pārvērtās par kaķi un sāka ķert peles. Viss bija labi, tikai suns nelika mieru. Kaķis atkal devās pie gudrā un lūdzās:

– Pārvērt mani par suni, tad būšu laimīgs.

– Labi, kļūsti par suni.

Kaķis pārvērtās par lielu un stipru suni. Tas dzīvoja suņa dzīvi, dzenāja kaķus, taču kādu dienu mežā viņu gandrīz apēda tīģeris. Suns tūlīt devās pie gudrā un lūdza:

– Viedais, atvaino mani, taču es nezināju, ka ir tīģeri. Tagad ir skaidrs, ka man vislabāk būt tīģerim.

– Kļūsti par tīģeri!

Tā pele-kaķis-suns pārvērtās par tīģeri. Tas priecīgs teica gudrajam:

– Brīnišķīgi! Tagad esmu tīģeris! Es tevi apēdīšu.

– Es tevi esmu pārvērtis par tīģeri, un tu gatavojies mani apēst?

– Protams, es taču esmu tīģeris!

– Es tevi saprotu, – noteica gudrais. – Kļūsti par peli!

Tā nevainīgā pele atkal iebēga alā, lai paslēptos no kaķa…

Problēmas būtība ir tāda, ka visi ir neapmierināti ar to, kas ir, un vēlas kaut ko vairāk. Ja mums izdotos atrast tādu dzīvības formu, kurā dvēsele būtu pilnīgi laimīga, nebūtu nepieciešamības pēc reinkarnācijas. Taču tādas dzīvības formas nav, tādēļ cilvēks meklē laimi ne tikai šajā dzīvē, bet ir to darījis visās daudzajās iepriekšējās dzīvēs. Reizēm viņam ir nācies būt par pasaules valdnieku, reizēm – par dzīvnieku… Neviens nezina, cik dzīves cilvēks jau ir dzīvojis, jo samsārai nav ne sākuma, ne beigu. Šis aplis ir bezgalīgs.

Griešanās aplī

Iedomājieties liela cietuma priekšnieku. Viņa pārvaldītajā mītnē katru dienu nonāk daudz notiesāto. Tur ir karceri un kopējas kameras ar nārām, un ir luksa kameras.

Cilvēki nokļūst cietumā, lai nosēdētu piespriesto termiņu. Arī tur viņi nevēlas ciest, tādēļ iekārtojas iespējami ērti, lai justu vismaz kaut kādu laimi. Taču cietums paliek cietums. “Iestādes” priekšnieks gādā saviem padotajiem visu nepieciešamo: pārtiku, apģērbu, dzīvesvietu un darbu. Taču viņš atņem pašu galveno – izvēli. Cietumniekiem jāvelk tas apģērbs, ko dod, jāēd tas, ko atnes, jādara tas, ko liek. Ja cietumnieks nav apmierināts un vēlas aizbēgt augsto sienu otrā pusē, tad viņš panāk pretējo – termiņu pagarina un stāvokli pasliktina.

Aptuveni tāpat ir iekārtota samsāras pasaule. Šķiet, ka visi dzimst, lai būtu laimīgi, taču pat tiem, kas ir iekārtojušies maksimāli ērti, ar laiku kļūst skaidrs, ka laimes nav, jo nav īstas brīvības.

Jo vairāk cilvēks vēlas saimniekot pasaulē, jo cītīgāk cenšas atbrīvoties no dabas likumiem, jo vairāk viņš sapinas savā karmā un paildzina materiālo eksistenci ar bezgalīgu dzimšanu un miršanu.

Šī milzīgā Visuma pārvaldītājam ir pavisam citi plāni.

Nāves pieredze

Kā piemēru vēlos sniegt citātu no vēstules: “Mani sauc Tagirs. Mana bērnība pagāja Dagestānas galvaspilsētā Mahačkalā. Toreiz man bija viss, ko vien varēju vēlēties. No agras bērnības es audzināju raksturu, un neviens man to netraucēja. Nodarbojos ar smagatlētiku un sasniedzu labus rezultātus. Mācījos universitātē, dienēju armijā, vienmēr dzīvoju veselīgu dzīvesveidu. Viss bija ļoti labi, un man bija daudz cerību par nākotni. Par Dievu interesējos maz, mani vairāk aizrāva sporta karjera.

Taču kāds neparasts gadījums pilnībā mainīja manu priekšstatu par dzīvi.

Reiz atgriezos mājās no treniņa un pa ceļam satiku bariņu piedzērušo. Viņi pienāca man klāt, centās aizvainot, un sākās strīds. Es saņēmu tiešu naža dūrienu aknās, un tika skarta vēna. Puiši nobijās un aizbēga, bet es tā arī nesapratu, kas notika. Kāds šoferis aizveda mani uz nomales slimnīcu. Tur ļaudis baltos virsvalkos turējās no manis pa gabalu, lai ar asinīm nesasmērētu baltos apģērbus. Tad ilgi meklēja ķirurgu, centās atrast operāciju zāles atslēgu. Kad izlauza zāles durvis un novietoja mani uz galda, atklājās, ka beigušās asinis pārliešanai, jo pirms trim stundām visi krājumi ir izlietoti jaunam sportistam, kurš bija guvis piecus naža dūrienus. Viņu neizdevās glābt.

Ārsts teica, ka man arī nav cerību, jo esmu zaudējis pārāk daudz asiņu, tādēļ, ja vēlos, varu nodot radiniekiem pēdējo vēlēšanos. Interesanti, ka pirms nāves nebija baiļu. Pie manis ataicināja šoferi, kas mani bija atvedis, un es viņam kaut ko teicu.

Jutos īgns un bezpalīdzīgs. Es mirstu kaut kāda sīkuma dēļ! Bet es nebiju paspējis izdarīt neko labu!

Kad sākās operācija, es izgāju no ķermeņa un no augšas sāku vērot notiekošo. Pēc tam mani burtiski izgrieza otrādi, un es atrados kosmosā. Melnas debesis un miljoni zvaigžņu, un es ar milzīgu ātrumu tiecos uz priekšu, garām zvaigznājiem un galaktikām. Mani pavadīja neparasta, dievišķa mūzika, dvēselē bija viegli un priecīgi.

Es strauji tuvojos starojošai dievišķai formai. Tai galvā bija kaut kas līdzīgs kronim, rokās bija kaut kas līdzīgs vālei un diskam. Līdz tam man nebija gadījies redzēt neko tādu.

Starojums bija tik pievilcīgs un aicinošs, ka es pie tā tiecos. Es neredzēju neko citu, tikai spožu gaismu. Tad pasakaini patīkama balss man teica: “Tu esi grēcīgs!” Protams, es to nenoliedzu un teicu: “Jā, esmu grēcīgs. Dievs, lūdzu, piedod. Lūdzu Tev, atgriez mani atpakaļ ķermenī, jo šajā dzīvē neesmu paspējis izdarīt neko labu!” Vēl es teicu, ka vēlos ģimeni, audzināt bērnus un palīdzēt ļaudīm. Balss man atbildēja: “Labi, lai notiek, atgriežu tevi ķermenī.”

Pēc mirkļa es atkal biju operāciju zālē un atkal no augšas vēroju sevis operēšanu. Tas bija ļoti nepatīkams skats, un pazuda vēlēšanās atgriezties ķermenī. Man iepatikās pašreizējais stāvoklis.

Taču balss teica: “Ja esi nolēmis, tad bez iebildēm dodies uz priekšu, es tev palīdzēšu.” Mani kāds it kā pagrūda, un es virzījos uz ķermeņi, taču izgāju tam cauri un atgriezos atpakaļ. Atkal izdzirdēju balsi: “Bez vēlēšanās tur nenokļūsi. Tagad mēģini pats, bez manas palīdzības.” Es noskaņojos un virzījos uz ķermeni. Kad iegāju tajā, bija sajūta, it kā es atrastos tumšā, aukstā un slidenā mucā. Es zināju, kas man jādara, un devu komandu smadzenēm: “Atvērt acis!”

Sanitāre uzkopa operāciju zāli. Mans neelpojošais ķermenis gulēja uz galda. Viņa pievērsa uzmanību tam, ka pacients ir atvēris acis, un aizmetās pēc personāla. Atskrēja ķirurgs un tūlīt sāka mākslīgo elpināšanu. Man uzvilka skābekļa masku, un es pa to laiku devu komandas plaušām un sirdij. Atskanēja šausmīgi un nepatīkami krācieni. Atceros, nebija viegli atdzīvināt ķermeni. Kad ieraudzīju ārstus, tad nodomāju: “Kās tās par būtnēm? Kur es esmu? Uz kuras planētas?” Burtiski pēc sekundes es saņēmu atbildes.

Pēc šī gadījuma es sapratu, ka jāsāk dzīvot šodien, ka neko nedrīkst atlikt uz rītu. Man vienmēr bija licies, ka esmu vēl jauns, kādēļ tad domāt par nāvi, visa dzīve vēl priekšā. Patiesībā mēs jebkurā brīdī varam pamest ķermeni. Tikai Dievs zina, kad tas notiks.

Man kļuva pavisam acīmredzams, ka es neesmu ķermenis un ka man ir dota unikāla iespēja attīrīties no visiem grēkiem un ar tīru sirdsapziņu un izpildīta pienākuma apziņu atgriezties mājās, pie Dieva. Manis paša pieredze palīdzēja saprast, ka dvēsele vada ķermeni ar centrālās nervu sistēmas palīdzību. Tikai tādēļ mēs elpojam, jūtam, kustamies u.tml. Bez dvēseles fiziskais ķermenis ir tikai maiss ar kauliem.

Pēc šī gadījuma es ilgi un sirsnīgi meklēju Patiesību, kas man palīdzētu ieviest savas zināšanas dzīvē.”

Par ko domā mūsdienu zinātne?

Mūsdienu zinātne ir pārāk primitīva, lai spētu patiesi novērtēt šīs zināšanas. Zinātnieki neredz tālāk par saviem sajūtu orgāniem. Viņu zināšanas ir līdzīgas aklā pasaules uztverei, kas visu cenšas izzināt ar tausti. Ceļojumi ar kosmosa kuģiem ir pats primitīvākais un bezperspektīvākais Visuma izpētes veids. Zinātnieki redz un uztver tikai sev līdzīgu “dzīvu” matēriju. Viņu izpratnē Mēness un Saule ir mirušas planētas, uz tām nav atrasta dzīvība. Taču Saule ir Zemes dzīvības avots, kā gan tā var būt mirusi? Mēness dod augiem dzīvības spēku, kā gan tas var būt bez dzīvības?

Pirms atklāt dzīvību Visumā, zinātniekiem būtu jānoskaidro, kur ir radusies pašu dzīvība. Lai pamēģina, un uzreiz būs skaidrs, ka mūsdienu zinātne neko nezina par cilvēkam tik svarīgiem jautājumiem.

Jūs esat dzīva būtne, bet jums nemaz nav skaidrs, kas esat, no kurienes un kādēļ te dzīvojat. Jūs esat nosaukuši sevi par zinātnieku, jo esat izstrādājuši velosipēdu vai mašīnu. Vai esat izskaidrojuši ļaudīm visas radītās neskaitāmās teorijas un filozofijas? Nē, neesat. Jūs jau sen esat visā sapinušies, jo patiesībā esat parasts cilvēks, kas nekā nezina.

Īsts zinātnieks saprot Dievu un Viņa radīto. Viņš viegli var atpazīt svētus cilvēkus. Viņš svētumam izrāda cieņu, godbijību un mīlestību. Taču vairums mūsdienu “zinātnieku” dzīvo laicīgu dzīvi un uzskata, ka svētu cilvēku nav.

Ja svētu cilvēku patiesi nebūtu, tad nebūtu arī svēto rakstu. Zinātnieki nav spējuši uzrakstīt neko labāku par tiem. Kad viņi mēģina “skaidrot” mūžīgās Grāmatas, tad sagroza to būtību tik ļoti, ka neviens to nespēj izmantot dzīvē.

Nemirstīgs iekšējs spēks. Nāves pārspēšana

Fizisku spēku cilvēkam dod jantra – mašīna jeb ķermenis. Iekšēju spēku sniedz mantra jeb prāts, jeb psihiska darbība.

Mantra ir arī skaņas vibrācija, kas spēj vadīt prātu, un tas liek darboties janrtai.

Es pazinu kādu tievu, maza auguma vīrieti, no kura baidījās spēcīgi, liela auguma ļaudis. Viņš zināja “mantru”, tādēļ viņa prāts kļuva stiprāks par pašu. Viņš vienmēr teica sev, ka var darīt visu, ko vēlas, un ka ne no kā nav jābaidās. Tā bija viņa mantra.

Senajā āriešu civilizācijā ļaudīm bija kosmosa kuģi jeb jantras, kurus darbināja ar mantrām. Mūsdienu zinātne vēl nav atklājusi skaņas saikni ar raupjo matēriju, taču dažas mežonīgas ciltis to sekmīgi izmanto. Pirms bīstama zvēra medībām viņi sapulcējas un rada ritmiskas, kareivīgas skaņas, iet ap uguni, līdz sajūt pārliecību un spēku, kas palīdz tiem pieveikt zvēru.

Ļaudis vienmēr ir izmantojuši mantras principu, taču ir zaudēta pilnīga izpratne par vārdu “mantra”. “Man” nozīmē “prāts”, “trajatē” – “atbrīvošana” vai “attīrīšana”. “Mantra” nozīmē “prāta atbrīvošana un attīrīšana”.

Saimnieki piesien mazu zilonīti ar tievu ķēdi pie koka. Zilonītis vēl nav tik stiprs, lai to pārrautu. Pieaugušu ziloni arī piesien ar tik pat tievu ķēdi. Kādēļ milzīgs zilonis nespēj atbrīvoties no tik smalkiem pinekļiem? Tādēļ, ka viņš domā: “Es jau esmu mēģinājis šo ķēdi pārraut agrāk, bet tas nav iespējams, tā ir pārāk stipra. Nav vērts mēģināt.” Tieši tāpat darbojas mūsu prāts.

Mēs bieži dzirdam vai sakām vārdus “nav iespējams”. Kad mums ir noteiktas zināšanas, mēs varam atbrīvot prātu no līdzīgiem, nepatiesiem priekšstatiem. Ir skaņas ar transcendentālām īpašībām, tās pārsniedz prāta spējas un var pacelt to līdz virsapziņas līmenim. Šo metodi sauc par apaurušēju, tā ir pārcilvēcīga.

Garīgas skaņas saista cilvēku ar garīgo pasauli. Tādas skaņas ir lūgšanas un Dieva vārdu atkārtošana. Ja tādu mantru skaita ar patiesu piepūli, tad nekavējoties rodas saikne ar dievišķo sākotni un cilvēkā pamostas viņa nemirstīgā daba.

Bībelē ir teikts: “Ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” Šādu saikni ar Dievu ir jāizveido pirms nāves, un aiziešanas brīdī tā vienkārši jāizmanto.

Galvenā mantra, kas simbolizē mūžību, ir skaņa “Om”. Bez tās Vēdās nenotiek neviena vēršanās pie Dieva. Tā ir vēršanās pie Vienotā, Mūžīgā, Neierobežotā, Neizprotamā, Neizzināmā un Tā, kas dod iespēju dzīvot. Neviens nezina, kas Viņš ir, bet cilvēks var nokļūt pie Viņa, ja atbrīvojas no visiem materiālajiem priekšstatiem. Skaņa “Om” pilnībā pārstāv Dievu.

Absolūta apraksti ir ļoti miglaini un pēc būtības neko neizskaidro. “Om” ir Dieva aspekts, kas sevī ietver visu, tādēļ to nav iespējams aprakstīt. Dievu var ieraudzīt savā sirdī, tur Viņš ir Nārājanas veidolā, kas uztur mūsu spēju just, domāt un darboties. Aiz katras cilvēka spējas ir dievišķs spēks, ko nav iespējams izskaidrot.

Piemēram, mēs spējam redzēt. Neviens nezina, kā mēs to darām, mēs vienkārši redzam. Vai mēs domājam par visām tām vālītēm, kristāliņiem un nervu kanāliem, kad skatāmies uz pasauli? Tāpat mēs darām visu pārējo – ejam, runājam, elpojam, ēdam utt. Mēs vienkārši baudām, un ķermenis mums kalpo ar automātisku darbību. Tāds sarežģīts mehānisms kā cilvēka organisms diezin vai spēj darboties bez ārējas un iekšējas kontroles. Kontrolētājs ir Višnu jeb Nārājana. Ir mantra, ar ko vērsties pie Viņa: “Om Nārājānāja namahā.” Tā modina cilvēkā vēlmi pēc mūžīgām attiecībām ar Dievu, jo Viņš ir neiedomājami skaists. Viņa visu pievelkošās īpašības pilnībā ir izteiktas mahā-mantrā: “Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna, Krišna, Harē, Harē, Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma, Rāma, Harē, Harē.” Par šo mantru saka, ka tā ir izvērsta zilbe “Om”. Šī mantra spēj padarīt Dievu par mūsu draugu vai iemīļoto. Mēs par to mazliet atceramies.

Aleksandrs Hakimovs – Karma

Grāmatas fragmenti

Ievads

Mūsu dienās daudz lasītāju interesējas par indiešu filozofiju. Tā ir sinkrētiska un loģiski nepamato filozofiskus jēdzienus, tomēr daudzējādā ziņā tā ir pārāka par rietumu domātāju darbiem – piemēram, tai ir praktiska ievirze. Indiešu filozofiju var nosaukt par dzīves filozofiju, jo tā aplūko cilvēka apziņu, darbību, stāsta par saistību ar kosmosu un augstāku, garīgu reāliju pasauli.

Indiešu filozofija iztirzā tēmas, kas ir ārpus zinātnisku pārspriedumu loka. Tādi ir jautājumi par apziņu, tās dabu un īpašībām. Indiešu filozofija skaidro tādus jēdzienus kā dzimšana un nāve, brīvība un nemirstība, atbrīve un reinkarnācija. Tā ir paredzēta cilvēkam praktiskai lietošanai, tādēļ apgaismo šādus jautājumus un norāda uz cilvēka dzīves īsto jēgu. Indiešu filozofija apvieno teoriju un praksi, un arī dzeju. Tā sniedz iespēju ne tikai apdomāt augstākus ideālus, bet arī praktiski, ikdienas darbā uz tiem tiekties. Vēdās smeltas idejas var atrast darbos, ko sarakstījuši rietumu domātāji un rakstnieki H. Hese, A. Šopenhauers, M. Heidegers, L. Vitgenšteins, R. Bahs, kā arī dialogos, kuru autori ir mūsdienu filozofi S. Grofs, E. Laslo un P. Rasels.

Nosaukto autoru darbos lasāmo prātojumu avots ir seni raksti – četras Vēdas, Purānas, upanišādas, “Mahābharāta”, “Vēdanta-sūtra”, kā arī šo rakstu komentāri, ko sarakstījuši pazīstami indiešu un rietumu filozofi. Gandrīz visi indiešu filozofiju virzieni vienādi aplūko esamības pamatjautājumus. Šajā grāmatā priekšroka ir dota Vēdantas filozofiskajam virzienam. Zinātkārs Vēdu pētnieks te atradīs diženas, dziļi apdomātas un poētiski izklāstītas Badarājanas (V gs. p.m.ē.), Mādhavas (XIII gs.), Sanātanas Gosvāmī un Rūpas Gosvāmī (XVI gs.), Bhaktivinodas Thākura (XIX gs.), Bhaktisidhantas Sarasvatī (XX gs. sākums) filozofijas. Viņu praktisko un filozofisko pieredzi ir izmantojuši M. K. Gandijs, R. Tagore, Dž. Neru, S. Radhakrišnans.

Galveno vietu indiešu filozofijā ieņem jēdziens “apziņa”. Tiek apskatīti dažādi apziņas aspekti: individuāla, kolektīva un absolūta apziņa, kā arī tiek skaidrotas tās īpašības. Filozofu un zinātnieku vidū šis jēdziens izsauc asas diskusijas, taču to vēl arvien nepēta. Savukārt indiešu filozofijā šis jēdziens tiek aplūkots zinātniski. Tas ir sākotnējs, tas nosaka visa pārējā izpratni. Senos indiešu tekstos ir sastopami tādi termini kā “čit”, “čētana”, “ātma”, “paramātma”. Tie ir tiešā veidā saistīti ar apziņas definīciju. Indiešu gudrības avotos šī jēdziena saistībā var vērot vēl ko vairāk par aprakstiem vai loģiskām konstrukcijām. Tur ir netverams apziņas esības veselums visos tās aspektos, kā arī virsapziņa, kas caurauž visu materiālo. Vēl vairāk, jēdziena “apziņa” jeb “čētana” etimoloģiskā interpretācija norāda cilvēkam uz vēršanos pie savas būtības, nepastarpinātu redzējumu, apceri. Apziņas pacelšana augstā līmenī, tās koncentrēšana uz dievišķo un ideālo ir gan mērķis, gan metode.

Apziņa nosaka cilvēka nākotni un stāsta par viņa pagātni. Tā nosaka viņa rīcību, raksturu un mērķus. Citiem vārdiem sakot, visa cilvēka dzīve ir sava “es” apdomāšana un sevis meklēšana. Vienas vai vairāku cilvēka dzīvju iznākums ir sava “es” savienošana ar dievišķo un kalpošanu dievišķajam. Tā ir cilvēka dzīves jēga. Tā norāda Vēdas un mēģina virzīt cilvēku izpildīt savu sūtību.

Vēdu tekstu apdomāšana ne tikai paplašina redzesloku, bet arī paceļ garīgā līmenī.

Vēl vairāk, ar to palīdzību var gūt Vēdu rakstu autoru garīgo pieredzi. Viņiem ir izdevies izkļūt no ierasto priekšstatu rāmjiem, pārdzīvot atklāsmes mistiskos stāvokļus un dziļi saprast esības slēptākos jautājumus.

Filozofijas zinātņu doktors V. Fedotovskis

Priekšvārds

Vēl pavisam nesen, pirms divdesmit gadiem mums nebija nekāda priekšstata par karmu. Toreiz tikai daži orientālisti un sanskrita pratēji strīdējās par šīm miglainajām tēmām un nespēja nonākt ne pie kāda secinājuma. Atceros, 1986. gadā mūsu pagrīdes “krišnaītu” grupu uzaicināja uz neoficiālu tikšanos ar pazīstamiem orientālistiem. Mums par izbrīnu mūs uzņēma ļoti viesmīlīgi un uzreiz aicināja pie galda. Mēs atbildējām, ka nedzeram tēju. Ne tikai tēju, bet arī alkoholu. Bez tam mēs neēdam gaļu, nespēlējam azartspēles un nenodarbojamies ar seksu ārpus laulības.

Saimnieki ļoti izbrīnījās: “Kādēļ? Jūs nedrīkstat?” Mēs teicām: “Patiesībā jūs arī nedrīkstat, jo tā ir slikta karma.” Tā sākās nopietna saruna, un mēs atklājām, ka zinātnieki nezina tādas vienkāršas lietas. Mums toties bija skaidrs priekšstats, ko bijām guvuši no tajā laikā aizliegtas grāmatas “Bhagavad-gīta kāda tā ir” ar Bhaktivēdantas Svāmī Prabhupādas komentāriem.

Tas bija intelektuālu meklējumu laiks, un daudzi domājoši cilvēki ar patiku iegādājās grāmatas no mums. Tagad es redzu, ka tam bija liela nozīme visas sabiedrības attīstībā. Par karmas likumiem tagad zina visi. Ir pat parādījusies jauna nozare – karmapsiholoģija. Rietumu pasaule ir daudz dzirdējusi par reinkarnāciju.

Ir pienācis laiks galvenajam. Tā vai citādi mēs esam pieskārušies šīm zināšanām. Tās ir atnākušas no dziļas senatnes. Daudzās, daudzās paaudzēs tās tika nodotas no skolotāja skolniekam. Šīs zināšanas ir paredzētas sabiedrības līderiem un tikai tad, ja viņi patiesīgi.

Var piemirst, ka pastāv karmas likumi un reinkarnācija. Tas ir tāpat, kā aizmirst par valsts likumiem un sākt darīt visu, kas ienāk prātā. Nav šaubu, ka tad būs lielas nepatikšanas. Ir vēl sliktāk, ja mēs zinām, ka likumi ir, bet tulkojam tos pēc saviem ieskatiem.

Tādas “zināšanas” var nodarīt vairāk ļauna, nekā vienkārša nezināšana. Tādēļ patiesām zināšanām ir jābūt taisnu, godīgu un kārtīgu cilvēku rokās.

Mēs ceram, ka šī nelielā grāmatiņa papildinās Jūsu zināšanas par karmu un palīdzēs manāmi uzlabot Jūsu dzīvi. Lai tā ir kā bāka Jūsu ceļā uz pilnību.

Kāpēc nav mīlestības?

Tā ir, bet netiek izrādīta. Ikviena sirdī snauž mīlestība. Cilvēks to attīsta tikai tad, kad redz ideālu.

Tikai ideāls rosina mīlēt. Absolūts ideāls visām dzīvajām būtnēm ir Dievs. Cik lielu mīlestību cilvēks ir attīstījis, tik pilnīgs viņš ir. Visaugstākā mīlestība izpausme ir dievišķa mīlestība, kas cilvēkam var sniegt Dievu.

Zemākas izpausmes ir egoistiskas un rada daudz ciešanu.

Maza meitenīte bija noķērusi sienāzi un centās tam noraut kāju. Es teicu:

– Pamet gaisā, redzēsi, kā viņš lido.

– Nē-e, es viņu mīlu.

Tāda mīlestība rada īpašnieciskumu, un kāds iekrīt lamatās. Īsta mīlestība dāvā brīvību no miesaskāres jeb pastāvīgām ilgām pēc seksa.

Dzimumattiecības ir prāta cietums, tās rada grēcīgas vēlmes. Kas vēlas baudu sev, tas vienmēr pelna sliktu karmu ar šausmīgām sekām. Katru gadu abortos tiek iznīcināti divdesmit miljonu bērnu. Kam tomēr atļauj piedzimt, tie grūti padodas audzināšanai, jo viņiem nav labu īpašību. Daudzi ir atpalikuši un slimi. Dzīvniecisks sekss starp miesaskārīgu sievu un vīru rada nelaimīgus bērnus. Viņi nespēj mīlēt vecākus un pamet tos likteņa varā, kad tie kļūst veci, jo no dzimšanas ir iemantojuši viņu miesaskāri.

Seksuālā enerģija ir smalkāka un spēcīgāka par kodolenerģiju, un arī darbojas citādi. Kodolenerģija ķermeni pārvērš pelnos, bet nespēj izdedzināt labas īpašības. Cilvēks ar tām piedzimst nākamajā dzīvē. Nekontrolēta seksuālā enerģija iznīcina visu labo cilvēkā. Ko gan viņš paņems līdzi nākamajā dzīvē? Par ko viņš piedzims?

Domām par dzimumattiecībām ir jābūt saistītām ar vēlmi radīt labus bērnus.

Vēlieties labus bērnus!

Gaidīti bērni netraucē. Viņi ir atbalsts nākotnē. Mīliet viņus, bet nepieķerieties, citādi visu sabojāsiet. Bērni nav mūsu īpašums, viņi ir garīgas būtnes un pieder Dievam. Viņiem ir katram savs liktenis. Ir daudz bēdīgu stāstu par egoistisku pieķeršanos bērniem. Pastāstīšu vienu.

Bēdīgs stāsts

Kad biju mazs, mūsu kaimiņiem bija divi bērni – zēns un meitene. Es vēl negāju skolā, kad viņi to jau beidza. Skolotāji teica:

– Labs puisis, gaiša galva, zelta rokas, bet negrib mācīties. Vecāki, jums no viņa jāiztaisa cilvēks!

Tēvam un mātei bija augstākā izglītība, viņi saprata, cik svarīgi ir labi mācīties, tādēļ viņi sāka dēlu audzināt:

– Ja slikti mācīsies, visu mūžu raksi grāvjus vai grozīsi stūri! Tev jāiestājas augstskolā, saproti?

Atmosfēra nokaita. Ilgu laiku puisis klusējot samierinājās. Pēc tam sāka dīvaini smaidīt un murmināt zem deguna: “Jā, rakšu un grozīšu…” Vecāki satrakojās, tēvs sāka viņu sist:

– Tu esi dumjš kā zābaks, to stulbumu es izdzīšu ārā!

Drīz visa māja zināja, ka zēns ir slikts, jo neklausa vecākus.

Reiz viņš pa īstam sadumpojās. Atceros, tas bija šausmīgi. Viņš aizbēga no mājām un negāja uz skolu. Mūsu mazās pilsētiņas milicija viņu ātri atrada. No tā brīža viņa statuss stabili bija – nelietis. Visi to saprata, bet vecāki neatkāpās:

– Vai nu mācīsies, vai mirsi! Nedosim tev ēst!

Puisis sāka smēķēt, un reiz atnāca dzēris. Neviens nezināja, kur viņš ņēma naudu. Mācības bija pamestas uz visiem laikiem. Visi vaimanāja:

– Nabaga vecāki, kas tas par dēlu, viena vienīga sodība.

Tēvs ar māti kaut kā pamanījās atrast viņam darbu. Kā paši bija teikuši, par šoferi, grozīt stūri. Viņam iedeva tādu graustu, ko viņš remontēja dienām. Viņš grieza kurbuli līdz spēku izsīkumam. Viņš vienmēr bija netīrs no galvas līdz kājām. Bērni par viņu ņirgājās:

– Re, nemācījies, tagad grozi stūri…

Viņš pacieta. Pirmo algu atdeva vecākiem cerībā uz viņu žēlastību. Taču viņi vēlējās, lai dēlam būtu gaišāka nākotne.

Otro algu viņš nodzēra. Trešo arī. Viņu atlaida no darba.

Tad vecāki nolēma, ka dēlam jāprecas. Atrada labu meiteni, visiem viņa patika. Viņa arī gribēja iztaisīt no puiša cilvēku.

Pēc mēneša viņš meiteni piekāva. Vairāk neesmu viņu redzējis. Bet puisis sāka regulāri dzert.

Vecāki viņu ieslodzīja dzīvoklī, un viņš izlēca no otrā stāva…

Tad mēs pārcēlāmies dzīvot citur. Pēc daudziem, daudziem gadiem liktenis iekārtoja tā, ka mēs atkal dzīvojām vienā kāpņu telpā ar šo ģimeni. Dēls mājās nedzīvoja, viņam nebija ne pastāvīgas dzīves vietas, ne pastāvīga darba. Vecāki centās par viņu nerunāt. Taču reizēm viņš atnāca, kad mājās nebija tēva. Ārēji viņš bija mierīgs vīrietis, un dziļi neieredzēja tēvu un māti. Viņš mātei prasīja naudu.

Mātei no viņa bija bail:

– Naudas nav.

Tad viņš ņēma bārdas nazi, pielika mātei pie sejas un prasīja naudu. Viņa skrēja pie mums un lūdza palīdzību. Tā turpinājās ilgi.

Reiz viņš pazuda. Bija ziema. Arī draugi nezināja, kur viņš ir.

Reiz viņa tēvs atnāca pie mums un lūdza atļauju pazvanīt pa telefonu. Viņš drebēja. Viņš zvanīja uz visiem morgiem. Un atrada.

Tādas ir beigas. Nabaga dēls stiprā dzērumā bija nosalis kādā pagrabā. Viņam bija lemts izciest vecāku pieķeršanos un nebija lemts saņemt mīlestību ne no viena.

Garīgas atklāsmes iznīcina sliktu karmu

Reiz mana septiņpadsmitgadīgā meita dievišķas atklāsmes brīdī sacerēja dzejoli par Krišnu:

“Krišna ir tik bezgalīgi liela labestība, ka mana apziņa to nespēj aptvert. Taču es vēlos kaut uz mirkli noturēt savā sirdī mazu kripatiņu.”

Kad cilvēks nepastarpināti pieskaras dievišķajai enerģijai, to sauc par garīgu atklāsmi. Tā izpaužas kā brīnišķīga laimes sajūta, un atnes zināšanas par Dievu. Tādēļ to sauc par dievišķu atklāsmi.

Tas ir tik tīrs un spēcīgs pārdzīvojums, ka viss materiālais šķiet nenozīmīgs, jo ir laicīgs un nesniedz tādu laimi. Tas ir ļoti svarīgs dzīves notikums – zemāku vēlmju patika mainās uz augstāku.

Tikai ar tādu patiku aplaimotie spēj izmainīt pasauli.

Ikvienam tas ir jāpiedzīvo, lai mainītu tīrības etalonu. Kad piedzimst bērns, vecāki uzreiz domā, kādu mantojumu viņam dos. Lai bērns patiesi kļūtu patstāvīgs, viņam ir jādod mīlestība. Pretējā gadījumā viņš visu dzīvi gaidīs kaut ko no apkārtējiem un nespēs pieņemt derīgus un pareizus lēmumus.

Karma nav mūžīga

Kad godīgi kalpojam Dievam, mums nav jābaidās no karmas likuma tāpat, kā nebaidāmies no policijas, ja dzīvojam godīgi.

Gan laba, gan slikta karma nav mūžīga. Arī elle nav tāda.

Arī paradīze. Mūžīgs ir tas, kas atrodas aiz elles un paradīzes robežām. Tā ir Dieva valstība. Tur nav ne grēka, ne labu darbu, tur ikviens darbojas aiz tīras mīlestības pret Dievu.

Lai kļūtu par tādu, ir jāatbrīvojas no visu sastrādāto grēku sekām un nedrīkst vairs darīt neko sliktu. Kā to panākt? Ir tikai vienas zāles – Dieva atcerēšanās, klausīšanās par Viņu, saistītu tēmu pārrunāšana un koncentrēta Viņa vārdu atkārtošana balsī.

Lai iegūtu iedvesmu tādai rīcībai, ir nepieciešams regulāri satikties ar svētiem cilvēkiem.

Aleksandrs Hakimovs – Apziņas līmeņi

Grāmatas fragmenti

Ievads

Šajā grāmatā aplūkosim slēpto cilvēka dabu, kuras saknes ieiet dziļi apziņā un ko grūti izzināt ar novērojumiem un analīzi. Cilvēciskas būtnes dabu un darbību var pētīt divos virzienos. Pirmais ir vērot tās ietekmes pakāpi “horizontālā plāksnē”. Piemēram, var novērtēt personību pēc turības, izglītības vai stāvokļa sabiedrībā. “Horizontāla” apziņa piedāvā organizāciju un iespēju paplašināšanu, cik ļauj materiālie īpašumi un pieejamā informācija, taču tā nedod zināšanas par patiesām cilvēka iespējām. Tās ir dziļi paslēptas un nav vienkārši novērojamas. Tādēļ ir otrs ceļš – cilvēka izpēte pēc vertikālas skalas, vienlaicīgi pētot dziļumu un augstumu. Piemēram, ieskatoties akā, var vienlaikus redzēt arī neizmērojamu debess augstumu.

Mēs vēlamies aplūkot personības dziļumu vertikālā virzienā. Tas paver milzīgu plašumu sevis un pasaules izzināšanai. Pastāv tūkstošgadēs pārbaudīts, vēdisks paņēmiens: sevis un apkārtējās dabas izpētei tiek izmantotas dažādas meditācijas tehnikas. Lai ieraudzītu un saprastu apkārtējo pasauli, ir jābūt uztveres orgāniem, piemēram, acīm. Tad jāiemācās salīdzināt ieraudzīto, ar analīzes palīdzību meklējot līdzības un atšķirības. Tā ir pierasta, zinātniska vērošanas metode. Māksla vērot un analizēt ir tradicionāla zinātne.

Pēc tam analīzi un loģisku domāšanu pabeidz ar slēdzienu, kas jāapstiprina praksē. Citiem vārdiem sakot, zinātnes viengabalainība netiek noteikta ar novērojumiem, analīzi un slēdzieniem, bet praktiskiem pierādījumiem. Tādējādi zinātne ir tāda vai cita izpētes objekta esības fakts. Viss, ko redzam sev apkārt, gan kustīgs, gan nekustīgs, jau ir simtprocentīgi zinātnisks. Ja sakām, ka redzam lidojošu putnu, tad tas ir zinātnisks fakts, un putns to izmanto bez vērošanas un analīzes. Tas vienkārši vicina spārnus un ceļas augstāk tāpat, kā cilvēks ar kājām stāv uz zemes. Parasts zinātnieks pašos faktos meklē šo faktu pastāvēšanas iemeslus, analizē to sastāvu, taču neievēro augstāko, sākotnējo cēloni, kas ir apslēpts esības dziļumos. Kad cilvēks iet, viņam nav svarīga iešanas analīze, viņam ir nepieciešams mērķis. Zinātniekam nav atšķirības starp mērķtiecīgu un bezmērķīgu iešanu – muskuļi saraujas vienādi un enerģijas patēriņš ir tāds pats. Tādā nozīmē zinātniekam ir taisnība. Ikviens zinātnieks pieņem zinātniskus faktus no apkārtējās dabas. Taču ir nopietns trūkums – no redzesloka pazūd pētnieks. Paskaidrosim to tuvāk.

Šī fenomena izskaidrošanai izmantosim īpašas filozofiskas kategorijas, kas skaidro smalkas, neredzamas pasaules parādības. Kategorijas ir sanskritā. Materiālo dabu sanskritā sauc prakriti. Zinātnieks redz prakriti (kā uztveres objektus), sajūt to ar uztveres orgāniem, kas arī ir prakriti, un analizē ar prātu. Prāts arī ir prakriti. Pēc tam zinātniekam ir jāpamato slēdzieni. Taču kā? Ar tās pašas prakriti palīdzību. Kad zinātnieka slēdzieni apstiprinās praksē, tad tie tiek uzskatīti par zinātniskiem. Ja neapstiprinās, tad tie nevar būt zinātniski. Problēma ir tāda, ka dabas vērotājs pats paliek neizzināts. Personība paliek neziņā, un materiālā daba šo faktu apstiprina ar ciešanām, un tās jāpārdzīvo arī diženiem cilvēkiem. Neziņas dēļ cilvēka dzīve kļūst neveiksmīga. Iznāk, ka paša cilvēka dzīve rit nezinātniski.

Patiesībā aiz jebkuras dabas parādības, zinātniska fakta vai ikviena cilvēka dzīves slēpjas dažāda dziļuma vēlmes. Tās ne vienmēr ir cilvēciskas. Ir daudz dziļākas vēlmes. Tādēļ šajā pasaulē vienmēr kaut kas nav līdz galam saprasts. Ir skaidrs, kam tiek konstruētas mašīnas un telefoni, kam vajadzīgas tualetes un televizori. Nav skaidrs, kādēļ cilvēkiem kož odi un piemetas slimības. Ir skaidrs viss, ko radījis cilvēks, bet nav skaidrs tas, ko ir radījusi daba. Kādēļ zinātnieks cenšas analītiski saprast to, kas jau pastāv kā zinātnisks fakts? Tikai tādēļ, lai izzinātu dabas likumus un vadītu tos pēc savas vēlēšanās. Tādēļ zinātne ir realizēta vēlme valdīt pār dabu.

Vai tam ir pietiekami izpētīt parādību mehānismu? Protams, nav. Lai iegūtu varenību, ir jāsaprot arī sarežģītā cilvēcisko un pārcilvēcisko jeb Visuma vēlmju pasaule. Ja savas vēlmes nesaskaņo ar augstāko Dieva gribu, tad nevar iegūt īstu varenību. Tādēļ pilnvērtīga dzīve ir harmoniska vēlmju līdzāspastāvēšana. Lai valdītu pār dabu, ir jāizpēta divas lietas: dzīvu būtņu vēlmju pasaule un Dieva griba. Kad tās saskaņo, var vadīt visu pārējo. Pretējā gadījumā disonanse starp “dievišķo” un “cilvēcisko” liks cilvēkam radīt robotus bez dvēseles. Vai arī parādīsies “vadāmi cilvēki” jeb kiborgi.

Lai nelīdzinātos bezdvēseliskiem robotiem, kas neapzinās ne sevi, ne augstākus savas eksistences iemeslus, jāsāk sevi iepazīt, jāsāk vērot savas vēlēšanās, pēc tam jāatbrīvojas no kaitīgām vēlmēm, kas paverdzina personību un liek tai ciest. Līdzīgi, kā vērojam apkārtējo pasauli jeb prakriti, mēs varam vērot para-prakriti jeb savu Es, savu garīgo dabu. Ja cilvēks ir zaudējis iekšēju redzējumu, viņam tas sākumā ir grūti, jo vērotājs ir pilnīgi aizrāvies ar apkārtējās pasaules izpēti un neredz pats sevi. Viņš ir aizrāvies, jeb, pareizāk sakot, atrauts no iekšējās realitātes ar bezgalīgi mainīgiem notikumiem un atbilstošām vēlmēm. Lai patiesi sevi ieraudzītu, jāpielieto īpaša metode – tīrs atspoguļojums dziļā miera stāvoklī. Nav iespējams sevi ieraudzīt bangojošos vēlmju viļņos, vispirms jāpanāk prāta miers. Tikai tad uz viņa spoguļgludās virsmas var skaidri un nepiesaistīti redzēt visu it kā no malas. Mākslai vērot sevi ir nosaukums ātma-gjāna jeb zināšanas par sevi. Vārds “ātma” nozīmē “es”, “gjāna” nozīmē “zināšanas”. Es zinu jeb zinu sevi. Vēdas ir zināšanu spogulis, kurā var ieraudzīt sevi.

Minēsim piemēru. Cilvēks redz zeltu. Kad viņa Es enerģija aizsniedzas līdz ieraudzītajam, viņš sāk pārdzīvot. “Pārdzīvot” nozīmē “novērtēt”, pēc tam – “vēlēties vai nevēlēties”. Kad cilvēks redz zeltu un vēlas to, viņā pamostas īpašnieciskums, alkatība un kaislīga vēlēšanās to iegūt. Tā personība jeb Es nonāk zelta varā un identificē sevi ar to: “Es vēlos šo zeltu, tam jākļūst manam!” Parādās divas stingras koncepcijas – Es un Mans. To dēļ materiālā pasaulē sākas cīņa par izdzīvošanu. Ja cilvēks klausās Vēdu skaidrojumu, ka Es ir mūžīga dvēsele un ka viss pieder Dievam, tad viņš ierauga sevi no mūžīgu vērtību skatu punkta, bez identificēšanas ar laicīgu matēriju, un atbrīvojas no alkatības. Tādam cilvēkam gan zelts, gan akmens ir tikai dažādas Dieva enerģiju kombinācijas, tādēļ viņš paliek mierīgs. Viņa prāts ir līdzīgs gludai ezera virsmai. Cilvēks skaidri apzinās savu sākotnējo, garīgo stāvokli. Tādējādi Vēdas ir dvēseles spogulis.

Patiesības meklējumos mēs izmantosim Vēdu literatūru. Vēdas ir dotas visai cilvēcei. Vārds “veda” burtiski nozīmē “zināšanas”. Krievu valodā šo vārdu saprot līdz pat šai dienai. Ir vēl citi vārdi ar tādu pašu sakni: “ведать”, “ведь”, “ведун”, “ведомый”, “не ведает”. Vēdas ir sadalītas daļās, tādēļ vēdiskās zināšanas dažādā apjomā ir saglabājušās visās pasaules daļās. Visām senajām civilizācijām bija zināšanas un varenība, kas gūtas vai nu no daļējām, vai pilnām Vēdu zinībām. Senas Vēdas ir atrastas arī Krievijas teritorijā. Tās sauc par krievu Vēdām. (Ir arī tā saucamās indiešu Vēdas. Būtībā tās neatšķiras, ir tikai dažāds informācijas daudzums.) Vēdas pilnā apjomā tiek glabātas Indijā. Tās pierakstītas aptuveni pirms pieciem tūkstošiem gadu. Krievu Vēdām ir septiņi tūkstoši gadu. Taču jau no Visuma radīšanas ir zināma mutiska zināšanu nodošanas tradīcija. Tas ir zināms no rakstītiem avotiem. Zināšanu avota saknes sniedzas nepārredzamā pagātnē, taču ar mācekļu pēctecību tās bez izkropļojumiem ir nonākušas līdz mūsu dienām. Pirms pieciem tūkstošiem gadu viedais Vjāsadēva ir pierakstījis visas Vēdas. Viņš tās ir sakārtojis un izskaidrojis, un tādējādi ir saglabājis sākotnējās zināšanas – Rigvēdu, Jadžurvēdu, Atharvavēdu un Sāmavēdu. Pie Vēdām pieder arī Upanišādas, Purānas, Mahābharāta, Vēdānta-sūtras, kā arī lietišķās zinātnes Džjotišvēda (astroloģija), Ajurvēda (medicīna), Dhanurvēda (kara un pārvaldības māksla). Ir arī zinātne par sabiedrības sociālo iekārtu varnāšrama-dharma u.c.

Vēdu zinības glabājas grūti sasniedzamā senu tradīciju slēptuvē, tādēļ mūsdienās tās ir grūti iegūt un saprast. Vēdas bieži sauc par “netradicionālu zinātni”, jo tās neizmanto mūsdienīgas izzināšanas metodes. Nav grūti apgalvot, ka Vēdām nav zinātnisku pierādījumu. Mūsdienu zinātnes uzdevums ir pierādīt to zinātniskumu, jo to zināšanu derīgums ir nenovērtējams. Tas ir iespējams, ja sameklē atslēgu aizmirstai Vēdu slēptuvei. To mēs atrodam pašās Vēdās un pie garīgiem skolotājiem. Atslēga ir zinātne par sevi jeb ātma-gjāna. Kas iepazīst sevi, tas izzina visu pasauli un jebkuru zinātni. Gan Visums, gan ļaudis dzīvo pēc vieniem un tiem pašiem likumiem. Cilvēciska būtne sevī vienlaicīgi apvieno divas enerģijas: para-prakriti un apara-prakriti jeb apjēdzošo un neapjēdzošo. Citiem vārdiem sakot, ir ķīmiskas vielas, kas veido raupjā, fiziskā ķermeņa struktūru. To pēta anatomija un fizioloģija. Vēl ir smalki materiāli prāta, saprāta un viltus ego ķermeņi. Tos pēta psiholoģija. Un, protams, ir pats apjēdzošais spēks – apziņa. Šo divu prakriti apvienojums rada apziņai trīs platformas: fizisko Es, psihisko Es un garīgo Es.

Es jeb apziņa patiesībā nav materiāla, to nevar sadalīt materiālās sastāvdaļās. Jebkuru materiālu lietu principā var sadalīt daļās. Ja kādu mašīnu esam izjaukuši un salikuši, tad var teikt, ka esam to sapratuši. Tā ir zinātnes pieeja. Taču zinātnieku mēģinājumi sadalīt vai diferencēt cilvēka apziņu nav izdevušies. Apziņu nevar sadalīt, tā ir vienota un nedalāma. Vēdas apstiprina, ka ātma jeb Es nav sadalāma daļās, taču tā var emanēt jeb izplatīt sevi kā atspulgu. Piemēram, mēs zinām, ka mūsos ir daudzi Es, kas runā pretī viens otram. Patiesībā Es ir vienots vesels. Mēs centīsimies saprast, kādēļ apziņa “dubultojas” un “daudzkāršojas”, kā arī izpētīsim pretrunas.

Cik dziļi cilvēks spēj izzināt savu Es, tik dziļi viņš saprot visu pārējo. Kad saprot sevi pilnīgi, tad atklājas visa būtība. Sevis apzināšanās ir jebkuras vēdiskās zinātnes atslēga. Ar to varam izzināt jebkādu sfēru pat bez tradicionālām zinātnes metodēm. Mēs ikviens esam potenciāli augstākā līmeņa zinātnieki, jo pats labākais pasaules un sevis izzināšanas instruments ir nevis nedzīva tehniska iekārta, bet dzīva cilvēka sirds. Tīra sirds ir īpašs rīks, tā izstaro ļoti smalkas, izzinošas enerģijas, izlaiž caur sevi emocijas, pārdzīvojumus, dziļi intuitīvas domas un daudzas augstākas enerģijas, kuras nav iespējams izskaidrot. Augstākas enerģijas ir radniecīgas, uzturošas enerģijas veidoli, kas ir tik tuvi, ka to apsvēršana un ieraudzīšana parastos veidos nav iespējama. Piemēram, mazulim augstākā enerģija ir māte, tā vienmēr ir blakus, mīl, saprot, rūpējas, izpilda visas vēlēšanās un neko neprasa pretī. Vai mātes tēlu var izteikt skaitļos un ķīmiskās formulās? Protams, nē. Tās veidols ir projicēts no augstākām Visuma sērām, jo Visums arī ir mūsu māte. Zeme arī ir māte, tādēļ viņas augstākā enerģija caurauž visu, kas ir mums apkārt. Visām dzīvajām būtnēm ir māte. Tās tēlu nevar izskaidrot ar prātu, taču cilvēka sirdij tas ir ļoti labi pazīstams. Sirdī es varu piekrist, ka Visums ir māte un Dievs ir tēvs, taču saprāts to nespēj pieņemt, jo man trūkst tiešas pieredzes. Es pazīstu tikai “bioloģisku” tēvu un māti. Šajā grāmatā mēs centīsimies aplūkot augstākas izziņas pieredzi, ko gūst ar tīru sirdi un saprātu kopā ar Visuma augstāko apziņu.

Sevis izzināšana noslēdzas ar to, ka cilvēks iegūst spēju mijiedarboties ar visiem kā ar Personībām – gan ar apkārtējiem ļaudīm, gan zemākām un augstākām dzīvām būtnēm, gan ar materiālām enerģijām, gan ar sevi, gan ar Dievu. Aplūkosim šīs zinātnes pirmo pakāpienu – to viegli saprot ikviens.

Nepieciešamu un noderīgu lēmumu pieņemšana

Iedziļinoties sevī, cilvēks atklās arvien neizskaidrojamākas un sarežģītākas lietas. Tās ir sarežģītas un neizskaidrojamas tikai prātam, tādēļ cilvēks nonāk grūtā situācijā, ja pēc ieraduma izmanto nepilnīgus jutekļus un prātu. Saprāts tiek izmantots samērā reti, jo cilvēks pastāvīgi ir aizņemts ar sajūtām. Saprāts ir smalkāks un varenāks par prātu. Tas nozīmē, ka ar prātu to ir ļoti grūti saprast. Saprāts ir kā vecāki – bērni viņus nesaprot. No vienas puses vecāki traucē bērniem būt brīviem, no otras – bērni nevar iztikt bez vecāku rūpēm. Saprātam ir īpašs statuss un pilnvaras. Viņa daba ir būt prāta un jutekļu saimniekam. Atšķirībā no prāta, saprāts nenonāk tiešā jutekļu pakļautībā, tādēļ spēj adekvāti novērtēt prāta darbību. Tas vēro no malas un var sniegt risinājumus, kuru pamatā ir kopēja sevis izpratne. Tādā veidā saprāts novērtē notiekošo nevis no pozīcijas “patīk vai nepatīk”, bet pēc tā, vai tas ir labvēlīgi vai nelabvēlīgi. Tas visu salīdzina ar tīras apziņas jeb dvēseles vajadzībām, un tā atrodas augstāk. Citiem vārdiem sakot, saprātu vada nevis sajūtu orgāni, bet dvēsele jeb augstākais dzīves mērķis. Ja cilvēkam to atņem, tad viņš pakāpeniski zaudē saprāta spēku jeb gribu un sāk peldēt pa sajūtu un prāta iegribu straumi. Saprāts mirst, ja pārtrūkst saikne ar dvēseli. Tad tam ir jāpakļaujas nepilnīgām, jutekliskām vēlmēm. Sevis glābšanas dēļ tam ir jāsaņem vadība no augšas, no neaptveramās un svētlaimīgās dvēseles, lai ar tās vareno zināšanu palīdzību kontrolētu prātu un jutekļus. Saprāts ir ķermeņa karietes kučieris, stipri groži ir prāts un sajūtas ir nemierīgi zirgi. Dvēsele ir pasažieris, tādēļ kučierim ceļa izvēlē jāvadās pēc dvēseles, nevis zirgu vēlmēm. Zirgi nekādi nav saistīti ar pasažieri. Ķermeņa saimniece ir dvēsele, nevis jutekļi. Saprātam ir jābūt dvēseles pārstāvim, kad jāpieņem svarīgi lēmumi.

Mēs esam aplūkojuši trīs apziņas līmeņus: jutekļus, prātu un saprātu. Ja cilvēka uzmanība jeb apziņa ir koncentrēta uz jutekļiem, tad viņam ir divas iespējas. Pirmā – iespēja izmantot sajūtu objektus un pārveidot tos par ikdienas un kultūras priekšmetiem. Otrā – iespēja izmantot prāta fantāzijas. Var radīt bezgalīgas formu un telpu kombinācijas, piemēram, celtnes, interjerus, traukus, mēbeles, gleznas, lustras un skulptūras. Citiem vārdiem sakot, var bezgalīgi uzlabot apstākļus sajūtu apmierināšanai.

Ja dvēsele vērš apziņu uz prāta līmeni, tad nāk klāt vēl viena iespēja. Tikko aprakstītā iespēja bija vēršanās lejup, uz jutekļiem un to spēju just baudu un izdomāt jaunus laimes veidus. Jaunā iespēja ir lūkošanās augšup, uz saprātu, kas neiet jutekļu un prāta pavadā un kas vienmēr piedāvā grūtu, pašaizliedzīgu un nereti varonīgu ceļu. Saprāts spēj upurēties dvēseles labad. Tas vēlas sasniegt augstu mērķi. Tā kā saprāts aicina doties augšup pa vertikāli un jutekļi uzstājīgi velk lejup, tad prātā rodas nopietns, iekšējs konflikts. Tas it kā sadalās divās daļās, personība “dubultojas”. Jutekļi un saprāts stipri runā viens otram pretī, tādēļ personība nonāk grūtā situācijā – sadalīšanās dvēselei nav dabiska. Rodas šaubas, nespēja pieņemt lēmumus, un personība zaudē brīvību un sevi. Visbiežāk šādā cīņā mēs padodamies juteklisku vēlmju spiedienam un ļaujamies jutekļu baudām. “Pavadas atlaišana” nozīmē degradāciju, un cilvēki to izvēlas, jo tas ir patīkami. Šajā grāmatā mēs iesim grūtu ceļu. Mēs dosimies augšup pa vertikāli. Mēs izvēlēsimies to, ko, iespējams, neesam iedrošinājušies agrāk.

Mēs esam nolēmuši pacelt uzmanību jeb dvēseles enerģiju saprāta jeb budhi līmenī. Kad uzmanība ir vērsta uz saprātu, cilvēks iegūst vēl lielāku brīvību izvēlēties, jo spēj sazināties ar savu īsteno Es un apjēdz, ka ir dvēsele. Cilvēks var sajust, cik patīkams ir esības mūžīgums. Viņš no augšas iegūst svētas zināšanas un vienlaikus ar pārvaldības palīdzību var novirzīt tās uz prātu un jutekļiem. Viņš ar garīgām zināšanām un svētlaimi it kā caurauž visu personības struktūru un apvieno to vienā pilnīgā veselumā. Tādā veidā izzūd atšķirības un pretrunas starp jutekļiem, prātu un saprātu. Saprāts uzvar sarežģīto un pretrunīgo prātu ar veselumu un vienkāršību. Ikdienišķs piemērs. Saprāts saka:

– Dzer zāles, un slimība pāries.

Jutekļu ietekmē prāts bērnišķīgi atbild:

– Nevaru, tās ir negaršīgas.

– Tad tu neizveseļosies, un tev nāksies ciest.

– Nē, es negribu ciest. Varbūt var dzert garšīgākas zāles? – izvairās atjautīgais prāts.

– Ar citām zālēm slimību nevar izārstēt.

– Tad varbūt tikai vienu pilienu?

– Nē, ar mazu devu nevar uzvarēt slimību.

– Ko tad darīt? Tā ir bezizeja.

– Izeja ir. Izdzer zāles, un izveseļosies.

Izrādās, izeja ir. Tā ir pacietība, nevis sajūtu analīze. Ievērojiet, saprāts uzvar prātu ar vienu pašu neapgāžamu argumentu – zinātnisku faktu, tādēļ sagrūst visas prāta teorijas.

Jutekļi un prāts dedzīgi lūdz:

– Dakter, es mirstu, pagariniet manu mūžu!

– Tas nav iespējams. Ikvienam ir atvēlēts noteikts laiks, tādēļ ikvienam ir jāmirst, – aukstais ārsta saprāts sniedz verdiktu.

– Ko man darīt?

– Atceries dvēseli. Tu esi dvēsele, un tā nemirst. Tev kā dvēselei nav ne dzimšanas, ne nāves.

Ja cilvēks nepieņem dvēseles pastāvēšanu, rodas nopietnas grūtības. Tad saprāts pavisam zaudē iespēju izvēlēties. Izvēle ir tikai lejā, viņam ir jākalpo jutekļiem un prātam. To vadībā viņš vērš savu varenību slavas, bagātības un varas iegūšanai, lai nāves pasaulē iegūtu nemirstību sev un savam vārdam. Cildenu sentimentu – filantropijas, komunisma, humānisma un altruisma aizsegā viņš kalpo jutekļiem un prātam. Pat diženās, ar materiāla saprāta palīdzību radītās civilizācijās nevar atrast nevienu laimīgu un harmonisku personību, jo saimniece – laimīga dvēsele – ir atraidīta un aizmirsta.

Viss, ko dara saprāts, ir praktisks, izmantojams un noderīgs it visiem, arī tiem, kam tas nepatīk. Piemēram, ikvienam piemīt tieksme pārkāpt likumu. Gandrīz ikvienam patīk kaut ko darīt izdevīguma dēļ, ko nes nelikumīgas darbības, un asas sajūtas, kas rodas prātā. Taču sabiedrībai kopumā, kas sastāv no tiem pašiem ļaudīm, tas nepatīk, jo noziedzības pieaugums rada neuzticību cilvēkiem, pastiprina nemieru un bailes, ka ikviens var kļūt par ļaundarību upuri. Ja sabiedrībā valda neveselīga atmosfēra, ļaudis ieraujas sevī. Viņiem ir grūti sadarboties.

Citiem vārdiem sakot, ir pilnīga veseluma spēks, kas izdod likumus jutekļu nomierināšanai, tādējādi radot labvēlīgu atmosfēru sabiedrībā, mācot ļaudis ar mīlestību un godīgi darīt visiem noderīgu un tīru darbu. Tas ir prāta spēks. Prāts un jutekļi ir egoistiski un brīvā vaļā tiecas uz vardarbību un grēkiem.

Var šķist, ka racionāls saprāts ir auksts un nejūtīgs. Tā nav, tieši otrādi, tas ir pats dziļākais dzīvības apjēgšanas līmenis. Dažādos līmeņos dzīve izskatās un tiek pārdzīvota dažādi. Jutekļu līmenī ir vieni pārdzīvojumi, prāta līmenī citi un saprāta līmenī vēl citi pārdzīvojumi. Piemēram, mīlestība ir ļoti pievilcīga, to uzskata par augstāko dzīves mērķi. To neviens nav uzstādījis, tā dabiski ir ikkatra cilvēka sirdī kā dvēseles vajadzība. Mēs to vēlamies piedzīvot īstu, tīru un gaišu.

Izanalizēsim mīlestību trijos apziņas līmeņos. Jutekļu līmenī mīlestība ir bauda no smaržām, garšas, krāsām, pieskārieniem u.c. Viss patīkamais pievelk un rada simpātijas. Mums patīk skaisti apģērbi, modernas frizūras, ekstravaganti apavi, apburošas smaržas. Esmu dzirdējis, ka ir universālas smaržas, kas pievelk vīriešus un vienlaikus atbaida odus. Jutekļu līmenī var vadīt cilvēka dzīvi ar simpātiju un antipātiju palīdzību. Tas, kas jutekļiem patīk, pamazām kļūst par draugu, bet tas, kas nepatīk, izsauc naidu un var kļūt par ienaidnieku. Piemēram, suns ir uzticīgs saimnieka draugs, un uzticību uztur tikai smarža un pasāļa roku un sejas ādas garša. Taču cits suns, kam ir cits saimnieks, šo cilvēku ir gatavs saplēst gabalos. Kādēļ? Tādēļ, ka ir “sveša” smarža un garša. Jutekļu līmenī veidojas tādas dīvainas mīlestības attiecības.

Cits piemērs. Mēs gatavojam svētkus jutekļiem, un to dara ļoti vienkārši. Iet turp, kur ir taustei patīkamas, mīkstas mēbeles, uz kurām var ērti iekārtoties, kur ir ožai patīkamas viesu smaržas, kur ir draudzīga atmosfēra, kur ir acīm tīkams, skaists interjers, spožas lustras, glīti griesti, kur skan patīkama mūzika. Cik labi! Vēl tur gatavo garšīgus ēdienus… Jūtat, tie ir svētki. Kad visām sajūtām tiek radīta patīkama atmosfēra, rodas svētku gaisotne. To rada prāts. Tālāk tas rīkojas negaidīti un pārsteidzoši – tas saista visus patīkamos signālus un iedvesmu ar noslēpumainu skaistuli viesu pulkā. Tas rada dievišķu veidolu un sāk tam ticēt. Šo ticību sauc par prāta mīlestību. Tā ir izdomāta, tā ir mīlestības ilūzija. Viņš uzmanīgi skatās un domā: “Cik viņa ir skaista, kāds debišķīgs veidols!” Visu pārējo viņš piedomā klāt.

Kā redzat, nav daudz jāzina, lai iemīlētos. Ir pietiekami, ja sāk runāt par ārējām lietām, piemēram, smalkām manierēm, acu un apģērba krāsu, smaidu un gaitu. Ir jāuztur patīkama gaisotne ar mūziku, laicīgi pasniegtiem dzērieniem, ir jāsmejas un jāstāsta jautri atgadījumi, jāizdara smalki mājieni, ka jums šajā sabiedrībā ļoti patīk un ka esat gatavi uz lielu varoņdarbu – aiziet no svētkiem un palikt vienatnē viens ar otru. Galvenais, neko nevajag sarežģīt. Tikko kļūsiet praktiski jeb saprātīgi, viss tūlīt parādīsies citā gaismā. Iespējams, viņai jau ir vīrs, iespējams, jums patīk pavisam atšķirīgas lietas un ir dažādi dzīves mērķi, iespējams, viņa ir muļķe ar riebīgu raksturu. Pēc kopā nodzīvota mēneša viņš atskārtīs: “Viņa vienkārši ir muļķe, bet es bez viņas neesmu varējis dzīvot!” Prāts veido šādu ilūziju no patīkamu sajūtu plastilīna. Tādēļ visās patīkamās sanākšanās, diskotēkās un klubos, kur vienmēr ir daudz patīkamu izklaižu, mēs regulāri iemīlamies un pēc tam viļamies. Savukārt saprāta līmenī mīlestība iegūst citas īpašības.

Saprāta mīlestība ir augstākā realitāte, tādēļ tā pārvar visus šķēršļus un ilūzijas. Ir labi zināms stāsts par to, kā mīlēja Buda. Viņā iemīlējās vieglas uzvedības sieviete. Viņai iepatikās Budas mirdzošā āriene, taču viņa nezināja Budas patieso stāvokli. Viņa atzinās Budam mīlestībā skolnieku priekšā, un tie samulsa. Buda atbildēja ar laipnu smaidu un… arī atzinās mīlestībā. Taču, kad sieviete viņam pietuvojās, viņš tai maigi teica, lai tā nesteidzas, jo mīlestību nepieciešams pārbaudīt. Buda apsolīja, ka pats viņu atradīs, kad būs pārbaudījis viņas mīlestību, un pieskarsies tai. Skolniekus izbiedēja tāds solījums, jo mūks nedrīkst pieskarties sievietes ķermenim, un Buda vienmēr pildīja savus solījumus. Laimē starojot sieviete aizgāja un sāka gaidīt solīto. Pagāja laiks, un skolniekiem šķita, ka viss ir aizmirsts un beidzies, taču pēc gada pusdienu laikā Buda pēkšņi pielēca kājās un ar skaļu saucienu “Eju pie tevis, eju!” kaut kur aizskrēja. Uz skolnieku jautājumu viņš atbildēja, ka viņu sauc mīļotā sieviete. Skolnieki nespēja Budu apturēt un skrēja aiz viņa. Kad viņi sasniedza pirmās tikšanās vietu, tad ieraudzīja zemē gulošu sievieti, kurai bija šausmīga lepra. No viņas ķermeņa sūcās asinis un strutas un izplatīja nelabu smaku. Sievietes izskats šausmināja skolniekus. Taču Buda piegāja pie viņas un paņēma rokās. Viņš teica: “Es mīlu tevi un atnācu, lai tev pieskartos. Kur gan ir visi, kas agrāk ir atzinušies tev mīlestībā un ir pieskārušies tev? Kādēļ viņi neatnāk tagad?” Viņš izārstēja sievietes slimību, un viņa kļuva par uzticamu skolnieci. Šis stāsts apraksta mīlestību saprāta līmenī. Tā nav atkarīga no ķermeņa stāvokļa un ir ļoti līdzīga svētai vecāku mīlestībai.

Patiesa, cilvēciska mīlestība ir mīlestība saprāta līmenī. Laulībā tā tiek nopietni pārbaudīta. Tad kļūst svarīgi, kā dzīvesbiedri pilda savus pienākumus, kā viņi kopā pārvar grūtības, glabā uzticību un kopā iet uz vienu mērķi. Mīlēt citādi ir kļūda. Nevajag no mīlestības iztaisīt modernu traģēdiju. Kad runa ir par svētām laulībām, šķiršanās nedrīkst kļūt modernas. Var pārtraukt tikai lietišķas attiecības. Laulība tiek svētīta Dieva priekšā, un abi uzņemas pilnīgu atbildību visam mūžam. Vīrieša un sievietes attiecības nedrīkst reklamēt un pārvērst par modi. Vai tad nav skaidrs, ka reklāmai nav nekāda sakara ar mīlestību? Vai priekšmetu reklāma var kļūt par mīlestības izpausmi pret cilvēku? Parasti nē, jo reklāma uzbudina jutekļus un atņem saprātu. Tā atņem spēju atšķirt taisnību no meliem. Nesaprātīgus ļaudis var salīdzināt ar bērniem, kam nav vecāku – tos ir viegli apmānīt un ekspluatēt ar masu informāciju un reklāmu.

Visiem zināmajā cigarešu “Malboro” reklāmā ir attēlota gleznaina prērija ar grandioziem kanjoniem un saulrietu. Kanjona malā ir jātnieks spēcīga zirga mugurā. Viņš ir brīvs un laimīgs džentlmenis, sava likteņa saimnieks, romantisks un pievilcīgs, ar kovboja cepuri galvā. Skaists tēls, skaista apkārtne. Taču kāds tam visam sakars ar cigaretēm? Nekāds. Tomēr rodas reāla sajūta, ka blakus ir romantiska, noslēpumaina un brīva personība, kuras tēls ir stingri saistīts ar cigaretēm. Kad cilvēku tik pievilcīgi krāpj, viņš sāk domāt, ka pēc “Malboro” aizpīpēšanas viņš kļūs tāds pats, kā romantiskais, vientuļais un noslēpumainais kovbojs. Kāds ir praktisks iznākums? Cilvēks maksā naudu un saņem parastu tabakas porciju. Viņš maksā par savu degradāciju un slimību. Tātad viņš uzvedas neadekvāti, līdzīgi saprātu zaudējušam. Skaistā reklāma ir radīta prātam un jutekļiem. Saprātam ir atvēlēta neliela vieta apakšā, pavisam maza, lai netraucētu baudīt: “Smēķēšana nogalina.” Vēdās ir teikts, ka patīkama grēka procesa reklamēšana ir noziegums. Vajag reklamēt nevis procesu, bet rezultātu. Reklamēsim to. Visi nojauš, kāds tas ir. Tā būs plaušu tuberkulozes reklāma. Pavisam cita aina: kovbojs guļ slimnīcas gultā. Blakus raud zirgs. Tāda ir patiesa “Malboro” aina. Un uzraksts ir lielāks: “Smēķēšana nogalina.” Šī reklāma ir godīga, otra ir noziedzīga. Kādu reklāmu mēs redzam? Iznākumu neviens nereklamē, taču to netrūkst!

Daudzi šaubās: būs miers vai sāksies trešais pasaules karš. Ja ar karu saprot organizētu vardarbību un iznīcināšanu, tad tādā nozīmē pasaules karš rit pilnā sparā. Ik gadu pasaulē tiek izdarīti divdesmit miljonu abortu. Iespējams, ka vairāk. Tāda iznīcināšana nenotika pat Otrā pasaules kara laikā. Vēl ir kataklizmas, terora akti, lokāli kari, pašnāvības, kuru skaits pārsniedz mirstību no slimībām. Vai tas ir izslavētais trešais pasaules karš? Kādēļ karo miera laikā? Kādēļ ļaudis nespēj dzīvot bez vardarbības?

Pie vainas ir jutekļu darbība. Tādēļ tie jākontrolē. Nemaz nav obligāti izpildīt visu, ko tie prasa. Piemēram, ja cilvēks vēlas baudīt dzīvi augstā līmenī – kā zināms, augstākā bauda ir dzimumatiecības –, tad jutekļu sagūstītais nolemj, ka bērni traucēs. Viņš “argumentē”: “Mēs taču esam mūsdienīgi, tādēļ jāatmet visi aizspriedumi un jāizmanto mūsdienu civilizācijas priekšrocības.” Un viņš nogalina savu bērnu tieši mātes vēderā. Vēdas apgalvo, ka par tādu “mīlestību” pēc karmas likuma nāksies samaksāt ar nopietnām ciešanām.

Kāds vācietis kara laikā guva izcilas sekmes briesmīgā lietā – ebreju masveida iznīcināšanā. Pat viņa līdzgaitnieki nacisti brīnījās, kā viņam tas izdodas. Viņš ar mierīgu sirdsapziņu varēja iznīcināt tūkstošiem ļaužu. Turklāt viņam bija uzticami palīgi. Viņi iznīcināja aukstasinīgi un metodiski. Kā viņš to “panāca”? Ļoti vienkārši – viņš žonglēja ar vārdiem. Baisus viņš aizstāja ar viegli izpildāmiem. Ja bija nepieciešams ķert un ieslodzīt ļaudis koncentrācijas nometnē, viņš nedeva rupju pavēli: “Ķeriet un ieslogiet lēģerī!” Viņš izvēlējās citus vārdus: “Lūdzu, pārvietojiet šos cilvēkus.” Ja bija nepieciešams dedzināt, viņš neteica: “Iemetiet viņus krāsnī un sadedziniet dzīvus!” Viņš runāja kulturāli: “Lūdzu, tagad nepieciešama īpaša pieeja.” Jauki termini palīdzēja cilvēkiem veikt šausmīgas lietas. Vārdi it kā aizklāja notiekošā patiesumu.

Cits piemērs. Sarūgtināta sieviete dodas uz klīniku un saka: “Man ir problēma. Es esmu stāvoklī.” Uzreiz ir skaidrs – viņa vēlas tikt vaļā… Klīnikā viņu ātri nomierina: “Nekas, audi tiks izgriezti.” Nesaka tieši: “Mēs nogalināsim jūsu bērnu, sagriezīsim gabalos un izmetīsim mēslainē. Nepārdzīvojiet, mēs viņu piebeigsim uz vietas.” Nē, tie ir tikai audi, kas jāizgriež. Viss kārtībā. Tā termini ļauj aizklāt šausmīgus faktus.

Vārda “dvēsele” vietā bieži izmanto terminu “organiska matērija”. Vārda “Dievs” vietā tiek izmantoti vārdi “gadījums, nezināmais”. Taču Dievam nav nekā nezināma. Piemēram, ja vaicāsiet, kāda neorganiska matērija pārvēršas par organisku, tad saņemsiet atbildi, ka dažas parādības zinātne vēl nav izpētījusi. Tagad daudz ko sauc par nezināmu. Termins “nezināmais” mūsdienās kļuvis ļoti ietilpīgs, ar to var aprakstīt daudzas lietas: instinktu, gravitāciju, enerģiju, spēku, acīmredzamo, šķietamo, starojumu, Planka konstanti u.c. Ar jauniem terminiem nav iespējams izskaidrot mūžīgas parādības. Vecs audums ar jauniem ielāpiem nekļūst stiprāks.

Visā materiālā zinātnē ir ļoti daudz terminu, kas nespēj izskaidrot cilvēka saprātam, kas ir dzīve. Tie ir rotaļlietas prātam, ar kurām tas spēlējas neizdibināmā pasaulē. Ja cilvēks redz patiesību, viņš spēj nodot zināšanas ar vienkāršiem vārdiem, kas nāk no dvēseles dziļumiem. Ikvienam saprātīgajam ir skaidrs, ka mēs dzīvojam nepazīstamā pasaulē. Tā ir labi izveidota cilvēka vajadzībām, tātad pasaules iekārtotājs labi pazīst cilvēku. Nezināms iekārtotājs ir devis cilvēkam visu nepieciešamo, lai tas dzīvotu laimīgi, izzinātu savstarpējās attiecības un saprastu to būtību – mīlestību. Tādēļ nezināmā vietā būtu pareizāk runāt par Pārāko Saprātu jeb neizzinātu Dievu, jeb Augstāko un neaptveramo Personību. Tā ir pareizi, jo meklējošu cilvēci vienmēr pavada Dieva radīta neizpratne – vienmēr kaut kas ir neizzināts. Tieši tas liek visam pastāvēt. Stingri runājot, viss esošais pasaulē paliek neizprasts līdz galam, jo izzinātājs cenšas izpētīt augstāko eksistences enerģiju ar ierobežotu jutekļu palīdzību.

Lai izzinātu neaptveramo jeb dievišķā klātbūtni visā esošajā, ir nepieciešams atvērt saprātu augstākai enerģijai. Kā to izdarīt? Ir vienkārši jāatzīst sava nepilnība un jāpieņem svēto rakstu norādījumi. Citiem vārdiem sakot, ir jāsāk kontrolēt savi jutekļi. Tikai tā var atbrīvot dvēseli no materiālu jutekļu varas. Tiem piemīt šausmīgs un nepārvarams spēks, un tas nozīmē, ka tie ir atņēmuši lauvas tiesu dvēseles enerģijas.

Saprāts ir gosvāmī. Vārds “go” nozīmē “jutekļi”, “svāmī” – “saimnieks”. Prāts ir tikai godāsa. “Go” nozīmē “jutekļi”, “dāsa” – “kalps”. Prāts ir jutekļu kalps, bet saprāts ir to saimnieks. Kas ir alkoholiķis? Viņš ir godāsa. Kas ir nodzērusies valsts? Piemēram, Krievija? Tā ir valsts, kur ļaudis paaudzi pēc paaudzes zaudē kopēju saprātu. Sabiedrība neliek cilvēkam kaunēties par dzeršanu, tā uztver to ar labestīgu humoru. Tas nozīmē, ka ir zaudētas bailes no vispārējas degradācijas, ka tā ir pārvērtusies par izklaidi un ir kļuvusi par neatņemamu kultūras sastāvdaļu. Kultūra ir pārvērtusies par lepnību. Krievu kultūras un nacionāla lepnuma neatņemama daļa ir krievu vodka, pasaulē stiprākais alkoholiskais dzēriens. Tas ir tīrs kā kalnu kristāls. Krievi lepojas ar vodku. Kāds lepojas ar alu, kāds – ar vīna pagrabiem. Sabiedrību ir aptvēris neīsts lepnums, un ļaudis ir zaudējuši gosvāmī statusu. Viņi vairs nav Dieva kalpi, tautas saprāta kalpi, viņi ir pārvērtušies par godāsām – tautas jutekļu kalpiem. Ir parasti jutekļi, un ir arī “nacionālas” jūtas. Tas ir tad, kad cilvēks gūst baudījumu no sabiedrības nosaukuma. Tā sabiedrība ir pārvērtusies par pelēku, ikdienišķu cilvēcisku būtni. “Tautas” sirdsapziņa iedveš katram tās loceklim, ka nepieciešams pastāvīgi dzert spirtotus dzērienus, katru dienu vai ļoti regulāri, ka nekādā gadījumā un nekādos apstākļos nedrīkst pavisam pārtraukt alkohola lietošanu. Tāda prāta ievirze liecina, ka vodka, alus, vīns un cigaretes ir cilvēku ikdienas dzīves jēga, ka cilvēku kopējais saprāts ir nolaidies pašā zemākajā – jutekļu apmierināšanas līmenī. Nekaunīgajiem patīk reibuma stāvoklis, viņi to uztver kā normālu, jo saprāts bez dvēseles piekrīt visam. Viņi lūdzas: “Lai tāda dzīve turpinās mūžīgi! Ieviesīsim smēķēšanas un dzeršanas tradīciju! Kas vēl vajadzīgs cilvēkam, lai būtu labā noskaņojumā un laimīgi dzīvotu šajā pasaulē!”

Cilvēkiem vēl ir mazliet saprāta. Tas gadu no gada kļūst vājāks, tomēr kaut kā mēģina glābt situāciju: “Atmet! Tu taču kļūsti par alkoholiķi, tu zaudē seju! Padomā par ģimeni un bērniem! Ja pavisam nevari nedzert, tad vismaz ierobežo sevi!”

Nenovēršami rodas divējādība jeb iekšējas pretrunas. No vienas puses cilvēks ļoti vēlas baudīt. No otras puses tas ir bīstami. Tāpat kā prātam, arī saprātam ir divas funkcijas, taču citā līmenī – pieņemt labvēlīgo un atgrūst nevēlamo. Kas personībai ir labvēlīgs un kas nav? Nelabvēlīgs ir viss, kas grauj personību, viss, kas saista un savažo, gluži kā zīdtārpiņa kokons, ko viņš tin sev apkārt. Ja cilvēks ir atkarīgs no alkohola, narkotikām vai no naudas un citām nevajadzīgām lietām, tad tas ir nelabvēlīgs stāvoklis. Beigu beigās viņš zaudē brīvību. Atbrīve ir labvēlīga, verdzība – nelabvēlīga. To novērtē saprāts. Protams, ir dažādi saprāta tipi, taču mēs runājam par augstāko saprāta izpausmi. Tā zina par augstāko dzīves mērķi un ir atkarīga tikai no tā. Ja neesam noteikuši sev augstāko dzīves mērķi, tad nespējam paust visaugstāko saprāta līmeni.

Nereti mēs kādam sakām: “Tu neesi saprātīgs!” Visiem ir saprāts, bet ne visi zina augstāko dzīves mērķi. Lai dotu cilvēkam iespēju izdarīt pareizu izvēli, ir nepieciešama audzināšana un izglītība. Izvēles iespēja ir brīvība. Piemēram, ja cilvēks nav pabeidzis vidusskolu, vai viņš var izvēlēties, kādā augstskolā mācīties? Tādas izvēles nav. Viņu noteikti neuzņems. Cilvēkam nav izvēles, jo nav īpašas sagatavotības. Tieši tāpat cilvēkam nav pilnīgas izvēles brīvības, ja saprāts nav sagatavots audzināšanai. Ja viņa dzīves izpratne pamatojas tikai uz jutekļu un prāta pieredzi, un viņš vadās tikai pēc sajūtām “patīkami” un “nepatīkami”, tad izvēle ir diezgan ierobežota. Vispareizāko izvēli cilvēks var izdarīt tikai tad, kad uzzina par galīgo, augstāko dzīves mērķi. Tas ir saistīts ar sava īstā Es jeb dvēseles izzināšanu.

Aplūkotie trīs apziņas līmeņi (jutekļi, prāts un saprāts) nav saistīti ar īsto Es. Tās ir netiešas dzīvības izpausmes. Netieši varam teikt, ka sajūtas un dzirdēšana norāda uz dzīvību un cilvēka eksistēšanu ķermenī. Taču tas nenorāda uz pašu dzīvo būtni, bet tikai uz tās klātbūtni. Piemēram, saules gaisma norāda, ka ir saule, taču gaisma var atrasties ļoti tālu no izstarotāja. Tādēļ gaisma ir netiešs pierādījums, ka kaut kur debesīs ir saule. Tieši tāpat domas ir netiešs dzīvības jeb apziņas pierādījums. Piemēram, var runāt pa telefonu ar cilvēku, kas atrodas ļoti tālu. Ar telefona palīdzību es dzirdu balsi, uztveru emocijas un saprotu domas. Tā es par sarunu biedru uzzinu visu nepieciešamo. Taču pats telefona aparāts nav uzskatāms par tiešu dzīvības pierādījumu. Tas tikai pārvada dzīvības pazīmes. Dators var veikt domāšanas darbības, taču to nevar saukt par apzinīgu dzīvu būtni. Dators neapzinās savu esību. Par to zina tikai tā radītājs. Jutekļi, prāts un saprāts ir biopsiholoģisks dators. Tas neko nezina par sevi. To atdzīvina dvēsele jeb apziņa. Tā cenšas iegūt no “datora” atbildes uz saviem jautājumiem. Taču “dators” nezina visas atbildes, tas izdod noteiktu karmas programmu – tikai tik daudz saprāta un sajūtu, cik tajā ir ielikts. Raupjais un smalkais ķermenis ir nekas vairāk kā nezinoša ierīce, ko izmanto dvēsele. Es esmu, Es eksistēju, Es par to zinu… Ķermeņa mašīna eksistē, bet to neapzinās. Ar to dzīvs atšķiras no miruša. Vārds “miris” nozīmē “nezinošs”, tas nezina. “Dzīvs” zina. Zināšanu enerģiju sauc čit, un saprātu sanskritā apzīmē ar “budhi” jeb “apgaismoto”. To apgaismo čit enerģija.

Ja ar jogas palīdzību paceļam apziņu saprāta līmenī, tad varam ieraudzīt trīs laika aspektus: pagātni, tagadni un nākotni. Tos var ieraudzīt tikai saprāta līmenī. Kādēļ saprāts ir tik spēcīgs? Kāds ir pārākuma iemesls? Galvenais īpašā spēka cēlonis ir spēja nenokļūt jutekļu ietekmē. Saprāts tikai tādēļ vien ir ļoti stiprs. Ja saprāts nepadodas sajūtu iespaidam, tad no kurienes viņš iegūst informāciju? Kā viņš tulko zināšanas?

To var izskaidrot ar piemēru. Ja cilvēkam sāp galva un viņš par to pasaka, tas apkārtējie iegūst vienādu informāciju, taču nevar teikt, ka visiem sāp galva. Tiešas galvassāpes ir tikai vienam. Pārējie tikai nojauš par slimā stāvokli pēc viņa teiktā. Tā darbojas saprāts. Zināšanas var iegūt ar saprātu, un var iegūt tieši, ar jutekļiem. Kad sāp galva, cilvēks cieš. Tas, kas par to uzzina, nav ierobežots ar galvassāpju radītām ciešanām un var palīdzēt. Tādēļ pieredzējis ārsts iet ārstēties pie cita ārsta, jo viņu saista paša slimība. Tieši tāpat alkoholiķis nespēj nevienam iemācīt nedzert, narkomāns nespēj nevienu atbrīvot no atkarības, ateists nespēj nevienam dot ticību Dievam un zināšanas par Viņu. Tādu cilvēku saprāts ir aizņemts ar jutekļu un prāta darbību. Ja rūpnīcas direktors pats ik dienas stāv pie virpas, tad var teikt, ka rūpnīcai nav direktora. Saprāts var vadīt tikai tad, kad sajūtas nevar tieši ietekmēt viņa lēmumus. Ja viņš iegūst ar sajūtām nesaistītas zināšanas jeb čit, tad ar to palīdzību var atdalīt sevi no tās vai citas sajūtu uztveres un uztvert situāciju nepiesaistīti, no malas. Tad viņam ir viegli pieņemt lēmumus un dot norādījumus. Nav obligāti jākļūst par alkoholiķi, narkomānu vai prostitūtu, lai saprastu, cik tas ir slikti. Pietiek ieraudzīt, par ko cilvēks pārvēršas, pietiek ieraudzīt grēcīgas darbības iznākumu un salīdzināt to ar augstāko cilvēka dzīves mērķi. Tā – klausoties un vērojot – ar saprāta palīdzību var iegūt visu nepieciešamo pieredzi.

Ja apziņa atrodas prāta līmenī, tad cilvēks nevar gūt dzīves pieredzi tikai ar klausīšanos un vērošanu. Viņam nākas orientēties pēc savām sāpēm un baudām. Visu dzīvi viņam nākas meklēt patīkamas lietas un izvairīties no nepatīkamām. Viņu vada jutekļi, un tos vada prāts, kam bail no neparedzētiem likteņa pavērsieniem. Prātam ir ļoti bail no ciešanām un sāpēm, tādēļ tas tiecas pēc paša izdomātas “gaišas nākotnes”, kur nav vecuma, slimību un nāves. Materiālā pasaulē nav tādas utopiskas vietas, tomēr cilvēkam šķiet, ka viņš nekad nemirs un nesaslims ar neārstējamu slimību. Kad prāts neatrod izeju neizbēgama likteņa priekšā, tas atsakās redzēt realitāti un rada savu nākotnes laimi. Tas nezina, ka tieši uz iedomāta ceļa sagaida grūts un neizbēgams liktenis.

Ir stāsts par izglītotu brāhmanu. Astrologs viņam jaunībā bija paredzējis laimīgu likteni ar traģiskām beigām. Saskaņā ar pravietojumu, viņš kļūs par valdnieka dēla skolotāju. Viņš nezinās trūkumu un bēdas, viņš būs pārticis un slavens. Taču nāve pienāks Gangā krokodila rīklē. Patiesi, drīz vien valdnieks ievēroja brāhmanu, un tas pilī sāka mācīt princi. Mazais princis viņu iemīlēja kā savu tēvu. Viss izkārtojās tā, ka brāhmanam par likteni nebija jāžēlojas. Viņš vienīgi ļoti baidījās un rūpīgi izvairījās no apmazgāšanās Gangā. Viņš negāja ne tuvu svētajai upei un godināja to pa gabalu.

Gāja laiks, princis izauga un kļuva par nebēdnīgu, draiskulīgu jaunieti. Viņam visvairāk patika peldēties Gangā. Reiz valdnieka dēls vaicāja savam guru: “Skolotāj, kādēļ tu nekad ar mani neej uz Gangu? Tu mani māci katru dienu apmazgāties svētajā upē.” Brāhmans apmulsa un ar dažādiem aizbildinājumiem izvairījās no tiešas atbildes, taču pret savu gribu bija spiests atklāt patiesību: “Kādreiz astrologs man paredzēja nāvi Gangā krokodila rīklē. Tādēļ es izvairos no peldēšanās upē, mans dārgais princi.”

Valdnieka dēls izbrīnījās un iesmējās: “Es jau daudzus gadus ar draugiem eju peldēties uz Gangu, un mēs nekad tur neesam redzējuši krokodilus. Ejam, un tu pats redzēsi.” Zēns vilka skolotāju aiz rokas, līdz pierunāja to vienkārši pastāvēt krastā un paskatīties, kā bērni ūdenī spēlējas. Brāhmanam nācās piekrist, un viņš sāka vērot, kā daudz ļaužu iet apmazgāties svētajā upē. Viņa skolnieks spēlējās un sauca skolotāju: “Nāc šurp, paspēlējies ar mani, nebaidies!” Viņš to sauca un sauca, tad iznāca no ūdens un iegrūda skolotāju upē. Viņi iebrida līdz ceļgaliem, tad līdz jostas vietai. “Redzi, nav nekādu krokodilu. Ejam!” Kad viņi iebrida ūdenī līdz krūtīm, princis pēkšņi pārvērtās par milzīgu un briesmīgu krokodilu un ar saucienu: “Es esmu tavs liktenis!” satvēra brāhmanu un aiznesa upes dzelmē.

Mēs ikviens izdarām “pareizu” izvēli un ejam pretī savam liktenim pa ceļu, uz kuru norāda prāts un jutekļi. Ja cilvēks ļoti uzmanīgi izvēlas dzīves pavadoņus ceļam uz laimi, tad viņš vienmēr iegūst tieši to, ko liktenis ir sagatavojis.

Prāta un jutekļu ceļš nozīmē došanos pretī liktenim, lai kurp cilvēks ietu. Ikviens viedais zina, ka visas dzīvās būtnes iet pa šo ceļu – no visa spēka tiecas pēc patīkamām lietām un izvairās no nepatīkamām. Tā darbojas precīzie nosacītības likumi. Tikai saprātīgi ļaudis zina šo karmas noslēpumu un var iekārtot dzīvi atbilstoši citiem likumiem – iekšējiem, garīgiem, kas nav atkarīgi no materiāliem apstākļiem. Tādu cilvēku sauc par “jutekļu saimnieku”. Viņš ir pārāks ar to, ka ir brīvāks, tādēļ var pārspēt nolemto jeb karmu.

Saprāts ir ļoti varens – cilvēks iegūst spēju pārvaldīt savu dzīvi, taču ar nosacījumu, ka vajadzēs ziedot prāta un jutekļu intereses. Nav grūti saprast, kā cilvēks sagatavojas ziedot un kādēļ vairums ļaužu nekad tā nedarīs. “Atmetiet smēķēšanu! Nekad nesmēķējiet un nedzeriet!” – “Bet tas taču ir grūti… Gribas kādu prieciņu, kādus svētkus! Es nevaru tā vienkārši atmest! Dzīve taču ir sausa un nepatīkama! Kā lai atsakās no izpriecām? Kas tā par dzīvi, ja pavisam atsakās no izklaidēm un iedzeršanas? Viena vienīga garlaicība! Vai varat kaut ko piedāvāt vietā?”

Prāts lepojas ar veiklību un spēju argumentēt. Viņš izmanto saprāta snaudu. Un ko gan saprāts var piedāvāt, ja arī neguļ? Prāts tik pārliecinoši runā, jo nav pamodinātas saprāta potences, tātad dzīve šķiet garlaicīga bez izklaidēm un iedzeršanas. Ko var piedāvāt snaudošs saprāts? Neko.

Tādēļ prāts ar galvu metas “vienīgajā” materiālo formu, skaņu, pieskārienu, garšu un smaržu realitātē. Cilvēks cenšas baudīt “pilnvērtīgu” dzīvi. Tā ilgst tikai mirkli no Visuma dzīves. Kad cilvēks uzzina par saprāta pamodināšanas iespējām, tad mirdzošā jutekļu baudu pasaule nobāl. Saprāts ir tik varens, ka var dot prātam un jutekļiem iespēju ieraudzīt Visuma uzbūvi. Cilvēks ir niecīgs tā modelis, un viņam ir dots īpašs saprāts, kas attīstās. Ja to atrauj no degradācijas, tad var novirzīt sevī. Šo zinātni sauc par ceļu pie sevis. Saprāts ir ļoti tuvu sev pašam. Tieši virs viņa atrodas galvenais, par ko vēlamies pastāstīt – Es pats jeb, citiem vārdiem sakot, apziņa jeb dvēsele.

Oļegs Torsunovs – Laimīgas dzīves likumi. 4. daļa

Grāmatas fragmenti

PRAKTISKI PADOMI, KAS PALĪDZ MAINĪT LAIMES IZPRATNI

Ja Jūs saprotat, kā var atbrīvoties no kaislību un gara tumsības gunas ietekmes, tad nostiprināsim to atmiņā, sakārtojot mūsu darbības plānu.

1. Jāmeklē cēli, svēti cilvēki un jājautā, pēc kādiem svētajiem rakstiem viņi dzīvo (jebkurā lietā nepieciešams dzīvs piemērs, nepieciešams pārliecināties par to, ka ir praktiska vērtība tām zināšanām, pēc kurām viņi vadās).

2. Izvēloties noteiktus svētos rakstus, svētu cilvēku virsvadībā jāsāk pētīt likumi, kurus tie sludina.

3. Noticot, ka likumi, kas minēti svētajos rakstos, nav izdoma, jācenšas tos pieņemt kaut vai tikai teorētiski.

4. Pieņemot tos, nepieciešams izpildīt noteikumus, kas ieteikti Jūsu izvēlētajos svētajos rakstos.

5. Tādā veidā pārliecinoties, ka tas viss darbojas, nepieciešams piespiest sevi sākt dzīvot savādāk.

6. Pēc tam, nesteidzoties un nevienu netraucējot, jācenšas rīkoties izvēlētajā virzienā, attiecinot to uz visām dzīves sfērām.

7. Lai šajā ceļā nostātos uz kājām, vēlams no visa spēka censties izpildīt visus noteikumus, gaidot, kad parādīsies laba iespēja mainīt dzīvi. Kad pienāks laiks, liktenis noteikti mainīsies uz labo pusi

8. Drīz pēc šīm darbībām radīsies cēlas dzīves garša un reizē ar to arī izpratne, ka vairs nedrīkst dzīvot tā, kā agrāk. Lai bez īpašām problēmām ievirzītu dzīvi jaunā gultnē, jākultivē sevī zināšanas, kā sākt dzīvot savādāk, nenodarot pāri apkārtējiem cilvēkiem (radiniekiem, draugiem, darbabiedriem).

9. Tikai tas cilvēks, kurš ir izgājis visus minētos etapus, iegūst garantiju, ka uz viņa apziņu pārsvarā iedarbosies dievbijības guna. Tātad ir garantēta pakāpeniska dzīves apstākļu maiņa viņam. Drīz mainīsies viņa attiecības ar radiniekiem, uzlabosies veselība, kļūs garīgajam progresam labvēlīgāki darba apstākļi un attiecības kolektīvā, optimizēsies iekšējais psihiskais stāvoklis.

10. Tam, kurš ir izgājis minētos etapus un ir nonācis dievbijības gunas ietekmē, ar laiku radīsies reālas iespējas pozitīvi ietekmēt savus bērnus, radiniekus, darbabiedrus, uzlabot veselību utt.

11. Nostiprinot psihiskos un fiziskos spēkus un iegūstot pieņemamus ārējos apstākļus turpmākajam progresam, nepieciešams paaugstināt garīgās prakses intensitāti. Katru savas garīgās dzīves jaunievedumu jāapspriež ar garīgo skolotāju (kuru līdz šim laikam vēlams izvēlēties).

Ir likumsakarīgi, ka visas pārmaiņas notiek lēni un it kā pašas no sevis. Nekompetentam cilvēkam var šķist, ka liktenis vienkārši mainījies un viss. Vienkārši, bet tomēr nē – jo pirms tam notika nopietns darbs ar sevi. Tāpēc tā nav nejaušība, ka uz apziņu sāk iedarboties citas gunas.

Lasītājs: Bet tomēr, cik ilgi pārmaiņas apziņā norisināsies? Vai eksistē kaut kādas likumsakarības šajā jautājumā?

Autors: Kopumā pārmaiņu ātrums atkarīgs no cilvēka saprāta tīrības un spēka. Var izdalīt trīs tipu cilvēkus, kuriem pārmaiņas uz labo pusi notiks dažādā ātrumā.

Pirmais tips. Ja cilvēks viegli pārvar iepriekš apskatītos dzīves apstākļu maiņas etapus un ātri atbrīvojas no slikta likteņa, kā arī no daudziem trūkumiem raksturā, tātad viņš ir ļoti saprātīgs.

Lasītājs: Kā tādu cilvēku var pazīt?

Autors: Tāds cilvēks, neskatoties uz nelielu garīgās prakses pieredzi, spēj ne tikai klausīties vecāko (krievu valodā – старших) padomos, bet arī tos pildīt, kā arī vest sev līdzi cilvēkus.

Otrais tips. Ja cilvēks ar grūtībām atbrīvojas no saviem trūkumiem un kaitīgajiem ieradumiem, tātad viņa saprāts joprojām atrodas kaislībās un ir pārāk vājš. Tāpēc nevajag cerēt uz ātrām pārmaiņām ārējos dzīves apstākļos (attiecībās ģimenē, darbā). Šādā apziņas stāvoklī nevajag cerēt arī uz ātru veselības uzlabošanos. Cilvēkam, kurš atrodas kaislībās, nevajag uztraukties par pārmaiņām, jo, lai arī kas dzīvē notiktu, jāturpina rīkoties tikai saprāta nostiprināšanas virzienā. Savas domas un vēlmes jācenšas mainīt ar saprāta palīdzību.

Lasītājs: Kā gan lai iztur tik garu ceļu?

Autors: Kad cilvēks brauc ar vilcienu, tad, lai cik ceļš būtu tāls, viņš tik un tā aizbrauc līdz nepieciešamai stacijai. Tieši tāpat, ja cilvēks rod cēlu cilvēku dievbijīgas saskarsmes patvērumu, tad viņam nav nepieciešams uztraukties par to, vai viņš sagaidīs dievbijības gunu vai nē. Svarīgākais – neizkāpt no vilciena (nezaudēt šo dievbijīgo saskarsmi).

Un, visbeidzot, trešais tips. Ja cilvēks vispār nespēj atbrīvoties no saviem trūkumiem un kaitīgajiem ieradumiem, tātad viņa saprāts turpina palikt gara tumsībā un tāpēc ir ļoti vājš. Šādam cilvēkam jāņem vērā, ka viņa vienīgā cerība ir regulāra saskarsme ar svētiem un dievbijīgiem cilvēkiem. Bez šīs komunikācijas degradācija ir neizbēgama. Pat komunicējot veiksmīgi, viņa dzīves ārējie apstākļi ļoti ilgi nemainīsies, taču, kad liktenī iestāsies labvēlīgs periods, tad notiks diezgan ātrs progress (otrā punkta sakarā).

Lasītājs: Kā uzzināt, kad iestāsies šis labais periods?

Autors: Vēdiskais astrologs to viegli var izskaitļot. Vienkārši vajag aiziet pie viņa uz konsultāciju un visu uzzināt.

Svarīgāko lomu likteņa maiņā spēlē darbs ar sevi.

Lasītājs: Ko Jūs ieteiksiet tam, kuram ir vājš saprāts un raksturs mainās ļoti lēni?

Autors: Pacietību. Jāsaprot, ka raksturs nevar mainīties ātri, jo mēs to esam veidojuši vairāku dzīvju ilgumā. Vienkārši to jāturpina mainīt, neskatoties ne uz ko. Nevajag cīnīties ar likteni, ir jācīnās ar sevi.

Lasītājs: Man ir parādījušās tādas rakstura īpašības, par kurām domāju, ka esmu jau ar tām ticis galā. Taču liktenis iegrozījās tā, ka tās atkal negaidīti izpaudās tieši tad, kad vismazāk to gaidīju. Ko Jūs par to varat teikt?

Autors: Dažas rakstura īpašības ir noslēptas dziļi mūsos un ir ļoti grūti saprast, ka tās vēl nav iznīdētas. Jebkura rakstura īpašība rod spēkus mūsu pagātnes rīcībā. Tāpēc tik ilgi, kamēr mēs nesadedzināsim visus grēkus, kas saistīti ar šīm rakstura īpašībām, tās laiku pa laikam parādīsies. Acīmredzama to rašanās no apziņas dzīlēm ir negaidīti notikumi, kas aktivizē šīs sliktās rakstura īpašības.

Lasītājs: Man šķiet, ka šīs sliktās rakstura īpašības pie manis atnāk no ārienes. Es nemaz neesmu tik sabojāts. Tāpēc man šķiet, ka jāpieliek vēl tikai nedaudz pūļu, lai atjaunotu pareizas attiecības un viss kļūtu daudz labāks.

Autors: Tā šķiet ne tikai Jums. Ja cilvēks atrodas kaislību gunas ietekmē, viņa sajūtas cenšas visu problēmu iemeslus atrast tikai ārpusē (apkārtējā pasaulē). Protams, ka tādā apziņas stāvoklī ir ļoti grūti saprast, cik liels trūkumu slānis mūsos atrodas. Sākot kaut nedaudz strādāt pie sava rakstura, var viegli atklāt, ka sliktās rakstura īpašības pazūd gauži lēnām.

Cilvēki, kas atrodas kaislību gunā, var iemācīties kaut kā sevi savaldīt, bet patstāvīgi viņi nespēj saprast pat metodi, kas ļauj ātri mainīt raksturu. Tāpēc, neskatoties pat uz pārmērīgu pašpārliecinātību un aizņemtību, cilvēkam, kas atrodas kaislību gunas ietekmē, jāatrod sevī spēks un vēlme rast patvērumu pie svēta cilvēka. Cilvēkam, kurš iestidzis gara tumsībā, tas nav izdarāms, viņš nespēj patstāvīgi kontrolēt jūtas un attīstīt sevī saprātīgumu. Saskaroties ar problēmām, gara tumsībā esošs cilvēks nervozē un vēl vairāk sabojā visu, kas viņam ir, sasniedzot zemāko iespējamo punktu. Tikai tad viņam rodas iespēja kaut ko savā dzīvē mainīt.

Lasītājs: Kas jādara gara tumsībā esošam cilvēkam, kurš sapratis, ka dzīvo ne tā, kā vajag?

Autors: Vienīgais saprātīgais, ko viņš var izdarīt – nožēlot visas izdarītās muļķības un pazemīgā prāta stāvoklī mēģināt meklēt palīdzību pie tiem, kuriem jau ir kaut kādi panākumi cīņā ar dabas gunām. Viņam steidzami jāatrod cilvēki dievbijībā un jāuzturas viņu sabiedrībā. Taču visbiežāk gara tumsībā esoši cilvēki paļaujas tikai uz saviem spēkiem, pat nožēlojot grēkus. Tāpēc visas viņu pūles ir lemtas neveiksmei.

Lasītājs: Paskaidrojiet, kāpēc gara tumsībā esošiem cilvēkiem visbiežāk mēdz būt tieši šāds noskaņojums?

Autors: Tā iemesls ir neremdināms egoisms. Egoisms piespiež cilvēku būt pārāk pašpārliecinātam cīņā ar materiālās dabas gunām. Nesaprātīguma dēļ domājot, ka visas problēmas atrodas ārpusē, mēs bieži pretojamies „sliktai attieksmei pret mums un sliktiem dzīves apstākļiem”.

Nesaprotot, kā kaislību un gara tumsības guna ietekmē apziņu, mēs līdz pulsa pazušanai strādājam trijos darbos, domājot, ka tas dod vairāk naudas, bieži ar visiem strīdamies, esam rupji pret saviem bērniem un radiniekiem, pārmetot viņiem sliktu rīcību. Mēs vēlamies izmainīt apkārtējo attieksmi pret mums, iedarbojoties uz viņiem ar saviem spēkiem, un domājam, ka tas ir iespējams. Tā rīkojas vairums cilvēku, un viņus visus sagaida sakāve. Tikai mainot sevi, ir iespējams mainīt attieksmi pret sevi.

Lasītājs: Paskaidrojiet sīkāk, kā, mainot sevi, mēs mainām apkārtējo attieksmi?

Autors: Patiesībā mēs nespēsim mainīt attieksmi pret sevi, ja nemainīsies gunas, kas ietekmē mūsu apziņu. Tiklīdz mainīsies laimes izpratne, tā uzreiz uz mums sāks iedarboties cita (augstāka) guna. Tā arī attieksme pret mums mainīsies pati no sevis.

Lasītājs: Mūsdienu psiholoģija apgalvo, ka attieksmi pret sevi var mainīt, ja maina uzvedību. Pat vēl vairāk, jāsāk sevi ļoti cienīt, tad arī visi apkārtējie tevi cienīs. Tāda izpratne atšķiras no tā, ko apgalvo Vēdas.

Autors: Jā, Jums taisnība, ja mēs mākslīgi mēģināsim uzvesties kaut kā savādāk, nemainot ne savu laimes izpratni, ne raksturu, tad arī apkārtējie cilvēki skata pēc izstieps mutes amerikāņu smaidā. Taču no tā laimes nebūs vairāk ne mums, ne viņiem. Visi šie savstarpējo attiecību uzlabošanas treniņi, kas aicina palielināt sevī neīstā ego spēku (uzskatīt sevi par labāku), atrodas simtprocentīgā kaislību gunas ietekmē un nepalīdz pašos pamatos mainīt raksturu. Tie māca cilvēkam spēlēt kaut kādas lomas un „kaut kā uzvesties” sabiedrībā.

Lasītājs: Vai tiešām nevar tā vienkārši ņemt un izmainīt raksturu, nemainot laimes garšu?

Autors: Prāts pats sevi neizmainīs, to var izdarīt tikai saprāts. Cilvēka saprāts atrodas to zināšanu vadībā, kuras māca, kas ir laime. Ja cilvēks uzskata, ka laime ir nauda, viņš nespēs rīkoties nesavtīgi un atradīsies pilnīgā kaislību gunas ietekmē. Tieši tāpēc viņš nespēj sevī attīstīt kaut vienu dievbijīgu rakstura īpašību.

Šāds cilvēks nespēs kļūt patiešām godīgs, labsirdīgs, smalkjūtīgs, vienkāršs un pazemīgs, lai cik viņš trenētos. Taču viņš ātri iemācīsies tēlot visas šīs rakstura īpašības. Visa viņa dzīve būs viena liela izrāde, kurā ir spēle un lomas, bet nav laimes.

Lasītājs: Tātad cilvēks var cerēt uz pārmaiņām savā raksturā, tikai saprotot, ka dzīves mērķis nav pārticības uzkrāšana?

Autors: Jā, tāds ir Vēdu secinājums.

Lasītājs: Bet tie ir pārāk revolucionāri apgalvojumi. Ja tā tiešām ir, tad vairums cilvēku uz zemes nespēj ietekmēt savu raksturu, mainot to uz labo pusi?

Autors: Jā, tā ir. Taču jāņem vērā, ka daudzi cilvēki var ātri iemācīties tēlot „labu raksturu”, un tieši ar šādu lomu mācīšanu nodarbojas vairums maksas kursu, kuros māca „sevi uzlabot”.

Lasītājs: Lūdzu, pastāstiet par to visu sīkāk.

Autors: Laime atrodas harmonijā, nevis falšumā. Pats pārsteidzošākais, ka, spēlējot šajā teātrī labu cilvēku, kādam kaislību gunas ietekmē patiešām sāk šķist, ka viņš kļūst godīgs, labsirdīgs, maigs un pazemīgs. Gūstot no tā iedvesmu, bet joprojām atrodoties kaislību gunas ietekmē, cilvēks pastāvīgi visiem par to skaļi stāstīs. Ja viņam iebildīs, tad ar putām uz lūpām viņš sāks pierādīt, ka patiešām ir labs.

Savukārt dievbijīgs cilvēks, kuram piemīt patiešām labas rakstura īpašības, nekad tās neizliks apskatei. Viņš pat nepievērš īpašu vērību savām labajām rakstura īpašībām, uzskatot sevi par ne pārāk progresējušu, tajā pat laikā kaislīgs cilvēks, kam patiesībā nepiemīt labas rakstura īpašības, vienmēr zīmējas ar savu lielisko raksturu.

Lasītājs: Jūs gribat teikt, ka dievbijīgs cilvēks, atšķirībā no kaislīga, kurš sevi augstu vērtē, nesaprot, ka viņam piemīt labas rakstura īpašības? Bet, atvainojiet, neredzot savu pārākumu, izskatās, ka viņš atrodas ilūzijās.

Autors: Nē, es vēlos teikt, ka dievbijīgs cilvēks ir labi iegaumējis, ka, tiklīdz viņš sāks domāt par savām priekšrocībām, tieši no tā brīža viņu ietekmēs kaislību guna. Tāpēc viņš visiem spēkiem cenšas vairāk domāt par saviem trūkumiem un nepievērst uzmanību labajām rakstura īpašībām. Tāds apziņas stāvoklis tiek saukts par vienkāršību.

Lasītājs: Sapratu. Jūs vienmēr sakāt, ka kaislību gunas ietekmē notiek patstāvīgs grūtību pieaugums. Bet man šķiet, ka pat kaislīgiem cilvēkiem mēdz būt kaut kādi panākumi virzībā uz labo pusi. Vai tiešām Jūs to noliegsiet?

Autors: Jā, apziņas degradācija kaislīgiem cilvēkiem notiek viļņveidīgi. Viņi periodiski nokļūst savas dievbijīgās karmas ietekmē un izbauda laimes stāvokli. Bet kāda jēga ir no šiem laimīgajiem dzīves brīžiem, ja pēc tam dzīve atkal mainās, kļūstot arvien smagāka un smagāka.

Vēdas apgalvo, ka gunas ir nepārvarami spēki, un tos nav iespējams pārspēt, cīnoties ar ārējām grūtībām. Tiem, kuri dzīvo domās par pārticību, tikai cerot uz to labāko, bet nemainot sevi, viss notiks tā, kā paredz viņu kaislīgais un gara tumsībā esošais liktenis. Tieši tāpēc visapkārt ir tik daudz neveiksminieku un vīlušos cilvēku.

Tā gunas sev spēcīgi piesaista un piespiež dzīvot pēc to likumiem. Taču, mainot dzīves jēgas izpratni, cilvēks spēj izmainīt visu dzīvi. Šo apgalvojumu visi nespēs saprast, taču katram ir vērts to mēģināt darīt.

Lasītājs: Pieņemsim, es atrodos kaislību gunā, un arī visi manas darbības rezultāti atrodas kaislību gunā. Tādā veidā visa mana darbība rada vienas vienīgas problēmas. Man nav zināšanu, kā rīkoties dievbijīgi, un nav pareizas laimes koncepcijas. Tāpēc visa mana rīcība jau iepriekš nolemta neveiksmei. Kā tādā situācijā rīkoties?

Autors: Tas ir labs praktisks jautājums. Lai kādās gunās mēs atrastos, tāpat nāksies turpināt izpildīt savus pienākumus un paciest to pašu dzīves situāciju, kurā atrodamies. Jācenšas visu darīt pareizi. Taču nevajag pārcensties, domājot, ka no tā kļūs vairāk laimes. Mūsu darbības rezultāti ne vienmēr būs tādi, kādus gaidām. Rezultāti atkarīgi ne tikai no mūsu pūlēm, bet arī no patiesības izpratnes un no gunām, kurās atrodamies. Tāpēc cilvēkam, kurš atrodas kaislībās vai gara tumsībā, nevajag cerēt uz pārāk labiem rezultātiem savu sabiedrisko un ģimenes pienākumu pildīšanā. Arī viņa apziņa nemainīsies uzreiz. Taču, neskatoties uz visu, viņam jāturpina izpildīt savus pienākumus, vienlaicīgi mainot apziņu.

Tikai tajā brīdī, kad viņa apziņa mainīsies uz dievbijības pusi, cilvēks sākumā sajutīs iekšēji, ka dzīve kļuvusi labāka, bet ar laiku, viņa dzīvē radīsies arī ārējas pārmaiņas (uzlabosies savstarpējās attiecības darbā un mājās).

Lasītājs: Ko lai iesāk ar neapmierinātību, ko rada neveiksmes?

Autors: Kaislīgs cilvēks nekad nebūs apmierināts ar savu materiālo stāvokli. Tieši tāpēc viņam nekad nepietiek naudas. Taču to saprast ir ļoti, ļoti grūti. Visiem šķiet, ka tas, kas viņiem pieder, ir pats minimums, lai izdzīvotu.

Lasītājs: Tātad algas palielināšana kaislīgam cilvēkam neko neatrisinās?

Autors: Jā, veiksmi darbā nenosaka algas izmērs, bet gan to spēku daba, kuri mūs vada. Kaislību guna var vienā dienā iztērēt visu algu maznozīmīgās lietās, kuras jau pēc mēneša izrādīsies nevajadzīgas un neinteresantas.

Viss teiktais nenozīmē, ka tuneļa galā nav gaismas. Ja cilvēks sāk nodarboties ar pašpilnveidošanos, tad drīz viss mainīsies uz labo pusi. Tiklīdz dievbijības guna pārspēs kaislību gunu, neapmierinātība apziņā tūlīt pat pazudīs. Pārsteidzoši, ka naudas daudzums un materiālais ieguvums nekļūs lielāks, bet varbūt pat īslaicīgi būs mazāks.

Lasītājs: Man liekas naudas vienkārši nemēdz būt. Taču bieži nākas zaudēt pat to, ko nopelni ar godīgu darbu. Tad inflācija, tad likumu maiņa – tam visam grūti izsekot līdzi. Izskatās, ka vienkārši nav iespējams mūsu valstī kļūt par dievbijīgu cilvēku. Vai dievbijības guna var izdarīt tā, lai cilvēks izvairītos no inflācijas?

Autors: Inflācija var skart arī dievbijīgu cilvēku, bet, tā kā nauda viņam nav pats svarīgākais dzīvē, tad visas finanšu peripetijas viņu pārāk neuztrauc. Saprotiet, dievbijīgs cilvēks ir laimīgs, pret visiem izpildot savus pienākumus. Tāpēc pat tad, ja viņu skar nelaime, tad radinieki, draugi un labvēļi viņam vienkārši neļauj krist izmisumā un sērās. Ar laiku viņa finanšu situācija, kā arī stāvoklis sabiedrībā uzlabojas pats no sevis un kļūst daudz labāks, nekā cilvēkam ar skopu sirdi, kurš dzīvo tikai naudas dēļ.

Lasītājs: Bet man nav paveicies ar radiniekiem un tāpēc ir ļoti grūti izpildīt pret viņiem pienākumus. Domāju, ka grūtā brīdī viņi man ar naudu nepalīdzēs.

Autors: Bieži kaislību guna cilvēkiem rada tādas situācijas, kurās viņiem visu laiku neveicas, lai ko arī darītu. Patiesībā viss, kas mums pieder, ir atnācis saskaņā ar karmu par pagātnes rīcību. Kaislību guna tur mūs sliktās karmas žņaugos, radot, pirmajā acumirklī, bezizejas situāciju. Taču tas nenozīmē, ka vajag salikt rokas un pārstāt pildīt pienākumus vispārējās labklājības labā. Patiesībā katram jācenšas tos izpildīt vismaz trijos virzienos:

• pret Dievu;

• pret sabiedrību;

• pret ģimeni.

Ja dzīvo, ievērojot šos noteikumus, tad absolūta bezizejas situācija (kā var šķist kaislību gunas ietekmē) pēkšņi kļūst vairāk vai mazāk pieņemama.

Lasītājs: Ja turpina dzīvot kā iepriekš, kad nemaz nav brīvā laika, kā pēkšņi, ne no šā, ne no tā, var nokļūt dievbijības gunas ietekmē un vēlēties darboties vispārējās labklājības labā?

Autors: Vienkārši pareizi jāpilda tie pienākumi, kurus Jūs jau pildāt. Tādēļ nenāksies meklēt papildus brīvo laiku.

Lasītājs: Lūdzu, paskaidrojiet, kā tos pareizi pildīt. Varbūt arī man tā būs laba izeja no radušās situācijas.

Autors: Lai pienākumu pildīšanā pakāpeniski nonāktu dievbijības gunas ietekmē, jāņem vērā sekojošais:

1. Jācenšas visu darīt ar pienākuma sajūtu, atceroties, ka rezultāts ir atkarīgs ne tikai no pūlēm, bet arī no likteņa labvēlības. Pastāvīgi jāmācās visu darīt Dieva un svētā likuma vārdā. Taču, rīkojoties nesavtīgi, kaislīgam cilvēkam nevajag cerēt, ka visi sāks viņu par to cienīt.

2. Cik vien iespējams, jācenšas darbības rezultātus izmantot ne tikai savās personīgajās interesēs, bet lai palīdzētu apkārt esošajiem cilvēkiem. Īpaši labvēlīgi ir daļu nopelnītās naudas ziedot dievnamam.

3. Lai ar ko cilvēks nodarbotos, viņam nevajag pārmērīgi pūlēties jebkāda materiāla rezultāta iegūšanai (no tā kļūst tikai sliktāk). Ja paliek no darba brīvs laiks, tas jāvelta pašpilnveidei. Tieši tas padarīs laimīgāku gan garīgo, gan materiālo dzīvi.

4. Ja dzīvē kaut kas neapmierina vai neizdodas, vai nesanāk tā, kā gribētos, ir nepieciešamas papildus pūles. Taču tās jāvirza nevis uz to, lai palielinātu darba apjomu, bet lai palielinātu laiku un spēku svēto rakstu pētīšanai, dzīves koncepcijas maiņai, patiesu zināšanu meklēšanai, saskarsmei ar svētiem cilvēkiem. Citiem vārdiem sakot, papildus pūles jāvirza uz citas jēgas piešķiršanu laimes izpratnei.

Ja cilvēks strādā, ievērojot šos noteikumus, viņa dzīve pamazām pati no sevis mainās, un ļoti drīz radīsies arī brīvais laiks.

Lasītājs: Un tomēr es neticu, ka es spēšu normāli eksistēt bez pārmērīgas piepūles sava materiālā stāvokļa uzlabošanai.

Autors: Ja cilvēks, neveiksmju nohipnotizēts, pārmērīgi pūlas, lai sasniegtu savus materiālos mērķus, tad viņš, bez šaubām, agri vai vēlu pārpūlēsies. Pēc tam viņš visā vilsies un, iespējams, sāks domāt, ka labāk ir visu pamest un vispār vairāk neko nedarīt. Tāpēc pārmērīgas pūles nekad neuzlabo materiālo stāvokli. Pārpūloties no spēkiem nepiemērota darba, daudzi cilvēki sāk domāt tikai par atpūtu un ne par ko vairāk.

Bez tam psihiska pārpūle katrā ziņā beidzas ar tādām slimībām kā poliartrīts, hormonālie traucējumi, bruka, sirds un aknu slimības. Tas savukārt rada papildus darbaspēju zudumu.

Tādā veidā tieksme neko nedarīt nerodas no apceres par šīs pasaules iekārtojumu un materiālās dabas gunu īpašībām, bet visdrīzāk no bezizejas, kas radusies no neatlaidīgiem un nesekmīgiem mēģinājumiem cīnīties ar gunām.

Lasītājs: Bet es sajūtu bezizeju, mācoties visu šo materiālu. Ko tas nozīmē?

Autors: Šī nav tā bezizeja, kas noved gara tumsībā. Jūsu bezizeja ir tikai neliels apjukums. Jūs vienkārši sapratāt, ka nevar vairs tā dzīvot tālāk. Turpiniet pētīt Vēdas, un Jūs sapratīsiet, kā pareizi rīkoties. Tad bezizejas sajūta pazudīs bez pēdām.

Tiem, kas pēta materiālās pasaules spēku darbību, diezgan ātri kļūst skaidrs, kā jāpilda pienākumi. Un tas nenozīmē, ka, tos pildot, noteikti jāsitas ar naudas trūkumu. Lieciet mieru izmisīgiem centieniem atrisināt savas finansiālās problēmas un sāciet meklēt tās durvis, kas ved pie garīgās laimes, ko sauc par dievbijības vareno spēku. Tādā veidā materiālā labklājība ar laiku pati radīsies.

Lasītājs: Kāpēc tad visi, kurus es pazīstu, cenšas ar pieri sasist rūpju sienu, ja ir laimes, mīlestības pret darbu, nesavtīgas savu pienākumu pildīšanas un pašpilnveidošanās durvis?

Autors: Tāpēc, ka zemākās gunas neļauj saprast, kas ar mums notiek un kā pareizi rīkoties. Tās tur mūs ilūzijās, diktējot savu laimes izpratni: „Tiklīdz radīsies nauda, viss būs labi.”

Lasītājs: Ar kāda spēka palīdzību un kādā veidā gunas traucē tikt ar visu skaidrībā?

Autors: Gunām ir ļoti smalka daba. Tās pieķeras cilvēka saprātam un prātam un tur tos savas ietekmes sfērā, kā vēršu dzinējs pavadā tur vērsi. Materiālās dabas gunām ir divas funkcijas:

1. vilkt mūs sev līdzi (piesaistīt),

2. ievest mūs ilūzijās (noslēpt lietu patieso dabu).

Otrā materiālās dabas gunu funkcija noslēpj mūsu skatienam patieso garīgo laimi. Domājot, ka laime iespējama tikai gūstot materiālus panākumus, mēs atkal un atkal mēģinām sasist savas materiālās neapmierinātības sienu.

Lasītājs: Lūdzu, paskaidrojiet visu sīkāk, jo es nesaprotu, kur slēpjas mana ilūzija. Es vēlos zināt, uz kāda āķa kaislību guna mani tur ilūzijās par maniem tā saucamajiem „nākotnes materiālajiem panākumiem”.

Autors: Labi, bet sākumā izdarīsim mūsu sarunas secinājumus.

SECINĀJUMS: Lai mainītu laimes izpratni, nepieciešams tikt skaidrībā ar to, kādas pārmaiņas notiek apziņā tieši pirms dzīves pozīcijas (laimes koncepcijas) galīgās maiņas. Tāpat nav mazsvarīgi zināt, cik ilgi jāgaida tās vai citas dzīves pārmaiņas. Cilvēkam, kurš iet pa garīgās laimes meklējumu ceļu, šādas zināšanas ātri pastiprina ticību panākumiem.

 

KĀRE PĒC NAUDAS

Naudas kāre ir ilūzija, kas rada pārmērīgu sasprindzinājumu, laika trūkumu, nogurumu, slimības un vilšanos. Cilvēki kaislībās nevar kļūt laimīgi. Tikai patīkams darbs var radīt patiesu laimi, tajā pašā laikā tieksme pēc naudas pakāpeniski, bet nenovēršami iznīcina tās darbības garšu, kas nes naudu. Tādējādi tā vietā, lai darbotos ar mīlestību un nesavtīgi, cilvēks sāk „vilkt zem sevis” un zaudē mieru. Tā viņš nonāk kaislību gunas ietekmē, citiem vārdiem sakot, konkurences pasaulē un cīņā par izdzīvošanu. Tas attiecas ne tikai uz darba attiecībām, bet arī uz attiecībām ģimenē.

Lasītājs: Kāpēc Jūs esat pret naudas kāri? Bez taupīguma naudu neiekrāsi. Ja es nenestu naudu mājās, tad sieva mani apēstu bez sāls.

Autors: Taupīgums un alkatība nav viens un tas pats. Alkatīgs cilvēks nevar būt taupīgs. Alkatīgs cilvēks ir ļoti pieķēries visam, kas viņu interesē, un tiecas to iegūt, attiecīgi viņa ietaupījumi kūst. Viņš pastāvīgi baidās par savu īpašumu, un to sauc par alkatību. Alkatība neļauj viņam kļūt laimīgam, un ne velti ir paruna: „Skopais maksā divreiz.” Ir izteiciens, kas raksturo dievbijības gunu: „Čaklais trūkuma nepazīst.” To teicis dižais gudrais Čanakja Pandits.

Lasītājs: Kāds sakars izteicienam „čaklais trūkuma nepazīst” ar to, ka šobrīd runājam par alkatību?

Autors: Alkatība un darba mīlestība ir nesaderīgas lietas. Cilvēks var būt alkatīgs un mīlēt naudu vai var būt nesavtīgs un mīlēt savu darbu. Pirmajā gadījumā viņš kļūst nabags, otrajā – iegūst gan garīgus, gan materiālus labumus.

Lasītājs: Jūs gribat teikt, ka mēs kļūstam nabagi, tiecoties krāt naudu?

Autors: Tieši tā. Minētais izteikums runā pats par sevi.

Lasītājs: Lūdzu, paskaidrojiet sīkāk šī izteikuma nozīmi.

Autors: Patiešām, strādīgs ir tas, kurš mīl darbu, bet nabadzība ir iznākums skopumam un mīlestībai pret naudu. Mums ir izvēle: vai nu kļūt bagātiem un tajā pašā laikā mīlēt darbu, nevis bagātību, vai mīlēt bagātību un strādāt naudas dēļ un, beigu beigās, kļūt nabagiem.

Lasītājs: Tagad saprotu, kāpēc nabagu ir vairāk nekā bagāto – ļaudis tik tiešām naudu mīl vairāk par darbu.

Autors: Jūsu domas ir uz pareizā ceļa. Tiešām, tas, kurš domā par naudu, nevar ar mīlestību domāt par darbu, jo viņu sāk ietekmēt kaislību guna. Kaislību guna piespiež strādāt nevis ar mīlestību, bet pāri saviem spēkiem un pastāvīgi domāt par to, kā šis darbs tiks novērtēts un apmaksāts. Tāpēc kad cilvēks ļoti vēlas iegūt vairāk naudas, viņš, pašam nemanot, sāk strādāt bez prieka. Tas, kurš strādā ar mīlestību, darbā nepiekūst, bet atpūšas. Cilvēks, kurš darbā domā par naudu, ļoti piekūst un ar laiku zaudē par to jebkādu interesi. Viņa intereses ir vienīgi nauda.

Lasītājs: Vai ir iespējams mīlēt vienlaicīgi gan darbu, gan naudu?

Autors: Nē, šīs jūtas vairs nebūs mīlestība pret darbu, bet mīlestība pret izdevīgu darba vietu.

Lasītājs: Vai var vienlaicīgi mīlēt darbu un būt pārticis?

Autors: Tieši tā vienmēr notiek. Vienīgais noteikums – jāsaprot, ka jācenšas nedomāt par naudu, jo no tādām domām pārņem alkatība un zūd interese par darāmo darbu.

Lasītājs: Kāds tādā gadījumā ir dievbijīgu cilvēku darba mērķis?

Autors: Dievbijīgi cilvēki strādā, lai apmierinātu Dievu un par prieku visām dzīvajām būtnēm.

Lasītājs: Bet, ja tādā gadījumā trūks naudiņas? Piemēram, kāds mēģinās izmantot manu nesavtību un piekrāps mani?

Autors: Šādā gadījumā nepārvaramā dievbijības guna par Jums parūpēsies. Ja kāds piemāna dievbijīgu cilvēku, tad no tā neko labu neiegūst. Vēl vairāk, tādam krāpniekam turpmāk nāksies to ļoti nožēlot.

Lasītājs: Es pazīstu daudz cilvēku, kuri strādā naudas dēļ, bet savā darbā viņi ir ļoti centīgi un strādīgi.

Autors: Arī kaislīgs cilvēks strādā centīgi un turklāt ļoti nopūlas, taču viņš nemīl ne darbu, ne darba vietu. Darbs bez mīlestības ir nekam nederīgs un rada vienas vienīgas ciešanas.

Lasītājs: Lūdzu, nosauciet šīs ciešanas.

Autors: Lūk, dažas:

• Naudaskārs cilvēks pastāvīgi domā, kad beidzot beigsies maiņa un viņš varēs iet mājās. Jau pati šī gaidīšana rada ciešanas.

• Pamazām uzkrājas neapmierinātība.

• Šīs neapmierinātības dēļ cilvēks sāk domāt, ka neviens viņa darbu nenovērtē. Tā attīstas aizvainojums pret priekšniekiem, darbabiedriem, radiniekiem, likteni un dzīvi.

• Tas rada konfliktus gan darbā, gan mājās.

• Savukārt konflikti rada izmisumu, kaitīgus ieradumus, no kā sākas apziņas degradācija un ģimenes izjukšana.

Mīlestība pret naudu rada ciešanas, bet mīlestība pret darbu ikvienu dara laimīgu.

Lasītājs: Man vienmēr šķita, ka godbijīga attieksme pret naudu rada labklājību.

Autors: Jums ir taisnība, pret naudu jāizturas godbijīgi. Cienīt naudu nozīmē nesavtīgi to izmantot Dieva vārdā, lai visiem būtu kāds labums. Jāsaprot, ka nauda ir Dieva enerģija, kas domāta, lai mums būtu materiāli līdzekļi, kas nepieciešami pašu un apkārtējo cilvēku garīgās dzīves organizēšanai. Alkatība nerada labklājību, kā tas šķiet pirmajā mirklī. Tāpēc kaislību gunas ietekmē radies noskaņojums – „nauda atrisina visas problēmas” – ir ilūzija.

Laime ir tiekšanās dzīvot citiem, mīlēt darbu, būt godīgam, līdzcietīgam, labam, pazemīgam utt. Laime dievbijībā ir daudz pievilcīgāka par laimi, kas rodas, tiecoties pēc personīga komforta, bagātības, panākumiem, slavas utt. It kā teorētiski tas viss ir skaidrs, taču praktiski saprast gunu darbību ir ļoti grūti.

Lasītājs: Kāpēc ir tik grūti saprast gunu darbību?

Autors: Tāpēc, ka kaislību un gara tumsības guna ir spēki, kas mūsu saprātu ietekmē selektīvi. Tās pārklāj cilvēka saprātu ar ilūzijām un piespiež domāt, ka „mēs pareizi izprotam situāciju”. Gunas rada iespaidu, ka mēs zinām, kā sakārtot savu dzīvi. Tās cilvēka apziņā nostiprina „patiesības”, ko diktē kaislību guna: „Vairāk domā par izdevīgumu, par naudu un tad būsi laimīgs.” Šai šķietamajai paša kompetences sajūtai (kā pareizi rīkoties) nav nekāda sakara ar mūsu patieso dabu, to uzspiež ilūzijas un tā noved pie ciešanām.

Lasītājs: Vai šī iluzorā sajūta, it kā es bez svētu cilvēku palīdzības tāpat visu saprotu, var pazust pati no sevis?

Autors: Jā, dažos gadījumos iespējama atklāsme, bet tikai pēc garas neveiksmju rindas vai arī spēcīga stresa iespaidā. Taču to pašu var sasniegt, kultivējot sevī pazemību. Pazemība ātri un dabīgi ved mūs pie dievbijības gunas un attīra saprātu no iluzoras iedomības.

Lasītājs: Man ir jautājums, kas skar bagātību uzkrāšanu. Apkārt es redzu tik daudz bagātu un vienlaicīgi alkatīgu cilvēku. Daudzi tā arī nomirst bagāti, nesaprotot, ka viņi atrodas kaislībās. Jūs apgalvojat, ka nabadzība rodas, tiecoties pēc naudas. Šie fakti kaut kā neatbilst vēdiskajiem priekšstatiem. Ko Jūs par to teiksiet?

Autors: Jums taisnība, tāds fenomens eksistē. Šie cilvēki agrāk ļoti vēlējās kļūt bagāti un tā dēļ bija gatavi atdot visu. Tāpēc viņi visu daudzu dzīvju laikā uzkrāto dievbijību lika uz vienas likteņa kārts. Pateicoties visai uzkrātajai dievbijībai, viņi uz kādu laiku kļuva bagāti. Taču viņus nenovēršami gaida nabadzība, kad visi dievbijības krājumi beigsies. Tas var notikt gan vienas, gan arī vairāku dzīvju laikā.

Lasītājs: Tātad, ja ir ļoti spēcīga vēlme, tad, lai to realizētu, gunas sakopo visu dievbijību vienkopus, pat to, kas paredzēta nākotnē?

Autors: Jā, tieši tā.

Lasītājs: Es nespēju tam noticēt. Vai tiešām cilvēks, kam ir spēcīga vēlme realizēt kaut kādus muļķīgus plānus, var piesaistīt visu savu dievbijību?

Autors: Bet no kurienes, Jūsuprāt, tad rodas veiksme vai negaidīta vēlmju piepildīšanās?

Lasītājs: Sapratu, tātad tas, kurš šobrīd ir bagāts, pēc tam, nākotnē ir nolemts nabadzībai, jo aiz alkatības ir iztērējis visu savu dievbijību?

Autors: Jums taisnība, daudziem cilvēkiem nav lemts saprast, ka viņu izvēlētais virziens uz laimi nav īstais. Viņi nespēj to saprast, jo viņi patiesībā nemaz nevēlas to saprast. Cilvēki vairāk par visu vēlas kļūt bagāti un ir gatavi par to atdot visu. Tāpēc līdz pat dzīves beigām liktenis neko viņiem nesāks mācīt. Tādu cilvēku dzīve vairāk vai mazāk būs bez mākoņiem līdz tam laikam, kamēr pietiks iepriekš uzkrātās dievbijības.

Tiklīdz iepriekšējās dzīvēs uzkrātā dievbijība beigsies, šiem „bagātajiem” cilvēkiem uzreiz gadīsies dažādas likstas (izputēšana, neārstējamas slimības, ģimenes izjukšana, laupīšana utt.). Viņi var domāt, ka nelaimes saistītas ar kaut kādu ārēju iemeslu (neveiksmīgu darījumu, līdzekļu, veselības, ģimenes laimes netīšu zaudēšanu utt.). Viņiem var šķist, ka nepieciešams nedaudz vairāk papūlēties, tad viss atkal būs labi. Taču bieži šādās ilūzijās viņi nomirst.

Patiesībā, kad viņu dievbijība beidzas, mainās uzvedība, ārējais izskats, veselības stāvoklis, attiecības ar cilvēkiem utt. Kļūst grūti skatīties uz tādiem cilvēkiem, kas kādreiz bijuši respektabli,.

Lasītājs: Man ir zināmi daži tādi piemēri un, tik tiešām, ir sāpīgi uz viņiem skatīties.

Autors: Cilvēkiem, kas iztērējuši visu savu dievbijību, gunas neatstāj nekādu iespēju atgūt iepriekšējās bagātības. Tie, kuriem dievbijības pietiek visas dzīves garumā, būs bagāti līdz tās beigām, bet atlikušie dievbijības krājumi rādīs, cik daudz naudas būs nākošajā dzīvē.

Lasītājs: Iznāk, ka vienkārši nav iespējams kļūt bagātam bez dievbijības krājumiem?

Autors: Jā, bez labiem darbiem bagātība nemēdz būt. Cilvēks kļūst bagāts tikai pateicoties dievbijīgiem darbiem iepriekšējās dzīvēs. Viņš piedzimst, un viņa horoskopā jau ir planētas, kas norāda uz bagātību.

Lasītājs: Ja esi bagāts, laimīgs nevari būt?

Autors: Tie gan ir Jūsu maldi. Viss ir atkarīgs no tā, kā šo naudu lieto. Pati par sevi bagātība nav nepārvarams šķērslis, lai sasniegtu dievbijības gunu un laimi. Problēma ir tikai tajā, kā cilvēks šo bagātību izmanto. Bagātam cilvēkam ir izvēle: izmantot bagātību savtīgos nolūkos un kļūt nabagam vai ar šīs bagātības palīdzību padarīt laimīgus visus un turpināt būt bagātam arī nākotnē. Otrajā gadījumā cilvēku ietekmē valdošā dievbijības guna, tāpēc, prātīgi izmantojot bagātības, viņš neko nezaudē. Bagātība ir pārbaudes veids, pēc kuras cilvēks kļūst vai nu ļoti labs un laimīgs, vai ļoti slikts un nelaimīgs.

Lasītājs: Kad Jūs runājat par naudu, Jūs nezin kāpēc vienmēr iekrītat galējībās.

Autors: Visa kaislību guna sastāv no vienām vienīgām galējībām. Liela bagātība spēcīgi ietekmē cilvēka apziņu, tāpēc šajā gadījumā vidusceļa nav: vai nu cilvēks pakāpeniski kļūst ļoti dāsns, vai – ļoti skops. Bagātība nav tikai pārticība, kā mēs domājam, tā ir arī liela atbildība pret sabiedrību, kā arī pārbaudījums.

Tas, kurš ir izvēlējies savtīgumu, sevī kultivē alkatību, tādā veidā viņš zaudē dievbijību un var degradēt jau šajā dzīvē, zaudējot visas bagātības. Ja viņam pietiks dievbijības no iepriekšējās dzīves, lai šajā dzīvē visu laiku būtu bagāts, tad, mirstot pārticībā un ar alkatību sirdī, nākošajā dzīvē viņš neizbēgami piedzims jau nabags. Tas, kurš nodarbojas ar labdarību un nesavtību, ir bagāts kā šajā dzīvē, tā arī nākošajā un tāpat kā iepriekš – piedzimst bagāts un nesavtīgs. Taču tādus cilvēkus var satikt ļoti reti. Biežāk bagātība bojā cilvēkus un padara tos alkatīgus.

Lasītājs: Vai Jūs varat shematiski parādīt, kā mainās cilvēka psihe, palielinoties alkatības ietekmei?

Autors: Jā, alkatības ietekmē var novērot pakāpeniskas izmaiņas psihē. Shematiski tas izskatās šādi:

1. Tiklīdz alkatība iefiltrējas apziņā, cilvēks pieķeras savu vēlmju objektam un ar interesi to apcer.

2. Tālāk cilvēks pieķeras baudas objektam prātā, t.i., sāk pastāvīgi par to domāt.

3. Pēc tam parādās akla izlēmība (alkatība saprātā) un vēlme par katru cenu iegūt savu vēlmju objektu.

4. No saspringtas prāta koncentrēšanas uz vēlmju objektu tiek traucēta atpūta (miegs).

5. Tad cilvēkam pakāpeniski uzkrājas psihisks nespēks.

6. Novājināts cilvēks zaudē interesi par apkārt notiekošo (iekrīt depresijā).

7. Nespējot iegūt pieķeršanās objektu ar parastām metodēm, cilvēks zaudē sirdsapziņu un kaunu (cenšas vēlamo objektu iegūt nelikumīgā veidā).

8. Ja arī tas nepalīdz sasniegt izvirzīto materiālo mērķi, tad iestājas garīgs sabrukums, un cilvēks zaudē adekvātu apkārtējās pasaules uztveri.

9. Ja pieķeršanās objekts ir absolūti nesasniedzams, pēc kāda laika iestājās pilnīgs orientācijas zudums, traumatiska psihoze.

10. Dažreiz (īpaši nelaimīgas mīlestības gadījumos) neapmierināta tieksme baudīt rada psihisku sastingumu, murgus, neadekvātu pasaules uztveri un var pat izraisīt nāvi (psihiska nespēka vai pašnāvības gadījumā).

Gunas palīdz mums saprast: ja jūtas ir spēcīgas un cilvēkam ir tieksme būt alkatīgam, nepieciešams šo alkatību virzīt nevis materiālā, bet garīgā gultnē.

Lasītājs: Tātad savu alkatību var izmantot arī garīgajam progresam?

Autors: Jā, par laimi, var.

Lasītājs: Es nepārstāju brīnīties, cik viltīgi un bez kompromisiem viss šajā pasaulē iekārtots.

Autors: Es arī.

SECINĀJUMS: Kaislību un gara tumsības gunas iluzorais spēks rada spēcīgu pieķeršanos naudai. Naudaskārs cilvēks piesauc sliktu likteni un vienas vienīgas ciešanas. Taču tas nenozīmē, ka ciešanas radīsies, tiklīdz cilvēks kļūs alkatīgs.

Visbiežāk sākumā alkatība atņem visu iepriekšējās dzīvēs uzkrāto dievbijību, un ārēji šajā brīdī viss izskatās pietiekami labi. Pēc tam, kad beidzas dievbijība, nāk neveiksmes, finansiālas problēmas, nabadzība, slimības un ciešanas.

Bez dievbijības naudu neiegūsi, bet alkatība neļauj nopelnīt jaunu dievbijību. Tāpēc alkatīga cilvēka laime pastāvīgi kūst, kā aisbergs okeānā, un neviens nezina, kad šis aisbergs apgriezīs visu dzīvi ar kājām gaisā.

 

VAI VAJAG CĪNĪTIES AR GUNĀM

Lasītājs: Es nolēmu cīnīties ar kaislību gunu un gribu, lai Jūs man palīdzat. Tāpēc, lūdzu, paskaidrojiet vēlreiz un sīki, kā cīnīties ar zemākajām gunām?

Autors: Pirmais, kas jāsaprot – mums šajā pasaulē nav nekādu iespēju izvairīties no to ietekmes un pretojoties mēs nekad tās neuzvarēsim.

Lasītājs: Te tev nu bija! Un ko tagad darīt?

Autors: Neskatoties uz grūtībām, katram cilvēkam jāizrāda psihiska pretestība uzbrūkošajām kaitīgajām vēlmēm un ieradumiem.

Lasītājs: Citiem vārdiem sakot, jādara viss, kas mūsu spēkos, bet nevajag cerēt, ka tādā veidā uz visiem laikiem iznīcināsim kaitīgo ieradumu vai slikto rakstura īpašību. Vai esmu Jūs pareizi sapratis?

Autors: Jā, zināmā mērā tā ir. Kaitīgu ieradumu nevar pārvarēt tikai ar pūlēm vien. Tomēr jācenšas pārvarēt kaislību un gara tumsības gunas ietekmi uz apziņu, kādu laiku mums ir pienākums tā darīt un mēs varam tām pretoties. Taču, cīnoties ar gunām, nevajag pārpūlēties, jo cīnoties akli, mēs nespējam uzvarēt kaitīgu ieradumu. Kaut kādā mērā var likt šķēršļus tā attīstībai. Savu spēku robežās jācīnās ar zemāko gunu ietekmi uz apziņu. Taču nevajag domāt, ka cīņa ir galvenais paņēmies, kā pārvarēt to ietekmi. Cilvēks atbrīvojas no zemāko gunu ietekmes tikai ar augstākām (garīgām) zināšanām, tā arī neuzveicot gunas ar bezrūpīgu cīņu. Pārsteidzoši, bet tos, kuri ir ieguvuši priekšstatu par daudz cēlāku garšu, zemākās gunas pašas pārstāj ietekmēt, bez kādas cīņas.

Lasītājs: Man pagaidām nav šādu zināšanu. Tāpēc, lūdzu, paskaidrojiet ar kādu piemēru no dzīves, kā iespējams, kaut vai īslaicīgi, cīnīties ar gunām?

Autors: Labi, apskatīsim, kā dažādu gunu ietekmē cilvēki katrs savā veidā cenšas tikt galā ar slimībām.

Lasītājs: Vai cilvēki, kas atrodas dievbijības gunas ietekmē, arī cīnās ar slimībām?

Autors: Arī dievbijīgi cilvēki reizēm slimo. Taču organisms dievbijības gunas ietekmē vienmēr strādā, lai radītu, tāpēc atveseļošanās šādam cilvēkam atnāk pati. Kaislībās organisms strādā saspringti un līdz spēku izsīkumam. Bet, ja cilvēks atrodas gara tumsībā, tad viņa organisms virzās pretī degradācijai.

Lasītājs: Vai var ārstēties, neņemot vērā šos trīs spēkus?

Autors: Var, bet nebūs nekādas jēgas – tas būs bezjēdzīgi.

Lasītājs: Kāpēc bezjēdzīgi, Jūs taču nenoliegsiet, ka ir efektīvas zāles, kas spēj uzvarēt slimību?

Autors: Protams, ir efektīvas zāles. Kurš gan to apstrīd? Taču jāzina, ka gunas iedarbojas daudz smalkāk, nekā paši efektīvākie medicīnas preparāti. Tās visu saliek pa vietām. Organismam būs tā homeostāze, t.i. visu funkciju pastāvība, kas atbilst gunām, kuru ietekmē viņš atrodas. Ja organisms atrodas kaislību gunas ietekmē, tad visas funkcijas darbosies līdz spēku izsīkumam, lai cik arī ārstētos. Ja cilvēks atrodas gara tumsības gunas ietekmē, tad, neatkarīgi no ārstēšanas efektivitātes, viņa organisma funkcijas tik un tā būs noskaņotas uz iznīcību.

Lasītājs: Ļaudis atrodas kaislību gunas ietekmē, un tomēr es zinu daudzus, kuri ir izārstējušies.

Autors: Mēs jau runājām, ka kaislību guna speciāli darbojas tā, lai jebkurā gadījumā cilvēks sākumā justu īslaicīgu atvieglojumu, bet pēc tam likteņa triecieni uzbrūk ar jaunu sparu. Tas pats attiecas arī uz ārstēšanu. Ārstēšanās kaislībās rada īslaicīgu atvieglojumu, bet pēc tam slimības uzbrūk no jauna.

Lasītājs: Vai varam un kā tām pretoties?

Autors: Varam un tas ir pienākums – ārstēt savu organismu un pretoties slimībām. Piemēram, dzert toniku, zāļu uzlējumus vai medikamentus. Protams, tas radīs kādus īslaicīgus rezultātus, tāpēc būs neliels atvieglojums. Bet pēc kāda laika organisms atgriezīsies savā sākotnējā, slimīgajā stāvoklī.

Lasītājs: Kāpēc tā notiek?

Autors: Izdzertās zāles nevar izmainīt planētu slikto ietekmi, sliktas attiecības mājās un darbā. Bet tieši tie ir slimību pamatiemesli tiem cilvēkiem, kas atrodas kaislību gunas ietekmē. Tāpēc ar laiku kaislību guna atkal cilvēkam rada ciešanas. Un, lai cik arī nebūtu dīvaini, mēs paši tai palīdzam.

Lasītājs: Ko nozīmē – mēs paši tai palīdzam? Apskatīsim pēc kārtas jautājumus, kas saistīti ar ārstēšanu. Mēs pēc ārsta padoma dzeram ajurvēdisku toniku. Kas notiek? Kur ārstēšanas laikā slēpjas mūsu nepareizā ietekme uz organismu?

Autors: Nemainot dienas režīmu un savu apziņu, mēs cenšamies mākslīgi izraut organismu no tās zemākās gunas ietekmes, kura to vada. Kas gan notiek ar organismu? Ja zāles ir piemeklētas pareizi, tad rodas īslaicīgs pašsajūtas uzlabojums. Taču jāsaprot, ka slimība cilvēkam ir kā sods, lai apvaldītu viņa nepareizo uzvedību. Nevajag aizmirst, ka izveseļošanās palielina mūsu iespēju rīkoties muļķīgi (lamāties ar sievu, dzert alkoholu, smēķēt, neievērot dienas režīmu). Turklāt īslaicīgs atvieglojums cilvēku maldina, ka viņš cieš nevis savu trūkumu dēļ, bet tāpēc, ka nav labu zāļu. Tādā veidā nepareiza pieeja ārstēšanai pacienta apziņu vēl vairāk iegrūž kaislību gunā.

Lasītājs: Ko tas nozīmē?

Autors: Piemēram, ja cilvēkam no smēķēšanas sāp aizkuņģa dziedzeris, tad intuitīvi, no stiprām sāpēm viņš smēķēs mazāk. Ja pēc ārsta norādījuma viņš sāks dzert auzu novārījumu, tad aizkuņģa dziedzera sāpes rimsies un tas dos iespēju smēķēt vairāk. Taču, ja šis cilvēks nesaņemtu labas zāles, tad daudz ātrāk saprastu, ka steidzami jāatmet smēķēšana.

Lasītājs: Cits variants: smēķējošs cilvēks, kuram nav zāļu un kurš turpina smēķēt, kļūst pavisam slims. Jūs taču pats teicāt, ka gunas nevar uzvarēt ar cīņu.

Autors: Jā, Jums taisnība, ja neārstējas, tad caur ciešanām var saprast, ka jāmaina dzīve. Taču tādā gadījumā pastāv risks sabojāt veselību. Tāpēc neārstēšanās ir galējība. Tajā pat laikā cilvēkam, kas atrodas kaislību gunas ietekmē, labas zāles ir jauna iespēja turpināt bendēt savu veselību. Tāpēc vienīgā izeja ir ārstēties un vienlaicīgi apgūt, kā pareizi dzīvot. Grozies kā gribi, bez garīgām zināšanām neizārstēsies.

Lasītājs: Cik viss ir sarežģīti!

Autors: Ja apgūst zināšanas, kā dzīvot pareizi, tad nav sarežģīti sevi izārstēt. Zināšanas (daudz augstākas laimes garša) pašas rada entuziasmu mainīt dzīvi un aicina atmest kaitīgos ieradumus. Ja dzenas pakaļ brīnumnūjiņai – spēcīgas darbības preparātiem – tad pat atvieglojot savu stāvokli, cilvēks atbrīvosies no ciešanām tikai īslaicīgi un pēc tam vēl vairāk visā vilsies.

Lasītājs: Vai tas attiecas uz visām slimībām, vai tikai uz tām, ko rada kaitīgi ieradumi?

Autors: Visas slimības rodas mūsu grēcīgās darbības rezultātā. Ja cilvēks visiem spēkiem cenšas izārstēties, bet nevēlas izprast to, kā dzīvot pareizi, tad viņš sevi nolemj vēl lielākām ciešanām.

Lasītājs: Jūs gribat teikt, ka nevajag ārstēties, bet vajag turpināt ciest?

Autors: Nē, tās ir muļķības. Bez šaubām, ir jāārstējas, taču pati svarīgākā ārstēšanās ir cenšanās attīrīt apziņu no grēkiem. Bieži šādai darbībai ir nepieciešams spēks. Ja slimība atņem spēku, kas nepieciešams pašpilnveidei, tad nekavējoties jāārstējas ar jebkādiem pieļaujamiem līdzekļiem un, pats galvenais, visiem spēkiem jācenšas nodarboties ar garīgo praksi.

Pretējā gadījumā, ja netieksimies apgūt garīgās zināšanas, bet piebāzīsim sevi ar spēcīgas iedarbības preparātiem vai ārstnieciskām zālītēm, tad izārstējoties izdarīsim sev lāča pakalpojumu, jo turpināsim dzīvot to dzīvi, kas ir radījusi slimību.

Lasītājs: Likumsakarīgi rodas jautājums: „Kāpēc medicīna cilvēkus ārstē ar ārstnieciskiem preparātiem uz zālītēm?” Ar tāda veida ārstēšanu tā nemaz nepievērš uzmanību slimības pirmcēlonim.

Autors: Kāpēc tā notiek? Tā darbojas kaislību guna, kas ietekmē gan medicīnu, gan ārstus, gan pacientus. Kaislību gunas ietekmē medicīna mums saka: „Dzīvo, kā dzīvoji, efektīvas zāles tevi izglābs, pats galvenais – maksā naudu.” Ik uz soļa var redzēt šādu „efektīvu zāļu” reklāmu. Ja ārstējas kaislību gunas ietekmē, tad, kā redzat, beigās no tā nekas labs nesanāk. Tomēr šobrīd ir ļoti populāra šāda pieeja slimību ārstēšanai un tāpēc farmakoloģiskā rūpniecība ir tik attīstīta.

Lasītājs: Izskatās, Jūs esat nikns medikamentozās ārstēšana pretinieks.

Autors: Nē, vaina nav medikamentozajā ārstēšanā. Lai darbotos dievbijībā, jebkurai medicīnaiir jāpiedāvā dažādas veselīga dzīvesveida un progresīvas domāšanas metodes kopā ar medikamentozo ārstēšanu,.

Lasītājs: Kā izskatās efektīva ārstēšana pēc Vēdu domām?

Autors: Efektīvai smagas slimības ārstēšanai ir nepieciešams nopietni nodarboties ar pašpilnveidi, ievērot dienas režīmu un ir jāveic fiziskie vingrinājumi (hatha jogas asanas, elpošanas vingrojumi, dinamiskie vingrojumi). Neskatoties uz slimību, jāsāk nodarboties ar garīgo praksi: katru rītu jāatkārto Svētie Vārdi un lūgšanas, jāsvēta ēdiens, jākomunicē ar svētiem cilvēkiem. Vienlaicīgi ar labu, dievbijīgu zālīšu vai efektīvu zāļu palīdzību jākoncentrē spēki cīņai ar slimību. Šādi cilvēks tik tiešām spēs atjaunot, stabilizēt veselību un pilnībā atbrīvoties no sliktās karmas, kas ir radījusi slimību. Pretējā gadījumā, lietojot zāles un turpinot iztapt saviem kaitīgajiem ieradumiem, viņš sevi tikai māna.

Lasītājs: Ar ārstēšanu viss it kā ir skaidrs, bet kā rīkoties gadījumā, ja ir sabojātas attiecības ģimenē un ir konflikti darbā? Cik sapratu, tas viss rodas kaislību gunas ietekmē?

Autors: Jā, Jūs visu esat pareizi sapratis. Līdzīgi kā ar slimību ārstēšanu, var saprast arī to, kā pārvarēt zemāko gunu ietekmi uz citām dzīves sfērām. Ja gunas piespiež pie sienas, tad, protams, nepieciešams kaut kā tām pretoties. Piemēram, jācenšas nesmēķēt, nedusmoties, nepārēsties, nestrīdēties ar tuviniekiem un cienīt priekšniekus. Taču ar mehānisku pretošanos neko nevar izmainīt, vienlaicīgi jāmaina arī kaislībā vai gara tumsībā esošā laimes garša pret dievbijības laimes garšu. Citādi cīņa ar netikumiem nenovēršami beigsies ar neveiksmi.

Lasītājs: Lūdzu, paskaidrojiet mehānismu, kā tas notiek!

Autors: Gunas var salīdzināt ar gumijām, kas ir piesietas un tur mūs noteiktā stāvoklī, bet mēs cenšamies aiz tām vilkt. Ja tās nostiepjam un nemainām savas vēlmes un laimes izpratni, bet pretojamies, kas tad notiks? Sākumā saspringstam, arvien vairāk pretojamies gunām, jo mums ir spēks, bet pēc tam, kad spēki zūd, atlaižam gumiju un tā mūs atmet atpakaļ pie sasistas siles. Beigu beigās, lai cik nebūtu dīvaini, viss notiek ne tā, kā esam cerējuši.

Lasītājs: Uzskatāmībai, lūdzu, miniet kaut kādu piemēru, kas apstiprinātu Jūsu teikto.

Autors: Piemēram, nemainot attieksmi pret dzīvi, cilvēks sāk badoties. Liekais svars rodas no alkatības, bet nevēloties mainīt rakstura īpašības, viņš stūrgalvīgi badojas, pretojoties gunām. Tādam cilvēkam nav zināms, ka badošanās ir cīņa ar sajūtām, kas vēlas paēst. Tieši izsalkušajās sajūtās rodas alkatība.

Alkatība ir spēcīga vēlme iegūt baudas objektu. Alkatības lielumu kontrolē mūsu pagātnes vēlmes un rīcība, tātad – materiālās dabas gunas. Ja neiegūstam savu iegribu objektu, tad vēlmes uzkrājas prāta atmiņas dziļumā, gaidot, kad tās tiks apmierinātas. Ja apmierinājums nerodas, tad prāta smalkais ķermenis pastiprina izsalkuma sajūtu, lai kompensētu psihiskā zaudējuma sajūtu. alkatīgiem cilvēkiem bada sajūta īpaši aktivizējas vakaros, kas noved pie bagātīgām vakariņām. Tas savukārt stimulē tauku uzkrāšanos. Tāpēc neapmierināta alkatība neizbēgami rada lieko svaru un gremošanas orgānu slimības.

Lasītājs: Kāpēc ēšana vakaros stimulē tauku uzkrāšanos? Man, piemēram, ir ļoti smags darbs, tāpēc viss ēdiens pa nakti pārstrādājas.

Autors: Lai kāds būtu Jūsu darbs, ja Jūs ēdat pēc plkst. 18:00, tad Jūsu vielmaiņa nonāk Mēness ietekmē. Mēness atbild par jaunu audu sintēzi organismā un barības vielu uzkrāšanos. Tāpēc, ēdot vakarā, ēdiens pārvēršas taukos, un to nekādi nevar mainīt.

Lasītājs: Bet man sieva to vien dara, kā ēd vakarā, tagad es viņai pateikšu, kā pareizi jāvājē.

Autors: Tikai, lūdzu, runājiet bez ņirgāšanās, citādi zināšanas viņas saprātā neiekļūs un viss turpināsies pa vecam.

Lasītājs: Labi, pacentīšos. Vai izsalkums rodas tikai no vēlēšanās paēst vai no jebkura cita veida alkām?

Autors: Jebkura neapmierināta vēlme tērē prāta smalkā ķermeņa enerģijas krājumus, tādējādi gluži dabiski rodas vēlme paēst.

Lasītājs: Ja iztērējas prāta, nevis ķermeņa enerģija, vai arī tad rodas izsalkums?

Autors: Tieši šajā gadījumā rodas izsalkums, tāpēc apaļīgi cilvēki, kuriem ķermenī ir liels barības vielu uzkrājums, kaislību gunas ietekmē ātri kļūst izsalkuši.

Lasītājs: Bet pēc tam viņi vakarā pieēdas un pieņemas svarā, es pareizi sapratu?

Autors: Pareizi.

Lasītājs: Kā lai pabaro izsalkušo prātu, kurš tik viltīgi provocē iegūt lieko svaru?

Autors: Vienkārši to pašu ēdienu vajag ēst agrāk. Ja tas tiks pārstrādāts Saules ietekmē (no 11:00 līdz 14:00), tad prāts saņems darbībai nepieciešamo enerģiju un uzreiz nomierināsies.

Lasītājs: Vai tad ēdiens var piesātināt prātu?

Autors: Jā, protams, ēdiens vienmēr piesātina prātu. Tāpēc arī mēs jūtam mieru ēšanas laikā. Jebkuram, gan augu, gan dzīvnieku izcelsmes ēdienam ir noteikts raksturs (arī augiem ir raksturs, tātad arī prāta smalkais ķermenis). Tāpēc jebkurš ēdiens ietekmē prātu. Interesanti, ka pats izsalkums (vēlme piesātināties) nerodas ķermenī, bet prātā. Tāpēc izsalkuma laikā bojājas noskaņojums, parādās uztraukums un psihiskā spriedze. Pārmērīgas vēlmes rada nepiesātināmu izsalkumu. Neremdējama alkatība piespiež cilvēkam just neciešamu izsalkumu, pārēsties un kļūt resnākam.

Lasītājs: Atgādiniet, kas ir sajūtas?

Autors: Tās ir smalkā prāta ķermeņa taustekļi, kas saistīti ar apkārtējās pasaules baudu objektiem. Mums ir piecas sajūtas, ar kuru palīdzību uztveram šo pasauli: dzirdes sajūta, taustes sajūta, redzes sajūta, garšas sajūta un ožas sajūta. Tās nevajag jaukt ar ausīm, acīm, mēli, degunu un taustes receptoriem, tie visi ir orgāni, ar kuru palīdzību sajūtas darbojas šajā materiālajā pasaulē. Pašām sajūtām ir smalka materiāla daba, un tās pieder prāta smalkajam ķermenim.

Visām sajūtām ir pārsteidzošas spējas, tās iegaumē, vai mums ir izdevies kaut mazlet apmierināt prātu. Piemēram, sajūtu atmiņa precīzi atceras cik daudz un kurā dienā nav pieticis ēdiena, lai tās tiktu pilnībā apmierinātas. Atšķirībā no mums, sajūtas neko neaizmirst. Cilvēks, kurš ir izlēmis cīnīties ar sajūtām, spriež apmēram tā: „Es varu neēst. Es trenējos to darīt pēc iespējas ilgāk, es ēdu maz, bet jūtos ļoti labi, es badojos, tātad varu novājēt (uzvarēt gunas). Urrā! Es varu pretoties savam liekajam svaram!”

Tajā pat laikā gunu gumija stiepjas arvien vairāk un vairāk, un sajūtas kļūst arvien saspringtākas. Attiecīgi griba kļūst arvien vājāka un vājāka. Pamazām sajūtās uzkrājas atmiņas par neapmierinātību, kas stimulē prātu uz ēdienu. Tādā veidā izsalkuma sajūta kļūst arvien spēcīgāka un spēcīgāka. Pēc kāda laika gribas gumija kļūst maksimāli izstiepta, un sajūtas pārspēj saprāta gribas spēju valdīt pār izsalkumu. Tā rodas nespēja ievērot šo mākslīgo ēšanas režīmu, tam vienkārši vairs nepietiek spēka.

Lasītājs: Kas notiek tālāk?

Autors: Nekas īpašs, vienkārši gumija kaislību gunā atrodošos sajūtu ietekmē strauji maina virzienu uz pretējo pusi un cīnītājs par slaidu figūru sāk pārēsties. Atmiņas par badošanos saglabājas. Tāpēc būs jāapēd tik daudz ēdiena, cik cilvēks badošanās laikā nav apēdis. Vienlaicīgi no šādas pārmērīgas ēšanas bojājas veselība.

Lasītājs: Šausmas!

Autors: Paiet laiks un cilvēks saprot, ka vairāk tā pārēsties nedrīkst. Tāpēc viņš atkal sāk stiept gumiju un visiem spēkiem pretojas gunām. Sākumā cilvēks badojas, cenšoties izārstēties, bet pēc tam pārēdas un atkal sāk slimot. Tas ir muļķīgi, vienkārši muļķīgi!

Lasītājs: Amizants stāsts, jāizstāsta sievai, lai ar šādām muļķībām vairs nenodarbojas.

Autors: Viņa nespēs to uzreiz pārtraukt. Ja Jūsu sieva ir ļoti pieķērusies savai slaidajai figūrai, tad vēlme novājēt vienmēr viņu stimulēs veikt askēzes kaislībās. Taču, ja viņa sapratīs, kā pareizi (īstajā laikā) ēst, tad pat ēdot tik, cik vien gribas, viņas svars nepieaugs.

Lasītājs: Kā jāēd, lai ēdot, cik vien gribas, nekļūtu resnāks?

Autors: Par ēšanu īstajā laikā mēs jau daudz esam runājuši iepriekš, kad apspriedām laika spēku. Vēlreiz palasiet par pareizu ēšanas režīmu.

Lasītājs: Jūs uzskatāt, ka badoties ir kaitīgi?

Autors: Nē, vienas dienas badošanās ar mērķi garīgi progresēt, gluži pretēji, ir derīga gan psihei, gan fiziskajai veselībai. Visu šo badošanās dienu vajag ar mīlestību atkārtot Dieva Vārdus un nodarboties ar citas garīgās prakses veidiem. Tā prāts un sajūtas nekļūs izsalkuši, bet gluži pretēji, piesātināsies ar garīgo garšu. Ja Jūs nākošajā dienā nejutīsiet izsalkumu un vēlmi pārēsties, tātad būsiet visu izdarījis pareizi.

Lai garīgi progresētu, vislabāk ir badoties vienpadsmitajā dienā pēc jauna un pilna Mēness. Šīs dienas sanskritā sauc par ekadaši. Ir ļoti labi badoties ekadaši dienās, lai garīgi progresētu.

Lasītājs: No Jūsu teiktā saprotu, ka vajag badoties divas reizes mēnesī (28 dienās)?

Autors: Jā, iesaku Jums uzzināt pie astrologa, kad pēc Mēness kalendāra ir ekadaši, kas ir ļoti labvēlīgas badošanās dienas. Šajās dienās visiem der badoties, un to neizdomāju es, tā ir Vēdu gudrība.

Lasītājs: Paldies par vērtīgu informāciju, ceru, ka sieva būs apmierināta, par to uzzinot. Tagad viņa varēs mazāk badoties, turklāt būs lielāks efekts un labums gan veselībai, gan figūrai. Vai ģimenes dzīvē cīņa ar gunām notiek pēc tās pašas nostieptās gumijas principa?

Autors: Ģimenes dzīvē mēdz būt tā, ka nevēloties mainīt attieksmi pret tuviniekiem, cenšamies mākslīgi atturēties no konflikta. Bieži, cīnoties ar ģimenes grūtībām, mēs sev pavēlam: „Es nestrīdēšos ar sievu, es valdīšos, neizrādīšu jūtas (pretošos gunām).” Tā var izturēt dažas dienas, bet pēc tam ziepju burbulis plīsīs. Un kas tālāk? Ložmetēja uguns pa sievu un radiniekiem. Šāda uzvedība atgādina šūpoles, tā ir tā pati gumija, un tur neko nevar līdzēt. Mēs tik bieži darām muļķības. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka nezinām, kā darbojas šie spēki – materiālās dabas gunas.

Lasītājs: Tātad sevi nevajag savaldīt?

Autors: Jāmēģina atturēties no konflikta, kas tomēr neatrisinas problēmu pašos pamatos. Tāpēc vienlaicīgi visi spēki jāvelta, lai laimes izpratnei piešķirtu citu jēgu.

Lasītājs: Esmu ievērojis, ka šādi veidoti daudzi humoristiski sižeti – mēs kaut ko darām un pēc tam to pašu saņemam pretī.

Autors: Jā, jā, no malas gunu darbība izskatās smieklīgi. Cilvēks izliek slazdu, bet pēc tam pats tajā iekrīt. Klausoties humoristu, esam pārliecināti, ka mūsu dzīvē tādas muļķības nenotiks. Taču, ja nopietni aizdomājas par dzīvi kaislību gunā, tad tā viscaur sastāv no šādiem kūleņiem. Tad alkatība – tad nabadzība; tad pērkam vairāk, nekā vajag – tad ekonomējam; vienu ārstējam – otru kropļojam; panākam savu un tādā veidā bojājam attiecības; tad badojamies – tad pārēdamies; tad dzeršana – tad paģiras; tad pārpūlamies – tad atpūšamies „līdz bezsamaņai”. Tā apziņu ietekmē kāre pēc materiālās laimes. Vienmēr gribas pēc iespējas vairāk laimes, tāpēc ir tādi pārspīlējumi.

Lasītājs: Ko lai ar to visu iesāk? Jūs pats teicāt, ka sliktās rakstura īpašības nevar ātri izlabot. Kur lai liek alkatību?

Autors: Nekur to nevajag likt. Vienkārši saprotiet, ja ar tādām alkām tiecas nevis pēc materiālas, bet pēc garīgas laimes, tad rezultāts būs gluži pretējs. Jo vairāk nesavtības, jo vairāk cieņas; jo vairāk smaidām, jo vairāk mums smaida pretī; jo vairāk labsirdības, jo vairāk uzticības; jo vairāk patiesīguma, jo lielāka saliedētība; jo vairāk garīgās izlēmības, jo lielāks garīgais progress; jo vairāk garīgās darbības, jo vieglāk un laimīgāk dzīvot.

Lasītājs: Bet, ja materiālajā jomā darbojas izlēmīgi un ekonomiski, tad var gūt materiālas sekmes.

Autors: Līdz ar to vēl vairāk palielināsies alkatība, kas radīs lepnību, dusmīgumu, skaudību, cietsirdību, strīdus un degradāciju.

Lasītājs: Vai tiešām tā notiek vienmēr?

Autors: Jā, zemākās gunas vienmēr paliek nelokāmas.

Lasītājs: Jūs ar savām runām neatstājat nekādas cerības uz materiālo laimi, bet teicāt, ka šīs sarunas domātas tam, lai padarītu mūs laimīgākus. Kur te ir veselais saprāts?

Autors: Tas, kurš tiecas pēc garīgās laimes, vienlaicīgi saņem gan garīgo, gan materiālo laimi, bet tas, kurš tiecas pēc materiālās laimes, saņem gan materiālo, gan garīgo nelaimi. Ja cilvēks to saprot, tas nozīmē, ka viņam piemīt veselais saprāts.

Lasītājs: Man šķiet, ka tāda lietu izpratne diez vai varēs iekarot daudzu sirdis. Cilvēki nespēs tik vienkārši atteikties no novecojušiem uzskatiem par dzīvi.

Autors: Jā, Jums taisnība, ja kaut viens cilvēks tiks skaidrībā ar visu teikto, tad tā būs liela veiksme. Garīgās zināšanas ir dižens noslēpums. Patiesībā materiālās dabas gunas rūpīgi slēpj patieso laimi, šķietami apmierinot mūsu laimes meklējumus materiālajā pasaulē. Taču, ja cilvēks tik tiešām tiecas saprast, kas ir laime, tad viņš spēs ar visu tikt skaidrībā un pareizi izmantot Vēdu zināšanas dzīvē.

SECINĀJUMS: Ir nepieciešama cīņa ar zemākajām gunām, ko veic apziņā. No visa spēka jācenšas cīnīties ar savām sliktajām rakstura īpašībām un kaitīgajiem ieradumiem. Taču jāsaprot, ka pretošanās zemāko gunu darbībai ķermenī, prātā un saprātā rada tikai īslaicīgu rezultātu. Tāpēc, strādājot ar sevi un cīnoties ar saviem trūkumiem, jāmeklē arī spēks, kas pats bez liekas spriedzes atbrīvo no nepārvaramās kaislību un gara tumsības gunas enerģijas ietekmes.

Tas cilvēks ir veiksmīgs, kurš meklē patvērumu dievbijības gunā, iegūstot unikālu pieredzi ātri atbrīvoties no visiem satraukumiem, ko rada kaislību un gara tumsības guna. Pētot svētos rakstus un komunicējot ar svētiem cilvēkiem, viņš ar izbrīnu atskārš, ka bez īpašas piepūles dzīve pakāpeniski mainās uz labo pusi. Lai to sasniegtu, pietiek vienkārši saprast, cik jauka ir nesavtīga dzīve Dieva vārdā un garīgais progress. Ar zināšanu palīdzību, kas smeltas no svētajiem rakstiem un no gudro padomiem, šāds cilvēks, bez šaubām, pārvarēs visas grūtības savā ceļā.

Ja cilvēks ir tik saprātīgs un gatavs veltīt dzīvi visaugstāko zināšanu apguvei – kā attīstīt mīlestību pret Dievu –, tad viņš vienkārši pārstāj ievērot jebkādas grūtības un neveiksmes.

Oļegs Torsunovs – Laimīgas dzīves likumi. 3. daļa

Grāmatas fragmenti

PIECAS RAUPJĀS MATĒRIJAS EKSISTENCES FORMAS UN PIECI PIRMELEMENTI

Mūsu organisms, precīzāk, raupjais ķermenis, sastāv no matērijas piecām eksistences formām – ētera, gaisa, uguns, ūdens un zemes. Visas vielas, kas sastāv no tām vai citām atomu kombinācijām ne jau netīšām ieņem noteiktu matērijas formu un tai atbilstošu stāvokli – cietu, šķidru, plazmas vai gāzveida. Saskaņā ar vēdiskajiem priekšstatiem, lai raupjā matērija (elektronu, atomu, molekulu utt. kombinācija) ieņemtu to vai citu struktūru un konsistenci, uz to iedarbojas citas, ārkārtīgi mazas materiālās daļiņas, kuras sauc par pirmelementiem. Šīs daļiņas ir tik mazas, ka veiksmīgi mijiedarbojas ar smalkās matērijas elementiem, tādiem kā prāts un saprāts.

Pavisam kopā ir pieci pirmelementi – ēters, gaiss, uguns, ūdens un zeme. Tieši tie piespiež gan raupjo matēriju (elektronus, atomus, molekulas), gan arī smalko matēriju (prātu, saprātu) mainīt savu struktūru un apjomu. To ietekmē ķīmiskie elementi iegūst gāzveida, plazmas, šķidru vai cietu formu. Prāts, saprāts un neīstais ego ir vēl smalkāki materiālie elementi, nekā pieci augstāk minētie pirmelementi. Tomēr pēdējie spēj mijiedarboties ar prātu un saprātu.

Ētera pirmelementa ietekmē prāts iegūst noteiktu formu, kas telpā ieņem atbilstošu vietu. Tāpēc arī saka, ka mums ir prāta smalkais ķermenis.

Piepildoties ar gaisa pirmelementu, prāts iegūst spēju kustēties un spēku (atcerēšanās, uzskaitīšana, koncentrēšanās).

Piepildoties ar uguns pirmelementu, prāts iegūst domāšanas asumu, spēju analizēt, loģiski domāt, iedziļināties pētāmā objekta būtībā.

Ūdens pirmelementa ietekmē prāts iegūst spēju pielāgoties, komunicēt.

Piepildoties ar zemes pirmelementa spēku, prāts kļūst spējīgs saglabāt stabilitāti, paturēt kaut ko atmiņā. Vissīkākās pirmelementu materiālās daļiņas piedalās visa veida ne tikai raupjās, bet arī smalkās matērijas – prāta, saprāta un ego – pārmaiņās.

Lasītājs: Kādu smalku vai raupju objektu būtībā prāts spēj iekļūt, piepildoties ar uguns pirmelementa spēku?

Autors: Piepildoties ar uguns pirmelementa spēku, prāts iegūst spēju iekļūt cita cilvēka prāta būtībā, cita cilvēka ķermenī, kā arī jebkādu objektu iekšienē. Piemēram, cilvēks, kurš apguvis spēju savienot savu prātu ar uguns pirmelementu, spēj redzēt dārgmetālus un naftu simtiem metru dziļumā.

Lasītājs: Kā iemācīties pietiekamā daudzumā piepildīt prātu ar to vai citu pirmelementu?

Autors: Šeit svarīgāka ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Klausoties svētus cilvēkus, prāts atbrīvojas no grēkiem – attīrās no aptraipošām, nevajadzīgām psihiskām struktūrām. Tādā veidā attīrās ētera pirmelements, kas atrodas prātā. Veicot askēzes, cilvēks piepilda prātu ar tīru prānu (gaisa pirmelementu) un tādā veidā paaugstina uzmanības koncentrēšanas spēju. Cilvēka prāts, kurš izpilda savus pienākumus, piepildās ar tīru uguns enerģiju un iegūst vērīgumu, asumu. Pazemīga, labvēlīgi noskaņota cilvēka prāts piepildās ar tīru ūdens pirmelementa spēku un iegūst spēju uzklausīt citus. Cilvēks, kurš tur doto vārdu, palielina prāta tieksmi būt pacietīgam, stabilam, tādā veidā attīrot tā mijiedarbību ar zemes pirmelementu.

Lasītājs: Vai tas nozīmē, ka audzinot sevī visas Jūsu uzskaitītās rakstura īpašības, prāts iegūst spēju kontrolēt pirmelementus?

Autors: Jā, tā ir.

Lasītājs: Ar prātu viss ir skaidrs. Bet kā pirmelementi iedarbojas uz raupjo matēriju?

Autors: Ētera, gaisa, uguns, ūdens un zemes pirmelementi atbild par visām dabā esošajām raupjās matērijas transformācijām. Piepildoties ar uguns pirmelementu, parasta dzelzs nūja sakarst un iegūst uguns īpašības. Ja uguns pirmelements turpinās dzelzs nūju piepildīt ar savu spēku, tad tā pilnībā iegūs uguns īpašības un pāries plazmas stāvoklī, pārvērtīsies par izkausētu dzelzi. Dzelzs nekad neizkusīs, ja nebūs uguns pirmelementa.

Lasītājs: Ja cilvēks pakļauj sev uguns pirmelementu, vai viņš var sakarsēt dzelzs nūju līdz sarkankvēlei, vienkārši skatoties uz to?

Autors: Jā, tas ir iespējams. Taču tādā gadījumā viņa prātam jākļūst līdzīgam cisternai, kas uzkrāj uguns pirmelementu. Es domāju, ka cilvēka dzīves mērķis nav ar prāta palīdzību sakarsēt dzelzi.

Lasītājs: Kā citi pirmelementi iedarbojas uz materiāliem priekšmetiem?

Autors: Piemēram, kad ūdeni ietekmē vējš (vējš pūš, pateicoties gaisa pirmelementa ietekmei), tas iztvaiko un pāriet gāzveida stāvoklī. Pateicoties tam, ka palielinās gaisa pirmelementa daudzums, matērija no šķidra stāvokļa pāriet gāzveida stāvoklī.

Palielinoties ūdens pirmelementa daudzumam atmosfērā, parādās kondensāts un ūdens molekulas iegūst šķidruma konsistenci.

Lasītājs: Tas ir interesanti. Vai dzīve materiālā ķermenī arī ir kaut kādā mērā atkarīga no šo pirmelementu iedarbības?

Autors: Tieši tā, visas funkcionālās un ķīmiskās izmaiņas organismā notiek, pirmelementiem iedarbojoties uz ķermeņa elektroniem, atomiem un molekulām.

Lasītājs: Lūdzu, paskaidrojiet to visu ar konkrētiem piemēriem cilvēka organisma darbībā.

Autors: Ja pēc likteņa gribas cilvēks kādu laiku nesaņem pietiekamu daudzumu šķidruma, tad viņš izjūt slāpes, grib dzert. Slāpju sajūta viņa apziņā rodas, jo sajūtas un prātu ietekmē pārmērīgs brīvā ūdens pirmelementa daudzums. Ūdens pirmelements it kā piesaista sev vielas, kurām ir šķidra konsistence.

Ūdens pirmelements, kam ķermenī atbilst noteikts blīvums, organismā izveido speciālu vietu šķidrumam un uztur tajā stabilu tā daudzumu. Pateicoties ūdens pirmelementam, šķidrums organismā pievelkas un ar slāpju sajūtu, kas rodas mūsu prātā, nepieciešamā daudzumā iekļūst ķermenī no apkārtējās vides.

Lasītājs: Kā gan šķidrums varēs pats ienākt organismā, mēs taču neesam infuzorijas kurpītes, kas absorbējot uzsūc ūdeni? Mūsu ķermenim nav tādas funkcijas.

Autors: Tātad, Jūs uzskatāt, ka ūdens pirmelements nevar pievilkt ūdeni mūsu organismā?

Lasītājs: Es uzskatu, ka mūsu organismā nav tādas funkcijas.

Autors: Nu labi, es Jums laikam piekritīšu, bet ar vienu noteikumu. Mēģiniet atturēties no ūdens nokļūšanas organismā četras dienas. Ja Jūs to varēsiet izdarīt, tad Jums būs taisnība, un ūdens pirmelenemtam nebūs tādas spējas piesaistīt šķidrumu.

Lasītājs: Ja es četras dienas nedzeršu ūdeni, manam dēlam vairs nebūs mīļotā tēva.

Autors: Bet tomēr, vai spējat pretoties ūdens pirmelementam, kas aicina Jūs dzert?

Lasītājs: Varbūt kāds arī var, bet man ir mazi bērni.

Autors: Vai Jūs tomēr atzīstat ūdens pirmelementa vareno ietekmi uz prātu?

Lasītājs: Es atzīstu, bet nesaprotu, kā tas notiek.

Autors: Ļoti vienkārši. Ja organismam trūkst ūdens pirmelementa, prāts sāk izjust slāpes. Sajūtot slāpes, prāts sāk pievilkt ūdens pirmelementu. Tālāk, pēc prāta pavēles, organisms saņem ūdeni – mēs pasmeļam to un izdzeram.

Lasītājs: Kā prātā rodas slāpju sajūta, vai tiešām organisms paņem no prāta ūdens pirmelementu?

Autors: Cilvēks darbojoties iztērē ūdens pirmelementu gan no ķermeņa, gan no prāta. Taču tikai prāts spēj organismu piepildīt gan ar ūdens pirmelementu, gan arī ar pašu ūdeni. Prāts saņem ūdens pirmelementu no apkārtējās vides tajā brīdī, kad kļūst mierīgs.

Lasītājs: Ja cilvēks ir par kaut ko uztraucies, vai tad prāts nesaņem ūdens pirmelementu?

Autors: Tā arī ir. Satraukts, kaut ko alkstošs cilvēks izžūst kā salmiņš saulē. Viņa prāts pats nesaņem ūdens pirmelementu un neļauj to iegūt arī ķermenim. Tā rezultātā ūdens organismā neaizkavējas, un dzer cik gribi, tā nekļūst vairāk.

Lasītājs: Tātad ar pareizas uzvedības palīdzību cilvēks var kontrolēt pirmelementu daudzumu kā prātā, tā arī ķermenī.

Autors: Pilnīgi pareizi.

Lasītājs: Un tomēr, kā pirmelementi mijiedarbojas ar matēriju, ievedot to tādā vai citādā agregātstāvoklī?

Autors: Kā piemēru apskatīsim glāzi, kas līdz pusei piepildīta ar ūdeni. Ūdens tajā ieņem noteiktu apjomu. Bez glāzes ūdens nevarētu palikt šajā telpas vietā un izplūstu uz visām pusēm. Taču glāze tam dod iespēju neizplūst un ieņemt noteiktu apjomu. Tāpat ir arī ar prātu, kuru stimulē slāpes un kas ūdens pirmelementa ietekmē liek mums dzert. Iedarbojoties uz prātu, ūdens pirmelements ar spēku piespiež mūs papildināt ūdens daudzumu organismā. Gravitācijas spēks notur ūdeni glāzē un neļauj tam izplūst. Tieši tāpat ūdens pirmelements notur ūdeni šūnās, audos un organisma dobumos. Tādā veidā ūdens pirmelements piespiež matēriju eksistēt šķidrā stāvoklī.

Ūdens pirmelements pievelk sev un noteiktā veidā grupē visas molekulas, kas atrodas šķidrā formā. Visas organisma šķidrās struktūras savā darbībā atkarīgas no ķermenī esošā ūdens pirmelementa sadales un blīvuma. Tā organismā tiek radīta un uzturēta šķidruma homeostāze (pastāvīgs daudzums). Šķidruma sadales traucējumi organismā norāda uz ūdens pirmelementa blīvuma un sadales traucējumiem.

Lasītājs: Ja manā organismā būs traucēta ūdens pirmelementa darbība, tad nenovēršami tiks traucēta arī ūdens apmaiņa?

Autors: Pilnīgi pareizi.

Lasītājs: Kāpēc organismā tiek traucēta ūdens pirmelementa funkcionēšana? Ko darīt, lai atjaunotu tā darbību organismā?

Autors: Ūdens pirmelementa darbību organismā kontrolē prāta smalkais ķermenis. Prāta struktūra ir atkarīga no mūsu vēlmēm un rīcības. Tāpēc ūdens pirmelementa balanss organismā atkarīgs no mūsu pagātnes rīcības un vēlmēm. Ja tiecamies neitralizēt savu slikto rīcību un vēlmes, ja cenšamies dzīvot pareizi, tad tas balansē visu pirmelementu, arī ūdens pirmelementa funkcionēšanu.

Kad prāta smalkā ķermeņa darbība ir traucēta, nav iespējams atjaunot ūdens pirmelementa funkciju stabilitāti. Tāpēc traucēta ūdens apmaiņa organismā nevar pilnībā atjaunoties cilvēkam, kurš nestrādā ar savu apziņu.

Lasītājs: Ir taču arī medikamentoza ārstēšana organisma atūdeņošanas gadījumos? Mūsdienu medicīna sasniedz labus rezultātus tās ārstēšanā ar vienkāršu medikamentozu metodi, un nekāds darbs ar pacienta saprātu nenotiek. Tāpēc es nevaru Jums piekrist.

Autors: Jā, protams, ja ūdens pirmelements smalkajā ķermenī funkcionē normas robežās, tad ūdens šķidruma balanss organismā ātri atjaunosies ar vienkāršu medikamentozu ārstēšanu. Mēdz būt, ka ūdens pirmelementa darbība smalkajā ķermenī (prātā) kaut kādu satricinājumu rezultātā ir īslaicīgi traucēta. Tas noved pie straujiem visa organisma ūdens balansa traucējumiem. Tiklīdz cilvēks izkļūst no stresa situācijas, ūdens pirmelementa struktūra atgriežas normālā līmenī – sākumā smalkajā, bet pēc tam arī raupjajā ķermenī.

Tāda pašatjaunošanās pati par sevi norāda, ka būtiski traucējumi organisma darbībā nav notikuši. Tāpēc šajā gadījumā arī ūdens apmaiņas traucējumi nav īpaši bīstami. Ja pacients ar tādiem īslaicīgiem ūdens apmaiņas traucējumiem nonāks slimnīcā, tad ar vienkāršām ķīmiskām metodēm izdosies ātri sasniegt normālu šķidruma balansu organismā, un viņš ātri izārstēsies.

Lasītājs: Kādos gadījumos medikamentozā ārstēšana nepalīdzēs?

Autors: Kad izpaužas sliktas karmas sekas. Šajā gadījumā ūdens pirmelementa daudzums cilvēka prāta smalkajā ķermenī ir ļoti pazemināts un stabili turas pazeminātā līmenī, tāpēc, lai cik viņš tabletes arī neizdzertu, jēgas no tām tāpat nebūs. Organisma šūnas vienkārši neasimilē šķidrumu. Medikamentozā ārstēšana te nepalīdzēs, un medicīnā tādi piemēri ir labi zināmi.

Lasītājs: Ir taču slimnieki, kas laika gaitā tomēr atjaunojas?

Autors: Jā, sliktā karma pāriet, un viņi atjaunojas.

Lasītājs: Tātad labāk vispār neārstēties nekā slikti ārstēties?

Autors: Labāk pētīt, kā pareizi dzīvot un pareizi ārstēties. Viss pārējais ir sliktāk.

Lasītājs: Ja ūdens pirmelementa daudzums organismā ir pārmērīgi paaugstināts?

Autors: Jau atkal viss būs atkarīgs no prāta stāvokļa. Ir iespējams tāds stāvoklis, kad ar parastiem medikamentoziem veidiem neizdosies atgriezt normas robežās noturīgu pārmērīga ūdens pirmelementa blīvuma palielināšanos prāta smalkajā ķermenī un atbilstoši arī raupjajā ķermenī. Ūdens pirmelementa palielināšanās noved pie organisma audu tūskas. Neizmainot attieksmi pret dzīvi, vienkārši nav iespējams tikt vaļā no audu tūskas .

Lasītājs: Ja viss ir atkarīgs no prāta, tad sakiet, kādu rakstura iezīmju ietekmē ūdens pirmelementa daudzums pazeminās līdz bīstamai robežai?

Autors: Piemēram, pārmērīga tieksme pēc bagātības (tā saucamais zelta vai naudas drudzis) var izsausēt ķermeni. Tas pats notiek, kad mīļotie alkst satikšanās gaidās. Citiem vārdiem, slāpes prātā noved pie sausuma parādīšanās ķermenī. Pēc kaut kā kaislīgi alkstoša cilvēka prāts paņem no ķermeņa nepieciešamo ūdens pirmelementa daudzumu, tādā veidā noplicinot organisma ūdens balansu. A. Puškins rakstīja: „Skumjas – ilgas mani saēd, neprecēts tik es viens esmu”.

Kad cilvēks saņem visu, ko vēlas, sasniedz mieru un pārstāj prātā pievilkt lieku ūdens pirmelementa daudzumu, tad šķidruma daudzums viņa organismā pieaug. Jāatzīmē, ka pie pārmērīgas pasivitātes (slinkuma, bremzētības utml.) šķidruma daudzums organismā paceļas augstāk par normu un parādās audu tūska.

Lasītājs: Bet, ja nevari iegūt visu, ko vēlies?

Autors: Tā visbiežāk arī ir. Tāpēc vajag pārslēgties uz garīgo laimi, kas ir saldāka un absolūti par brīvu. Ja cilvēks ar mīlestību atkārto Dieva Vārdus, viņa prāts vienmēr strādā normāli.

Lasītājs: Interesanta likumsakarība. Atceros, jaunībā arī tvīku pēc savas nākamās sievas un tā rezultātā novājēju. Bet tagad nekādi nevaru saprast, ko es viņā tādu atradu… Bet ko Jūs varat teikt par ētera pirmelementu?

Autors: Ētera pirmelements organismam dod iespēju ieņemt telpā noteiktu apjomu. Visu materiālo struktūru forma atkarīga no ētera pirmelementa daudzuma tajos.

Lasītājs: Iznāk, ja manā ķermenī tiks traucēta ētera pirmelementa darbība, tad neizbēgami mainīsies arī ķermeņa forma?

Autors: Jā, tā ir.

Lasītājs: Un Jūs atkal man stāstīsiet par to, kā vēlmes un rīcība ietekmē prāta ķermeni un regulē ētera pirmelementu daudzumu organismā?

Autors: Jā, kaut kādā veidā rīkojoties, mēs ietekmējam prāta smalko ķermeni. Prāta smalkais ķermenis savādāk tiek saukts arī par vēlmju ķermeni. Tas mainās viņa īpašnieka pagātnes rīcības rezultātā, kā arī transformējas, lai izpildītu vēlmes. Mūsu uzvedības rezultātā prāta smalkais ķermenis mijiedarbojas ar ētera pirmelementu un maina savu smalko formu. Pēc tam formu mainījušais prāts pēc savas līdzības maina arī raupjo ķermeni. Tādā veidā raupjā ķermeņa uzbūve ir atkarīga no tajā esošā ētera pirmelementa blīvuma un struktūras.

Kā jau vairākkārtīgi esam runājuši, prāta smalkā ķermeņa forma ir atkarīga no rīcības un vēlmēm. Tāpēc mūsu rīcības rezultātā un ētera pirmelementa ietekmē gan smalkajam, gan raupjajam ķermenim mainās struktūra un forma.

Lasītājs: Kāda rīcība var izraisīt nopietnas un neatgriezeniskas izmaiņas mana raupjā ķermeņa formā?

Autors: Piemēram, ja Jūs vai es aiz paviršības vai iepriekšējā dzīvē izdarītas ļaunas rīcības rezultātā kādam nocirstu roku, tad šajā dzīvē kādā brīdī, planētu negatīvā ietekmē, smalkajā ķermenī rastos ētera pirmelementa trūkums manā rokā tieši tajā pašā vietā.

Planētu nelabvēlīgā ietekmē sākumā ētera pirmelementa blīvums izteikti pazemināsies smalkajā ķermenī, bet pēc kāda laika, traģisku apstākļu rezultātā raupjais ķermenis zaudēs roku. Pagātnes rīcības ietekmē ētera pirmelementa struktūra organismā periodiski mainās, un tas rada apstākļus ķermeņa formas izmaiņām.

Lasītājs: Oi, nepiesauciet nelaimi, tik tiešām ētera pirmelements vēl izmainīsies, un es palikšu bez rokas.

Autors: Patiesībā, ja Jūs nevienam neesat šādas ciešanas nodarījis, tad ar Jums tas nenotiks, lai ko es arī runātu.

Lasītājs: Kaut par to paldies. Ja, darot labus darbus, cilvēks atjaunos ētera pirmelementa daudzumu savā smalkajā ķermenī, vai roka atkal izaugs?

Autors: Nē, ķermeni ar abām rokām viņš saņems nākošajā dzīvē. Bet pagaidām atjaunotais ētera pirmelements, iespējams, ietekmēs cilvēka prātu tādā veidā, ka viņam radīsies vēlme iegūt rokas protēzi.

Lasītājs: Ja kāds kļūst resnāks, vai arī tas ir saistīts ar ētera pirmelementa daudzuma izmaiņām smalkajā ķermenī?

Autors: Jā, prātā palielinoties skopumam pēc materiālās laimes, arī ētera pirmelementa daudzums prātā palielinās un tā rezultātā cilvēks kļūst resnāks. Piemēram, tā bieži mēdz notiktar jaunlaulātajiem. Pateicoties vīrieša un sievietes ķermeņu mijiedarbībai, kopdzīvē ļoti pieaug tieksme pēc materiālām baudām. Tāds psihes stāvoklis raupjajā ķermenī stimulē uguns, zemes un ētera pirmelementa funkcionēšanu, kas rosina apetīti, veicina liekā svara parādīšanos un ķermeņa apjoma palielināšanos.

Lasītājs: Ja pieaug skopums pēc garīgās laimes? Kaut kur taču tas skopums jāliek?

Autors: Pareizi domājat. Palielinoties skopumam pēc patiesās garīgās laimes, cilvēka kontakts ar garīgo dabu un laimi uzreiz pastiprinās. Turklāt organisms no tā necieš.

Lasītājs: Ko interesantu Jūs varat pastāstīt par gaisa pirmelementu?

Autors: Tas kontrolē visa veida smalkās un raupjās kustības organismā. Piemēram, no tā ir pilnībā atkarīga nervu sistēmas aktivitāte, kā arī ēdiena un asins pārvietošanās, arī visu muskuļu darbība. Gaisa pirmelementu vēl sauc par prānu vai dzīvības enerģiju. Bez tā, kā arī bez citiem pirmelementiem dzīvība materiālā pasaulē nav iespējama.

Lasītājs: Kādas domas un rīcība var organismā izraisīt gaisa pirmelementa traucējumus?

Autors: Piemēram, ja cilvēks ir nemierīgs, pārmērīgi rosīgs, tad sākumā viņam palielinās gaisa plūsmas traucējumi prāta smalkajā ķermenī, bet pēc tam kļūst haotiska arī prānas kustība organismā. Rezultātā iespējamas orgānu spazmas un muskuļu tonusa traucējumi.

Ja cilvēks ar savu klātbūtni kolektīvā rada psihisku spriedzi, tad viņam var paaugstināties asinsvadu tonuss, kas bieži noved pie arteriālā spiediena paaugstināšanās.

Paniskas bailes izraisa resnās zarnas gaisa pirmelementa kairinājumu, kā rezultātā strauji paaugstinās zarnu trakta peristaltika. Tāpēc tādam pārbiedētam cilvēkam steidzami jāskrien „neatliekamās darīšanās”.

Tas ir tikai dažas problēmas, kas rodas organismā. Tās visas rodas tāpēc, ka mēs ar nepareizu rīcību traucējam dzīvības gaisa kustību – sākumā apkārtējā vidē, bet pēc tam, pēc karmas likuma, arī paši savā organismā.

Lasītājs: Tagad Jums atlicis izstāstīt par uguns un zemes pirmelementiem.

Autors: Uguns pirmelements organismā rada apstākļus, kas nepieciešami gremošanai, tas uztur ķermeņa temperatūru, no tā atkarīgs cilvēka temperaments un organisma imunitāte. Tādas rakstura īpašības kā naids, dusmas, apvainošanās, agresivitāte utt. izraisa uguns procesu traucējumus organismā. Naids veicina infekciju saslimšanas, agresivitāte izraisa hroniskus iekaisumus, no dusmošanās cieš gremošana, bet apvainojoties tiek traucēta organisma termoregulācija.

Zemes pirmelements organismā rada blīvumu un nepieciešamās ķīmisko elementu kombinācijas. Skopums, cietsirdība, pārmērīga spriedze izraisa zemes pirmelementa sadales traucējumus smalkajā ķermenī, kas rada slimīgas izmaiņas kaulu un locītavu struktūrā, kā arī orgānos un audos. Cietsirdība izraisa kaulu lūzumus un ļaundabīgus audzējus. Skopums rada orgānu hipertrofiju. Pārmērīga spriedze izraisa audu un orgānu atrofiju.

Riebums pret apkārtējiem cilvēkiem smalkajā ķermenī rada patoloģiskas zemes pirmelementa izmaiņas. Tā rezultātā organismā tiek traucēti ķīmiskie procesi, rodas nevajadzīgas ķīmiskas vielas, kas izraisa visas iespējamās intoksikācijas.

Lasītājs: Pēc Jūsu paskaidrojumiem kaut ko sāku saprast, tomēr ir vēl daudz jautājumu un šaubu. Piemēram, gribētu uzzināt vairāk par visu šo pirmelementu darbību cilvēka organismā.

Autors: Lai dziļi izprastu šo tēmu, nepieciešama ilgstoša un nopietna saruna. Tāpēc piecu pirmelementu darbību organismā mēs sīkāk pētīsim nākošajā sējumā, kas tiks veltīts šai tēmai un cilvēka smalkā ķermeņa uzbūvei.

SECINĀJUMS: Ētera, gaisa, uguns, ūdens un zemes pirmelementi veido raupjās un smalkās matērijas struktūru, ietekmē tās vai citas matērijas aktivitāti, kā arī nosaka tās transformācijas, savienojumus un blīvumu. Tādā veidā pirmelementi piedalās visās smalkā un raupjā ķermeņa darbībās. To esamība un aktivitāte cilvēka organismā ir atkarīga no prāta un saprāta darbības, turklāt pirmelementu darbība smalkajā ķermenī atspoguļojas visā organismā, piemēram, cilvēka fiziskajā stāvoklī.

Prāta un saprāta smalkā ķermeņa struktūra un aktivitāte ir ļoti atkarīga no mūsu pagātnes vēlmēm un rīcības. Taču vēlme dzīvot pareizi un pareiza rīcība iznīcina pirmelementu kaitīgo darbību kā raupjajā, tā arī smalkajā ķermenī. Bez tam pareizas vēlmes un rīcība pastiprina pirmelementu pozitīvo aktivitāti. Tāpēc dzīves pārvērtēšana un pareiza rīcība ļauj cilvēkam gan psihiski, gan fiziski atveseļoties.

 

LAIME

Lai kas mums arī piederētu, agrāk vai vēlāk tas apnīk. Kādēļ? Lieta tāda, ka mums piemīt garīga daba, kas alkst pēc bezgalīgas pilnības. Materiālajā pasaulē iegūstamo pilnību vienmēr kaut kas vienmēr ierobežo.

Lasītājs: MKūs visu saucat par materiālu, bet mīlestība starp vīrieti un sievieti, ko apdzied izcili dzejnieki, ir bezgalīga un nekad neapnīk. Savādāk mīlestības tēma jau sen būtu izzudusi. Tai veltītas simtiem reižu vairāk grāmatu, nekā pašpilnveidošanās jautājumiem.

Autors: Mēs vienkārši liekam bezgalīgas cerības uz mīlestību starp vīrieti un sievieti. Taču tas nenozīmē, ka materiālā mīlestība ir bezgalīga. Faktiski pasaulīgās mīlestības apdziedāšana pamatojas uz to, ka tā mīlniekiem atnes cerību. Pārvarot šķēršļus, viņi beigu beigās rod iespēju dzīvot kopā. Un kas tālāk?

Lasītājs: Kā kas? Tālāk kāzas un laime.

Autors: Jā, tālāk kāzas. Pēc tam īsi tiek teikts, ka viņi „sāka dzīvot ilgi un laimīgi”. Interesanti atzīmēt, ka ģimenes dzīves smalkumus šie laimīgie stāsti parasti neapskata. Visas pasakas beidzas ar kāzām.

Lasītājs: Tātad Jūs noliedzat mīlestības cēlumu starp vīrieti un sievieti un tēmas neizsmeļamību?

Autors: Nē, es nenoliedzu mīlētāju cēlās jūtas. Mēs savā būtībā esam garīgi un nevaram dzīvot bez cēlām jūtām. Taču būsim reālisti. Cik ilgi mēs spējam just laimi no pieķeršanās sievas ķermenim?

Sievietes ķermenis ir objekts, no kura vairums vīriešu cenšas izspiest pēc iespējas vairāk laimes. Taču pat visskaistākajai meitenei piemīt kādi fiziski vai psihiski trūkumi. Ja viņa ir pati pilnība, tad tik un tā vecums atņems viņas skaistumu. Tāpēc nemēdz būt mūžīgas laimes starp vīrieša un sievietes ķermeni, un sajūtas pamazām atdziest. Protams, mīlniekiem negribas par to domāt, bet fakti paliek fakti.

Lasītājs: Kāds gan Jūs esat prozaiķis! Taču piekrītiet, kamēr vēl vecums nav pienācis, skaista un paklausīga sieva dod savam vīram daudz laimes.

Autors: Jā, tā ir, bet ģimenes dzīvē laimīgs būs tikai tas, kurš ir noskaņots nesavtīgi un vēlas aplaimot nevis sevi, betvismaz savus tuviniekus. Pretējā gadījumā nekāda paklausīga sieva nepadarīs dzīvi laimīgu. Kurai sievai patiks, ja vīrs viņu izmanto savu egoistisko vēlmju apmierināšanai, nekādi nerūpējoties par viņu pašu?

Lasītājs: Kāpēc Jūs teicāt –vajag dzīvot vismaz saviem tuviniekiem, vai tad ģimenes dzīvē jāaplaimo vēl kāds?

Autors: Jā, tā ir. Ir divu veidu ģimenes:

• vieni ir noskaņoti egoistiski un tāpēc cenšas izmantot visu, lai ģimene iegūtu kādu labumu;

• citi cenšas visu dzīvi veltīt Dievam un sabiedrībai.

Sākumā apskatīsim, kas notiek ar tiem, kuri uzskata, ka jāpadara laimīgi tikai savi tuvinieki. Dabīgi, ka tādā noskaņojumā visa viņu rīcība būs vērsta uz to, lai ģimene iegūtu kādu labumu. To sauc par ģimenes egoismu. Egoistisku vecāku ietekme noved pie tā, ka bērni ņem viņu dzīves stilu par pamatu saviem panākumiem.

Pēc tam, kad viņi izaug un paši izveido ģimenes, vecāki viņiem kļūst par „ārējiem objektiem”, kas dzīvo ārpus viņu ģimenēm. Bērni kopē to, ko ir iemācījušies, unvisu velk savai ģimenei. Vecāki pat vecumā saglabā vēlmi palīdzēt saviem bērniem. Bet bērni turpina izmantot vecāku pieķeršanos savos savtīgajos nolūkos. Viņos tā arī nerodas pateicības jūtas, kaut gan viņi to visādi cenšas slēpt, bieži pat paši no sevis.

Agrāk vai vēlāk vecāki sāk saprast radušos stāvokli un tāpēc izjūt spēcīgu vilšanos. Viņi nekādi nespēj saprast, kāpēc bērni, kuriem viņi atdevuši visu dzīvi, izauguši tādi egoisti. Pavērojiet, mēs it kā dzīvojam saviem radiniekiem, nevis sev, bet rezultātā ir vienas vienīgas ciešanas. Tāpēc ģimenes dzīvē ir ļoti svarīgi saprast, kā izskatās patiesa ģimenes laime. Ja izpratne nebūs pareiza, tad tas radīs ciešanas kā Jums, tā arī radiniekiem. Tikai visas ģimenes vēlme kalpot Dievam un sabiedrībai ir garantija ģimenes laimei.

Lasītājs: Jā, izskatās, tas ir par mani. Es nemaz nedomāju par saviem vecākiem, vienmēr cenšos viņiem kaut ko lūgt un droši vien tādā veidā radu viņiem daudz ciešanu. Un daudzi mani paziņas zina, ka vecāki viņiem neko neatteiks, un arī turpina vilkt no savām vecajām mammām un tēviem pēdējo naudu. Kad es par to domāju, tad, patiešām, laimes nekļūst vairāk.

Autors: Nav jēgas kādu nosodīt, labāk uztrauksimies paši par saviem trūkumiem.

Lasītājs: Es piekrītu, tagad pastāstiet, lūdzu, par otra tipa ģimeni.

Autors: Otri mācās nenoslēgties ar savu laimi ģimenes iekšienē, bet, gluži pretēji, visa ģimene cenšas darīt laimīgus citus – paziņas, draugus, kaimiņus, visus, ar kuriem viņus saved liktenis. Savu iedvesmu viņi smeļas kalpošanā Dievam. Viņu dzīves mērķis nav ģimenes labklājība, bet viņiem apkārt esošo cilvēku labklājība. Tādās ģimenēs aug nesavtīgi un krietni bērni. Kad viņi izaug, apprecas un izveido savu ģimeni, viņu ģimenes dzīves stils paliek tāds pats, kāds bija viņu vecākiem. Nesavtīgi vecāki rada nesavtīgus bērnus. Rezultātā vecāki ir apmierināti ar bērniem un līdz sirmam vecumam saņem no tiem atbalstu un rūpes.

Lasītājs: Es vienu tādu ģimeni zinu, viņi paņēma sirmos vecākus pie sevis, kad tie kļuva pavisam nevarīgi. Tagad viņi visi dzīvo kopā, vairāk vai mazāk draudzīgi.

Autors: Arī šāda rīcība raksturo pareizi noskaņotu ģimeni. Viņi spēj lielā ģimenē dzīvot draudzīgi. Tie, kuri uzskata, ka ģimenes laime pieder tikai ģimenei un nevienam citam, nevar vienā istabā sadzīvot pat divatā.

Lasītājs: Mani šī tēma ļoti uztrauc. Kāpēc mēdz būt tā, ka ar sievu un bērniem vienkārši nav iespējams dzīvot vienā istabā?

Autors: Egoistiski noskaņoti cilvēki, pašiem negribot, nevar blakus paciest pat savus tuviniekus. Viņi vēlas visu istabā iekārtot pēc sava prāta, un bieži viņus aizkaitina tuvinieku klātbūtne vien. Tādā noskaņojumā neapmierinātības atmosfēra uzkrājas arvien vairāk un vairāk, un nereti kopdzīve pārvēršas par vienu vienīgu histēriju.

Lasītājs: Es domāju, ka šādas lietas rodas no nesaderības vai no tuvinieku rakstura īpatnībām.

Autors: Jā, to var nosaukt par nesaderību vai arī par rakstura īpatnībām. Tas viss tā ir, bet konfliktu iemesls paliek iepriekšējais – egoisms traucē dzīvot mierīgi, savukārt nesavtīgs noskaņojums palīdz uzlabot attiecības. Nesavtīgi noskaņoti cilvēki spēj dzīvot vienā istabā gan divatā, gan trijatā. Turklāt viņiem nerodas īpašas problēmas.

Lasītājs: Visi taču nevar kļūt nesavtīgi uzreiz?

Autors: Jā, Jums taisnība, pēc būtības vieniem cilvēkiem nesavtības ir vairāk, bet citiem – mazāk. Tāpēc laimīgai kopdzīvei vieniem jāpieliek vairāk pūļu, citiem mazāk. Taču gala rezultāts ir viens – laimīga būs tikai nesavtīgi noskaņota ģimene.

Lasītājs: Kā iemācīties dzīvot tā, lai ģimenē valdītu nesavtība un laime?

Autors: Jāsaprot, kāpēc nepieciešama ģimene, un, kad tas ir saprasts, pareizi jāpilda pašam savi pienākumi ģimenē. Ja cilvēks pastāvīgi domā par to, kā citiem (viņa tuviniekiem) jāpilda pienākumi pret viņu, tad tas neizbēgami novedīs viņu pie ciešanām.

Lasītājs: Vai viņiem tikai jābauda mana nesavtība, vai tad viņiem nav nekādu pienākumu?

Autors: Pienākumi ir visiem. Ja cilvēks iemācīsies domāt par saviem trūkumiem un pienākumiem, tad viņš tik tiešām sapratīs, kāpēc vajadzīga ģimene un kā to darīt laimīgu. Tikai tādā gadījumā viņš būs laimīgs, pat neskatoties uz tuvinieku savtīgu attieksmi pret viņu.

Lasītājs: Kāpēc nepieciešama ģimene?

Autors: Ģimene nepieciešama, lai kopīgi organizētu garīgo dzīvi un lai dzemdētu un audzinātu fiziski un garīgi veselus bērnus. Pareizi noskaņota ģimene aizsargā laulātos no pašu nekontrolējamām sajūtām. Nodarbojoties ar pašpilnveidošanos, izrādot rūpes un atbalstu viens otram, vīrietis un sieviete nesāks domāt par to, lai apmierinātu savas sajūtas kaut kur aiz stūra. Grūtā brīdī palīdzot viens otram pilnveidoties, nevis degradēt, pateicoties garīgās prakses garšas ieguvei, viņi kļūst par veselīgu sabiedrības daļiņu, kas audzina bērnu ar cēlu apziņu. Ģimenes dzīve palīdz cilvēkam mācīties izpildīt savus reliģiskos un sabiedriskos pienākumus.

Ja viens laulātais nevēlas dzīvot nesavtīgi, tad otram, neskatoties uz netaisnīgo attieksmi pret viņu, tik un tā jāmācās dzīvot nesavtīgi. Tikai tā ar laiku var pārvarēt sliktu ģimenes karmu un kļūt laimīgs. Šādam cilvēkam pārmaiņas uz laimes pusi notiks neatkarīgi no tā, vai mainīsies viņa tuvinieki vai nē.

Lasītājs: Ja ģimene dzīvo, kā Jūs teicāt, vai tai ir garantēta laime?

Autors: Jā, tad ģimene būs laimīga.

Lasītājs: Pat, ja laulātie būs nesaderīgi?

Autors: Ja laulātajiem izdevies sevī uzvarēt personīgo un ģimenes egoismu un visu dzīvi veltīt kalpošanai Dievam, tad viņu dzīve atrodas uz garīgas platformas, un ģimenes karma pārstāj darboties.

Lasītājs: Ja viņi vienā brīdī aizmirst par Dievu un pievēršas materiāliem priekiem, vai tad ģimenes karma atkal sāk darboties?

Autors: Pilnīgi pareizi.

Lasītājs: Tad sanāk, ka ģimenes laimi noturēt ir ļoti sarežģīti, jo ģimenes dzīvē ir tik ļoti daudz materiālu problēmu.

Autors: Jā, Jums taisnība, sarežģīti, bet tomēr iespējams. Tikai tie laulātie, kuri labi saprot, kas ir patiesa ģimenes laime, neitralizē savu slikto karmu.

Lasītājs: Citiem vārdiem, Jūs mani aicināt padziļināt ģimenes laimes izpratni?

Autors: Jā, pareizas izpratnes mērķis ir panākumu atslēga. Pilnveidojot savu ģimenes laimes izpratni un turpinot dzīvot parastu ģimenes dzīvi, cilvēks pamazām iegūst spēju efektīvi attīrīt savu apziņu. Padziļinot dzīves jēgas izpratni, pareizi noskaņoti laulātie sāk ar lielu entuziasmu kalpot Dievam. Šāds noskaņojums ir ģimenes dzīves pilnība. Ja laulātie rīkojas tieši šādi, tad visa viņu sliktā ģimenes karma tiek pilnībā neitralizēta un ciešanas atkāpjas.

Lasītājs: Ir taču daudz visādu veidu, kā neitralizēt nesaderību un pastiprināt saderību. Es zinu, ka eksistē īpaši saderības aprēķini un speciāli testi. Jums gan viss ir vienkārši – pareizi noskaņojies un viss, sliktā karma uzreiz atkāpjas. Viss izklausās pārāk vienkārši.

Autors: Tik tiešām, ar ģimenes konfliktiem cīnās visa pasaules psiholoģiskā doma. Pārsvarā šīs problēmas risinājumu mēģina atrast, risinot konfliktu starp laulātajiem, taču pašu problēmu jāapskata nedaudz savādāk. Jāsaprot, ka konflikti ir neizbēgami, ja divi laulātie vērš savu laimi meklējošo skatienu viens uz otru un nesaņem apmierinājumu. Ja viņi laimi nemeklēs viens otrā, bet vienā, viņiem kopējā virzienā, tad konflikti vienkārši neradīsies. Nevajag mēģināt samierināt divu cilvēku egoismu, vajag tos pagriezt vienā virzienā un tad tie nekonfliktēs.

Lasītājs: Miniet piemēru no dzīves.

Autors: Piemēram, divi bruņoti karavīri kopā skrien uzbrukumā. No vienas puses, viņi ir blakus, no otras – negriež ieročus viens pret otru, tāpēc viņiem nav pamata konfliktēt. Ja ģimene tiecas kalpot Dievam un sabiedrībai, tad visa viņu iekšējo attiecību karma jau vairs nestrādā. Tāpēc tiem ģimenes pāriem, kas ir sapratuši šo veiksmīgas ģimenes dzīves noslēpumu, nav nepieciešamas psiholoģiskās konsultācijas par saderību. Viņu ieroči vērsti uz to, lai palīdzētu citiem, bet karot vienam ar otru viņiem nav laika.

Lasītājs: Bet, ja tas vienkārši nav iespējams – ja sieva nevēlas dzirdēt par pašpilnveidošanos, ko tādā gadījumā darīt?

Autors: Ja kaut viens laulātais vērsīs skatienu progresa virzienā, nevis uz sava laulātā sliktajām rakstura īpašībām, tad konfliktu vairs nebūs, lai arī sākumā tik un tā būs grūti dzīvot kopā.

Lasītājs: Tātad nav nekādas jēgas sievai norādīt uz nepilnībām viņas raksturā?

Autors: To var darīt, bet tikai pazemīgā veidā. Bet pazemīgi spēj uzvesties vienīgi neaizkaitināts cilvēks. Ja cilvēks vērsīs savu gribu uz to, lai palīdzētu citiem un kalpotu Dievam, tad viņš dabīgā veidā vairs tik ļoti nekoncentrēsies uz citu nepilnībām un neizrādīs aizkaitināmību. Tā kā šāda cilvēka prāts vērsts tikai uz paša trūkumiem, viņam nebūs sarežģīti aizrādīt pazemīgā veidā.

Lasītājs: Ja manī tomēr saglabājas aizkaitināmība attiecībā pret tuvu cilvēku, tātad man trūkst mērķtiecības palīdzēt citiem cilvēkiem un es nespēju gūt mieru?

Autors: Tas ir pareizs secinājums, tādā veidā ir izdarīts pirmais solis pareizas ģimenes laimes izpratnes nostiprināšanā. Ja rodas aizkaitināmība, tad netiek veltītas pietiekami lielas pūles pašpilnveidei un palīdzībai citiem, kas ienes sirdī mieru.

Lasītājs: Bet tas taču ir ļoti sarežģīti –visu laiku piespiest sevi nepievērst uzmanību tā cilvēka trūkumiem, kuram uzvedībā tos var izteikti novērot. Vai vienkāršāk nav izšķirties un mierīgi progresēt?

Autors: Nē, šķiršanās neveicinās progresu. Dzīvojot vecpuisī palielinās bezatbildība, vēlāk parādās izlaidīga dzīve un pat izvirtība. Tāpēc ģimene nepieciešama, lai radītu labus apstākļus gan savam, gan tuvinieku progresam.

Taču vairums cilvēku domā, ka ģimene ir vieta, kur jāapmierina savas savtīgās vēlmes, un cietoksnis, kurā jāaizsargājas no apkārtējiem. Šī koncepcija veicina katra ģimenes locekļa egoisma augšanu, kas, protams, agrāk vai vēlāk noved pie saasinājumiem. Tikai iemācoties ievērot trūkumus sevī un nepiegriezt lielu vērību tuvinieku trūkumiem, pamazām var padarīt ģimeni laimīgu.

Lasītājs: Ja ģimenes iekšienē viss ir normāli, bet problēmas rodas tikai ārējās attiecībās?

Autors: Lai cik arī nebūtu dīvaini, problēmas tādās ģimenēs vairumā gadījumu nerodas ārējās attiecībās, kas, dzīvojot tādos apstākļos, protams, ir saspīlētas, bet tieši iekšējās – attiecībās ar tuviniekiem.

Ja nav pietiekamu zināšanu, tādas problemātiskas ģimenes uzskata, ka viņiem viss ir normāli attiecībās vienam ar otru, bet viņiem traucē dzīvot kaimiņi, draugi, vecāki utt. – visi, tikai ne viņi paši. Parasti šādās ģimenēs visi ir aizņemti ar to, lai „laimi” nestu mājās. Ar laimi viņi, protams, saprot naudu, prestižu, labu dzīvokļa iekārtojumu un tamlīdzīgi. Taču mēģinot atrast laimi ārpusē, šīs ģimenes patiesībā to meklē nepareizi – savtīgi.

Tāpēc viņiem sākumā rodas problēmas attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem. Pēc tam ģimenes egoistiskā noskaņojuma augonis pieaug un tas palielina visu ģimenes locekļu neapmierinātību. Tādā veidā viņi nonāk pie tā, ka sāk viens uz otru dusmoties. Kā var palikt labs, ja visi apkārt dusmojas?

Lasītājs: Jā, es piekrītu – zāģē zaru, uz kura pats sēdi. Manā ģimenē nav egoistisku tendenču attiecībā pret apkārtējiem cilvēkiem. Taču konflikti ģimenē tomēr eksistē. Kā Jūs varat izskaidrot šo faktu?

Autors: Vienmēr ir ļoti grūti saprast, ka egoistiskas tendences eksistē tieši man un manā ģimenē. Taču kritērijs, ka problēma tiešām eksistē, ir attiecības starp laulātajiem. Ja ģimene ārējās attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem ir noskaņota pareizi, tad tajā nekādos apstākļos neradīsies lieli iekšēji konflikti.

Lasītājs: Es kaut ko nesaprotu, kāds tam sakars ar personīgām attiecībām starp laulātajiem? Kāda saistība viņu iekšējiem konfliktiem ar egoistisku noskaņojumu attiecībā pret apkārtējiem?

Autors: Sākumā jebkura ģimene krāj egoismu savās ārējās attiecībās, pēc tam tas pats egoisms sāk traucēt tai arī iekšējās attiecībās. Tāpēc tajās ģimenēs, kurās nav pareizas izpratnes, kā jāizturas pret apkārtējiem cilvēkiem, skandāli vienkārši ir neizbēgami. Kamēr to nesapratīs ikviens, arī inteliģents ģimenes cilvēks, nevar cerēt uz laimīgu ģimenes dzīvi.

Lasītājs: Vai tiešām tas skar katru cilvēku, vai tad nav ģimeņu, kurās egoistiskas tieksmes neizpaužas?

Autors: Nospiedošam vairākumam ģimeņu piemīt arvien pieaugošs egoisms, ar kuru pastāvīgi jācīnās. Taču ir arī ģimenes, kurās egoisms nepieaug, jo tās no paša sākuma ir izveidotas, balstoties uz nesavtīguma principu.

Lasītājs: Kāpēc vairums ģimeņu nolemtas ciešanām?

Autors: Attiecības ģimenē jau pēc savas dabas ir egoistiskas. Attiecības starp vīrieti un sievieti rada egoismu. Kad vīrietis vienkārši skatās uz sievieti, jau tas vien viņā vairo egoistiskas sajūtas. Ko tad lai saka par to, kad starp vīrieti un sievieti vairāku gadu garumā ilgst pastāvīga komunikācija . Es ceru, ka Jūs labi saprotat, ka egoisma pieaugums nenozīmē, ka nākotnē sagaida viena vienīga laime.

Lasītājs: Iznāk, ka attiecības ģimenē vienkārši pašas par sevi nevar būt laimīgas?

Autors: Ja netīra zobus, tad tie paši no sevis nekļūs tīri. Attiecības ģimenē attīra, darot labus darbus, kurus jāveic katru dienu, tieši tāpat, kā katru dienu jātīra zobi. Ja neiegaumē, kādai jābūt ģimenes laimei, un necīnās ar sliktām tendencēm, attiecības ģimenē nevar kļūt laimīgas.

Lasītājs: Ideju sapratu. Tagad izstāstiet sīkāk, ar kādām negatīvām tendencēm ģimenes dzīvē jācīnās?

Autors: Jācīnās pret šādām izpausmēm:

• tieksmes trūkumu pēc pilnīgas laimes izpratnes,

• savu pienākumu nepildīšanu pret sabiedrību un tuviniekiem,

• nevēlēšanos pilnveidot savu raksturu,

• krāpšanu,

• sliktiem ieradumiem,

• ēšanu gara tumsībā,

• komunikāciju gara tumsībā,

• hobijiem gara tumsībā,

• dienas režīma neievērošanu.

Visas šīs darbības ģimenē veicina ķildas. Ja tās laicīgi neiznīdē, tad problēmas ģimenē pieaug un, beigu beigās, var pāraugt lielās nepatikšanās.

Tie, kuri uzskata, ka laimei ģimenes dzīvē jārodas pašai no sevis, vienkārši ir nolemti nelaimīgai ģimenes dzīvei. Tādi laulātie savus radiniekus pastāvīgi apvaino, ka tiem netiek nodrošināti laimīgai ģimenes dzīvei nepieciešami normāli dzīves apstākļi.

Ja cilvēks neiet egoistisku vēlmju pavadā un cīnās par vispārēju, nevis savu laimi, tad, bez šaubām, viņš būs laimīgs, dzīvojot ģimenes dzīvi. Ja visu, kas notiek ģimenē, palaiž pašplūsmā, tad attiecībās egoisms noteikti ņems virsroku un ģimenes laime izkusīs kā sniegs saulē.

Lasītājs: Jūs stāstāt par manai apziņai pilnīgi jaunām, revolucionārām lietām. Tātad, mēs ciešam, kad vēlamies ģimenes laimi sev, un kļūstam laimīgi, kad vēlam ģimenes laimi tuviniekiem! Tad, lūdzu, pasakiet pašu pilnīgāko ģimenes laimes izpratnes jēdzienu.

Autors: Labprāt. Jācenšas visu ģimenes dzīvi veltīt Dievam, tas vienmēr virzīs attiecības ģimenē pretī pilnībai. Tādā noskaņojumā pat astroloģiski nesaderīgā ģimenē nerodas neviena savtīguma ēna, un tātad arī nav miņas no ciešanām.

Lasītājs: Ko nozīmē – visu dzīvi veltīt Dievam? Varbūt arī dzimumattiecības jāvelta Dievam?

Autors: Pilnīgi pareizi. Ja bērnu ieņemšana veltīta Dievam, tad rezultāts pārspēj visas cerības. Tādiem gudriem vecākiem piedzimst svēti bērni, kas viņiem atnes okeānu laimes. Vēdas pievērš lielu uzmanību šai tēmai – kā ieņemt ģeniālus bērnus. Piemēram, Vēdās tiek runāts, ka vecāku garša bērna ieņemšanas brīdī piesaista dvēseli, kas vēlas saņemt tieši tādu pašu garšu. Ja vecāki pat savas dzimumattiecības velta Dievam (padara tās nesavtīgas), tad mātes klēpī nokļūst cēla dvēsele, kas tiecas pēc Dieva. Ņemiet vērā, ka tā rīkoties spēj tikai cilvēki ar augstu apziņas līmeni.

Lasītājs: Tātad visiem ģeniāliem bērniem vecāki ieņemšanas brīdī bija noskaņoti tieši tādā veidā?

Autors: Par to es neesmu viņiem jautājis, bet Vēdas apgalvo, ka trulā apziņas stāvoklī neko ģeniālu radīt nav iespējams.

Lasītājs: Es to nesaprotu. Iznāk, ka, saskaņā ar Vēdām, pat ar seksu jānodarbojas pareizi, nevis tā, kā vēlies.

Autors: Tādas lietas saprast ir ļoti grūti, daudz vieglāk ir uzskatīt, ka tas viss vienkārši ir murgs.

Lasītājs: Es domāju, ka tā arī ir. Daudzi cilvēki šādus secinājumus par ģeniālu bērnu ieņemšanu uzskatīs vienkārši par murgu.

Autors: Es piekrītu. Tieši tāpēc cēlas zināšanas arī uzskata par noslēpumainām, daudziem cilvēkiem tās vienkārši nav pieejamas. Ne visiem pietiek saprāta saprast cēlas, apslēptas garīgās zināšanas.

Lasītājs: Kā Jūs praktiski iedomājaties ģimenes laimi, kas kultivē nesavtīgu un garīgu noskaņojumu bērna ieņemšanas laikā?

Autors: Es cenšos savā ģimenē organizēt garīgo dzīvi un redzu, ka tas darbojas. Taču tāpat es arī saprotu, ka šīs sarunas, kuras risinām, daudziem cilvēkiem var šķist kā murgs un fantāzijas.

Lasītājs: Ja tomēr es vēlos saprast, bet nesaprotu, vai nevar sev iedvest, ka jau visu esi sapratis?

Autors: Mānot pats sevi, Jūs dzīvi neizmainīsiet. Tāpēc es arī teicu, ka sākumā jāmēģina pilnveidot savu ģimenes laimes izpratni, veicot praktiskas darbības, bet pēc tam jau jāsāk gaidīt kaut kādas dziļākas atklāsmes. Ne visu var saprast, vienkārši izlasot grāmatu.

Mūsdienās eksistē daudz psiholoģisku skolu, kas nodarbojas ar ģimenes attiecību pilnveidošanu. Taču, ja process, ar kura palīdzību mēģina radīt pārmaiņas, balstīts uz laulāto ārējās uzvedības maiņu attiecībā vienam pret otru, tad īpašus praktiskus rezultātus tas nedos. Redzot ģimenes attiecību ārējus uzlabojumus, jebkurš cilvēks sapratīs, ka, lietojot piemērotu tehniku, ar viņu mēģina spēlēties.

Tāpēc vissvarīgākais ir saprast, kāds ir ģimenes laimes princips, bet pēc tam jau var runāt par to, kā to praktiski realizēt. Bez iekšējas laimes izpratnes maiņas nebūs arī ģimenes dzīves ārējo pārmaiņu, bet, ja tomēr tās notiks (saskaņā ar likteni), tad uz īsu brīdi.

Lasītājs: Bet to, par ko Jūs runājat, arī var nosaukt par ģimenes attiecību tehniku. Arī Jūs piedāvājat kaut kādus konkrētus noteikumus.

Autors: Tehnika tas ir kaut kas mehānisks. Es piedāvāju manīt nevis uzvedības stereotipus, bet pašu ģimenes laimes izpratni. Piemēram, dažas ģimenes attiecību uzlabošanas tehnikas piedāvā cilvēkiem vairāk smaidīt, izteikt komplimentus un dāvināt dāvanas. Taču šī visa mērķis ir viens – lai radinieki beidzot mūs iemīlētu.

Savukārt Vēdas piedāvā izjust mīlestību nevis no savas rīcības augļiem attiecībā pret radiniekiem, bet no pašas rīcības, kurai jābūt nesavtīgai. Jāsaprot, ka laime atnāks tikai pie tā cilvēka, kas spēs kļūt laimīgs, palīdzot saviem tuviniekiem. Jāiemācās gūt laimi no paša kalpošanas procesa Dievam, sabiedrībai un tuviniekiem.

Ja sasniegsim tādu laimes izpratni, tad visas problēmas risināsies pašas no sevis, pateicoties mūsu nesavtīgajai darbībai. Tāpēc ģimenes attiecībās nebūs nekādas īpašas tehnikas. Mātei pietiek bērnam parādīt krūti, un viņš uzreiz sāk to zīst. Tieši tāpat, pateicoties tīram raksturam, pēc savas būtības nesavtīgs cilvēks pret visiem izturas maigi, neko nevēloties sev. Nekāda īpaša noskaņošanās viņam nav nepieciešama.

Lasītājs: Kā paātrināt pareizas ģimenes laimes izpratnes procesu?

Autors: Pieredze liecina, ka pats ātrākais veids, kā sajust vēlmi nesavtīgi darboties, ir izveidot mājās altāri un jebkuru darbību veikt tikai, lai apmierinātu Dievu. Piemēram, gatavot ēdienu, lai apmierinātu Dievu, audzināt bērnus, lai apmierinātu Dievu, strādāt rūpnīcā, lai apmierinātu Dievu. Tādā veidā , pašam nesaprotot, cilvēks visu sāk darīt nevis personīgās interesēs, bet Dieva interesēs.

Sākot praktizēt, pēc kāda laika viņam radīsies nesavtīgas rīcības garša. Pateicoties šai garšai, viņam nebūs grūti veidot nesavtīgas attiecības ar saviem tuviniekiem.

Lasītājs: Kāpēc nevar uzreiz izveidot nesavtīgas attiecības ar tuviniekiem? Kas var tam traucēt? Kāpēc te jājauc iekšā Dievs?

Autors: Tuvinieki var sākt nepareizi izmantot mūsu nesavtību, bet mēs pieredzes trūkuma dēļ uzreiz nenoorientēsimies, kā šādā situācijā uzvesties. Iznāks, ka mēs centīsimies visu viņiem darīt nesavtīgi, bet nespēsim paciest netaisnīgu attieksmi pret sevi. Tā kā šādā situācijā jutīsim netaisnību, tad vilšanās vienkārši ir neizbēgama.

Ja sāk visu nesavtīgi darīt Dievam, tad būs pavisam cits rezultāts. Dievam nepiemīt savtīgums, tāpēc mums nebūs jāviļas. Tādā veidā cilvēks attiecībās ar Dievu uzkrāj savas nesavtības spēku, kuru turpmāk varēs izmantot attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem. Sākumā jāiegūst pareizas rīcības pieredze, izjūtot tādas dzīves garšu, un jānotic tādai dzīvei. Pēc tam, kļūstot garīgi spēcīgākam, var sākt cīnīties par laimīgu ģimenes dzīvi.

Lasītājs: Kā lai uzkrāj nesavtības spēku, ja neesmu vēl sācis kalpot Dievam? Mani radinieki patiešām mēģina ekspluatēt manu tieksmi rīkoties nesavtīgi. Dodiet man kaut kādu padomu, ko lai es ar viņiem daru?

Autors: Ar viņiem neko nevajag darīt, kaut kas jādara ar sevi. Protams, pats labākais ir novirzīt savu entuziasmu kalpošanai Dievam. Taču, ja Jums trūkst ticības, tad sākumā saprotiet, ka no viņiem nevajag neko gaidīt, jo viņi atrodas gara tumsības gunas ietekmē. Tāpēc vienkārši pildiet savus pienākumus pret viņiem un apzinieties, ka nekādas pretmīlestības nebūs. Ja gara tumsībā esošie radinieki sāks Jūs pārmērīgi ekspluatēt, sakiet viņiem, ka obligāti izdarīsiet to, ko viņi lūdz, bet ne šodien. Jāplāno, cik daudz laika dienā varam iedalīt kalpošanai saviem radiniekiem, un vienmēr jāseko šim reglamentam. Taču nebrīnieties par viņu agresīvo noskaņojumu, jo arī mēs neesam nekādas dāvanas, lai arī cenšamies sevi mainīt.

Lasītājs: Bet no tādas nepriecīgas dzīves, kad ir tikai pienākumi, bet nav nekādas laimes, var ļoti ātri piekust.

Autors: Pareizi, tāpēc es jau Jums saku, ka sākumā jāiemācās gūt laimi attiecībās ar Dievu, tad vairs nebūs grūti pildīt pienākumus ģimenē aiz pienākuma apziņas.

Lasītājs: Ja radinieki nespēs saprast manas jūtas pret Dievu?

Autors: Necentieties veidot ļoti atklātas attiecības ar gara tumsībā esošiem radiniekiem. Neizskaidrojiet viņiem savas jūtas pret Dievu un neatklājiet viņiem savu nesavtīgo noskaņojumu. Nekādā gadījumā negaidiet no viņiem pateicību. Sākumā gara tumsībā esošie radinieki centīsies ar spēku Jūs piespiest vairāk viņiem kalpot, bet tādā gadījumā Jums vajag atsaukties uz stingru dienas kārtību, sliktu veselību vai neatliekamām darīšanām.

Lasītājs: Un vai tā būs jādzīvo līdz pašai nāvei?

Autors: Nē, tas ir īslaicīgi ceļā uz turpmākajām Jūsu dzīves pārmaiņām. Pēc kāda laika viss mainīsies uz labo pusi. Dievbijības guna triumfēs arī Jūsu ģimenē. Jūs pamazām iekarosiet radinieku cieņu, vienkārši ar mīlestību pildot savus pienākumus, bet pats pēc cieņas netiecieties. Ja Jūsu mērķis nebūs nest viņiem laimi, bet meklēt viņos laimi sev, tad Jūsu nesavtība radiniekos radīs tikai dusmas un aizvainojumu. Rīkojoties nesavtīgi, Jūs ar laiku varat veicināt dievbijības gunas garšas rašanos saviem gara tumsībā esošajiem radiniekiem. Tas notiks pēc tam, kad viņi sāks Jūs cienīt. Taču, ja Jūs centīsieties viņiem uzspiest šo patiesību, tad rezultāts būs tieši pretējs. Bet, galvenais, saprotiet, ka tā dzīvot var tikai kalpojot Dievam, t.i., gūstot no Viņa atbalstu. Citādi var pietrūkt spēka paciest radinieku pazemojošo noskaņojumu.

Lasītājs: Ja radinieki atrodas kaislību gunā un pastāvīgi domā tikai par personīgu izdevīgumu?

Autors: Ja radinieki atrodas kaislību gunas ietekmē un visu laiku tirgojas, kurš kuram un cik daudz ir izdarījis, nevajag no viņiem kaut ko gaidīt, bet vajag vienkārši ar mīlestību strādāt, un viss. Meklējiet laimi pašā nesavtīgajā rīcībā, nevis pateicībā par to.Atrodoties kaislību gunas ietekmē, radinieki vienā brīdī no Jums pieprasīs vēl lielāku atdevi. Taču uz šiem pieprasījumiem nevajag reaģēt sentimentāli.

Viss brīvais laiks no ikdienas pienākumiem attiecībā pret tuviniekiem cilvēkam jāvelta pašizziņai. Ja radiniekiem tas nepatīk, tad jāpaskaidro: „Pašpilnveidošanās man palīdz labāk izpildīt savus pienākumus pret jums, pateicoties tai, es rodu spēku visu darīt labi. Ja nenodarbošos ar pašizziņu, tad man nebūs spēka”. Pamazām kaislību gunā esošie radinieki pārstās prasīt lieku, jo sapratīs, ka tā ir velta laika tērēšana.

Lasītājs: Atvainojiet, bet es palieku pie sava iepriekšējā viedokļa. Viss, ko Jūs sakāt, ir tikai tehnika, bet kur gan ir ģimenes laime?

Autors: Ģimenes laime ir mīlēt nesavtīgu darbu attiecībā pret saviem tuviniekiem. Bet, lai būtu priekšstats, kā pareizi rīkoties, eksistē noteiktas metodes. Pašai mīlestībai metodes nav nepieciešamas, tās nepieciešamas, lai konkrētā situācijā pareizi orientētos. Tāpēc, pirms atnāks laime, nepieciešams piespiest sevi mācīties dzīvot pareizi.

Lasītājs: Ja godīgi, šo tēmu es ļoti slikti saprotu.

Autors: Es Jums vēlreiz atkārtoju, ka, vienkārši sarunājoties vai lasot grāmatu, nav iespējams to visu dziļi saprast un pieņemt, nepieciešams iegūtās zināšanas pielietot praksē. Vai tad nopietns cilvēks var kaut kam noticēt uzreiz, nepārbaudot to praksē?

Lasītājs: Vai cilvēki ģimenes dzīvē var būt absolūti laimīgi, neveltot savu dzīvi Dievam? Man grūti pārbaudīt praksē Jūsu spriedumus par ģimenes kalpošanu Dievam. Varbūt ir kādi citi ģimenes problēmu risinājumu veidi?

Autors: Dievs ir viens, cita absolūta nav. Tāpēc arī absolūta ģimenes laime atnāk pie tiem, kas komunicē ar Absolūtu. Vēdas iesaka visiem, kas tiecas pēc laimīgas ģimenes, izveidot mājā altāri. Maksimāli laimīgas būs tikai tās ģimenes, kuras visu savu dzīvi veltīs kalpošanai Dievam.

Lasītājs: Vai bez domām par Dievu ir iespējama ja ne gluži absolūta, bet vispār kaut kāda laime?

Autors: Ja ģimenes dzīvē domāsiet par kopēju, vispārīgu labumu, tad Jūsu ģimene ļoti drīz sajutīs harmoniju un laimi, jo šādas domas atrodas dievbijības gunas ietekmē.

Lasītājs: Ja man ir slikta ģimenes karma un dzīvē lemtas vienas vienīgas ciešanas?

Autors: Ja lemts ciest, tad nāksies ciest. Bet ziniet, ka pat sliktu ģimenes karmu var pilnībā sadedzināt, pareizi noskaņojoties un pareizi dzīvojot. Tāpēc nopietni jāapgūst principi uzmanīgai attieksmei pret apkārtējiem un ģimenes cilvēka pienākumi pret Dievu un sabiedrību. Bez tam, jāmācas ar katru ģimenes locekli veidot individuālas, nesavtīgas attiecības.

Lasītājs: Kur var sīkāk uzzināt par visiem šiem ģimenes dzīves noteikumiem?

Autors: Tikai svētajos rakstos var uzzināt par visiem laimīgas ģimenes dzīves pamatnoteikumiem. Visi informācijas avoti, kas nebalstās uz svētajiem rakstiem, var izkropļot patiesas zināšanas, un pārbaudīt to ir samērā grūti.

Lasītājs: Bet katrā ģimenē ar laiku izstrādājas savi kopdzīves noteikumi, kas atbilst laulāto un bērnu temperamentam.

Autors: Nē, katrā ģimenē jāizstrādā savs stils, kā labāk izlietot jau esošos noteikumus. Taču pašus noteikumus izmainīt nav iespējams – ģimenes un sabiedrības savstarpējās attiecības ir radījis Dievs. Vēdās to sauc par varnašramu. Tā kā jau eksistē stingri noteikumi, pēc kuriem jābūvē attiecības ģimenē, tad labāk pašiem neko neizdomāt.

Lasītājs: Vai tiešām bez svētajiem rakstiem nav nekādu citu avotu, kas varētu iemācīt pareizu ģimenes dzīvi?

Autors: Nē, kāpēc gan, dažreiz dievbijīgi cilvēki intuitīvi vai pēc pieredzes spēj apgūt laimīgas ģimenes dzīves noteikumus, iztiekot bez svētajiem rakstiem. Bet arī viņi neko jaunu nepateiks. Tāpēc nav vērts riskēt, bet labāk iegūt zināšanas no pirmavota vai no literatūras, kas balstās uz pirmavotu, t.i., uz svētajiem rakstiem.

Lasītājs: Bieži vēdiskos rakstus pasniedz ar komentāriem. Vai var šiem komentāriem uzticēties?

Autors: Sākumā nepieciešams labi izpētīt tā cilvēka biogrāfiju, kurš sastādījis komentārus, un pakontaktēties ar viņa sekotājiem. Ja Jūs redzēsiet, ka šie komentāri darbojas praksē un ar to palīdzību daudzi cilvēki sasnieguši pilnību – tīru mīlestību uz Dieva Personību, tad tos izveidojis patiešām svēts cilvēks un tie Jums palīdzēs vēl labāk noskaidrot interesējošos jautājumus.

Lasītājs: Ko Jūs vēl varētu teikt par laimīgu ģimenes dzīvi?

Autors: Pats svarīgākais, ir jāsaprot, ka izveidot laimīgu ģimenes dzīvi ir ļoti sarežģīti. Tāpēc Vēdas velta lielu uzmanību attiecībām ģimenē.

Lasītājs: Tāpēc es Jums atkal jautāju – varbūt labāk vispār neveidot ģimeni un dzīvot vienam?

Autors: Tādā veidā labāk vispār jautājumu neuzdot. Taču arī tas ir iespējams, bet, lai dzīvotu vienatnē, cilvēkam jābūt atstrādātai ģimenes karmai.

Lasītājs: Lūdzu, paskaidrojiet, ko nozīmē – atstrādāta ģimenes karma?

Autors: Faktiski tas nozīmē, ka cilvēkam nedrīkst būt tieksmei pēc intīmām attiecībām ar pretējo dzimumu. Saskaņā ar Vēdām, tādai dzīvei jānorit klosterī un to sauc par atteikšanos no pasaules. Vientuļam cilvēkam vislabvēlīgāk ir veltīt savu dzīvi tikai garīgai pašpilnveidei.

Lasītājs: Man šķiet, ka parasti neprecēti cilvēki dzīvo diezgan labi. Vai tiešām obligāti jākļūst par mūku un jāizvairās no sievietēm?

Autors: Tas, kurš neveido ģimeni tikai tāpēc, ka tā ir ērtāk nodarboties ar izvirtībām, savā apziņā nekad nevarēs progresēt. Izvirtība traucē vairot atbildības spēku, tāpēc šāda dzīve neveicina saprāta attīstību. Cilvēks, kam nav tīra un spēcīga saprāta, nevar būt laimīgs. Nekontrolētas sajūtas piespiež cilvēku dzīvot grēcīgi, ar daudziem kaitīgiem ieradumiem, tās var viņu ievilkt sliktā kompānijā un beigu beigās padarīt dzīvi nelaimīgu.

Lasītājs: Ja cilvēkam ir slikta karma un viņam vienkārši nevar būt ģimene, vai tiešām arī tad viņam jāatņem sev visi prieki un jāiet klosterī?

Autors: Ja kādam sliktas karmas dēļ nevar būt ģimene un viņš nevēlas atteiktie no pasaules, tad visa dzīve jāvelta garīgās dzīves tradīciju atjaunošanai sabiedrībā. Vai viņš dzīvos klosterī, vai nē, jebkurā gadījumā viņam jāievēro šķīstības solījums. Taču maz ir tādu cilvēku, kuri spēj kontrolēt dzimumtieksmi, tāpēc vairumam cilvēku laime iespējama tikai ģimenes dzīves ietvaros.

Mēs jau pietiekami ilgi apspriežam ģimenes dzīves laimes jautājumus. Taču mūsu šīsdienas sarunas mērķis ir parunāt par laimi plašākā šī vārda izpratnē.

Lasītājs: Esmu pati uzmanība.

Autors: Materiālā pasaulē neeksistē mūžīga un absolūta laime, lai gan kaut kāds laimes daudzums ir arī šeit. Cilvēks var sajust laimi garīgās enerģijas ietekmē. Strādājot ar mīlestību, pašiem nemanot, mēs ieliekam priekšmetos laimes enerģiju. Šī laimes enerģija nāk no Virsdvēseles tikai tajā gadījumā, ja cilvēks ir noskaņots visu darīt nesavtīgi un ar mīlestību.

Lasītājs: Paskaidrojiet, kādā veidā garīgā laimes enerģija piepilda materiālo pasauli?

Autors: Kaut ko darot ar mīlestību, mēs tādā veidā savam darba rezultātam piešķiram laimes spēku. Pēc tam ikviens, kurš lietos mūsu izgatavotos priekšmetus, arī izjutīs laimi.

Lasītājs: Ja pareizi sapratu, darot kaut ko bez mīlestības, mēs atņemam cilvēkam, kurš lietos šo priekšmetu, iespēju izjust laimi?

Autors: Jā, tā ir. Vai tad Jūs neesat lietojis nekvalitatīvu preci, kas visus dara nelaimīgus?

Lasītājs: Rūpnīcās cilvēki parasti nerada neko jaunu, tikai ražo to, ko iecerējis, teiksim, konstruktors. Viņš izstrādā kādu ideju, pēc tam to realizē dzīvē un sāk produkciju tiražēt. Tāpēc bieži rūpnīcās cilvēki nodarbojas ar vienveidīgu, absolūti nepriecīgu darbu. Vai tiešām viņi ar to var kādu darīt laimīgu?

Autors: Pietiek vienam cilvēkam ieguldīt mīlestību savā idejā, kad, pateicoties tai, radītais priekšmets nesīs sevī noteiktu mīlestības spēku, lai arī to izgatavojis cits cilvēks. Bet tas nenozīmē, ka inženiera nodoma izpildītāji neienes savu daļu enerģijas izgatavojamā priekšmetā. Ja strādnieks kaut ko dara bez mīlestības, tad viņa izstrādājumi lielu labumu nenesīs.

Lasītājs: Pieņemsim, ja es savu mīlestību ieguldu masu iznīcināšanas ieroču izgatavošanā, vai arī tā piepildās ar laimes enerģiju?

Autors: Tā gluži nebūs, jo pašā sākumā ieroči un to izgatavošanas tehnoloģija netika izgudrotas ar mīlestību, bet gan ar naidu. Arī čūska savā indē nevar ielikt laimes spēku. Taču ieročus var izmantot, lai sodītu agresoru, un tāda rīcība ir taisnīga.

Lasītājs: Ja es ražoju ieročus ar labiem nodomiem, bet pēc tam citi tos nepareizi izmanto, vai man par to būs jācieš?

Autors: Jā, tam, kurš čūsku baro ar pienu, jāzina, ka no tā viņas inde kļūst vēl indīgāka. Tāpēc, gatavojoties kaut ko darīt, katram veselīgi domājošam cilvēkam sākumā jāpadomā par to, cik lietderīgs būs viņa darbs, un tikai pēc tam jādomā par peļņu. Citādi nopelnītā nauda laimi nenesīs. Daudzi cilvēki strādā, lai ražotu produkciju, kas vienkārši indē šo produkciju lietojošo cilvēku apziņu. Tas attiecas uz šņabi, cigaretēm, gaļas ēdieniem.

Lasītājs: Bet tie, kuri ražo šādu produkciju, nevienu nepiespiež to lietot, viņi vienkārši apmierina iedzīvotāju pieprasījumu.

Autors: Jā, tā ir, bet, piekrītiet, ja kaut kā nav, tad pieprasījums pēc tā pakāpeniski mazinās, bet ja tas pastāvīgi ņirb acu priekšā, tad agrāk vai vēlāk gribēsies to izmēģināt. Ražojot produkciju, kas citus cilvēkus noved pie degradācijas, mēs tādā veidā papildus vēlamajai peļņai vēl nopelnām arī negatīvu karmu. Tā mēs bojājam savu likteni.

Lasītājs: Ja savu naudu izmantojam pareizi, tad tā atnes laimi, vai ne? Kurš var mani piespiest to izmantot tā, lai radītu ciešanas?

Autors: Gluži pretēji, nedievbijīga rīcība rada nevajadzīgas vēlmes, kas piespiež naudu tērēt nevis tam, kas atnes laimi, bet tam, kas nes ciešanas. Tādā veidā ar grēcīgu darbu nopelnīta nauda kļūst par ciešanu un pieaugošu problēmu avotu.

Tā izpaužas materiālās dabas gunu darbība. Gunas mūsu apziņā izraisa sajūtu, ka kaut ko vēlamies. Ja cilvēks negodīgi pelna naudu, tas ļoti aptraipa viņa apziņu. Savukārt aptraipīta apziņa rada nevajadzīgas, netīras vēlmes. Tādas vēlmes pamudina uz pretīgu rīcību. Pelnot naudu negodīgi, cilvēks nokļūst gara tumsības gunas ietekmē. Ja kāds sev pelna maizi, nodarbojoties ar lietām, kas rada ciešanas, tad no nopelnītās naudas viņš lielu laimi negūs.

Lasītājs: Kā tad tā – nauda, kas nopelnīta nepareizi, var radīt kaitīgus ieradumus un vēlmes? Lūdzu, paskaidrojiet vēlreiz, es kaut ko nesapratu.

Autors: Materiālās dabas gunas nodrošina negodīgi nopelnītas naudas saikni ar atnākušām ciešanām. Tieši gunas apziņā izraisa sajūtu, ka mēs kaut ko vēlamies. Ja cilvēks negodīgi pelna iztiku , tad viņa netīrās vēlmes aug kā sēnes pēc lietus. Tas ļoti aptraipa apziņu. Savukārt aptraipīta apziņa pati radīs jaunas, nevajadzīgas, netīras vēlmes. Tā šīs arvien pieaugošās netīrās vēlmes (izvirtība, vardarbība, kaitīgi ieradumi, krāpšana), piespiež cilvēku rīkoties pretīgi. Tātad pelnot naudu negodīgi, cilvēks nokļūst gara tumsības ietekmē. Ja kāds dienišķo maizi pelna, darot lietas, kas rada ciešanas, tad lielu laimi no nopelnītās naudas viņš negūs.

Lasītājs: Sakiet, vai pareizi Jūs sapratu – ja naudu pelna nepareizi, tad materiālās dabas gunas prātā rada vēlmes, kas noved pie ciešanām?

Autors: Jūs visu sapratāt pareizi.

Lasītājs: Nu labi, tad atbildiet man uz tādu jautājumu. Ja vēlmes mums nepieder, ja tās rodas pašas no sevis, ja nepareizas vēlmes darba laikā padara nopelnīto naudu par ciešanu avotu, tad kāpēc vispār kaut ko vēlēties? Varbūt labāk iemācīties dzīvot bez vēlmēm?

Autors: Mēs jau daudzas reizes esam runājuši, ka nav iespējams dzīvot bez vēlmēm. Dvēselei vienmēr ir vēlmes, vienkārši vajag sevī audzināt garīgas vēlmes. Pēkšņas vēlmes bieži vien rodas kā sekas pagātnes vēlmēm un rīcībai. Vai arī tās rodas kā atbilde uz to cilvēku vēlmēm, kurus ietekmējusi mūsu rīcība.

Jūs sapratāt, ka ar savu nepareizo rīcību varam nonākt sliktas karmas verdzībā. Taču saprotiet vēl arī to, ka jebkurā brīdī mums ir tiesības nožēlot savas muļķīgās vēlmes, un tad situācija uzreiz mainīsies. Mums vienmēr ir iespēja mainīties uz labo pusi. Tāpēc nevajag pārtraukt darbošanos, bet vajag mācīties rīkoties pareizi.

Lasītājs: Es tomēr nesaprotu, kāda jēga uzvesties nesavtīgi un taisni, ja pastāv iespēja, ka jebkurā brīdī karma tik un tā atnesīs ciešanas?

Autors: Iespēja saņemt ciešanas pastāv visu laiku. Tāpēc ciešanas šajā pasaulē bieži mūs pārsteidz pavisam negaidot. Taču, ja vienmēr esam noskaņoti patiesi taisni un nesavtīgi un cenšamies rīkoties pēc Dieva likumiem, ja zinām, kā pareizi rīkoties, tad materiālās dabas gunas nespēs mums nodarīt lielas ciešanas, pat nostādot mūs apgrūtinošā stāvoklī.

Tas, kurš pieņem visus likteņa triecienus kā „savus parādus”, neskumst nekādos dzīves apstākļos. Laime vienmēr ir mūsu rokās, bet saprast to nav tik viegli.

Lasītājs: Labi, tas vairāk vai mazāk ir skaidrs. Taču man ir arī citi jautājumi. Jūs sakāt, ka, baudot kādu priekšmetu, mēs baudām tikai tā cilvēka laimes atspulgu, kas to radījis, tāpēc mums jābūt viņam pateicīgam par laimes spēka ieguldījumu šajā priekšmetā. Bet kas, Jūsuprāt, ir radījis puķi?

Autors: Dievs. Viņš to ir radījis pēc tās dvēseles vēlmes, kas dzīvo šajā ziedā, vēloties baudīt zieda laimi.

Lasītājs: Tātad, lietojot dabu savām vajadzībām, mums jābūt pateicīgiem Dievam?

Autors: Jā, jo savādāk, neizjūtot pateicību, no darbības nebūs laimes. Visi, kas uzskata to teritoriju, kurā viņi dzīvo, par privātīpašumu, un pirātiskā veidā lieto bagātības, ko dod Zeme, iegūst no savas darbības vienas vienīgas ciešanas. Pret visu, kas ir ap mums, ir jāizturas ar cieņu un jāuzskata, ka tas viss pieder Dievam. Citādi laime neienāks mūsu mājās.

Lasītājs: Iznāk, lai kā arī mēs necenstos iegūt labumu no upju pagriešanas pretēji savam tecējumam, mums tik un tā nekas nesanāks?

Autors: Jā, Jums taisnība, nevajag sevi uzskatīt par dabas valdnieku, nepieciešams saprast, ka tā mums dota saprātīgai lietošanai. Īrnieks nedrīkst mainīt dzīvokļa plānojumu, par to viņš tiks sodīts. Ja dārzā par agronomu sevi sāks uzskatīt susliks, tad drīz ziedošais dārzs pārvērtīsies par postažu.

Lasītājs: Saskaņā ar Jūsu spriedumiem arī mana māja pieder Dievam?

Autors: Jā, Dievs ir radījis visus materiālus, kas nepieciešami mājas uzcelšanai. Koki un citi augi, dabas radītie minerāli – tas viss nav mūsu nopelns. Arī būvniecības materiālu komponentus mēs neradām, vienkārši lietojam to, ko Dievs mums devis, un noteiktā veidā to pārstrādājam. Vēl vairāk, visas vielas dabā savienojas un mijiedarbojas viena ar otru, jo pakļaujas Dieva likumiem. Mēs visu ņemam no Dieva, tāpēc jābūt Viņam pateicīgiem par dāvātām iespējām. Tāpēc arī Jūsu māja pieder Dievam un Jums tā dota vien īslaicīgai lietošanai. Nebūs laimīgi tie cilvēki, kas neizturas saudzīgi un ekonomiski pret savā lietošanā saņemto īpašumu.

Lasītājs: Tad jau iznāk, ka mana māja man dota īslaicīgai lietošanai? Bet es to nesaprotu? Es vienmēr dzīvošu savā mājā, lai tikai pamēģina mani no tās izdzīt.

Autors: Piedodiet, es kļūdījos. Sekojot Jūsu loģikai, pareizāk ir teikt, ka Jūs tajā dzīvosiet mūžīgi un nekad nemirsiet.

Lasītājs: Atkal jau tās viltības un dzēlības… Nu labi, es sapratu, mēs savā ķermenī nevaram dzīvot mūžīgi un tāpēc nevaram sevi uzskatīt par mūžīgiem to lietu īpašniekiem, kas ir ap mums. Kā tādā gadījumā būt laimīgam, ja pastāvīgi jādomā, ka tas nav tavs un tas nav tavs?

Autors: Tieši šādā gadījumā atnāk laime. Tādas domas cilvēka saprātu noskaņo uz nesavtību un mijiedarbību ar patieso ego, kas savukārt attīra apziņu. Tikai ar tīru saprātu var sajust pašu spēcīgāko, garīgo laimi.

Tas, kurš sapratis, ka viss pieder Dievam, un darbojas ar tādām domām, nekad nenokļūs savtīguma varā, kas pagātnes grēku ietekmē ir iekļuvis viņa sirdī. Tāpēc laime nekad nepametīs tādu saprātīgu cilvēku. Ja cilvēks skatīsies uz apkārtējo pasauli un sapratīs, ka visu ir radījis Dievs , tad laimes apdalītās matērijas vietā viņa prātu piepildīs laimes caurstrāvotā garīgā enerģija.

Lasītājs: Atkal Jūs par savu – pastāvīgi domāt par Dievu, pastāvīgi atcerēties Dievu … Tā taču ļoti grūti dzīvot!?

Autors: Jā, grūti, bet tikai noteiktu laiku, līdz apziņa pilnībā attīrīsies no egoisma. Bet kurš teicis, ka ir viegli iemācīties būt laimīgam?

Lasītājs: Ja spējam savu mīlestību ielikt matērijā, tad kaut kāda materiāla laime tomēr ir iespējama?

Autors: Protams, materiāla laime arī eksistē. Bet tā ir tikai atspulgs no tā, cik daudz mīlestības mēs esam ielikuši matērijā. Taču grūti iedomāties, cik daudz mīlestības mūsos ir patiesībā. Mīlēt pa īstam spēcīgi un kļūt laimīgam ir iespējams, ja kontaktējas tikai ar garīgo enerģiju. Tādā gadījumā mūsu mīlestība harmonē ar Dieva un apkārtējo dzīvo būtņu mīlestību, un, pateicoties tādai mijiedarbībai, tā pastāvīgi pastiprinās un pieaug.

Savukārt, ja izbaudām mīlestību no matērijas, tad laime no tās nepieaug. Radot kādu priekšmetu, matērijā var ielikt noteiktu daudzumu mīlestības. Kad šo priekšmetu sāks lietot, tajā ieliktais garīgais spēks pamazām sāks kust. Materiālajā pasaulē aritmētika ir vienkārša: 1-1=0 Ja lietojam kaut ko materiālu, tad tajā ieliktais laimes spēks pamazām zūd.

Cilvēkam, savukārt, piemīt mūžīga garīgā daba. Tāpēc mūs nevar ilgi priecēt tas, kas pakļauts iznīcībai. Piemēram, uzceļot māju, pēc tam jāiegulda vēl vairāk enerģijas tās uzturēšanā. Māja no uzcelšanas brīža ar katru mirkli kļūst vecāka. Iegādājoties māju, jebkurš cilvēks cer uz komfortu, bet iegūst papildus galvassāpes. Tāpēc to, kurš tiecas tikai pēc ierobežotas, novecojošas laimes, ko dod matērija, gaida vilšanās, iegādājoties jebkādu lietu.

Lasītājs: Tādā gadījumā, kā izturēties pret materiālām lietām un materiālo dabu? Iznāk, ka laimīgs būs tas, kurš neko nepērk, dzīvo sētmalē un staigā skrandās?

Autors: Pret materiālām lietām jāizturas kā pret kaut ko, kas ir pārejošs un pastāvīgi pakļauts iznīcībai. Jebkura nopirkta lieta ar laiku noveco un apnīk. Tāpēc, kontaktējoties ar matēriju, nekad nevajag gaidīt ilgstošu laimi. Tomēr nāksies pieklājīgi apģērbties un, vajadzības gadījumā, arī celt sev māju. To visu cilvēks dara, pildot savus pienākumus pret radiniekiem. Ja viņš nepieķersies tam, ko izdarījis vai nopircis, tad turpmāk nevajadzēs nervozēt, jo nebūs jāraisās no kaut kā vaļā.

Lasītājs: Vai tiešām tik pat nevērīgi jāizturas arī pret savu materiālo ķermeni, kas arī noveco?

Autors: Nē, ne pret ko nedrīkst izturēties nevērīgi, arī pret ķermeni nē, jo visu taču ir radījis Dievs. Tas vienmēr jāatceras. Ir starpība starp nevērīgumu un nepieķeršanos. Šo atšķirību var saprast tikai tas, kurš laimi meklē pašā labo darbu darīšanā, nevis rezultātā. Nekad, nekādos apstākļos, no materiālā nevajag gaidīt pastāvīgu, nepārtrauktu laimi un tas vispirmām kārtām attiecas uz ķermeni. Katrs cilvēks savas dzīves laikā sastopas ar slimībām un vecumu.

Lasītājs: Man personīgi šķiet, ka ar mani vienmēr viss būs kārtībā.

Autors: Un Jūs nekad nenovecosiet, neslimosiet un nemirsiet?

Lasītājs: Nu, protams, kaut kad es nomiršu, bet domāju, ka tas nenotiks drīz un būs daudzmaz nesāpīgi, tā man teica astrologs.

Autors: Ziniet, šādās ilūzijās dzīvo lielākais vairākums. Tas notiek tāpēc, ka mēs, kam piemīt mūžīga, garīga daba, nekādi nespējam saprast, ka šeit, materiālajā pasaulē, darīšanas ir ar matēriju, kas ved mūs pretī iznīcībai, nevis laimei. Ja astrologs kļūdījies, tad, iespējams, pašam negaidot Jūs sastapsieties ar pirmsnāves ciešanām, kas būs daudz sāpīgāk.

Lasītājs: Tātad priekšā ir ciešanas?

Autors: Jā, tiem cilvēkiem, kuri sevi uzskata par materiālu ķermeni un dzīvo tikai sava ķermeņa baudai, priekšā ir pastāvīgi pieaugošas ciešanas. Tāpēc, redzot arvien pieaugošas slimības un ķermeņa nepilnības, cilvēks pamazām nonāk grūtsirdībā. Taču, ja sevī kultivē izpratni, ka mēs visi esam dvēseles, ja sāk darboties garīgā plānā, tad, neskatoties uz ķermeņa novecošanu un slimībām, mūsu laimes daudzums pastāvīgi pieaug.

Lasītājs: Mēs taču grasījāmies dzīvot pēc garīgiem likumiem, un tāpēc nekādu materiālu ciešanu nākotnē nebūs. Jūs pats par to pastāvīgi runājat.

Autors: Mēs pagaidām vēl atrodamies materiālos ķermeņos, kas pakļaujas materiāliem likumiem. Tāpēc nevaram cerēt uz mūžīgu laimi tajā ķermenī, kurā dzīvojam. Tā kā mums ir mūžīga garīgā daba, tad vienmēr šķiet, ka nākotnē viss būs labi. Taču saprātīgi domājošs cilvēks neuzticas matērijai. Viņš lieki netērē laiku, cenšas apzināties savu garīgo dabu unvēlas izbaudīt mūžīgo laimi, kontaktējoties ar to. No sava ķermeņa īpašu laimi nevajag gaidīt.

Lasītājs: Es nevaru tā dzīvot. Kā var kontaktēties ar materiālo enerģiju un to nebaudīt? Tas ir tāpat, kā ielikt mutē ledeni un censties tai nepievērst uzmanību. Tas vienkārši nav iespējams. Tieši tāpat nav iespējams nebaudīt labu mūziku, ja tā skan tieši tev ausīs.

Autors: Jūs visu saprotat pareizi. Tik tiešām, nav iespējams izvairīties no sajūtu kontaktēšanās ar apkārtējo pasauli, un Jūs pareizi esat ievērojis, ka sajūtas pašas, neatkarīgi no mūsu gribas, sāk baudīt tos objektus, ar kuriem saskaras. Kā Jūs jau sapratāt, šīs saskares rezultātā palielinās materiālās laimes garša. Tomēr Jūsu secinājums nav pareizs. Ja nemaldos, Jūs uzskatāt, ka jāpārtrauc kontaktēties ar matēriju, lai palielinātu pieķeršanos garīgai garšai?

Lasītājs: Jā, es tā uzskatu. Padomājiet pats, ja materiālās garšas spontāni aktivizē manu tieksmi baudīt, tad kā gan iespējams pieķerties garīgajai garšai, nepārtraucot kontaktēties ar tām?

Autors: Jums ir taisnība, bet ne visa. Protams, jācenšas neaizrauties ar materiāliem priekiem. Taču nav iespējams apturēt sajūtu darbību , sajūtas tik un tā kaut ko vēlēsies. Cilvēki, kuriem nav garīgu zināšanu, tik tiešām nolemti pastāvīgai un padziļinātai saskarsmei ar matēriju un rezultātā – pastāvīgai degradācijai. Taču tie veiksmīgie cilvēki, kas pēta Vēdas, zina, kādā veidā dzīvot materiālā pasaulē, nebaudīt matēriju un neciest no tās.

Lasītājs: Kādā veidā šie cilvēki izvairās no kontakta ar matēriju, ja viņi tajā dzīvo?

Autors: Ja cilvēks savu darbību velta Dievam, tad viss, ar ko viņš saskaras, apgarojas un iegūst nevis materiālu, bet garīgu garšu. Tāds ir garīgās dzīves noslēpums dzīvei materiālā ķermenī.

Lasītājs: Šī frāze ir pārāk noslēpumaina, miniet kādu piemēru, kas parāda, kā var kontaktēties ar matēriju un izjust no tās garīgu garšu. Katru dienu jebkuram cilvēkam jāveic vardarbība un jāēd kāda miesa. Vai tad no šīs egoistiskās darbības var iegūt garīgu garšu?

Autors: Ja gatavo Dievam un pirms ēšanas iesvēta ēdienu, pēc tam baudot tā garšu, mēs baudīsim nevis vairs materiālu, bet garīgu enerģiju. Turklāt jāņem vērā, ka Dievs nevēlas no mums pieņemt ēdienu, kas gatavots no olām, zivīm un gaļas. Es Jums par to esmu teicis jau vairākas reizes.

Lasītājs: Taču to, ko Jūs teicāt, es nu nekādi nespēju aptvert.

Autors: Mēs jau runājām, ka vairumam cilvēku Vēdu atklāsmes uz visiem laikiem paliek noslēpumā tītas. Pat dzirdot kaut ko noslēpumainu, viņi tik un tā nespēj saprast, kā viss notiek. Taču saprātīgs cilvēks pārbauda praksē, kā apziņu ietekmē svētīts ēdiens, un sāk ar tā palīdzību attīrīt apziņu.

Lasītājs: Kā apziņu var attīrīt ar to, kas neattīra? Visi taču lieto vienu un to pašu ēdienu, kāds tam sakars ar garīgo enerģiju, kas vispār atrodas nezin kur? Jūs taču pats teicāt, ka tā nesaskaras ar matēriju.

Autors: Mēs, individuālās garīgās daļiņas, nevaram darboties materiālajā pasaulē, bet Dievs var. Dievs pēc savas vēlēšanās var svētīt ēdienu, kas Viņam piedāvāts ar mīlestību un uzticību, par to vairākkārt runāts Vēdās un citos svētajos rakstos.

Taču, kamēr mēs esam pieķērušies materiālās dabas baudīšanai, ir ļoti sarežģīti saprast, kā darbojas Dieva Kunga garīgā enerģija. Ja cilvēks iesvēta ēdienu, tad, pēc Vēdu domām, viņš bauda jau tikai un vienīgi garīgu ēdienu ar garīgām garšām. Viņš pat nesaprot, kā uz viņa apziņu iedarbojas garīgā enerģija un kāda tai ir garša, un, lai cik arī nebūtu dīvaini, ēdot svētītu ēdienu, viņš pieķeras nevis matērijai, bet garam.

Lasītājs: Kādi ir pierādījumi?

Autors: Es jau minēju citātu no „Bhagavad-gītas” par to, ka iesvētīts ēdiens attīra apziņu, bet nesvētīts to apgāna. Taču man ir vēl citi pierādījumi. Es zinu daudzus cilvēkus, kuri vienkārši ir sākuši ēst svētītu ēdienu un tā tikuši vaļā no visiem saviem kaitīgajiem ieradumiem, uzlabojuši attiecības ģimenē un darbā un kļuvuši laimīgi cilvēki. Vienkārši ēdot svētītu ēdienu, var pietiekami ātri un nesāpīgi tikt vaļā no narkotikām, arī tādi piemēri ir manā praksē.

Lasītājs: Bet ja nu es tam neticu?

Autors: Es Jūs saprotu. Kamēr cilvēks nav pārbaudījis uz sevis, viņam ir tiesības šaubīties, tā ir saprātīguma pazīme. Taču, ja Jūs dodat priekšroku ietiepīgai neticēšanai, neko nepārbaudot, tad tā jau ir muļķības pazīme.

Lasītājs: Tātad Jūs man piedāvājat sākumā pagaršot iesvētītu ēdienu un paskatīties, kas ar mani notiks, bet pēc tam izdarīt secinājumus?

Autors: Jā, tā katrā gadījumā rīkojas saprātīgi cilvēki.

Lasītājs: Cik ilgi jāeksperimentē, un ko es jutīšu?

Autors: Ēdiet svētītu ēdienu pusgadu, un Jūs ievērosiet, ka Jūsu raksturs kļūs daudz labāks, parādīsies jauns draugu loks, Jūsu intereses sāks spontāni mainīties. Jūs ievērosiet, ka kļūst daudz vieglāk ievērot dienas režīmu, ka Jums no iekšienes izplūst kaut kāds neizprotams prieks, ka dzīves grūtības pamazām pārstāj uztraukt un daudz ko citu. Ceru, ka minēju pietiekami daudz pazīmju, lai Jūs spētu atpazīt svētītā ēdiena pozitīvo ietekmi uz apziņu?

Lasītājs: Jā, ja viss tā notiks, tad es Jums piekritīšu.

Autors: Redzat, pie laimīgas dzīves var nonākt diezgan ātri, tas iespējams, dziļi izpētot vēdiskās gudrības.

Mēs šodien nedaudz aizpļāpājāmies, laiks izdarīt kopsavilkumu.

SECINĀJUMS: Laimei ir garīga daba. Matērijā nav garīga spēka, un tāpēc tā neatnes laimi.Mēs, kam piemīt garīga daba, nespējam būt apmierināti ar šo matēriju, kurā nav garīga spēka (nav iesvētīta). Tāpēc augstāko laimi spēj sasniegt tikai tie cilvēki, kas iemācījušies apgarot (iesvētīt) matēriju, ar kuru saskaras. Tas iespējams tikai tajā gadījumā, ja viss, ko mēs darām, tiek darīts Dievam.

Visi instinktīvi cenšas iegūt tās lietas, kas izgatavotas ar mīlestību, kaut gan tajās ir tikai neliela, atstarota un pārejoša to cilvēku mīlestība, kuri to ir izgatavojuši. Tiecoties pēc materiālās laimes, mēs pat nenojaušam, ar kādu potenciālu spēku mīlēt un būt laimīgiem esam apveltīti patiesībā. Tiecoties pēc materiālās laimes, visa mūsu garīgā enerģija neatrod pielietojumu. Neizlietotā mīlestība pārvēršas par neapmierinātību, naidu un skopumu, un atnes vienas vienīgas ciešanas.

Mīlestība izpaužas un apmierinasa sajūtas tikai tajā gadījumā, ja mums izdodas noskaņoties absolūti nesavtīgi. Mēs harmonizējam ar apkārtējo cilvēku garīgo dabu, kalpojot tiem nesavtīgi un ar mīlestību. Tā rezultātā nepārtraukti pieaug abpusēja apmaiņa ar laimi.

Egoisma ietekmē var rasties dažādas problēmas attiecībās ar cilvēkiem. Ne katrs cilvēks spēj nesavtīgi izturēties pret cita cilvēka nesavtīgumu. Tomēr ar pareizu saskarsmi draugos un tuviniekos var vairot garšu pēc attiecībām, kas ved pie laimes. Ja neizdodas ātri panākt pareizu saskarsmi, tad jāapzinās, ka tam traucē tikai un vienīgi mūsu pašu sliktā karma un trūkumi. Tāda lietu izpratne radīs iedvesmu mēģināt tos labot. Labais vienmēr uzvar ļauno, tāpēc labvēlīgs noskaņojums vienmēr uzvarēs jebkuru egoistiski noskaņotu cilvēku.

Šādas problēmas nekad nerodas attiecībās ar Dievu. Dieva Personībai nav pat savtīguma ēnas. Tāpēc attiecības ar Viņu ir piepildītas tikai un vienīgi ar laimi un mīlestību. Vienkārši gatavojot Dievam un piedāvājot Viņam pagatavoto ēdienu, varam to attīrīt no visām materiālajām garšām. Ēdiens, kam piemīt garīgā garša, attīra cilvēku apziņu, kuri to lieto. Vēdas piedāvā vienkāršu un efektīvu apziņas attīrīšanas metodi un garīgās laimes iegūšanu.

Taču šīs zināšanas ir noslēpums cilvēkiem, kas dzīvo materiālā pasaulē un kuriem nav nekāda priekšstata par to, kā darbojas garīgā enerģija. Viņu pašu neīstais ego traucē atzīt Dieva eksistenci.

Cilvēka dzīves mērķis ir atrast laimi. To nav viegli izdarīt, tāpēc tad, kad šajā ceļā rodas grūtības, nevajag nolaist rokas: ne viss uzreiz būs skaidrs, ne viss uzreiz izdosies.

Dr. Torsunova veģetāro recepšu pavārgrāmata

Saturs

Pirmā daļa

   Labestīga uztura pamatprincipi

   Uztura režīms

   Individuāla produktu izvēle

   Populāru produktu raksturojums

   Diēta, badošanās un gavēnis

Otrā daļa

   Brokastis

      Sautēti augļi jeb augļu sotē

      Sautēti augļi ar siltu biezpienu

      Banāni karamelēs ar siltu biezpienu

      Biezpiens ar augļiem

      Biezpiena un augļu biezenis

      Biezpiena bumbiņas ar āboliem

      Biezpiens ar datelēm

      Biezpiena rjaženka ar medu un datelēm

      Cepti āboli ar iebiezinātu pienu un skābu krējumu

      Cepti āboli ar biezpienu

      Cepti pildīti āboli

      Cepti āboli ar saulespuķu sēklām un rozīnēm

      Cepti āboli ar saldiem burkāniem

      Griķu biezputra ar riekstiem

      Griķu biezputra ar rozīnēm

      Kokosa vai sezama bumbiņas

      Sviesta pomāde

      Rīta pudiņš

      Rjaženkas vai kefīra kokteilis ar banānu

   Pusdienas

      Salāti

         Salāti ar avokado

         Biešu salāti

         Biešu un burkānu salāti

         Svaigu biešu un burkānu salāti ar ingveru

         Salāti ar brinzu

         Burkānu salāti

         Salāti “Burkāni korejiešu gaumē”

         Burkānu salāti ar sausiņiem un sieru

         Diedzētu graudu salāti

         Grieķu salāti

         Itāļu salāti ar makaroniem

         Kabaču un kāpostu salāti

         Kāpostu salāti

         Kāpostu un burkānu salāti

         Galviņkāpostu salāti

         Jūras kāpostu salāti

         Pekinas kāpostu salāti

         Skābētu kāpostu un biešu salāti

         Salāti “Kapreze”

         Salāti ar krabju nūjiņām

         Ķirbju salāti

         Svaigu ķirbju un kabaču salāti

         Kukurūzas, biešu un burkānu salāti

         Salāti ar “veģetārām olām”

         Tradicionālie olivjē salāti jeb rasols

         Mocarellas un rukolas salāti

         Salāti “Veģetārie olivjē”

         Rutku salāti

         Veģetāri salāti “Siļķe kažokā” un mājas majonēze

         Veģetāri salāti “Siļķe kažokā”

         Veģetāri salāti “Siļķe kažokā” ar jūras kāpostiem

         Salāti “Slota”

         Salāti “Vinegrets”

         Ziedkāpostu un brokoļu salāti

         Biešu pastēte

         Burkānu un riekstu pastēte

         Ātri iegūstami mazsālīti gurķi

         Mērce dārzeņiem un makaroniem

         Mērce “Gukamolē”

         Tomātu mērce ar ingveru likšanai pie spageti

         Kviešu diedzēšana mājās

      Dzērieni

         Dzēriens no apelsīnu miziņām

         Dzēriens ar aprikozēm

         Dzēriens ar žāvētām aprikozēm

         Dzēriens “Asorti”

         Dzēriens ar žāvētiem augļiem

         Dzēriens ar āboliem

         Dzēriens ar āboliem, apelsīnu un kanēli

         Dzēriens no cukurniedru cukura un citrona

         Dzēriens ar dzērvenēm

         Estragona dzēriens

         Dzēriens ar ērkšķogām

         Dzēriens ar ingveru

         Dzēriens ar ķiršiem

         Dzēriens ar saldajiem ķiršiem

         Dzēriens ar mellenēm

         Dzēriens ar mežrozīšu augļiem

         Dzēriens ar žāvētiem mežrožu augļiem

         Dzēriens ar ogām

         Dzēriens ar persikiem

         Dzēriens ar plūmēm

         Dzēriens ar žāvētām plūmēm

         Dzēriens ar žāvētām plūmēm un aprikozēm

         Dzēriens ar rozīnēm

         Dzēriens ar vīnogām

         Dzērieni ar garšvielām

         Karkadē ar apelsīnu

         Ananāsu ķīselis

         Banānu ķīselis

         Bumbieru ķīselis

         Cidoniju ķīselis

         Citronu ķīselis

         Dateļu ķīselis

         Dzērveņu ķīselis

         Persiku ķīselis

         Ķīselis no žāvētiem augļiem

         Dzērveņu morss

      Dārzeņi

         Baklažānu ragū ar dārzeņiem

         Brokoļi ar mungdālu

         Sautētas bietes

         Dārzeņu ragū ar bieti

         Cepeškrāsnī sautēti dārzeņi

         Cepti kabači

         Kāpostu sacepums

         Sautēti kāposti ar bieti

         Ar mizu cepti kartupeļi

         Kartupeļi ar kabačiem un olīvām

         Kartupeļu kroketes ar ziedkāpostiem

         Kartupeļi laucinieku gaumē

         Kartupeļu pankūkas bez olām

         Cepti kartupeļi ar sezama sēklām

         Cepti kartupeļi ar zaļumiem

         Ķirbju un burkānu biezputra

         Cepti ķirbji

         Cepti ķirbji ar garšvielām

         Ķirbju pankūkas

         Ragū ar baklažāniem

         Dārzeņu ragū

         Burkānu ragū

         Dārzeņu ragū

         Galviņkāpostu ragū

         Kabaču ragū

         Kartupeļu ragū

         Kartupeļu un ziedkāpostu ragū

         Spinātu ragū

         Ragū ar siera mērci

         Uzkoda no siera un ķirbja

         Ziedkāpostu ragū ar pākšu pupiņām

         Cepti ziedkāposti ar sieru

      Putras

         Auzu pārslu biezputra

         Biezputra “Draudzība”

         Griķu biezputra

         Vienkārša griķu putra

         Griķu putra ar ķirbi un dārzeņiem

         Griķu biezputra ar mandelēm

         Griķu biezputra ar pienu

         Putra klostera gaumē

         Kukurūzas biezputra

         Kukurūzas biezputra ar valriekstiem

         Cepta kukurūzas biezputra

         Kviešu biezputra

         Kviešu biezputra ar dārzeņiem

         Kviešu desa

         Diētiskā mannas biezputra

         Mannas biezputra bez kunkuļiem

         Miežu putra

         Plovs ar aunazirņiem

         Vienkārša prosas putra

         Prosas biezputra

         Prosas biezputra ar biezpienu

         Prosas biezputra ar ķirbi

         Prosas biezputra ar pienu

         Rīsu biezputra

         Rīsu un auzu pārslu biezputra

         Rīsu biezputra ar pienu

         Rīsu biezputra ar prosu

         Slāņaina biezputra

         Ziemeļu biezputra

      Zupas

         Veģetāra aukstā zupa “Okroška”

         Veģetāra aukstā zupa “Okroška”

         Veģetārs borščs

         Veģetārs borščs ar pupiņām

         Zupa “Dāls no mungpupām”

         Zupa “Dāla tarkari” jeb vienkārša mungdāla zupa

         Dārzeņu zupa

         Veģetāra frikadeļu zupa

         Veģetāra zupa “Harčo”

         Ķirbju biezeņzupa

         Ķirbju biezeņzupa

         Lēcu zupa

         Pekinas kāpostu zupa

         Piena zupa ar dārzeņiem

         Rasoļņiks ar grūbām un skābētiem gurķiem

         Veģetārs rasoļņiks

         Zupa ar siera klimpām

         Skābeņu zupa

         Vācu zupa ar burkāniem

         Vasaras zupa

         Zirņu krēmzupa

         Veģetāra zivju zupa

      Veģetāras alternatīvas

         Burgers ar aunazirņiem

         Desa no pupiņām

         Desa no lēcām

         Doktordesa no zirņiem

         Doktordesa no aunazirņiem

         Gaļas aizstājējs no kviešu miltiem “Seitans”

         Šašliks no seitana

         Baklažānu kotletes

         “Gaļas” kotletes

         Griķu kotletes ar sieru

         Kartupeļu kotletes ar zirņiem un zaļumiem

         Kukurūzas kotletes

         Prosas kotletes

         Zirņu kotletes

         Zivju kotletes

         Majonēze no piena

         Majonēze no skāba krējuma

         Omlete ar kabačiem

         Pica

         Pelmeņi ar aunazirņiem

         Avokado rulete

         Rulete

         Sendviči

         Veģetāra cepta zivs

         Veģetāra cepta zivs no aunazirņiem

         Augļu saldējums

         Banānu saldējums

         Saldējums ar iebiezinātu pienu

         Saldējums ar mellenēm

      Maize

         Maize bez rauga no kefīra

         Parasta maize no kefīra

         Maize bez rauga ar ieraugu

         Kraukšķīga auzu maize

         Indiešu maize čapatī

         Indiešu plāceņi purī

         Bulciņas

         Pankūkas

   Vakariņas

         Ātrā dārzeņu zupa

         Burkānu biezeņzupa

         Kabaču krēmzupa

         Pikanta, sildoša ķirbju biezzupa

         Spinātu biezeņzupa ar kausētu mājas sieru

         Ziedkāpostu biezeņzupa

         Biešu salāti ar biezpienu

         Salāti ar bietēm un žāvētām plūmēm

         Zaļie salāti

         Brokoļi krējuma mērcē

         Brokoļu suflē

         Cepti brokoļi

         Sautēti brokoļi

         Griķi ar kabačiem

         Griķi ar ziedkāpostiem

         Garšīga griķu biezputra ar burkāniem

         Griķi ar kabačiem un panīru

         Cepeškrāsnī cepti kabači

         Cepts ķirbis

         Cepts ķirbis ar sieru

         Spināti ar saldu krējumu

         Ziedkāposti ar diļļu mērci

         Ziedkāposti krējuma mērcē

         Kaviārs no bietēm

         Ābolu biezenis

         Ābolu un bumbieru salāti

         Cepti āboli ar valriekstiem un medu

         Ābolu un riekstu deserts

         Ogu kokteilis ar banānu

         Riekstu siers

         Riekstu halva bez cukura

         Riekstu groziņi ar hurmu

         Konfektes no žāvētām plūmēm un riekstiem

         Konfektes “Medus meteorīts”

         Pīrādziņi ar hurmu

Pielikums

   Vislabākais produktu lietošanas laiks, sakārtots pēc rīta stundas

   Vislabākais produktu lietošanas laiks, sakārtots pēc vakara stundas

 

Grāmatas fragmenti

Pirmā daļa

Uzturam cilvēka dzīvē ir liela nozīme. Ēdiens, ko ēdam, ietekmē ne tikai fizisko ķermeni, bet visu apziņu kā vienu veselumu. Tas tāpēc, ka ēdiens iedarbojas trijos līmeņos:

1. Fiziskajā – pirmelementi baro rupjā ķermeņa orgānus.

2. Psihiskajā – kopā ar ēdienu cilvēks uzņem sajūtas – garšu un smaržu. Šajā līmenī mijiedarbojas cilvēka un produktu smalkie ķermeņi, un pēdējie papildina cilvēka raksturu ar savām īpašībām.

3. Kauzālajā – ēdienam ir triju materiālās dabas gunu īpašības, un ar uzturu cilvēks apzināti vai neapzināti pastiprina materiālo gunu ietekmi uz sevi.

Tas, ko ēd, nosaka to, kā dzīvo. Vēdu skatījumā tas ir pamatots apgalvojums. Vēl var piebilst, ka ir svarīgi, kad, kur un ar ko kopā ēdam. Ja zina, ko cilvēks ēd, var gūt diezgan precīzu priekšstatu par viņa raksturu, prioritātēm, izturēšanos, akūtām un potenciālām slimībām.

Ja cilvēks ēd tā, kā ieteikts Vēdās – īstā laikā, daudzumā un kvalitātē, ja ēdienu vienmēr svēta, tad ar pārliecību var teikt, ka viņš ir labestības gunā. Tāds cilvēks parasti ir draudzīgs, nesavtīgs, pieticīgs, pacietīgs, taisnīgs, iekšēji tīrs, vienmēr vēlas visiem palīdzēt, nevienam nedara pāri un stingri ievēro ētikas principus. Viņš tiecas praktizēt garīgumu un izzināt sevi (problēmu iemeslus meklē sevī nevis ārpusē).
Ja cilvēks visvairāk ēd vakarā, tad ir ļoti pieķēries ārējām lietām, darba rezultātiem un meklē problēmas apkārtējos, un tas norāda uz spēcīgu kaislību gunas ietekmi.

Kad runā par ēdienu, tad parasti vērtē to kā garšīgu vai negaršīgu, t.i., uzturs ir tieši saistīts ar cilvēka izpratni par patīkamo. Sanskritā šādu izpratni apzīmē ar vārdu “rasa”. Tā ir smalkā ķermeņa piesātinājums, iedarbība uz jutekļiem un prānu. Cilvēki dzīvo prātā, ar emocijām iztērē prāta un jutekļu spēku, tāpēc vēlas paēst. Tātad vēlēšanās ēst rodas prātā, nevis rupjajā ķermenī – pēdējam vienai diennaktij pietiek ar to, ko var ielikt divās plaukstās.

Tieši prātam ir nepieciešams garšīgi pagatavots un estētiski noformēts ēdiens. Atkarībā no tā, kādas rakstura īpašības cilvēks tērē, var noteikt, kāds ēdiens viņam patīk. Pēc vēlēšanās baudīt noteiktas garšas var noteikt cilvēka problēmas. Palūkosimies tuvāk uz šo aspektu.

Esmu pētījis saistību starp to, ko un kad cilvēki ēd, un izpratni par patīkamo, un esmu nonācis pie šādiem secinājumiem:

1. Saldu vislabāk ēst no sešiem līdz deviņiem no rīta. Kāre pēc salda šajā laikā liecina par optimismu un tieksmi attīstīties. Šajā laikā enerģija ceļas augšup. Kāre pēc salda pusdienās nozīmē, ka cilvēks ir pieradis dzīvot uz citu rēķina. Saldumi pusdienās mazina optimismu, vājina organisma aizsargspējas, veicina hroniskas slimības, jo salda garša pusdienlaikā ļoti pastiprina anapa-vāju. Ja cilvēkam patīk ēst saldu vakarā, tad viņš ir vīlies dzīvē un nespēj būt optimistisks. Saldumi vakariņās veicina hormonālo funkciju traucējumus (īpaši sievietēm), vielmaiņas traucējumus, rodas liekais svars, depresija, jo no saldas garšas vakarā destruktīva enerģija laižas lejup. Nākamajā rītā cilvēks nespēj laikus piecelties, nespēj savākties, ir slābans.

2. Graudaugu produktiem un dažiem dārzeņiem ir sūra, savelkoša garša. Ēdiens ar tādu garšu pusdienās palīdz organismā krāt prānu, palielina spēju strādāt un neļauj piekust. Vēlēšanās ēst miltu (graudu) ēdienus no rīta liecina par lielu psihisku spriedzi, tā parasti rodas no alkatības, tieksmes pēc naudas, mantrausības. Alkatīgam cilvēkam garšo arī taukains ēdiens. Graudaugu ēdieni no rīta veicina ķermeņa nolietošanos, slābanumu, nespēku, samazina imunitāti. Tāds ēdiens vakarā rada pārpūli prānas trūkuma pēc, nespēju atpūsties, līdz ar to cilvēks sāk smēķēt. Līdzīgi ir, ja pārāk agri vai pārāk vēlu ēd ēdienu ar sūru garšu.

3. Skābs ēdiens pusdienās spēj noņemt psihisku spriedzi, pastiprina gremošanas uguni un veicina barības uzsūkšanos. No rīta skāba garša paaugstina psihisku jutību: cilvēks kļūst nervozs un emocionāls. Skābs no agra rīta veicina alerģiju un iekaisumu veidošanos. Skāba ēdiena ēšana vakarā liecina par tieksmi apvainoties; tas padara prānu smagāku, bendē organismu, no tā rodas sliktas domas un neuzticēšanās.

4. Ass ēdiens pusdienās veicina aktivitāti, ugunīgumu, spēju gūt panākumus, tieksmi dziļi izprast dzīvi un tās likumus. Aizraušanās ar asiem ēdieniem no rīta liecina par dzēlīgu prātu un tieksmi asi uztvert apkārtējo trūkumus. Bieži vien tādi rakstura trūkumi kopā ar asiem ēdieniem rada gremošanas sistēmas slimības (pankreocītu, holecistītu, kuņģa čūlu u.c.). Asa garša vakarā liek vilcināties, traucē koncentrēties, palielina aizkaitinājumu un psihisku sasprindzinājumu.

5. Sāļu ēdienu vislabāk ēst pusdienās, jo tad tas tonizē prānu un palīdz strādāt ilgi un bez noguruma. Ja daudz sāļa ēd no rīta, organisms tiek pārslogots, rodas hipertonija un nervu sistēmas slimības. Ja cilvēks strādā, lai ātri iegūtu rezultātus, tad rodas kaitīgs ieradums vakarā ēst kaut ko sāļu. Sāļa garša spēcīgi tonizē, tāpēc vakarā palielinās psihiska spriedze un tiek traucēts miegs – tas kļūst saraustīts un tramīgs. Līdz ar to zūd organisma aizsargspējas un nervi kļūst vāji.

6. Rūgta garša pusdienās palielina psihiskas spējas pārvarēt grūtības. Ja ēd rūgtu no rīta, tad baidās no grūtībām, viegli krīt depresijā un viegli saslimst ar slimībām, kas saistītas ar pārstrādāšanos. Skumju mākts cilvēks tiecas ēst rūgtu vakarā.

Veselīgā ēdienā jābūt visām sešām garšām. Tomēr ir vairāki iemesli, kāpēc vienai vai vairākām garšām jābūt pārsvarā. Viens iemesls ir klimats.

– Vieta ar mitru un karstu klimatu (piemēram, Soči) rada tieksmi pēc saldas garšas. Parasti tādās vietās cilvēkiem patīk “salds dzīvesveids”.

– Vieta ar sausu un karstu klimatu rada tieksmi pēc asas garšas, tāpēc Indijā, Mongolijā, Meksikā daudz ēd asus ēdienus.

– Vieta ar mēreni mitru klimatu rada tieksmi pēc skābas un sāļas garšas, tāpēc Krievijā sāla un skābē dārzeņus.

– Vieta ar mēreni sausu klimatu rada tieksmi pēc sūras un rūgtas garšas. Piemēram, Tibetā (Himalajos) ir populārs ēdiens “tsampa” – apceptu miežu milti ar melno vai zaļo tēju.

Garšas un ēdienu klāsts jāmaina atbilstoši gadalaikiem.

– Vasarā jāizvairās no sāļas, skābas un savelkošas garšas. Jāēd saldi, rūgti un mazliet asi ēdieni, kuros ir daudz svaigu dārzeņu un augļu. Ēdieniem jābūt aukstiem un šķidriem.

– Rudenī jāēd saldi, rūgti un sūri ēdieni, tiem jābūt taukainiem, sausiem un viegli sagremojamiem.

– Pavasarī jāēd skābi, sāļi un asi ēdieni, tajos nedrīkst būt daudz tauku.

– Aukstā un lietainā gadalaikā vairāk jāēd sāļi, skābi un saldi ēdieni, tiem jābūt karstiem un taukainiem.

– Ziemā vairāk jāēd asi, skābi ēdieni, jo tie nomierina vata-došu, kas ziemā ir ļoti aktīva. Ziemā ēdieniem jābūt bagātiem ar kalorijām, sildošiem un taukainiem.

Garšīgs ēdiens dod spēku un veselību. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks ēd to, kas garšo, tad viņš ir spēcīgs. Tomēr spēks ne vienmēr uzlabo veselību. Fiziskais un psihiskais spēks, ko cilvēks saņem no uztura, ir atkarīgs no tā, kāda materiālās dabas guna dominē ēdienā.

1. Uzturs labestībā jeb skaidrībā paildzina mūžu, attīra prātu un saprātu, dod pozitīvu psihisko spēku, palielina laimi un nomierina. Labestīgs uzturs attīsta spēju cīnīties ar viltus ego.

2. Uzturs kaislībās dod spēku gūt panākumus. Kad psihi piepilda kaislību guna, samazinās brīvais laiks, laime, mūža ilgums, izjūk attiecības ar radiniekiem.

3. Uzturs neziņā dod spēku kaitēt apkārtējiem. Cilvēks iznīcina veselību un attiecības, kļūst pesimistisks, viņam parādās kaitīgi ieradumi. Gaļa un zivis ir pārtika neziņā. Atliek tikai nedaudz to ieēst, un no cilvēka izplūst enerģija, kas kaitē apkārtējiem. Gaļa cilvēka raksturā palielina rupju prānisko spēku, vairo egoismu un lepnību. Tādam cilvēkam ir grūti labot savu raksturu. Dzīvnieku pasaulē gaļu ēd plēsēji. Ja cilvēks ēd gaļu, tad kļūst agresīvs. Pārtika neziņas gunā ir arī olas, ķiploki, sīpoli, mārrutki, sēnes (arī raugs), melnā un zaļā tēja, kafija, cigoriņi, apiņi, alkohols un zināmā mērā arī sarkanie pipari.

Apaugļotas olas ir vardarbīgi iegūts produkts. Neapaugļotas olas nav labākas. Olas aug orgānos, kas saistīti ar zemiem psihes centriem, tāpēc tajās ir enerģija no tiem, un tāda enerģija aptraipa apziņu. Ķiploki padara cilvēku dusmīgu, nepielūdzamu un lepnu. Sīpoli novirza psihisko enerģiju uz apakšējiem centriem un veicina miesaskāri. Mārrutki padara raksturu nevaldāmu. Visos šajos pārtikas produktos neziņas guna ir pārsvarā. Sēnes un raugs ir parazīti, to lietošana uzturā palielina melīgumu, atjautību, tieksmi krāpt un vēlēšanos dzīvot uz citu rēķina. Sēnes rada imūnsistēmas traucējumus, līdz ar to rodas parazītu infekcijas un onkoloģiskas slimības. Tēja un kafija nomāc psihes pamatfunkcijas un ievērojami samazina spēju objektīvi uztvert notiekošo. Ja cilvēks dzer dzērienus, kuru sastāvā ir tēja un kafija, viņam ir grūti strādāt ar sevi un pilnvērtīgi veikt garīgu praksi.

Alkohols ir vāja inde. Indes un vājas indes uzsūcas asinīs tāpat, bez gremošanas sistēmas palīdzības. Mūsdienu medicīnā tiek uzskatīts, ka alkoholiskie dzērieni spēcīgi traumē centrālo nervu sistēmu un izkropļo psihes funkcijas. Saskaņā ar ājurvēdu alkohols grauj saprātu, līdz ar to zūd atbildības sajūta, rodas kaitīgi ieradumi un tiek kropļots pašvērtējums.

Produktiem neziņas gunā parasti ir nepatīkama smaka, un, testējot pēc smakas, tie nevienam neder. Ir taisnība, ka produkti neziņā var būt garšīgi, piemēram, zivis un gaļa. Nav ne labi, ne slikti tos ēst, vienīgi tā darīt nav pareizi, jo tiek nodarīts pāri dzīvām būtnēm un pēc tam arī pašam. Mums ir jāmīl viss dzīvais arī tad, kad apmierinām savas vajadzības – tā ir Vēdu filozofijas būtība.

Labestīga uztura pamatprincipi

Labestības gunā ir piena produkti, augļi, dārzeņi un graudi. Pēc mana ājurvēdas centra pētījumiem par labestīgiem var saukt ābolus, avenes, banānus, bietes, dateles, griķus, gurķus, hurmu, kabačus, kanēli, kardamonu, kviešus, ķirbjus, medu, patisonus, pienu, piena produktus, rīsus, safrānu, vīnogas, zvaigžņu anīsu u.c.

Jāatzīmē, ka produkti kaislībās un neziņā arī var būt veģetāri. Visiem augiem nav labs raksturs. Piemēram, sīpoli veicina seksuālu izlaidību, ķiploki palielina egoismu, mārrutki pastiprina nekaunību, sēnes liek vairāk melot. Šādi produkti bojā veselību un slikti iespaido cilvēka raksturu. Tējā un kafijā ir psihostimulatori, šie dzērieni piesārņo apziņu. Vēdiskajā kultūrā šie augi netika lietoti pārtikā.

Ēdienam jābūt sulīgam, augļiem un dārzeņiem jābūt elastīgiem (izņēmums ir ēdieni gremošanas ierosināšanai, piemēram, piedevas un čatnī ). Ja produkti ir saglabājušies elastīgi, stingri, tad tajos ir pietiekami prānas. Labs gatavošanas paņēmiens ir apcept dārzeņus. Dārzeņus liek katlā ar dubultu dibenu, 3-4 stundas cep uz lēnas uguns, sagriež, samaisa ar garšvielām un eļļu. Tādā ēdienā saglabājas prāna, tas dod daudz spēka. Dārzeņus var sautēt uz lēnas uguns vai vārīt, vai tvaicēt.

Apcepšana zināmā mērā palielina kaislību gunu, taču reizēm tas ir vajadzīgs. Cepts ēdiens var būt labs veselībai, tomēr ar pārliecību varu teikt, ka to nedrīkst ēst pārāk daudz, vismaz mērenajā klimata joslā ne. Parasti cep pietiekamā tauku daudzumā, tā produkti labi piesūcas ar taukvielām, un tas uzlabo gremošanu. Cepšanas mērķis ir stimulēt gremošanas uguni. Ir vēlams cepšanas laikā pievienot labestības gunas produktus. Vēdiskajā kultūrā ir pieņemts likt klāt piena produktus, jo tie vienmēr palielina ēdiena labestības īpašības.

Ēdienā jābūt iespējami daudz produktiem skaidrības gunā, taču vienmēr jāņem vērā to saderība. Reizēm divi labi produkti kopā veido kaut ko sliktu. Piemēram, ja biezpienu cep sviestā, tad biezpiens sāk garšot pēc zivs. Ir dažādi ēdienu gatavošanas paņēmieni, taču vienmēr ir likumi. Piemēram, dārzeņi labāk apcepas, ja tos cep atsevišķi – tas uzlabo gremošanu. Cepšanas laikā nav labi jaukt dažādas eļļas. Vislabākās taukvielas cepšanai ir kukurūzas, sojas un vīnogu sēkliņu eļļa.

Ājurvēdā ir minēts likums: uz uguns gatavotam ēdienam jābūt pietiekami taukainam. Sauss ēdiens kairina barības vadu, kuņģi un zarnas un slikti iespaido cilvēka raksturu. Ja cepšanas laikā nav bijis pietiekami taukvielu, cilvēks kļūst saspringts, viegli aizkaitināms, viegli izvedams no līdzsvara un ātrāk nogurst. Tāds ēdiens palielina iespēju rasties iekaisumiem.

Taukus (vislabāk ghī vai sviestu) var pievienot gatavošanas laikā vai arī pielikt jau gatavam ēdienam. Visvairāk taukvielu jāēd pusdienās. No rīta ēdienam jābūt saldam un tikai mazliet taukainam, vakarā – ūdeņainam (sautēti dārzeņi). Ziemā vairāk jāēd sviests, vasarā – augu eļļas. Putrai jābūt drupanai – no lipīga ēdiena apziņa kļūst lēnāka. Putras taisa ne tikai eļļā, bet arī ūdenī un pienā.

Uzturā jālieto plašs garšvielu klāsts. Ir jāzina to iedarbība un saderība ar produktiem. Garšvielas labāk necept uz uguns, jo tās zaudē ārstnieciskās īpašības.

Viss, kas gatavots uz uguns, jāēd karsts vai silts. Vēdās ir teikts, ka ēdiens jāgatavo tieši pirms ēšanas.
Ājurvēdā ir likumi par produktu izmantošanu. Piemēram, ghī (kausētu sviestu) nekādā gadījumā nedrīkst ēst aukstu, tikai no rīta un tukšā dūšā kā zāles. Ir labi, ja piena produkti ir vairāk par trešdaļu no visiem produktiem (ja veselība ļauj). Piena produktus var ēst gan kā atsevišķus ēdienus, gan pievienot dažādiem ēdieniem. Ar tiem ēdieni kļūst labāki, garšīgāki, tie attīra apziņu un padara raksturu maigāku. Saskaņā ar ājurvēdu ēdienam skaidrības gunā jābūt garšīgam, saldenam, siltam, fiziski un psihiski tīram, tas nedrīkst būt ekstravagants maisījums.

Īpaša uzmanība jāpievērš ēdienu saderībai. Nesader:

1. Medus un ghī. Medu nedrīkst ēst arī ar sviestu (piemēram, smērēt uz maizes).

2. Piens un sāls. Pienu nedrīkst ēst arī ar skābiem augļiem un dārzeņiem (piemēram, ar apelsīniem un tomātiem).

3. Piens un ūdenī vārīta putra (piemēram, auzu vai grūbu). Labāk putru vārīt pienā. Lai arī piens ir Mēness produkts un to vajag dzert vakarā, putras tajā drīkst vārīt, jo pēc termiskas apstrādes tajā palielinās Saules enerģija.

4. Svaigi augļi un svaigi dārzeņi. To sagremošanai nepieciešama žults ar atšķirīgu ķīmisko sastāvu.

5. Arbūzs un melone nesader ne ar ko.

6. Vārīti dārzeņi un svaigi dārzeņi. Tos nedrīkst apvienot vienā ēdienā, taču vienā ēdienreizē var. Piemēram, olivjē salātiem nedrīkst likt klāt svaigus gurķus. Drīkst vienā ēdienreizē pasniegt svaigu dārzeņu salātus un sautētus dārzeņus, ja tos neēd kopā.

Vairākas lietas, kas kaitē veselībai:

1. Sauss un ass ēdiens sausā klimatā. Mitrā klimatā – ēdiens, kas paaugstina kapha-došu.

2. Auksts ēdiens ziemā un karsts vasarā.

3. Smags un taukains ēdiens, kad nav apetītes vai tūlīt pēc ēdienreizes.

4. Auksts un karsts ēdiens reizē (piemēram, kafija ar saldējumu).

5. Produktu lietošana, kas paaugstina vata-došu, ja ir vata-došas slimības; produktu lietošana, kas paaugstina pita-došu, ja ir pita-došas slimības; produktu lietošana, kas paaugstina kapha-došu, ja ir kapha-došas slimības;

6. Auksta ūdens dzeršana pēc tam, kad ir ēsts ghī.

7. Pārcepts vai neizcepts ēdiens.

8. Vecs, negaršīgs, nepatīkams ēdiens, jo tas pārpūlē psihi.

Vēdiskajā kultūrā ir daudzi likumi, kā gatavot ēdienu. Sāk ar to, ka atlasa svaigus, kvalitatīvus produktus. Dārzeņiem un augļiem jābūt gataviem un sulīgiem, bez puvuma un mehāniskiem bojājumiem, tos nedrīkst būt ēduši kukaiņi un grauzēji, tiem jāatbilst sezonai (piemēram, ziemā nevajag ēst avenes, kas audzētas hidroponikā un ķimikālijās). Ziemā var izmantot žāvētus dārzeņus un augļus, jo tie labi saglabā prānu. Saldēti dārzeņi un augļi nesaglabā prānu. Ievārījumi ir labs konservēšanas veids. Konservēšana ar etiķi un raudzēšanu (skābēti gurķi un kāposti) ir pārtika neziņā. Skābētus dārzeņus var retu reizi ēst ziemā. Ar tiem nedrīkst aizrauties, jo tie palielina aizvainojamību un vājina raksturu.

Ēdiena gatavošanas vietai un traukiem jābūt tīriem. Pirms gatavošanas jāizmazgā grīda, jānotīra galdi un virtuves inventārs. Tīrāmajam ūdenim pievieno govs mēslus – tas pasargā no gariem, kas bojā cilvēka raksturu. Virtuvē nedrīkst būt nekādām smakām, jo tās piesārņo ēdienu. Ir jādedzina smaržkociņi.

Cilvēkam, kas gatavo ēst, no rīta ir jānomazgājas, jāuzvelk tīrs apģērbs, jāapsien lakatiņš (lai ēdienā nekrīt mati – tie nodod sliktu informāciju, negatīvu noskaņu). Pēc pieskaršanās netīrumiem jāmazgā rokas. Pirms gatavošanas un gatavošanas laikā nedrīkst skatīties uz līķiem un beigtiem dzīvniekiem. Ja ir gadījies paskatīties, tūlīt jāveic pilna apmazgāšanās. Nedrīkst gatavot slims cilvēks! Psiholoģiskam klimatam virtuvē ir īpaša nozīme. Nedrīkst gatavot sliktā noskaņā un ar negatīvām domām, jo tas viss atsaucas uz ēdienu, tas ir negaršīgs, kā arī bojājas attiecības ar tuviniekiem. Ēdiens, it īpaši labības miltu izstrādājumi, uzņem gatavotāja noskaņojumu un kaitīgos ieradumus, tāpēc vislabāk ir, ja gatavo labestīgs cilvēks. Gatavošanas laikā nedrīkst pļāpāt, tenkot vai kādu aprunāt. Vislabāk gatavošanas laikā domāt par Dievu, gatavot Dievam un piedāvāt Viņam. Piedāvātu ēdienu sauc par prasādu, tam ir īpaša garīga enerģija un tas labi attīra apziņu. Var vēlēt visiem laimi un svētīt maltīti pirms ēšanas. Gatavošanas laikā var skanēt garīga mūzika, tā pareizi noskaņo apziņu.

Ir jāēd tīrā vietā, garastāvoklim jābūt labam. Ja ēdiens nav piedāvāts Dievam, to var svētīt ar lūgšanām. Jāēd mierīgi, nesteidzoties. Kumosi kārtīgi jāsakošļā. Vislabāk ir ēst pašu gatavotu ēdienu un darīt to mājās, pierastā gaisotnē. Nedrīkst ēst pie viena galda vai vienā telpā ar cilvēkiem, kas nepatīk, vai kurus uzskata par ienaidniekiem, jo tas ne tikai sabojā apetīti, bet arī veselību. Ienaidniekiem un nepatīkamajiem jāvēl laime, domās jāpaklanās vai jāpiedāvā uguns, tikai pēc tam, kad attiecības uzlabojušās, var ēst kopā ar viņiem.
Jāēd tikai ar labo roku, jo labā roka ir došanai, kreisā – ņemšanai. Ja ēd ar kreiso roku, tad cilvēka apziņā nonāk viss negatīvais, kas ir apkārtējā psihiskajā atmosfērā (sliktas domas un noskaņojums). Labā roka apziņā neko neienes, tāpēc apziņa neaptraipās. Ir ļoti slikti, ja virtuvē atrodas mājdzīvnieki. Saskaņā ar Vēdām, ja dzīvnieks skatās uz ēdienu, tad jau to “ēd”, līdz ar to ēdiens piesūcas ar dzīvnieka apziņu. Tāds ēdiens jāatdod mājdzīvniekam. Pieradinātus dzīvniekus vislabāk barot pagalmā vai koridorā (ja nav pagalma) un tikai tad, kad cilvēki ir paēduši.

Dažas receptes

Biezpiens ar datelēm
Sastāvdaļas:
• biezpiens;
• dateles;
• sviests.
Biezpienu pārlej ar izkausētu sviestu. Ēd ar datelēm.

Griķu biezputra ar rozīnēm
Sastāvdaļas:
• zaļie griķi;
• valrieksts;
• sviests;
• rozīnes;
• žāvēti augļi.
Žāvētus augļus vāra 10 minūtes, izņem no ūdens. Iegūtajā novārījumā liek griķus, rozīnes un vāra, līdz griķi gatavi. Pasniedz ar sviestu un sasmalcinātu valriekstu.

Kokosa vai sezama bumbiņas
Sastāvdaļas:
• 400 g skāba krējuma (20%);
• 380 g iebiezināta piena (viena kārba);
• 2 ēdamkarotes sviesta.
Izkausē sviestu, pieliek skābu krējumu un iebiezinātu pienu. Vāra uz lēnas uguns 40 minūtes. Masai jāsabiezē. Kad masa atdzisusi, liek ledusskapī un atstāj visu nakti. No masas izveido bumbiņas, apvārta kokosa skaidiņās vai apceptās sezama sēklās.

Galviņkāpostu salāti
Sastāvdaļas 4 porcijām:
• 400 g galviņkāpostu;
• 2 tomāti;
• 2 gurķi;
• 1 Bulgāru pipars;
• dilles, pētersīļi, salātu lapas;
• sāls;
• 3 ēdamkarotes veģetāras majonēzes vai skāba krējuma.
Kāposta lapām jābūt maigām, gaiši zaļām, kruzuļotām, nedrīkst būt resnas, cietas dzīslas. Dārzeņus un zaļumus labi nomazgā. Kāpostam atdala cietās virslapas. Sašķērē to šaurās, garās strēmelēs. Tomātus, Bulgāru piparu un gurķus sagriež salmiņos. Zaļumus sīki sagriež. Salātu lapas sagriež strēmelēs. Dārzeņiem un zaļumiem pievieno sāli, veģetāru majonēzi un samaisa. Lai būtu glītāk, salātus pie ēdiena liek uz virziņkāposta lapas.

Salāti “Vinegrets”
Sastāvdaļas 4 porcijām:
• 5-6 kartupeļi;
• 2 skābēti gurķi;
• 1 neliela biete;
• 3 burkāni;
• pusglāze pupiņu;
• 1 glāze skābētu kāpostu;
• 3-4 ēdamkarotes augu eļļas;
• sāls, pipari, zaļumi, citronu sula pēc garšas.
Kartupeļus un burkānus nomazgā, izvāra, atdzesē. Bieti labi nomazgā un izcep cepeškrāsnī vai izvāra. Dārzeņus notīra un sagriež plānās šķēlītēs. Skābētus gurķus pārgriež gareniski 4 daļās un sagriež plānās šķēlītēs. Skābētus kāpostus pārcilā, izņem piparus un lauru lapas, izspiež šķidrumu. Visu saliek traukā, pieliek vārītas pupiņas, pielej augu eļļu, pievieno sāli, piparus, labi samaisa, liek traukā ar kaudzi, rotā ar dillēm un pētersīļiem.

Estragona dzēriens
Sastāvdaļas 5 porcijām:
• pussaišķītis estragona;
• 1 l ūdens;
• 1 citrons;
• 2 ēdamkarotes medus;
• svaigas ogas pēc garšas.
No citrona izspiež sulu vai nomizo un izņem kauliņus. Estragona lapas bez kātiņiem un pārējās sastāvdaļas labi samaļ ar blenderi. Dzērienam jābūt viendabīgam, bez zaļumu un citronu gabaliņiem.

Sautēti kāposti ar bieti
Sastāvdaļas:
• 1 kg galviņkāpostu;
• 1 vidēji liela biete;
• 3 burkāni;
• sāls pēc garšas;
• 1 ēdamkarote cukura;
• 2 ēdamkarotes citronu sulas;
• 4-5 ēdamkarotes augu eļļas;
• svaigi pētersīļi;
• 1 tējkarote asafētidas;
• 1 tējkarote garšvielu maisījuma “Garam masala”.
Sakarsē sautējamo pannu, ielej augu eļļu. Burkānus un bieti notīra, sarīvē ar rupju rīvi un sautē 10 minūtes. Kāpostu smalki sašķērē un liek pannā. Periodiski maisot sautē, līdz dārzeņi gatavi. Pievieno garšvielas un sāli. Krūzītē izspiež 2 ēdamkarotes citronu sulas, pieliek cukuru, samaisa, līdz cukurs izkusis. Citrona sulu pievieno dārzeņiem un samaisa, lai bietes būtu košākas. Kad dārzeņi mīksti, noņem no uguns un pārkaisa ar zaļumiem.

Kartupeļu ragū
Sastāvdaļas 4 porcijām:
• 4 glāzes notīrītu un mazos kubiņos sagrieztu kartupeļu;
• 3 ēdamkarotes ghī;
• pustējkarote kumīna sēklu;
• pustējkarote melno sinepju sēklu;
• šķipsniņa asafētidas;
• ceturtdaļa tējkarotes Indijas ķimeņu ;
• ceturtdaļa tējkarotes kurkumas;
• pustējkarote masalas;
• ceturtdaļa tējkarotes sāls.
Sagrieztos kartupeļus divas reizes nomazgā. Sakarsē pannu, ieliek ghī, ieliek kartupeļus, uzmanīgi samaisa ar garšvielām, uzliek vāku un sautē uz vidējas uguns, regulāri apmaisot, lai nepiedeg. Pāris minūtes pirms gatavošanas beigām pievieno sāli un garšvielas pēc vēlēšanās.

Kukurūzas biezputra ar valriekstiem
Sastāvdaļas:
• 4 glāzes kukurūzas putraimu;
• 4 l ūdens;
• 200 g sviesta;
• 4 tējkarotes sāls;
• 1 tējkarote kurkumas;
• 4 ēdamkarotes cukura;
• 1 ēdamkarote sausā vai parastā piena;
• mazliet vanilīna.
• valrieksti
Visas sastāvdaļas (izņemot riekstus un 150 g sviesta) liek karstā ūdenī, pastāvīgi maisot uzvāra, samazina uguni līdz vismazākajai, uzliek vāku, vāra 30-40 minūtes, laiku pa laikam apmaisot. Gatavai biezputrai pievieno sviestu. Dažas minūtes pirms pasniegšanas katlā liek riekstus (ja liek ātrāk, tiek sabojāta biezputras krāsa).

Ķirbju biezeņzupa
Sastāvdaļas 4 porcijām:
• 450 g tīrītu ķirbju;
• 300 g burkānu;
• 450 ml ūdens;
• 100 ml salda krējuma;
• 30 g eļļas;
• mazliet muskatrieksta;
• pustējkarote kurkumas;
• svaigs vai malts ingvers;
• sāls.
Dārzeņus notīra un sagriež kubiņos, pielej ūdeni, pievieno sāli un vāra, līdz gatavi. Maļ ar blenderi, līdz veidojas viendabīga masa. Pēc vēlēšanās pievieno saldu (vai skābu) krējumu, labi samaisa, dažas minūtes vāra uz mazas uguns. Pāris minūtes pirms zupa izvārījusies pievieno garšvielas, labi samaisa.

Doktordesa no zirņiem
Sastāvdaļas:
• 2 glāzes veselu vai šķeltu zirņu;
• 4 glāzes ūdens;
• 100 g eļļas;
• 3-4 ēdamkarotes svaigas biešu sulas;
• sāls pēc garšas;
• malts koriandrs, malti pipari, muskatrieksts, paprika pēc garšas.
Zirņus 12 stundas mērcē siltā ūdenī, kam pievienota soda. Pēc tam vairākas reizes nomazgā, liek katlā, pievieno sāli un šķipsniņu sodas, uzliek vāku un vāra uz vidējas uguns, līdz gatavi. Sodu liek pie zirņiem un pupām, lai samazinātu meteorismu. Kad zirņi gatavi, ūdeni izlej. Tas ir ļoti svarīgi, jo nepieciešama bieza masa. Atstāj mazliet ūdens, apmēram 100 g. Pievieno eļļu, samaisa un vāra 15-20 minūtes. Garšvielas liek pēc ieskatiem un atkarībā no diētas.
Svaigu bieti sarīvē ar smalku rīvi un izspiež sulu, apmēram 3-4 ēdamkarotes. Atdzisušos zirņus ar blenderi samaļ viendabīgā masā. Tai pievieno biešu sulu un samaisa. Ietin pārtikas plēvē, stingri aiztaisa galus. Var arī likt jebkādā traukā un mazliet pieblietēt, lai nebūtu robu. Liek ledusskapī un dzesē vairākas stundas.

Kartupeļu kotletes ar zirņiem un zaļumiem
Sastāvdaļas:
• 2 glāzes spinātu lapu;
• 2-3 lieli kartupeļi (izvārīti un samīcīti biezenī);
• 2 glāzes zaļo zirnīšu;
• sauja koriandra vai pētersīļu lapu;
• augu eļļa;
• pustējkarote smalki sagriezta ingvera;
• sāls;
• 3-4 ēdamkarotes mannas, miltu vai rīvmaizes;
• 1 ēdamkarote kukurūzas vai kartupeļu cietes;
• asafētida, melnie pipari, koriandrs, kumīns.
Pannā sakarsē 1-1.5 ēdamkarotes eļļas, pievieno spinātu lapas un zirnīšus, pielej 1-2 ēdamkarotes ūdens un sautē 2-3 minūtes, līdz ūdens iztvaiko. Atdzesē. Pievieno zaļumus, samaļ ar blenderi. Masai pievieno kartupeļu biezeni, cieti, mannas putraimus, sāli un labi samaisa. Pievieno ingveru un garšvielas. Veido mazas kotletes, cep eļļā, līdz iegūst zeltaini brūnu garoziņu.

Majonēze no skāba krējuma
Sastāvdaļas:
• 100 g skāba krējuma;
• 4 ēdamkarotes olīveļļas;
• pustējkarote sinepju;
• trešdaļa tējkarotes melnās vai parastās sāls;
• 1 ēdamkarote citronu sulas;
• trešdaļa tējkarotes melno piparu;
• trešdaļa tējkarotes kurkumas;
• trešdaļa tējkarotes asafētidas.
Samaisa krējumu un eļļu. Pievieno sāli, garšvielas, citronu sulu. Ar karoti vai blenderi kuļ 1 minūti. Jāiegūst bieza masa, kas ļoti līdzīga parastajai majonēzei.

Augļu saldējums
Sastāvdaļas:
• 120 g jogurta;
• 3 kivi;
• 200 g zemeņu;
• 120 ml ābolu sulas;
• 3 ēdamkarotes cukura;
• 2 piparmētru lapas.
Ābolu sulu ielej katlā, pievieno cukuru, uzsilda, nevāra. Piparmētras smalki sagriež un pievieno jogurtam. Cukura vietā var likt pūdercukuru, tas ātrāk izšķīst aukstā jogurtā. Kivi nomizo, sagriež gabaliņos, samaļ ar blenderi, līdz veidojas biezenis. Zemenes notīra, nomazgā, samaļ ar blenderi. Pusi sīrupa pielej zemenēm, otru pusi – kivi. Zemeņu biezeni salej veidnēs līdz pusei, saldē. Kad mazliet sasalis, pielej kivi biezeni. Iesprauž saldējuma kociņus un saldē.
Gatavošana parasti aizņem 2 stundas. Var liet dažādu ogu slāņus. Ja saldējums nenāk ārā no veidnes, veidni uz īsu mirkli iemērc karstā ūdenī.

Bulciņas
Sastāvdaļas:
• 1 glāze skāba krējuma vai kefīra;
• trešdaļa vai puse glāzes augu eļļas;
• pustējkarote sāls;
• pustējkarote sodas;
• pustējkarote cukura;
• 1.5 glāze miltu (vai mazliet vairāk);
• pusglāze sezama sēklu mīklai (pēc vēlēšanās) un vēl uzkaisīšanai.
Eļļu samaisa ar krējumu vai kefīru, pieber sāli, cukuru, sodu, mazliet sakuļ. Pievieno sezama sēklas un miltus, mīca ļoti mīkstu mīklu. Veido apaļas bulciņas. Uzklāj plānu krējuma kārtu (to ērti darīt ar otu) un uzkaisa sezama sēklas. Cep 180-200° karstā cepeškrāsnī 25 minūtes.

Biešu salāti ar biezpienu
Sastāvdaļas:
• 200 g biešu;
• 100 g biezpiena;
• 50-70 g skāba krējuma;
• 2 pētersīļu zariņi;
• sāls pēc garšas.
Bietes izvāra, notīra, sagriež šķēlītēs. Pētersīļus smalki sagriež. Biezpienam pievieno pētersīļus, krējumu, sāli un samaisa. Bietes saliek traukā, virsū liek biezpienu līdzenā kārtā vai pikās. Var pārliet ar aizdaru.

Kaviārs no bietēm
Sastāvdaļas:
• 1 biete;
• 2 ēdamkarotes olīveļļas vai sviesta, vai ghī;
• 2 ēdamkarotes notīrītu riekstu;
• mazliet sāls.
Bieti labi nomazgā. Liek verdošā ūdenī un vāra vai sautē tvaicējamajā katlā mīkstu (lai nazis viegli ieduras). Atdzesē, nomizo. Riekstus sasmalcina. Bieti, riekstus, sāli maļ ar blenderi. Pievieno olīveļļu, samaisa un pasniedz.

Riekstu halva bez cukura
Sastāvdaļas:
• 1 glāze notīrītu riekstu;
• trīs ceturtdaļas glāzes rozīņu;
• 2-3 ēdamkarotes silta sviesta vai ghī.
Riekstus maļ ar blenderi vislielākajā ātrumā. Jo labāk tie būs samalti, jo izteiktāka garša būs halvai. Pievieno rozīnes un turpina malt. Samaisa. Pievieno sviestu, samaisa. Vēl maļ ar blenderi apmēram minūti. Samaisa. Ar rokām samīca vēlamā izskatā vai liek veidnē, kurā ieklāta pārtikas plēve, saspaida un izņem ārā, noņem plēvi.

Oļegs Torsunovs – Vēdas un bizness

Saturs

1. nodaļa. Par ko kļūt un ar ko nodarboties

   Mūsu aicinājums ir tas, ko mums patīk darīt citu cilvēku labā

   Planētu ietekme uz darbības jomu

   Kad nevajag sākt savu biznesu

2. nodaļa. Nauda cilvēka dzīvē

   Naudas daudzums ir noteikts jau piedzimstot

   Astoņi naudas pelnīšanas principi

   Kam patiesi patīk darbs, to liktenis lutina

   Alkatīgums un nesavtīgums

   Kā izturēties pret savtīgiem cilvēkiem

3. nodaļa. No kā atkarīga veiksme

   Planētu ietekme uz spēju būt par vadītāju

   Panākumi biznesā un attiecības ģimenē

   Jupiters ir veiksme darījumos

   Kādu vārdu dod laivai, tā viņa arī peldēs

   Rakstura īpašības un darba efektivitāte

4. nodaļa. Kur ņemt spēku?

   Viens svēts cilvēks var glābt pilsētu

   Kur rodas spēks darboties? Askēžu spēks: dienas režīms un jutekļu apvaldīšana

   Patīkami runa, labestība un vienkāršība

5. nodaļa. Bizness ir draudzība

   Pats vērtīgākais kapitāls

   Jupitera ietekme ir godīgums

   Trīs draudzības veidi

6. nodaļa. Attiecību spēks

   Attiecību līmeņi

   Merkurs ir sadarbības spēks

   Dzīves grūtības pārvar ar pienākumu izpildi

   Kas ir patiess darbs

 

Grāmatas fragmenti

Alkatīgums un nesavtīgums

Vēdās ir teikts: ja cilvēks ir skops un vēlas paturēt naudu sev, tad būs nabags. Visskopākie ir visnabadzīgākie. Naudaskāre atgrūž apkārtējos.

Bezprātīga naudaskāre ir ilūzija, kas uzkar kaklā laika trūkumu, pārlieku spriedzi, nogurumu, slimības un vilšanos. Kaislīgi ļaudis nespēj būt laimīgi. Tikai patīkams darbs var iepriecināt. Tieksme pēc naudas lēni un stabili palielina riebumu pret to darbu, kas naudu ienes. Nesavtīguma vietā cilvēks sāk raust sev un zaudē mieru. Tā viņš nonāk kaislību gunas varā un sāk dzīvot tās valstībā, kur valda konkurence un cīņa par izdzīvošanu. Tā notiek ne tikai darījumu pasaulē, bet arī ģimenē.

Alkatīgums nav savienojams ne ar taupīgumu, ne darba prieku. Cilvēks ļoti pieķeras visam, par ko interesējas, un cenšas to visu iegūt sev. Viņa uzkrājumi izsīkst. Viņš pastāvīgi dreb par savu īpašumu. To sauc par skopumu un tas neļauj būt laimīgam. Ne velti ir paruna: “Skopais maksā divreiz.” Savukārt par skaidrības gunu ir cita paruna: “Čaklais trūkuma nezina.” To ir teicis dižens gudrais Čanākja Pandits.

Cilvēks var būt vai nu alkatīgs un kārot naudu, vai nesavtīgs un rast prieku darbā. Pirmais kļūst nabags, otrais iegūst gan garīgumu, gan materiālus labumus. Naudaskāre noved trūkumā, jo tādas ir skopuma un naudas krāšanas sekas. Cilvēks var izvēlēties – gūt prieku darbā un kļūt bagāts vai strādāt naudas dēļ un nonākt trūkumā. Kas domā par naudu, tas vairs nespēj ar prieku domāt par darbu, jo uz viņu sāk iedarboties kaislību guna un liek strādāt ar aprēķinu un pastāvīgi domāt, kāds darbs tiek novērtēts un labi apmaksāts. Tā aiz lielas naudas kāres cilvēks nemanāmi sāk strādāt bez prieka. Ja strādā ar prieku, tad nenogurst, tieši otrādi – atpūšas. Ja domā par naudu, tad ļoti nogurst un ar laiku zaudē interesi par darbu. Tādu cilvēku interesē tikai nauda.

Kaislīgs cilvēks var centīgi strādāt un stipri pūlēties, taču gūst prieku nevis no darba, bet no darba vietas. Darbs bez prieka ir nevērtīgs un liek vienīgi ciest.

Alkatīgs cilvēks visu laiku gaida darba dienas beigas, kad varēs iet mājās. Tāda gaidīšana ir lielas ciešanas. Pamazām krājas neapmierinātība. Tās dēļ sāk domāt, ka neviens viņa darbu nenovērtē. Tā attīstās aizvainojums uz augstākstāvošiem, kolēģiem, radiniekiem, likteni un dzīvi. Aizvainojums rada konfliktus darbā un mājās. Konflikti rada vilšanos un kaitīgus ieradumus. Tie noved pie apziņas degradācijas un ģimenes iziršanas.

Pastāv maldīgs uzskats, ka ļoti bagāts cilvēks nevar būt laimīgs. Viss ir atkarīgs no tā, kā naudu izmanto. Bagātība nav šķērslis ceļā uz laimi un skaidrības gunu. Par šķērsli var kļūt nepareiza bagātības izmantošana. Turīgs cilvēks var izvēlēties: izmantot bagātību savtīgi un nonākt trūkumā vai ar bagātību padarīt visus laimīgus un kļūt vēl bagātākam. Otrajā gadījumā uz cilvēku tieši iedarbojas skaidrības guna, tādēļ viņš nezaudē izmantoto bagātību un zināšanas. Tādējādi bagātība ir pārbaudījums, pēc kura cilvēks vai nu kļūst ļoti labs un laimīgs, vai ļoti slikts un nelaimīgs.

Kaislību guna ir vienas vienīgas galējības. Bagātība ļoti ietekmē cilvēka apziņu, tādēļ vidusceļa nav: vai nu pamazām kļūst devīgs, vai skops. Bagātība nozīmē ne tikai pārticību, tā vēl arī ir liela atbildība sabiedrības priekšā un pārbaudījums.

Kas izvēlas savtīgumu un audzina sevī skopumu, tas zaudē visu labo darbu augļus, var degradēt jau šajā dzīvē un var kļūt nabags. Ja cilvēkam pietiek labu darbu augļu no iepriekšējām dzīvēm, lai visu mūžu paliktu turīgs, tad pēc nāves pārticībā un ar skopumu sirdī viņš nākamajā dzīvē piedzims nabags. Kas nesavtīgi ir darījis labus darbus, tas paliek turīgs šajā dzīvē un arī nākamajā piedzimst bagāts un nesavtīgs. Diemžēl tādu cilvēku ir maz. Parasti bagātība cilvēku sabojā un padara skopu.

Alkatīgums pārveido cilvēka psihi. Šo procesu var iedalīt vairākos etapos.

1. Kad cilvēka apziņā ienāk alkatīgums, viņš pieķeras vēlmju objektam un ar interesi to aplūko.

2. Cilvēks objektam pieķeras prātā, t.i., sāk pastāvīgi par to domāt.

3. Rodas akla apņēmība (alkatīgums saprātā) par katru cenu iegūt vēlmju objektu.

4. Sasprindzināta prāta koncentrēšana uz objektu traucē atpūsties (bezmiegs).

5. Pamazām izsīkst psihiskais spēks.

6. Zūd interese par visu, kas notiek apkārt (krīt depresijā).

7. Zaudē kaunu un godu (sāk tiekties pēc vēlamā nelikumīgiem paņēmieniem), jo nav iespējams vēlmju objektu iegūt parastā ceļā.

8. Ja arī tas nepalīdz, tad sākas nervu sabrukums. Cilvēks vairs neuztver pasauli adekvāti.

9. Ja vēlmju objekts ir pavisam nepieejams, cilvēks pilnīgi zaudē orientāciju. Iestājas psihisks apdullums.

10. Reizēm (parasti, kad ir nelaimīga mīlestība) neapmierinātas baudkāres dēļ iestājas prāta apstulbums, sākas murgi, cilvēks neadekvāti uztver pasauli. Reizēm tas beidzas ar nāvi (pašnāvību vai psihisku spēku izsīkumu).

Tādā veidā gunas palīdz saprast, ka stipras jūtas un alkatīguma tieksmi ir jāvirza nevis materiālā, bet garīgā gultnē.

Nesavtīgums un vēlēšanās ziedot dod iztikas līdzekļus, bet alkatīgums tos atņem. Tas ir galvenais biznesa princips. Kas to nesaprot, tam labāk netuvoties naudai. Daudzi darījumu cilvēki uzskata: vispirms ir jāiegulda, pēc tam nāks peļņa. Taču nav simtprocentīgas garantijas, ka tā notiks. Ja naudas līdzekļus iegulda cilvēks, kas ir darījis daudz labu darbu, tad peļņa ir, jo viņu nav iespējams apkrāpt. Ja apkrāpj, tad jāturpina vēlēt laime. Ja tam vairs nav spēka, tad ir vēl variants. Tam arī nepieciešami labu darbu augļi. Jāatrod cilvēks, kam ir daudz labu darbu augļu. Vislabāk, ja viņš ir jurists. Ar labo darbu augļu spēku viņš var palīdzēt atgūt naudu. Ja viņam patiesi ir liels iekšējs spēks, tad viņš var palīdzēt. Taču, lai tādu atrastu, ir nepieciešams kaut nedaudz labu darbu augļu. Tāpēc biznesmeņiem nepieciešams pastāvīgi vēlēt visiem laimi un strādāt ar sevi. Nedrīkst gaidīt, kad sāksies grūtības.

Runa nav tikai par darījumu cilvēkiem, bet par visiem. Ja vēlas noturēties darba vietā, tad nedrīkst slikti domāt par priekšnieku. Ja arī viņš ir slikts, tam nav nozīmes, jo viņš dod iztikas līdzekļus. Tos nedod uzņēmums, bet tiešais priekšnieks.

Ja beidzas labu darbu augļi attiecībā uz priekšnieku, tad viņš ikkatru brīdi var atlaist. Ja ir laba attieksme pret vadītāju, tad darbā viss ir kārtībā. Kad pienāk laiks samazināt kadrus, tad atlaiž tos, kas slikti attiecas pret priekšnieku.

Darbinieka galvenais pienākums ir vēlēt laimi un veiksmi savam priekšniekam, apsveikt viņu svētkos un darīt to no sirds, nevis izrādīšanās dēļ. Vadītājs vienmēr ir jāciena. Nedrīkst klausīties kritiku par viņu, nedrīkst klausīties pat tad, ja kāds uzskata, ka viņš ir slikts.

Tieši tāpat vienmēr jāciena tēvs un māte, lai kādi tie būtu, jo viņi ir devuši dzīvību. Vecāki saviem bērniem atdod ļoti daudz dzīvības spēka. Īpaši daudz to atdod, kamēr bērniem vēl nav 14 gadu. Ja cilvēks nespēj cienīt vecākus, tad nekad negūs sabiedrības cieņu. Vēdās ir teikts: kas vēlas būt par labu vadītāju, tam vispirms jāiemācās cienīt savus vecākus.

Kad cilvēks ciena tēvu, viņš saņem Saules spēku. Tā viņu aizsargā, un viņš kļūst par cienījamu cilvēku. Kad ciena māti, tad saņem Mēness spēku. Kolektīvā, kur strādā tāds cilvēks, vienmēr ir mierīga atmosfēra.

Reiz kāds Indijas astrologs devās uz Ameriku lasīt lekcijas. Viņš sapulcēja milzīgu auditoriju un saņēma daudz naudas. Lekcijas sākumā viņš teica: “Es esmu ar mieru nodot jums Vēdu astroloģijas zinības, taču man ir jautājums: vai jūsu vidū ir tādi, kas spētu sodīt savus vecākus, ja tie būtu rīkojušies slikti? Lūdzu, paceliet roku.” Daudzi pacēla roku. Astrologs nolika uz galda par lekciju saņemto naudu un teica: “Jūs nespējat saprast Vēdu astroloģiju. Tie, kas neciena savus vecākus, ir pilnīgi muļķi.”

Gan vadošā amatā, gan dzīvē nepieciešams spēks. Cilvēka spēks ir atkarīgs no tā, kā viņš strādā ar sevi un kāda ir viņa attieksme pret apkārtējiem.

Bizness ir draudzība. Pats vērtīgākais kapitāls

Var rasties doma: “Ja nav naudas, tad arī ar labām īpašībām nekas neizdodas.” Tā nav taisnība. Saskaņā ar Vēdām vienmēr un visos laikos īsti darījumi notika draugu starpā. Īsts bizness. Tikai ar draugiem var veikt finanšu operācijas un būt pārliecināti par izdošanos. Kā var uzticēt naudu nepazīstamiem vai, vēl sliktāk, tiem, kas cilvēkam nepatīk? Tādi jebkurā brīdī var apkrāpt. Neviens nevar garantēt, ka svešs neiegāzīs, ja mainīsies situācija un likumi un naudai draudēs briesmas. Tādā brīdī var paļauties tikai uz draugiem. Labi draugi ir tam, kam ir labs raksturs. Tāds cilvēks rūpīgi izvēlas, ar ko draudzēties.

Jupitera ietekme ir godīgums

Godīgums ir svarīga īpašība. Godīgs cilvēks spēj redzēt apkārtējo rakstura īpašības. Tā ir godīguma pazīme un Jupitera ietekme. Darījumu noslēgšanā un attiecībās tikpat svarīgs ir arī vērīgums. Cilvēks var būt vērīgs tad, ja ir ļoti labs. Dubļainā peļķē mēness neatspoguļojas. Tīru mēness atspulgu var ieraudzīt tikai tīrā peļķē.
Krāpnieks parasti sev apkārt redz to, kāds ir viņš pats. Apkārtējos viņš saskata netīrību, jo pats nav tīrs. Kā var labi izturēties pret tiem, kuros saskata tikai slikto? Tādam cilvēkam nav draugu. Visi cenšas viņu piemānīt. Ja cilvēks vēlas krāpt un viņam ir liela pieredze (īpaši, ja runa ir par lielām summām), tad nav glābiņa. Ir sarežģītas daudzposmu shēmas, kā cilvēku piekrāpt. No tā var izvairīties tikai vienā veidā – ir jābūt tīram, tad var ieraudzīt, ar kādu cilvēku ir darīšana.

Labas rakstura īpašības patiešām ir svarīgas. Godīgums nenozīmē, ka zaglim jāstāsta, kur nolikta nauda. Ir jāzina, kad jāsaka tikai patiesība un kad var vai vajag noklusēt. Ir jāstudē raksti, kur tas ir izskaidrots. Piemēram, ārsts var neteikt, ka pacients ir smagi slims un pēc dažām dienām mirs. Ja ārsts nespēj tieši tagad palīdzēt, tad viņš nedrīkst nolaist rokas. Tie nebūs meli.

Godīgums nozīmē, ka cilvēks nemelo tad, kad jāsaka taisnība. Biznesā ne vienmēr vajag atklāt visas kārtis. Cilvēks ar tīru, godīgu sirdi zina, kad var noklusēt. Savukārt, ja nezina pareizas dzīves likumus, tad nākas melot.

Ja šķiet, ka bez sākotnēja kapitāla nevar sākt savu biznesu, tad jāzina, ka tā nav taisnība, jo labam cilvēkam vienmēr ir draugi, kas var palīdzēt. Rodas jautājums: “Kas gan tā vienkārši atdos savus līdzekļus?” Ikvienam noteikti ir paziņas, kam var uzticēt diezgan lielu summu, un ir pārliecība, ka viņš nepiekrāps. Tātad tas ir iespējams. Ja ir uzticami draugi, tad var nodarboties ar biznesu.

Ja ir draugi, kam var uzticēties, tad ir vieta, kur paplašināt biznesu, jo labi draugi nozīmē labas īpašības. Ja tās sevī attīsta, tad gūst iespēju sākt savus darījumus. Kapitāls bez draugiem neko nedod, jo ir laicīga parādība. Nauda pati par sevi ir tukša vieta. Ir nepieciešamas labas attiecības un sakari. Vislabākie sakari ir draudzība, jo ir stabilāka un svarīgāka par naudu.

Trīs draudzības veidi

Ir plaši izplatīti trīs draudzības veidi.
Pirmais veids – sirdsdraugi. Ļoti reti sastopams veids. Tādi draugi viens otram atklāj pašas slēptākās domas, turklāt pie skaidras apziņas, nevis alkohola reibumā. To dara ar mērķi kļūt cildenākiem, virzīties uz priekšu un padarīt dzīvi laimīgāku. Ja cilvēks spēj apspriest tādas lietas, tad ir sirdsdraugs.

Uzticīgums un sirsnīgums nenozīmē, ka var tenkot. Aprunātāji ir kā čūskas – tās kož, kad otram ir grūti. Ir likumsakarība: kas uzklausa tenkas no otra, tas otram mazāk uzticas, toties tenkotājam šķiet, ka viņam jau uzticas vairāk.

Otrais veids – labvēlis. Tas nav sirdsdraugs, taču var dot labu padomu. Ar viņu var runāt, bet nav vietā apspriest dziļas problēmas. Ar tādu draugu var kopā braukt zaļumos, kopā atpūsties vai vienkārši īsināt laiku.
Trešais veids – formāla draudzība. Tādai jābūt ar visiem. Pat ar vissliktākajiem sliktākajiem ļaudīm uzņēmumā vajag veidot formālu draudzību. Tas nozīmē pildīt pienākumus pret viņiem un vēlēt laimi.

Cilvēks var noturēties darbā tikai tad, ja draudzējas pat ar tiem, kas ar viņu nevēlas draudzēties. Tas ir iespējams. Ir pastāvīgi jāvēl laime tiem, kas cilvēkam grib kaitēt. Viņiem vajag vēlēt laimi vairāk nekā tiem, kas pret cilvēku ir labi noskaņoti, jo nelabvēļiem ir pilnvaras realizēt cilvēka slikto karmu. Grūtā brīdī neviens cits kā viņi iedurs sirdī. Tādēļ viņiem jāvēl vairāk laimes, lai neitralizētu slikto karmu.

Kad cilvēks stājas darbā, jaunie kolēģi uzreiz sadalās vairākās kategorijās. Vieni atnes labo karmu un laimi – tie ir labvēļi. Otrie var kļūt par sirdsdraugiem un sniegt vislielāko laimi. Trešie ir ļaudis, ar kuriem var uzturēt vismaz kaut kādas attiecības. Ceturtie ir cilvēki, kuru pienākums ir likt ciest. Laiks ir viņus pilnvarojis. Kad pienāk laiks ciest, tad tas notiks ar viņu palīdzību. Viņi nes slikto karmu. Jums tieši viņiem ir jāvēl laime no paša sākuma, un vēlams ļoti daudz.

Kā noteikt savu aicinājumu? Katram cilvēkam ir precīzi jāzina savs ceļš. Ja cilvēks vēlas iemācīties būt laimīgs, ja vēlas sev apkārt radīt laimīgu atmosfēru, tad jānoskaņojas uz vēlēšanos palīdzēt apkārtējiem, rūpēties par tiem un domāt par darbu ar prieku. Ja cilvēks spēj atteikties no pastāvīgām domām par naudas pelnīšanu un pārslēgt apziņu uz darba prieku un cēlu darba mērķi, tad viņš saņem skaidrības gunas spēku. Tikko cilvēks šādi pārslēdz apziņu, tā skaidrības spēks viņam dāvā bagātību, uzplaukumu, veselību un panākumus. Grāmatā ir pastāstīts, cik svarīgi ir dzīvot apkārtējo labumam, mazāk domāt par izdevīgumu sev un mīlēt savu darbu. Panākumus darbā cilvēks gūst ar darba prieku.