Grāmatas fragmenti
Priekšvārds
Mūsdienu zinātnei neizprotamā pasaule ir materiālas un garīgas enerģijas apvienojums. Materiālajā ķermenī ieslodzītā, mūžīgā dzīvā būtne šai pasaulē dara materiālus darbus. Ja cilvēks cenšas apmierināt tikai materiālas vajadzības un atstāj novārtā garīgu izaugsmi, tad viņa dzīve beidzas ar sabrukumu.
Varnašrama dharma ir garīga sociāla iekārta. Tā pilnībā apvieno ķermeņa prasības, kam nepieciešama ne tikai materiāla uzturēšana, bet arī vajadzība izzināt savu garīgumu un attiecības ar Dievu. Varnašramas sistēma sniedz pilnīgu izpratni, ka nepietiek tikai apmierināt vajadzību pēc ēdiena, miega, seksa un aizsardzības, ka nepieciešams arī uzturēt mūžīgas attiecības ar Dievu. Un otrādi, ja cilvēks cenšas ignorēt materiālas nepieciešamības un paļaujas tikai uz garīgo enerģiju, viņš nespēj pienācīgi uzturēt savu materiālo ķermeni. Tāda sabiedriskā iekārta, kas vienlaicīgi apmierina abas uzskaitītās vajadzības, ir pati pilnīgākā sistēma, kurā cilvēkam dzīvot. Šo sistēmu sauc par varnašrama-dharmu. Zinātni, kas apraksta tādas sabiedrības iekārtas likumus, sauc par dharma šāstru.
Varnašrama ietver sevī profesionālus (varnas) un garīgus (ašrami) dzīvesveidus. Dharma šai gadījumā nozīmē kalpošanu. Katram priekšmetam ir sava dharma. Tā ir ķermenim un prātam, un dvēselei. Ķermeņa dharma ir meklēt jutekļu apmierinājumu. Prāta dharma – pieņemt un noraidīt. Kāda ir dvēseles dharma? Dzīvās būtnes iekšējā īpašība ir kalpošana apkārtējiem. Zinātne par pilnīgu cilvēces sabiedrību ir dota no augšas un ir aprakstīta Vēdās. Tā balstās uz kalpošanu, kas ir galvenais visu profesionālo un garīgo klašu savstarpējo attiecību stiprinošais faktors. Šī zinātne ļauj cilvēkiem turpināt savu bezgalīgo darbību materiālajā pasaulē un pamazām pacelties garīgā līmenī. Kad dzīvā būtne tiek ietērpta materiālā ķermenī, viņas kalpošanas tieksme izpaužas materiāli. Kad materiālās enerģijas darbība apstājas, kalpošanas tieksme izpaužas sākotnējā, tīrā garīgā formā.
Īstenas zināšanas neko neatņem, tās papildina. Vairums ļaužu maldās, domājot, ka garīgā dzīve ir pretstats materiālajai. Patiesībā materiālā vide ir garīga. Īpaši materiālu to ir padarījuši cilvēki, kas ir zaudējuši tīrību un spēju vadīt matēriju. Tādi cilvēki ignorē Augstākos likumus un tos sauc par materiālistiem. Materiālā daba bepārtraukti tiek vadīta saskaņā ar augstāku plānu, šai nozīmē tā ir garīga. Kas saprot augstāko nodomu, tas kļūst par Dieva plāna daļu un tā sadarbojas ar Viņu.
Ir nepieciešams zinātniski pierādīt, ka egoisms un privātnieciskums pārvērš radošo enerģiju un mīlestību ekspluatācijā, kas rada bezgalīgas ciešanas. Tas notiek, neievērojot valstu likumus un konstitūcijas. Tieši tāpat var izdarīt otrādi – pārvērst iekāri par visu atjaunojošu, radošu mīlestības enerģiju.
Tagad mūsu priekšā ir pats grūtākais uzdevums – zinātniski iesakņot ļaužu dzīvesveidā pašas noderīgākās un tīrākās zināšanas. Tā rodas ilgi gaidīti garīgie līderi, kas harmonizē pasauli. Tādēļ vēdiskā kultūra uzsver apmācības svarīgumu, jo bez tās nevar izaudzināt pirmšķirīgu personību. Tāpat kā mūsdienu zinātne ir ielikusi ļaužu prātos priekšstatu par cilvēku kā atomu un molekulu kopumu, nosaucot to par organisko ķīmiju, tieši tāpat ar vēdisko zināšanu palīdzību jebkuram saprātīgam cilvēkam var izskaidrot gara atšķirību no matērijas un apziņas nemateriālumu. Tāda izglītība cilvēkiem dod iespēju darboties daudz augstākā, garīgā līmenī, kā dvēselei un nekad nedegradēt. Tādā veidā manāmi tiek samazinātas ciešanas.
Cilvēks ir sabiedriska būtne. Jau no dzimšanas viņš dzīvo sabiedrībā, sākumā ģimenē, pēc tam dažādos kolektīvos. Viņa laime vai nelaime ir tieši saistīta ar to, ar kādiem cilvēkiem kopā viņš aug un attīstās. Ir grūti iedomāties pilnīgi laimīgu cilvēku uz neapdzīvotas salas. Vientulība ir līdzīga augstākajam soda mēram, tādēļ Robinsons tā nopriecājās, kad satika Piektdieni. Mēs gūstam iedvesmu, prieku un laimi, esot kopā, un arī ciešanas rodas no attiecībām. Mēs nespējam dzīvot bez sociuma, taču tajā dzīvot nemākam. Vai var iemācīties būt kopā neciešot? Vai tā ir utopija? Kas tā labad ir jāsaprot? Ikdienas dzīvē mēs parasti neiedomājamies, ka dzīve sociumā ir pakļauta stingriem likumiem un ka to pārkāpšana liek mums ciest. Ja pavēro bites vai skudras, ir redzams, ka to vidū nav haosa, viss ir sakārtots un visi pilda kādu neredzamu likumu. Cilvēku ģimenēs arī ir likumi, un mēs neapzināti ievērojam kādus noteikumus, tradīcijas, ko esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm. Taču mūsdienu cilvēki atstāj novārtā mantotās idejas un paradumus, uzskatus un gaumi. Mūsdienu cilvēki ir nolēmuši lauzt tradīcijas. Tos vairāk pievelk brīvība un neatkarība, nekā pieņemtā uzvedība. Vai neatkarība ir nesusi mums laimi? No otras puses, gandrīz visās jomās ir iestājušās krīzes. Varbūt pienācis laiks saprast smalkos likumus, pēc kuriem attīstās sabiedrība, un pārstāt kļūdīties, jo kļūdas ir pārlieku smagas?
Šīs grāmatas uzdevums ir palīdzēt saprast, kā dzīvo cilvēku sabiedrība, kas ir atkarība, neatkarība, savstarpēja atkarība, kā var palielināt individuālu laimi, dzīvojot sociumā. Mēs mēģināsim saprast veiksmīgus sabiedrības vadīšanas likumus, kā arī cilvēku dabas dažādību un viņu savstarpējās attiecības. Apskatīsim arī kļūdas un maldus, kas rada daudz ciešanu. Dharma šāstrās nav rakstīts, kā nodarboties ar biznesu vai valdīt karaļvalsti. Tur ir teikts, kādi ir cilvēka pienākumi dažādās dzīves jomās un kādas ir cilvēku attiecības savā starpā. Tur ir atklāti sadarbības un saskarsmes principi sabiedrībā. Šī grāmata ir sarakstīta, par pamatu ņemot senas Vēdu zinības un mūsdienu civilizācijas attīstības pieredzi. Varnašrama šāstru jēga ir savas īstās vietas izpratne, kā arī tas, kā mūsu dzīvesveids ir saistīts ar augstāko garīgo mērķi. Šīs zinātnes studēšana dod pārsteidzošus atklājumus par cilvēku sabiedrības uzbūvi.
Panākumi varnašramas izzināšanā un pielietošanā ir atkarīgi no tā, kā cilvēks apzinās savu saistību ar materiālo pasauli un Augstāko Vienību un cik labi viņš var izmantot šos principus dažādās dzīves situācijās.
Ievads
Pieci akli gudrajie reiz mēģināja saprast, kas ir viņu priekšā. Pirmais pacēla roku, pataustīja un teica:
– Tā ir siena.
Otrs kaut ko paņēma rokā un teica:
– Nē, tā ir virve.
Trešais pieskārās un bailēs atsprāga nost:
– Tā taču ir čūska!
Ceturtais pataustīja un teica, ka tas ir stabs. Piektais nolēma netuvoties priekšmetam, kas visus tā maldina, un tikai uzklausīja pārējos. Viņš cerēja gūt vispilnīgāko priekšstatu, taču beigās vispār nekā nesaprata. Gudrajo priekšā bija parasts zilonis.
Brīnumaini, taču ikvienam cilvēkam ir taisnība. Tas ir pārsteidzoši, jo katra cilvēka taisnība atsevišķi neved pie ļaužu savstarpējas sapratnes. Vienmēr ir nesaskaņas, pat naids, kas ir īpaši bīstami, ja rodas starp sabiedrības kārtām.
Vēdas apraksta četras ļaužu kārtas jeb klases. Tās mierīgi pastāv līdzās, kaut cilvēki kopš dzimšanas ir apveltīti ar dažādām īpašībām. Tādu mierīgu sabiedrību var salīdzināt ar cilvēka ķermeni – tai ir galva, rokas, vēders un kājas. Līdzīgi kā cilvēka ķermenī, brāhmani – domātāji un skolotāji – ir sabiedrības galva, kšatriji – valdītāji un kārtības sargātāji – rokas, vaišjas – biznesmeņi, ražotāji un tirgotāji – vēders, šūdras – strādnieki un kalpotāji – kājas. Tādi ir ļaužu tipi, un tos sauc par varnām. Ikvienā sabiedrībā nepieciešami speciālisti – intelektuāļi, pārvaldnieki, ražotāji un strādnieki. Šīs dažādās īpašības un spējas var apvienoties un var arī kļūt par konfliktu cēloni un radīt lielus nemierus. Sabiedrībai ir nepieciešamas visas īpašības. Katrai ir sava vērtība un taisnība. Taču cilvēces vēsturē ir fiksēti regulāri konflikti starp sabiedrības slāņiem. Ir zināmi arī neveiksmīgi mēģinājumi izveidot sabiedrību bez kārtām, lai uz visiem laikiem izbeigtu organizētu naidu.
Šai grāmatā mēs vēlamies pastāstīt par senās vēdiskās kultūras viedumu. Tai laikā nebija tāda jēdziena, kā «naids» jeb mūsdienīgā valodā «šķiru cīņa», jo agrāk ļaužu šķiras tika uzskatītas par vienotas sabiedrības sastāvdaļām. Šādu priekšstatu uzturēja ašrami – četras garīgas ļaužu kārtas. Ašrami ir varnašramas sistēmas sastāvdaļas.
Katrā ašramā dzīve ritēja atbilstoši cilvēka vieduma līmenim: mācību laiks (brahmačārja), ģimenes dzīve (grihastha), vientuļnieka dzīve (vānaprastha) un atsacīšanās kārta (sanjāsa). Citiem vārdiem, sabiedrība bija organizēta tā, ka tajā neattīstījās plaša mēroga konflikti, jo visi tiecās vai nu atsacīties no visa, vai dzīvot apkārtējo labā. Plašs konflikts ir labi organizēts naids. Kad visi ticēja vienam Dievam, nevienam nenāca prātā organizēt naidu un nenovīdību starp ļaužu šķirām. Šķiru cīņa ir organizēta skaudība un alkatība. Miers un sadarbība ir organizēta mīlestība. Skolotāju darbs ir nostiprināt sabiedrībā mīlestību. Valdītāju uzdevums ir organizēt skolotājus vienotā radošā darbībā. Vienotas mīlestības pamats ir Vienīgs, Absolūts Dievs. Mēs visi esam viena Dieva bērni. Mūsdienās pasaulē vairs netic vienam Dievam, jo mūsdienu reliģijas vēl arvien dala Dievu «savējā» un «svešā».
Mūsdienu ļaudis ir vienisprātis par to, ka sabiedrība, arī visas pasaules cilvēki kopā ir vienots organisms. Taču ir jāsaprot dažas lietas: pirmkārt – kāds spēks to dezorientē, otrkārt – kāds spēks spēj to organizēt un treškārt – kāds spēks rada pretrunas. Ja mums izdosies atklāt un saprast spēku, kas apvieno visas ļaužu šķiras, tad mums beidzot atklāsies miera un uzplaukuma noslēpums.
Kad runājam par vienotu sabiedrības ķermeni, tad saprotam, ka vienotība ir Dieva izpausme šai pasaulē. Kāpēc? Tādēļ, ka īsta vienotība dod dievišķu iznākumu. Tādu nav iespējams iegūt vienatnē. Piemēram, ziedošs un jauki smaržojošs koks pavasarī ir visu stihiju vienotības un harmonijas rezultāts. Gaismas, ūdens, gaisa un zemes stihijas kopā piedalās koka ziedēšanā un priekā. Vienotība ir harmonija, ko rada stihijas, nesavtīgi kopā kalpojot, un šī darbība uztur un savieno visas enerģijas vienā lielā dzinējspēkā, ko sauc par laimi. Laime ir Vienotības iecere. Visu Dieva enerģiju sūtība ir kalpot Dievam vienotā prieka uzplūdā. Mūsu sūtība ir laimīga dzīve. Dažādi cilvēku tipi arī ir dažādas Visaugstākā enerģijas, tādēļ ar nesavtīgu kalpošanu Viņam cilvēks izprot savu vienotību ar Dieva pasauli. Cilvēks kļūst visiem vajadzīgs, kad izpilda Dieva gribu. Taču, kad cilvēks kalpo rikai savām interesēm, tad sabiedrības dzīve sadalās mazās cilvēku likteņu lauskās.
Katrs cilvēks ir maza daļiņa no vienotas sabiedrības. Tas ir acīmredzams. Taču cilvēks var nezināt, kāda tieši sabiedrības daļa viņš ir. Viņam ir ļoti grūti sajust visu sabiedrību kopumā. Tā ir daļiņas nepilnība – tai ir ierobežota daba. Tādēļ, domājot par savām vajadzībām, cilvēks aizmirst par valsts vajadzībām, bet domājot par valsts lietām, viņš aizmirst par savu dabu un par savu daļiņas sūtību. Augstākais saprāts, kas uztur visu sabiedrību kopumā, zina katru atsevišķi un visus kopā. To var novērot piemērā ar skudru pūzni vai bišu stropu. Ir acīmredzams, ka bez individuāla saprāta skudras un bites lieto dabas saprātu. Kas šiem kukaiņiem ir dots no augšas, tas ir dots arī cilvēkam, tikai citādi. Skudra neapzināti pakļaujas viedajai dabai, jo tā nedod skudrai daudz saprāta. Cilvēks var apzināti pieņemt dabas viedumu, jo daba viņam ir devusi saprātu. Tas var notikt tikai tad, ja cilvēks apvalda savu ego un pieņem Dieva visvarenību. Cilvēka kalpošana Dievam var kļūt apzināta, pateicoties dievišķas apziņas attīstībai. Tāpat, kā ikviena skudra (arī strādnieks, zaldāts, rīkotājs) dara savu darbu, klausot dabas balsij, tieši tāpat cilvēks, vai viņš ir cars vai strādnieks, var dzirdēt savas dievišķās sirdsapziņas balsi. Taču, ja cilvēkam nav pozitīvu attiecību ar Dievu, viņu savā varā sagrābj skaudība un tieksme pēc sava labuma. Viņš nespēj saprast savu lomu sabiedrībā un visiem traucē. Viņš domā, ka pats ir dievs. Lai gan tādi cilvēki pieskaita sevi augstākajai sabiedrībai, patiesībā viņus vada skaudība. Viņi nezina, kas ir augstākā sabiedrība, un cenšas būt pārāki ar spēku vai sāk atdarināt pasaules varenos. Tāda nesaskaņa ir atzīmēta patiesā un skanīgā tautas parunā: guļ uz salmiem, bet runā kā no tepiķa. Jeb vienkāršāk – katrs susliks ir agronoms.
Savukārt garīgā līmenī, kad cilvēks apzinās visas sabiedrības vienotību, nav atšķirības starp augstākām un zemākām šķirām, tādēļ visi tiecas sasniegt vienu mērķi. Atšķirība ir tikai materiālā, laicīgā līmenī. Iedomājieties vilcienu ar dažādu klašu vagoniem. Cilvēki brauc vagonos ar atšķirīgu ērtību līmeni, reizēm pat ir ar mieru iztikt bez ērtībām, lai nokļūtu gala stacijā, kas visiem ir viena. Neskatoties uz dažādo ērtību līmeni, vilcienā valda miers un kārtība, jo ļaudis ir koncentrējušies uz brauciena galamērķi un tādēļ ir gatavi paciest īslaicīgas neērtības. Taču, ja iedomājamies dīvainu vilcienu, kas nekur nebrauc, tad par pasažieru galveno mērķi kļūst labu vietu ieņemšana, ērta iekārtošanās. Ar laiku kādam sagribēsies kļūt par pavadoni vai nekur neejošā vilciena vadītāju. Absurda situācija. Kādēļ jāsēžas vilcienā, kas nekur neiet? Līdzīgi šādam vilcienam, nekur nedodas sabiedrība, kurai nav cildenu mērķu. Cilvēks pamazām zaudē ticību sociālajai sistēmai, nošķir savas intereses no sabiedrības interesēm un savas nostāda augstāk par visu. Šķiet, visiem ir viens mērķis – nauda, taču šis mērķis grauj vienotību. Nauda tikai uz īsu brīdi apvieno, lai konkurētu. Sava labuma dēļ ļaudis pārstāj uzticēties viens otram, gluži kā spēlētāji uz naudu – visi spēlē kopā, bet katrs domā par savu laimestu. Kā sabiedrība ir kļuvusi tāda? Tas ir noticis līderu ietekmē, kam bijušas savtīgas intereses. Tāpēc pasaulei nepieciešami nesavtīgi līderi, kas pieder pie augstas šķiras. Ja sabiedrība negatavo tādus līderus, tā atsakās no nākotnes, tagadnes un pagātnes. Līderis pārstāv pagātnes vadītājus, glabā cildenas vērtības tagad un ir nākotnes laimes un uzplaukuma garants. Labas ģimenes tradīcijas ir pagrimušas tādu līderu dēļ, kas bijuši bez sirdsapziņas un bez tikuma. Ja tradīcijas pagrimst, līderu pienākums ir tās atjaunot, Vēdās studējot sākotnējos mūsu senču paradumus. Līderi nedrīkst domāt, ka viņu senči ir bijuši pērtiķi. Līderi mācās no citiem līderiem, kurus ir pilnvarojuši augstāki spēki.
Līderis nav vienkārši veiksmīgs profesionālis, kas tiecas gūt peļņu, organizējot ļaužu alkatību un skaudību. Līderis organizē ļaužu darbu tā, lai tie attīrītos no alkatības un skaudības. Tādēļ līderis nosaka nesavtīga darba principus. Viņš zina, ka laime ir atkarīga nevis no uzkrāto priekšmetu un naudas daudzuma, bet no atdošanas un žēlsirdības, un to spēj tikai cilvēks ar garīgām zināšanām. Pateicoties tādiem līderiem, visās dzīves sfērās tiks ieviesta labdarība.
Līderis nav cilvēks prezentācijām, viņš nav izstāžu eksponāts. Publikas priekšā cilvēki uzvedas nedabiski. Viņi pārvēršas par skatlogu manekeniem ar pievilcīgu smaidu un iekšējām bailēm, jo nespēj dzīvot tādā līmenī, kad visi vēro katru soli un klausās katru vārdu. Īsti līderi netiecas izklaidēt publiku ar ekstravaganci vai nekaunību, lai iegūtu lētu popularitāti. Līderis uzņemas atbildību, pirmām kārtām par savu dzīvi Dieva priekšā, tādēļ viņš ir godīgs pret sevi. «Mana dzīve pilnīgi pieder Dievam» – tā ir patiesa atbildība par savu dzīvi. Tāda līdera dzīve ir tīra un dievišķa gan iekšēji, gan ārēji, viņa rīcību un runu nebojā bailes zaudēt tautas atzinību. Ar to viņš atšķiras no parasta līdera, kam ir savtīgas intereses, jo ir ļoti prasīgs pret sevi un apkārtējiem un izlēmīgi kalpo cilvēkiem. Viņš vadās pēc augstāka labuma, viņa dzīve ir kalpošana Dievam.
Līderis nav jauns ielāps uz veca sabiedrības apģērba. Garīgs līderis ir līdzīgs stādam, kas izaug par gigantisku koku un daudziem jo daudziem dod patvērumu no svelmes un dod pārtiku. Viņš ir līdzīgs lietus mākonim, kas spēj apdzēst cilvēku nesaskaņu ugunsgrēkus. Viņa cildenie vārdi gūst pamatojumu cildenos darbos. Viņš pastāvīgi dara labu un nemeklē kompromisu ar Absolūto Patiesību. Viņš vienādi attiecas pret visām dzīvajām būtnēm un neko neuzskata par savu īpašumu. Viņam nepiemīt alkatība, miesaskāre un aizkaitinājums. Viņš mīl un jūt līdzi.
Citiem vārdiem, ir nepieciešami līderi, kam ir visas cildenās īpašības vai kaut dažas. Problēmu atrisina garīgu līderu audzināšana, kas mīl visu dzīvo. Šai grāmatā mēs centīsimies izmantot vēdisko viedumu, lai vēsturē atpazītu kļūdas, kas radušās no cilvēciska nepilnīguma garīgu zināšanu un līderu trūkuma dēļ.
Cilvēce ir Dieva radība. Cilvēkiem jāzina sava loma šai dižajā radībā. Pat maza, nenozīmīga cilvēka loma ir ļoti liela, kad ir saistīta ar Dievu. Cilvēks ir dižena būtne pēc definīcijas, taču bez cēla mērķa viņš var kļūt sliktāks par dzīvnieku. Dzīvnieki nezina neko par sevi, taču ļoti labi zina savas vajadzības – ēst, gulēt, mīlēties un kauties. Dzīvniekam ar to pietiek, lai būtu radības daļa un nepārkāptu tās likumus. Cilvēka sūtība ir cita, tādēļ ar dzīvniecisku dzīvi tas pārkāpj Dieva likumus. Dievs ir devis cilvēkam neparastu lomu – pildīt Visaugstā gribu. Citiem vārdiem, cilvēkam šai pasaulē jādarbojas ar dievišķu redzi, t.i., apzinoties zemāko un augstāko enerģiju vienotību. Zemākā enerģija ir matērija, augstākā – gars. Vēdās materiālie pienākumi ir aprakstīti varnās, garīgie – ašramos. Ikvienam cilvēkam ir sava materiālā un garīgā daba. Pirmās mērķis ir veselīgs dzīvesveids, otrās – Absolūtās Patiesības apzināšanās. Abi kopā veido sabiedrības sistēmu ar nosaukumu varnašrama-dharma. Tās sūtība ir savienot ikvienu cilvēku ar sabiedrību un Dieva valstību.
Šablons
Šablons ir impersonāls, tipisks, standartizēts priekšstats par kādu objektu. Piemēram, var izveidot vairākus cilvēkam piemērojamus šablonus. Var sākt vienkārši: divas kājas, divas rokas, rumpis un galva. Apskatāmies, visiem tāds der. Taču nē, ir izņēmumi. Cilvēks var piedzimt ar fiziskiem trūkumiem vai zaudēt kādu ķermeņa daļu. Tādā gadījumā atmetam šo šablonu un apskatām cilvēku personiskāk, individuālāk. Varam pamanīt, ka tas ir tāds pats cilvēks kā visi citi, tikai bez kājas. Piemērojot pirmo šablonu, ir jāsaka – pilnīgs absurds, pretruna. Kā var teikt, ka tas ir tāds pats cilvēks kā visi, ja viņam trūkst vienas kājas? Taču viss nostājas savās vietās, ka formas šablona vietā ņem darbības šablonu. Konkrētais cilvēks kustas kā visi pārējie. Viņš ēd tādu pašu ēdienu, viņam ir dzīvoklis, viņš pelna naudu, viņam ir ģimene, viņš runā, cieš un tiecas pēc tās pašas laimes, pēc kuras tiecas citi ļaudis. Bez šaubām, viņš ir cilvēks, jo viņa rīcība ir tāda pati, kā pārējiem.
Tikko mums ir radīts jauns šablons, tā tūlīt mēs atklājam izņēmumus. Ir ļaudis ar cilvēka formu, bet tie nedzīvo kā visi. Tas ir fakts. Viņi var ēst dažādu ēdienu – veģetāru un neveģetāru. Viņi var runāt dažādās valodās, var būt bez ģimenes un var pat netiekties pēc vispārpieņemtas laimes. Lai tos izprastu, mums jāveido jauns šablons. Tagad izmantosim domas šablonu. Paklausoties cilvēku un ieskatoties viņa prātā, mēs varam teikt, ka viņš ir tāds pats, kā visi, jo viņa domas ir saprotamas un tuvas. Mēs saprotam viens otru, tātad mēs abi esam tipiskas cilvēciskas būtnes. Šis cilvēks domā par to pašu, par ko domā visi – par dzīves jēgu. Tikai viņš par to domā nepārtraukti, bet mēs – reizēm. Viņš uzskata, ka tas viņam dod labumu, jo filozofisks prāts atbrīvo no nevajadzīgas rosības.
Veidojot jaunus šablonus, mēs gūstam jaunas iespējas personības iepazīšanai. Pētot cilvēka domas iespējas, mēs atklājam, ka ir ļaudis, kas var pilnīgi atteikties no ēdiena, attiecībām, personīgas dzīves un pat no pārdomām. Kas viņi ir? Vai tādi vispār ir? Pamatojoties uz iepriekšējiem šabloniem, mēs varam droši teikt, ka tādu cilvēku noteikti nav. Tomēr laiku pa laikam kļūst zināmi fakti par pārcilvēcīgām būtnēm Himalaju kalnu alās, kas ar transu un meditāciju ir apturējušas prāta un ķermeņa funkcijas. Tiem piemērosim jogas šablonu – pilnīgu sajūtu un prāta kontroli. Viņš ir tāds pats cilvēks, kā visi, tikai vēl iemācījies vadīt savu dzīves enerģiju. Viņš domā, ka tas viņam ir labi, jo ir sasniedzis vislielāko mieru. Taču arī te mēs atradīsim izņēmumus. Patiesībā nekāds šablons nespēj līdz galam izskaidrot cilvēka būtību, jo jebkuras esības pamatā ir gars, kas dzīvo ārpus materiāliem apzīmējumiem jeb šabloniem.
Augstākās zināšanas atbrīvo cilvēka dvēseli. Nav jāatsakās no šabloniem, tie ir jāizmanto augstākai, garīgai darbībai. Jebkāda izpratne par cilvēku var tikt izmantota kalpošanai Dievam. Prāts, runa un ķermenis ir jānodarbina kalpošanā Dievam. To var darīt ikviens, klausoties Bhagavad-gītas zinātni. Tā ir zināšanu avots un izzināšanas mērķis.
Svētlaime
Vārdnīcā ir teikts, ka svētlaime ir «pilnīga un nesatricināma laime, bauda». Šai aprakstā nav izskaidrots vārds «pilnīga». Ja tas apzīmē kaut ko, kam ir robežas, tad tā nav laime, bet pilnīga vilšanās. Vēdas apraksta svētlaimi kā pastāvīgi augošu un atjaunojošos laimi.
Jūs skatāties kino. Par lielu mīlestību. Beigās mīlētāji ir pārvarējuši visas grūtības un savienojas. Skatītāji ir laimīgi, filma beidzas. Sižets pārtrūkst vislielākās laimes brīdī. Kāpēc? Viņi to ir tik tikko sasnieguši? Kāpēc laimīgo sižetu neturpināt? Tāpēc, ka viņu laime ir sasniegusi kulmināciju un sāk mazināties, viņi drīz pieradīs viens pie otra, sāks bārties par sīkumiem, dzims bērni, abus ieraus ikdienas steiga un beigu beigās viņi novecos un nomirs. Skumjš sižets. Ja cilvēks ir laimīgs par materiālo dzīvi, tad tas nav uz labu.
Patiesa, pilnīga laime pie cilvēka atnāk tad, kad viņš saskaras ar Pilnīgo Veselumu kā ar Augstāko Personīgu, Dieva Personību. Tas nepieciešams iepazīt savu garīgo dabu un veidot attiecības ar bezgalīgo Dieva dabu. Tāda laime ir pilnīga jeb mūžīga.
Mūžība
Mūžība nav laika ilgums, tā ir spēks, kas uztur laiku. Laika gaitā viss šai pasaulē tiek iznīcināts. Laika ārdošās ietekmes dēļ pasaule nevar būt mūžīga. Ir spēks, kas uztur laiku, un to sauc par mūžību. Pats laiks ir mūžīgs, tā ir viņa augstākā dimensija. Kas notiek mūžībā? Vai tur ir dzīve, vai tikai mirusi, sastingusi matērija? Padomāsim, kas ir mirusi matērija. Tā arī ir Dieva enerģija, bet nekalpo Viņam aktīvi, tādēļ ir bez apziņas un pasīva. To izmanto cita, aktīva Dieva enerģija. Kad dvēsele atnāk uz matērijas pasauli, tā izmanto matēriju. Dvēselei ir apziņa. Ikviens materiāls objekts sabrūk gan laika ietekmē, gan dvēseles darbības rezultātā, tāpat kā cilvēka apģērbs nonēsājas, tiecoties uz sabrukumu un pasivitāti. Tādēļ mūžības pasaulē nav neziņas pilnās, pasīvās matērijas. Tur viss ir garīgs, nesagraujams un pastāvīgi aktīvi kalpo Dievam. Citiem vārdiem sakot, gan matērija, gan gars ir mūžīgi. Kad tie apvienojas kā pasīvais (bez apziņas) un aktīvais (ar apziņu), tad rodas mūžīgi laicīgā materiālā pasaule.
Cilvēks, kas atšķir sevi no materiālā ķermeņa un apzinās sevi kā aktīvu Dieva kalpu (dvēseli), jau dzīvo mūžībā, tādēļ nebaidās no ķermeņa nāves. Viņš kalpo Dievam jau tagad un kalpos pēc nāves, viņam nekas vairs nemainās.
Kalps
Cilvēks, kas pilnībā velta sevi kalpošanai kādam vai kaut kam, tiek saukts par kalpu.
Saskaņā ar šo vārdnīcas definīciju mēs visi esam kalpi. Mēs meklējam tieši to – kaut kam sevi veltīt: darbam, radošumam vai mīļotajam cilvēkam. Tautas gudrība vēsta: kalpot prieks, izdabāt grūti (служить бы рад, прислуживаться тошно?). Diemžēl cilvēki, kas pieņem kalpošanu, kļūst samaitāti un nekaunīgi. Lai neizdabātu liekēžiem un ekspluatatoriem un ar kalpošanu tādus neradītu, savam darbam, tautai un tuvākajiem jākalpo, kalpojot Dievam. Citiem vārdiem sakot, vajag kalpot ļaudīm, iesaistot viņus kalpošanā Visaugstajam, tad kalpošana kļūst tīra un priecīga. Visu vēdu secinājums ir: mēs esam mūžīgi Dieva kalpi. Tās ir pilnīgas zināšanas, tās jāizmanto visām ļaužu šķirām.
Kalps nekad nenodara ļaunumu, kalps vienmēr rīkojas lietderīgi, attapīgi un saprātīgi. Kalps ir nesavtīgs, laimīgs un gudrs. Viņš izpilda visas vēlmes, skaisti runā un visu dara ātri. Kalps mīl un var visu. Kalps ir vislabākais cilvēks. Ja vēlaties tādu kalpu, tad jums jākļūst līdzīgam filozofijas akmenim. Ja tas pieskaras dzelzs gabalam, tas pārvēršas par zeltu. Ja jums ir tāds iedvesmas spēks, ka ļaudis jūsu klātbūtnē kļūst par izciliem kalpiem, tad jums ir garīgā skolotāja kvalifikācija. Viņi gūst iedvesmu un svētlaimi no kalpošanas savam garīgajam skolotājam un Dievam. Ja jums vēl nav tāda garīga spēka, tad jums jākļūst par tāda kalpa kalpu, kas ir pilnībā veltījis sevi kalpošanai Dievam.
Bagātie, tikumīgie un taupīgie (vaišjas)
Reiz pastaigā imperators Akbars vaicāja savam padomniekam Birbalam:
– Birbal, kāpēc tirgotājus tautā sauc par viltīgas mātes bērniem?
– Tādēļ, ka viņi nekad nesaka taisnību, un viņus nekad nevar vainot par taisnības neteikšanu.
Akbars nenoticēja un prasīja pierādījumus. Tieši tobrīd viņiem pretī brauca tirgotāji, kas veda uz tirgu vairākus pajūgus ar lēcām. Birbals teica Akbaram:
– Pavaicā viņiem, ko tie ved un ko gatavojas tirgot.
Akbars pagaidīja, kamēr tirgotāji pietuvojas, un laipni teica:
– Godājamie, ko jūs vedat uz tirgu? Kas tā ir par preci?
Tirgotāji noprata, ka viņu priekšā ir imperators, paklanījās un nodomāja: «Dīvaini, imperators skatās uz lēcām un prasa, kas tas ir.»
– Tā ir laba prece, mēs to vēlamies lēti pārdot.
– Kas tā ir par preci? – vēlreiz vaicāja Akbars.
– Tā ir prece, kuru gaida tirgū.
– Es vaicāju par pašu preci. Kas tas ir?
– Tas, ko jūs redzat, jūsu augstība.
– Vai jūs nezināt, kā to sauc? – Akbars sāka zaudēt pacietību.
– Jūs labāk zināt.
– Vai tās ir lēcas?
– Tieši tā.
Lai kā Akbars centās, viņam neizdevās izdzirdēt preces nosaukumu no tirgotāju mutēm. Tiešām, tie ir kā viltīgas mātes bērni.
Ja cilvēks vienlaikus ir taupīgs un tikumīgs, viņu var saukt par viltīgu. Viltība nav mānīšanās. Cilvēks pērk preci par vienu cenu, bet pārdod par citu, tā nav mānīšanās, jo pircējs pieņem nosaukto cenu. Viltība ir tajā, ka tirgotājs slēpj preces pašizmaksu. Ja pircējs nav apmierināts ar cenu, viņš var patirgoties un nosist cenu, tā gūstot pārliecību par izdevīgu pirkumu. Taču tirgotājs arī ir ieguvis.
Kad nodarbojas ar pārdošanu un naudas operācijām, pats galvenais ir būt apritē. Tirgotāja finanšu panākumi ir atkarīgi no ražošanas un patērēšanas efektivitātes. Tās ir divas galvenās ekonomikas funkcijas, kā ieelpa un izelpa. Nepieciešams produkts tiek saražots ar darbaļaužu šķiras palīdzību, kas paši nerada savu kapitālu, bet tikai palīdz radīt kapitālu ražotnes īpašniekam. Tikai īpašnieks kļūst bagāts.
Tikai ražotņu īpašnieki var kļūt bagāti, un sabiedrībā tādu nav daudz. Visi pārējie ekonomiskā nozīmē ir atkarīgi no viņiem. Biznesmenis nebaidās no lielas naudas. Ikviens bagāts cilvēks ir atkarīgs no trīs veidu attiecībām: ar valdošo šķiru, ar darbaļaužu šķiru un ar darījumu partneriem. Ja viņš kārtīgi maksā nodokļus un labi rūpējas par strādniekiem, tas viņam ir atbalsts gan no augšas, gan no apakšas. Viņam nav grūti nodibināt labas attiecības ar tiem, kas ir augstāk, un ar tiem, kas ir zemāk. Taču sāncensības un konkurences dēļ ir daudz grūtāk nodibināt attiecības ar līdzīgiem. Ražotāju šķira kļūst alkatīga, kad sāk cīnīties par kapitālu. Alkatīgs bagātnieks kļūst cietsirdīgs un sāk melot, ekspluatē strādniekus un apmāna valsti. Lai nenotiktu tāda degradācija, biznesmeņiem ir jāapgūst zinātne par morāli, labi jāorientējas reliģijas likumos un jānodarbojas ar labdarību. Viņiem ir atļauts sacensties ar ziedojumiem. Ir daudz pazīstamu mecenātu un filantropu, viņu vārdus visi atceras ar dziļu cieņu. Tie ir smalka skaistuma cienītāji, reliģijas un sabiedrības dārgumu glabātāji.
Cilvēks nedrīkst nostāties uz degradācijas ceļa, kas sākas ar alkatību un beidzas pilnīgā nabadzībā. Trūkums rodas no saprāta zaudēšanas. Ja trūkumcietējam dod naudu, viņš to nespēj pienācīgi izlietot. Viņš to slēpj un tērē tikai savām vajadzībām, līdz nauda izbeidzas, un pēc tam viņam atkal nākas lūgt žēlastības dāvanas. Kā cilvēks zaudē saprātu un nonāk tādā stāvoklī?
Lai zaudētu saprātu, cilvēkam ir daudz jāgrēko, līdz viņš nejutīs starpību starp labiem un sliktiem darbiem. Kā cilvēks sāk grēkot?
Lai nebaidītos grēkot, ir jāzaudē kauns. Lai zaudētu kaunu, ir nevaldāmi un kaislīgi jāvēlas. Un tam nepieciešams pārtraukt darīt labus darbus.
Lai pārtrauktu darīt labus darbus, lai aizmirstu par apkārtējo problēmām, ir nepieciešams kļūt alkatīgam. Patiesībā starp alkatīgu un nabadzīgu nav būtiskas starpības. Skops princis ir ļoti bagāts, bet alkatības dēļ dzīvo kā trūkumcietējs.
Progresa noslēpums ir prasme būt bagātam un nebūt alkatīgam. Dieva pasaulē tādēļ dzīvo vienkārši, trūcīgi ļaudis, kurus bagātie pieņem darbā un pēc Vēdu norādījumiem rūpējas par tiem kā par saviem bērniem.
Godīgs un pašaizliedzīgs darbs. Darba ļaudis (šūdras)
Cilvēku sabiedrība var labi sadarboties tikai ar kalpošanu, nevis uzkundzēšanos. Vienkāršā tauta personificē kalpošanas principu. Šo cilvēku dabā ir palīdzēt tiem, kam ir augsti mērķi. Augsti mērķi vienmēr dod labumu visiem, tādēļ darba ļaudis ar prieku kalpo augstāk stāvošajiem, cerot, ka tie parūpēsies par viņiem visiem bez izņēmuma. Taču, kad augstāka šķira izmanto strādnieku vienkāršību un dabisko vēlmi kalpot un sāk uz to rēķina iedzīvoties, tad sākas ekspluatācija.
Darbaļaužu šķiras trūkums ir nevēlēšanās gūt lielas zināšanas vai lielu atbildību. Šis trūkums traucē negodīgās attiecībās, kad strādniekus piemāna. Ja pret strādniekiem attiecas godīgi, tad tas nav trūkums. Tāpat kā ar bērnu, kuru var viegli apmānīt. Bērna uzticēšanās ir trūkums, kad bērns sastop blēdi. Attiecībās ar skolotāju uzticēšanās ir laba īpašība. Tādēļ darbaļaužu priekšgalā jābūt godīgiem vadītājiem.
Strādnieki strādā tikai tādēļ, lai uzturētu savu dzīvi. Ir pārticīgi strādnieki, bet viņi nekad nav bagāti. Iedomājieties, ka visi būtu vienādi bagāti miljonāri, gan strādnieki, gan rūpnīcu īpašnieki, gan sētnieki, gan valsts ierēdņi u.c. Tad nauda zaudētu spēku, strādnieki neietu strādāt, tirgotāji neko nepārdotu. Ar ko viņi nodarbotos? Viņiem būtu jāturpina piepildīt ķermeņa vajadzības, ēst, gulēt, mīlēties un aizsargāties, un tam neieciešams strādāt. Kādam ir jāmāca, kādam ir jāvada, kādam jātirgojas un kādam ir jāstrādā, jāpalīdz pārējiem. Pat pilnīgā ekonomikas uzplaukumā cilvēkiem nāktos turpināt darīt to, ar ko viņi visu laiku ir nodarbojušies.
Darba kvalitātei ir nepieciešama augsta kvalifikācija un liela atbildība. Ir grūti būt atbildīgam, ja nav attīstītas, nesavtīgas apziņas, tādēļ atbildības uzturēšanai ir nepieciešama ekonomiska nevienlīdzība – par sliktu darbu maz maksā, par labu darbu maksā daudz. Nauda stimulē strādāt labāk, lai būtu pieprasījums (Деньги стимулируют людей работать лучше, чтобы быть востребованными?). Tātad, cilvēkam var būt daudz naudas, ja viņš uzņemas lielu atbildību. Šūdra atbild par sevi un savu ģimeni, liela atbildība viņam iedveš bailes. Šūdram ir vienkāršāk saņemt stabilu algu, nekā pārvaldīt milzīgu kapitālu. Vaišja uzņemas atbildību par uzņēmumu, kšatrijs – par pilsētu vai valsti, brāhmans – par saviem vārdiem. Kad visi kļūst pilnīgi atbildīgi, tad nauda vairs nav nepieciešama. Tā bija komunisma ideja – attīstīt cilvēku apziņu, lai visi kļūtu nevainojami tīri, un tad pārtraukt izmantot naudu. Tā kā apziņu nav izdevies attīstīt, darbs vēl arvien tiek stimulēts ar finansēm.