Grāmatas fragmenti
Ievads
Mūsu dienās daudz lasītāju interesējas par indiešu filozofiju. Tā ir sinkrētiska un loģiski nepamato filozofiskus jēdzienus, tomēr daudzējādā ziņā tā ir pārāka par rietumu domātāju darbiem – piemēram, tai ir praktiska ievirze. Indiešu filozofiju var nosaukt par dzīves filozofiju, jo tā aplūko cilvēka apziņu, darbību, stāsta par saistību ar kosmosu un augstāku, garīgu reāliju pasauli.
Indiešu filozofija iztirzā tēmas, kas ir ārpus zinātnisku pārspriedumu loka. Tādi ir jautājumi par apziņu, tās dabu un īpašībām. Indiešu filozofija skaidro tādus jēdzienus kā dzimšana un nāve, brīvība un nemirstība, atbrīve un reinkarnācija. Tā ir paredzēta cilvēkam praktiskai lietošanai, tādēļ apgaismo šādus jautājumus un norāda uz cilvēka dzīves īsto jēgu. Indiešu filozofija apvieno teoriju un praksi, un arī dzeju. Tā sniedz iespēju ne tikai apdomāt augstākus ideālus, bet arī praktiski, ikdienas darbā uz tiem tiekties. Vēdās smeltas idejas var atrast darbos, ko sarakstījuši rietumu domātāji un rakstnieki H. Hese, A. Šopenhauers, M. Heidegers, L. Vitgenšteins, R. Bahs, kā arī dialogos, kuru autori ir mūsdienu filozofi S. Grofs, E. Laslo un P. Rasels.
Nosaukto autoru darbos lasāmo prātojumu avots ir seni raksti – četras Vēdas, Purānas, upanišādas, “Mahābharāta”, “Vēdanta-sūtra”, kā arī šo rakstu komentāri, ko sarakstījuši pazīstami indiešu un rietumu filozofi. Gandrīz visi indiešu filozofiju virzieni vienādi aplūko esamības pamatjautājumus. Šajā grāmatā priekšroka ir dota Vēdantas filozofiskajam virzienam. Zinātkārs Vēdu pētnieks te atradīs diženas, dziļi apdomātas un poētiski izklāstītas Badarājanas (V gs. p.m.ē.), Mādhavas (XIII gs.), Sanātanas Gosvāmī un Rūpas Gosvāmī (XVI gs.), Bhaktivinodas Thākura (XIX gs.), Bhaktisidhantas Sarasvatī (XX gs. sākums) filozofijas. Viņu praktisko un filozofisko pieredzi ir izmantojuši M. K. Gandijs, R. Tagore, Dž. Neru, S. Radhakrišnans.
Galveno vietu indiešu filozofijā ieņem jēdziens “apziņa”. Tiek apskatīti dažādi apziņas aspekti: individuāla, kolektīva un absolūta apziņa, kā arī tiek skaidrotas tās īpašības. Filozofu un zinātnieku vidū šis jēdziens izsauc asas diskusijas, taču to vēl arvien nepēta. Savukārt indiešu filozofijā šis jēdziens tiek aplūkots zinātniski. Tas ir sākotnējs, tas nosaka visa pārējā izpratni. Senos indiešu tekstos ir sastopami tādi termini kā “čit”, “čētana”, “ātma”, “paramātma”. Tie ir tiešā veidā saistīti ar apziņas definīciju. Indiešu gudrības avotos šī jēdziena saistībā var vērot vēl ko vairāk par aprakstiem vai loģiskām konstrukcijām. Tur ir netverams apziņas esības veselums visos tās aspektos, kā arī virsapziņa, kas caurauž visu materiālo. Vēl vairāk, jēdziena “apziņa” jeb “čētana” etimoloģiskā interpretācija norāda cilvēkam uz vēršanos pie savas būtības, nepastarpinātu redzējumu, apceri. Apziņas pacelšana augstā līmenī, tās koncentrēšana uz dievišķo un ideālo ir gan mērķis, gan metode.
Apziņa nosaka cilvēka nākotni un stāsta par viņa pagātni. Tā nosaka viņa rīcību, raksturu un mērķus. Citiem vārdiem sakot, visa cilvēka dzīve ir sava “es” apdomāšana un sevis meklēšana. Vienas vai vairāku cilvēka dzīvju iznākums ir sava “es” savienošana ar dievišķo un kalpošanu dievišķajam. Tā ir cilvēka dzīves jēga. Tā norāda Vēdas un mēģina virzīt cilvēku izpildīt savu sūtību.
Vēdu tekstu apdomāšana ne tikai paplašina redzesloku, bet arī paceļ garīgā līmenī.
Vēl vairāk, ar to palīdzību var gūt Vēdu rakstu autoru garīgo pieredzi. Viņiem ir izdevies izkļūt no ierasto priekšstatu rāmjiem, pārdzīvot atklāsmes mistiskos stāvokļus un dziļi saprast esības slēptākos jautājumus.
Filozofijas zinātņu doktors V. Fedotovskis
Priekšvārds
Vēl pavisam nesen, pirms divdesmit gadiem mums nebija nekāda priekšstata par karmu. Toreiz tikai daži orientālisti un sanskrita pratēji strīdējās par šīm miglainajām tēmām un nespēja nonākt ne pie kāda secinājuma. Atceros, 1986. gadā mūsu pagrīdes “krišnaītu” grupu uzaicināja uz neoficiālu tikšanos ar pazīstamiem orientālistiem. Mums par izbrīnu mūs uzņēma ļoti viesmīlīgi un uzreiz aicināja pie galda. Mēs atbildējām, ka nedzeram tēju. Ne tikai tēju, bet arī alkoholu. Bez tam mēs neēdam gaļu, nespēlējam azartspēles un nenodarbojamies ar seksu ārpus laulības.
Saimnieki ļoti izbrīnījās: “Kādēļ? Jūs nedrīkstat?” Mēs teicām: “Patiesībā jūs arī nedrīkstat, jo tā ir slikta karma.” Tā sākās nopietna saruna, un mēs atklājām, ka zinātnieki nezina tādas vienkāršas lietas. Mums toties bija skaidrs priekšstats, ko bijām guvuši no tajā laikā aizliegtas grāmatas “Bhagavad-gīta kāda tā ir” ar Bhaktivēdantas Svāmī Prabhupādas komentāriem.
Tas bija intelektuālu meklējumu laiks, un daudzi domājoši cilvēki ar patiku iegādājās grāmatas no mums. Tagad es redzu, ka tam bija liela nozīme visas sabiedrības attīstībā. Par karmas likumiem tagad zina visi. Ir pat parādījusies jauna nozare – karmapsiholoģija. Rietumu pasaule ir daudz dzirdējusi par reinkarnāciju.
Ir pienācis laiks galvenajam. Tā vai citādi mēs esam pieskārušies šīm zināšanām. Tās ir atnākušas no dziļas senatnes. Daudzās, daudzās paaudzēs tās tika nodotas no skolotāja skolniekam. Šīs zināšanas ir paredzētas sabiedrības līderiem un tikai tad, ja viņi patiesīgi.
Var piemirst, ka pastāv karmas likumi un reinkarnācija. Tas ir tāpat, kā aizmirst par valsts likumiem un sākt darīt visu, kas ienāk prātā. Nav šaubu, ka tad būs lielas nepatikšanas. Ir vēl sliktāk, ja mēs zinām, ka likumi ir, bet tulkojam tos pēc saviem ieskatiem.
Tādas “zināšanas” var nodarīt vairāk ļauna, nekā vienkārša nezināšana. Tādēļ patiesām zināšanām ir jābūt taisnu, godīgu un kārtīgu cilvēku rokās.
Mēs ceram, ka šī nelielā grāmatiņa papildinās Jūsu zināšanas par karmu un palīdzēs manāmi uzlabot Jūsu dzīvi. Lai tā ir kā bāka Jūsu ceļā uz pilnību.
Kāpēc nav mīlestības?
Tā ir, bet netiek izrādīta. Ikviena sirdī snauž mīlestība. Cilvēks to attīsta tikai tad, kad redz ideālu.
Tikai ideāls rosina mīlēt. Absolūts ideāls visām dzīvajām būtnēm ir Dievs. Cik lielu mīlestību cilvēks ir attīstījis, tik pilnīgs viņš ir. Visaugstākā mīlestība izpausme ir dievišķa mīlestība, kas cilvēkam var sniegt Dievu.
Zemākas izpausmes ir egoistiskas un rada daudz ciešanu.
Maza meitenīte bija noķērusi sienāzi un centās tam noraut kāju. Es teicu:
– Pamet gaisā, redzēsi, kā viņš lido.
– Nē-e, es viņu mīlu.
Tāda mīlestība rada īpašnieciskumu, un kāds iekrīt lamatās. Īsta mīlestība dāvā brīvību no miesaskāres jeb pastāvīgām ilgām pēc seksa.
Dzimumattiecības ir prāta cietums, tās rada grēcīgas vēlmes. Kas vēlas baudu sev, tas vienmēr pelna sliktu karmu ar šausmīgām sekām. Katru gadu abortos tiek iznīcināti divdesmit miljonu bērnu. Kam tomēr atļauj piedzimt, tie grūti padodas audzināšanai, jo viņiem nav labu īpašību. Daudzi ir atpalikuši un slimi. Dzīvniecisks sekss starp miesaskārīgu sievu un vīru rada nelaimīgus bērnus. Viņi nespēj mīlēt vecākus un pamet tos likteņa varā, kad tie kļūst veci, jo no dzimšanas ir iemantojuši viņu miesaskāri.
Seksuālā enerģija ir smalkāka un spēcīgāka par kodolenerģiju, un arī darbojas citādi. Kodolenerģija ķermeni pārvērš pelnos, bet nespēj izdedzināt labas īpašības. Cilvēks ar tām piedzimst nākamajā dzīvē. Nekontrolēta seksuālā enerģija iznīcina visu labo cilvēkā. Ko gan viņš paņems līdzi nākamajā dzīvē? Par ko viņš piedzims?
Domām par dzimumattiecībām ir jābūt saistītām ar vēlmi radīt labus bērnus.
Vēlieties labus bērnus!
Gaidīti bērni netraucē. Viņi ir atbalsts nākotnē. Mīliet viņus, bet nepieķerieties, citādi visu sabojāsiet. Bērni nav mūsu īpašums, viņi ir garīgas būtnes un pieder Dievam. Viņiem ir katram savs liktenis. Ir daudz bēdīgu stāstu par egoistisku pieķeršanos bērniem. Pastāstīšu vienu.
Bēdīgs stāsts
Kad biju mazs, mūsu kaimiņiem bija divi bērni – zēns un meitene. Es vēl negāju skolā, kad viņi to jau beidza. Skolotāji teica:
– Labs puisis, gaiša galva, zelta rokas, bet negrib mācīties. Vecāki, jums no viņa jāiztaisa cilvēks!
Tēvam un mātei bija augstākā izglītība, viņi saprata, cik svarīgi ir labi mācīties, tādēļ viņi sāka dēlu audzināt:
– Ja slikti mācīsies, visu mūžu raksi grāvjus vai grozīsi stūri! Tev jāiestājas augstskolā, saproti?
Atmosfēra nokaita. Ilgu laiku puisis klusējot samierinājās. Pēc tam sāka dīvaini smaidīt un murmināt zem deguna: “Jā, rakšu un grozīšu…” Vecāki satrakojās, tēvs sāka viņu sist:
– Tu esi dumjš kā zābaks, to stulbumu es izdzīšu ārā!
Drīz visa māja zināja, ka zēns ir slikts, jo neklausa vecākus.
Reiz viņš pa īstam sadumpojās. Atceros, tas bija šausmīgi. Viņš aizbēga no mājām un negāja uz skolu. Mūsu mazās pilsētiņas milicija viņu ātri atrada. No tā brīža viņa statuss stabili bija – nelietis. Visi to saprata, bet vecāki neatkāpās:
– Vai nu mācīsies, vai mirsi! Nedosim tev ēst!
Puisis sāka smēķēt, un reiz atnāca dzēris. Neviens nezināja, kur viņš ņēma naudu. Mācības bija pamestas uz visiem laikiem. Visi vaimanāja:
– Nabaga vecāki, kas tas par dēlu, viena vienīga sodība.
Tēvs ar māti kaut kā pamanījās atrast viņam darbu. Kā paši bija teikuši, par šoferi, grozīt stūri. Viņam iedeva tādu graustu, ko viņš remontēja dienām. Viņš grieza kurbuli līdz spēku izsīkumam. Viņš vienmēr bija netīrs no galvas līdz kājām. Bērni par viņu ņirgājās:
– Re, nemācījies, tagad grozi stūri…
Viņš pacieta. Pirmo algu atdeva vecākiem cerībā uz viņu žēlastību. Taču viņi vēlējās, lai dēlam būtu gaišāka nākotne.
Otro algu viņš nodzēra. Trešo arī. Viņu atlaida no darba.
Tad vecāki nolēma, ka dēlam jāprecas. Atrada labu meiteni, visiem viņa patika. Viņa arī gribēja iztaisīt no puiša cilvēku.
Pēc mēneša viņš meiteni piekāva. Vairāk neesmu viņu redzējis. Bet puisis sāka regulāri dzert.
Vecāki viņu ieslodzīja dzīvoklī, un viņš izlēca no otrā stāva…
Tad mēs pārcēlāmies dzīvot citur. Pēc daudziem, daudziem gadiem liktenis iekārtoja tā, ka mēs atkal dzīvojām vienā kāpņu telpā ar šo ģimeni. Dēls mājās nedzīvoja, viņam nebija ne pastāvīgas dzīves vietas, ne pastāvīga darba. Vecāki centās par viņu nerunāt. Taču reizēm viņš atnāca, kad mājās nebija tēva. Ārēji viņš bija mierīgs vīrietis, un dziļi neieredzēja tēvu un māti. Viņš mātei prasīja naudu.
Mātei no viņa bija bail:
– Naudas nav.
Tad viņš ņēma bārdas nazi, pielika mātei pie sejas un prasīja naudu. Viņa skrēja pie mums un lūdza palīdzību. Tā turpinājās ilgi.
Reiz viņš pazuda. Bija ziema. Arī draugi nezināja, kur viņš ir.
Reiz viņa tēvs atnāca pie mums un lūdza atļauju pazvanīt pa telefonu. Viņš drebēja. Viņš zvanīja uz visiem morgiem. Un atrada.
Tādas ir beigas. Nabaga dēls stiprā dzērumā bija nosalis kādā pagrabā. Viņam bija lemts izciest vecāku pieķeršanos un nebija lemts saņemt mīlestību ne no viena.
Garīgas atklāsmes iznīcina sliktu karmu
Reiz mana septiņpadsmitgadīgā meita dievišķas atklāsmes brīdī sacerēja dzejoli par Krišnu:
“Krišna ir tik bezgalīgi liela labestība, ka mana apziņa to nespēj aptvert. Taču es vēlos kaut uz mirkli noturēt savā sirdī mazu kripatiņu.”
Kad cilvēks nepastarpināti pieskaras dievišķajai enerģijai, to sauc par garīgu atklāsmi. Tā izpaužas kā brīnišķīga laimes sajūta, un atnes zināšanas par Dievu. Tādēļ to sauc par dievišķu atklāsmi.
Tas ir tik tīrs un spēcīgs pārdzīvojums, ka viss materiālais šķiet nenozīmīgs, jo ir laicīgs un nesniedz tādu laimi. Tas ir ļoti svarīgs dzīves notikums – zemāku vēlmju patika mainās uz augstāku.
Tikai ar tādu patiku aplaimotie spēj izmainīt pasauli.
Ikvienam tas ir jāpiedzīvo, lai mainītu tīrības etalonu. Kad piedzimst bērns, vecāki uzreiz domā, kādu mantojumu viņam dos. Lai bērns patiesi kļūtu patstāvīgs, viņam ir jādod mīlestība. Pretējā gadījumā viņš visu dzīvi gaidīs kaut ko no apkārtējiem un nespēs pieņemt derīgus un pareizus lēmumus.
Karma nav mūžīga
Kad godīgi kalpojam Dievam, mums nav jābaidās no karmas likuma tāpat, kā nebaidāmies no policijas, ja dzīvojam godīgi.
Gan laba, gan slikta karma nav mūžīga. Arī elle nav tāda.
Arī paradīze. Mūžīgs ir tas, kas atrodas aiz elles un paradīzes robežām. Tā ir Dieva valstība. Tur nav ne grēka, ne labu darbu, tur ikviens darbojas aiz tīras mīlestības pret Dievu.
Lai kļūtu par tādu, ir jāatbrīvojas no visu sastrādāto grēku sekām un nedrīkst vairs darīt neko sliktu. Kā to panākt? Ir tikai vienas zāles – Dieva atcerēšanās, klausīšanās par Viņu, saistītu tēmu pārrunāšana un koncentrēta Viņa vārdu atkārtošana balsī.
Lai iegūtu iedvesmu tādai rīcībai, ir nepieciešams regulāri satikties ar svētiem cilvēkiem.