Grāmatas fragmenti
PIECAS RAUPJĀS MATĒRIJAS EKSISTENCES FORMAS UN PIECI PIRMELEMENTI
Mūsu organisms, precīzāk, raupjais ķermenis, sastāv no matērijas piecām eksistences formām – ētera, gaisa, uguns, ūdens un zemes. Visas vielas, kas sastāv no tām vai citām atomu kombinācijām ne jau netīšām ieņem noteiktu matērijas formu un tai atbilstošu stāvokli – cietu, šķidru, plazmas vai gāzveida. Saskaņā ar vēdiskajiem priekšstatiem, lai raupjā matērija (elektronu, atomu, molekulu utt. kombinācija) ieņemtu to vai citu struktūru un konsistenci, uz to iedarbojas citas, ārkārtīgi mazas materiālās daļiņas, kuras sauc par pirmelementiem. Šīs daļiņas ir tik mazas, ka veiksmīgi mijiedarbojas ar smalkās matērijas elementiem, tādiem kā prāts un saprāts.
Pavisam kopā ir pieci pirmelementi – ēters, gaiss, uguns, ūdens un zeme. Tieši tie piespiež gan raupjo matēriju (elektronus, atomus, molekulas), gan arī smalko matēriju (prātu, saprātu) mainīt savu struktūru un apjomu. To ietekmē ķīmiskie elementi iegūst gāzveida, plazmas, šķidru vai cietu formu. Prāts, saprāts un neīstais ego ir vēl smalkāki materiālie elementi, nekā pieci augstāk minētie pirmelementi. Tomēr pēdējie spēj mijiedarboties ar prātu un saprātu.
Ētera pirmelementa ietekmē prāts iegūst noteiktu formu, kas telpā ieņem atbilstošu vietu. Tāpēc arī saka, ka mums ir prāta smalkais ķermenis.
Piepildoties ar gaisa pirmelementu, prāts iegūst spēju kustēties un spēku (atcerēšanās, uzskaitīšana, koncentrēšanās).
Piepildoties ar uguns pirmelementu, prāts iegūst domāšanas asumu, spēju analizēt, loģiski domāt, iedziļināties pētāmā objekta būtībā.
Ūdens pirmelementa ietekmē prāts iegūst spēju pielāgoties, komunicēt.
Piepildoties ar zemes pirmelementa spēku, prāts kļūst spējīgs saglabāt stabilitāti, paturēt kaut ko atmiņā. Vissīkākās pirmelementu materiālās daļiņas piedalās visa veida ne tikai raupjās, bet arī smalkās matērijas – prāta, saprāta un ego – pārmaiņās.
Lasītājs: Kādu smalku vai raupju objektu būtībā prāts spēj iekļūt, piepildoties ar uguns pirmelementa spēku?
Autors: Piepildoties ar uguns pirmelementa spēku, prāts iegūst spēju iekļūt cita cilvēka prāta būtībā, cita cilvēka ķermenī, kā arī jebkādu objektu iekšienē. Piemēram, cilvēks, kurš apguvis spēju savienot savu prātu ar uguns pirmelementu, spēj redzēt dārgmetālus un naftu simtiem metru dziļumā.
Lasītājs: Kā iemācīties pietiekamā daudzumā piepildīt prātu ar to vai citu pirmelementu?
Autors: Šeit svarīgāka ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Klausoties svētus cilvēkus, prāts atbrīvojas no grēkiem – attīrās no aptraipošām, nevajadzīgām psihiskām struktūrām. Tādā veidā attīrās ētera pirmelements, kas atrodas prātā. Veicot askēzes, cilvēks piepilda prātu ar tīru prānu (gaisa pirmelementu) un tādā veidā paaugstina uzmanības koncentrēšanas spēju. Cilvēka prāts, kurš izpilda savus pienākumus, piepildās ar tīru uguns enerģiju un iegūst vērīgumu, asumu. Pazemīga, labvēlīgi noskaņota cilvēka prāts piepildās ar tīru ūdens pirmelementa spēku un iegūst spēju uzklausīt citus. Cilvēks, kurš tur doto vārdu, palielina prāta tieksmi būt pacietīgam, stabilam, tādā veidā attīrot tā mijiedarbību ar zemes pirmelementu.
Lasītājs: Vai tas nozīmē, ka audzinot sevī visas Jūsu uzskaitītās rakstura īpašības, prāts iegūst spēju kontrolēt pirmelementus?
Autors: Jā, tā ir.
Lasītājs: Ar prātu viss ir skaidrs. Bet kā pirmelementi iedarbojas uz raupjo matēriju?
Autors: Ētera, gaisa, uguns, ūdens un zemes pirmelementi atbild par visām dabā esošajām raupjās matērijas transformācijām. Piepildoties ar uguns pirmelementu, parasta dzelzs nūja sakarst un iegūst uguns īpašības. Ja uguns pirmelements turpinās dzelzs nūju piepildīt ar savu spēku, tad tā pilnībā iegūs uguns īpašības un pāries plazmas stāvoklī, pārvērtīsies par izkausētu dzelzi. Dzelzs nekad neizkusīs, ja nebūs uguns pirmelementa.
Lasītājs: Ja cilvēks pakļauj sev uguns pirmelementu, vai viņš var sakarsēt dzelzs nūju līdz sarkankvēlei, vienkārši skatoties uz to?
Autors: Jā, tas ir iespējams. Taču tādā gadījumā viņa prātam jākļūst līdzīgam cisternai, kas uzkrāj uguns pirmelementu. Es domāju, ka cilvēka dzīves mērķis nav ar prāta palīdzību sakarsēt dzelzi.
Lasītājs: Kā citi pirmelementi iedarbojas uz materiāliem priekšmetiem?
Autors: Piemēram, kad ūdeni ietekmē vējš (vējš pūš, pateicoties gaisa pirmelementa ietekmei), tas iztvaiko un pāriet gāzveida stāvoklī. Pateicoties tam, ka palielinās gaisa pirmelementa daudzums, matērija no šķidra stāvokļa pāriet gāzveida stāvoklī.
Palielinoties ūdens pirmelementa daudzumam atmosfērā, parādās kondensāts un ūdens molekulas iegūst šķidruma konsistenci.
Lasītājs: Tas ir interesanti. Vai dzīve materiālā ķermenī arī ir kaut kādā mērā atkarīga no šo pirmelementu iedarbības?
Autors: Tieši tā, visas funkcionālās un ķīmiskās izmaiņas organismā notiek, pirmelementiem iedarbojoties uz ķermeņa elektroniem, atomiem un molekulām.
Lasītājs: Lūdzu, paskaidrojiet to visu ar konkrētiem piemēriem cilvēka organisma darbībā.
Autors: Ja pēc likteņa gribas cilvēks kādu laiku nesaņem pietiekamu daudzumu šķidruma, tad viņš izjūt slāpes, grib dzert. Slāpju sajūta viņa apziņā rodas, jo sajūtas un prātu ietekmē pārmērīgs brīvā ūdens pirmelementa daudzums. Ūdens pirmelements it kā piesaista sev vielas, kurām ir šķidra konsistence.
Ūdens pirmelements, kam ķermenī atbilst noteikts blīvums, organismā izveido speciālu vietu šķidrumam un uztur tajā stabilu tā daudzumu. Pateicoties ūdens pirmelementam, šķidrums organismā pievelkas un ar slāpju sajūtu, kas rodas mūsu prātā, nepieciešamā daudzumā iekļūst ķermenī no apkārtējās vides.
Lasītājs: Kā gan šķidrums varēs pats ienākt organismā, mēs taču neesam infuzorijas kurpītes, kas absorbējot uzsūc ūdeni? Mūsu ķermenim nav tādas funkcijas.
Autors: Tātad, Jūs uzskatāt, ka ūdens pirmelements nevar pievilkt ūdeni mūsu organismā?
Lasītājs: Es uzskatu, ka mūsu organismā nav tādas funkcijas.
Autors: Nu labi, es Jums laikam piekritīšu, bet ar vienu noteikumu. Mēģiniet atturēties no ūdens nokļūšanas organismā četras dienas. Ja Jūs to varēsiet izdarīt, tad Jums būs taisnība, un ūdens pirmelenemtam nebūs tādas spējas piesaistīt šķidrumu.
Lasītājs: Ja es četras dienas nedzeršu ūdeni, manam dēlam vairs nebūs mīļotā tēva.
Autors: Bet tomēr, vai spējat pretoties ūdens pirmelementam, kas aicina Jūs dzert?
Lasītājs: Varbūt kāds arī var, bet man ir mazi bērni.
Autors: Vai Jūs tomēr atzīstat ūdens pirmelementa vareno ietekmi uz prātu?
Lasītājs: Es atzīstu, bet nesaprotu, kā tas notiek.
Autors: Ļoti vienkārši. Ja organismam trūkst ūdens pirmelementa, prāts sāk izjust slāpes. Sajūtot slāpes, prāts sāk pievilkt ūdens pirmelementu. Tālāk, pēc prāta pavēles, organisms saņem ūdeni – mēs pasmeļam to un izdzeram.
Lasītājs: Kā prātā rodas slāpju sajūta, vai tiešām organisms paņem no prāta ūdens pirmelementu?
Autors: Cilvēks darbojoties iztērē ūdens pirmelementu gan no ķermeņa, gan no prāta. Taču tikai prāts spēj organismu piepildīt gan ar ūdens pirmelementu, gan arī ar pašu ūdeni. Prāts saņem ūdens pirmelementu no apkārtējās vides tajā brīdī, kad kļūst mierīgs.
Lasītājs: Ja cilvēks ir par kaut ko uztraucies, vai tad prāts nesaņem ūdens pirmelementu?
Autors: Tā arī ir. Satraukts, kaut ko alkstošs cilvēks izžūst kā salmiņš saulē. Viņa prāts pats nesaņem ūdens pirmelementu un neļauj to iegūt arī ķermenim. Tā rezultātā ūdens organismā neaizkavējas, un dzer cik gribi, tā nekļūst vairāk.
Lasītājs: Tātad ar pareizas uzvedības palīdzību cilvēks var kontrolēt pirmelementu daudzumu kā prātā, tā arī ķermenī.
Autors: Pilnīgi pareizi.
Lasītājs: Un tomēr, kā pirmelementi mijiedarbojas ar matēriju, ievedot to tādā vai citādā agregātstāvoklī?
Autors: Kā piemēru apskatīsim glāzi, kas līdz pusei piepildīta ar ūdeni. Ūdens tajā ieņem noteiktu apjomu. Bez glāzes ūdens nevarētu palikt šajā telpas vietā un izplūstu uz visām pusēm. Taču glāze tam dod iespēju neizplūst un ieņemt noteiktu apjomu. Tāpat ir arī ar prātu, kuru stimulē slāpes un kas ūdens pirmelementa ietekmē liek mums dzert. Iedarbojoties uz prātu, ūdens pirmelements ar spēku piespiež mūs papildināt ūdens daudzumu organismā. Gravitācijas spēks notur ūdeni glāzē un neļauj tam izplūst. Tieši tāpat ūdens pirmelements notur ūdeni šūnās, audos un organisma dobumos. Tādā veidā ūdens pirmelements piespiež matēriju eksistēt šķidrā stāvoklī.
Ūdens pirmelements pievelk sev un noteiktā veidā grupē visas molekulas, kas atrodas šķidrā formā. Visas organisma šķidrās struktūras savā darbībā atkarīgas no ķermenī esošā ūdens pirmelementa sadales un blīvuma. Tā organismā tiek radīta un uzturēta šķidruma homeostāze (pastāvīgs daudzums). Šķidruma sadales traucējumi organismā norāda uz ūdens pirmelementa blīvuma un sadales traucējumiem.
Lasītājs: Ja manā organismā būs traucēta ūdens pirmelementa darbība, tad nenovēršami tiks traucēta arī ūdens apmaiņa?
Autors: Pilnīgi pareizi.
Lasītājs: Kāpēc organismā tiek traucēta ūdens pirmelementa funkcionēšana? Ko darīt, lai atjaunotu tā darbību organismā?
Autors: Ūdens pirmelementa darbību organismā kontrolē prāta smalkais ķermenis. Prāta struktūra ir atkarīga no mūsu vēlmēm un rīcības. Tāpēc ūdens pirmelementa balanss organismā atkarīgs no mūsu pagātnes rīcības un vēlmēm. Ja tiecamies neitralizēt savu slikto rīcību un vēlmes, ja cenšamies dzīvot pareizi, tad tas balansē visu pirmelementu, arī ūdens pirmelementa funkcionēšanu.
Kad prāta smalkā ķermeņa darbība ir traucēta, nav iespējams atjaunot ūdens pirmelementa funkciju stabilitāti. Tāpēc traucēta ūdens apmaiņa organismā nevar pilnībā atjaunoties cilvēkam, kurš nestrādā ar savu apziņu.
Lasītājs: Ir taču arī medikamentoza ārstēšana organisma atūdeņošanas gadījumos? Mūsdienu medicīna sasniedz labus rezultātus tās ārstēšanā ar vienkāršu medikamentozu metodi, un nekāds darbs ar pacienta saprātu nenotiek. Tāpēc es nevaru Jums piekrist.
Autors: Jā, protams, ja ūdens pirmelements smalkajā ķermenī funkcionē normas robežās, tad ūdens šķidruma balanss organismā ātri atjaunosies ar vienkāršu medikamentozu ārstēšanu. Mēdz būt, ka ūdens pirmelementa darbība smalkajā ķermenī (prātā) kaut kādu satricinājumu rezultātā ir īslaicīgi traucēta. Tas noved pie straujiem visa organisma ūdens balansa traucējumiem. Tiklīdz cilvēks izkļūst no stresa situācijas, ūdens pirmelementa struktūra atgriežas normālā līmenī – sākumā smalkajā, bet pēc tam arī raupjajā ķermenī.
Tāda pašatjaunošanās pati par sevi norāda, ka būtiski traucējumi organisma darbībā nav notikuši. Tāpēc šajā gadījumā arī ūdens apmaiņas traucējumi nav īpaši bīstami. Ja pacients ar tādiem īslaicīgiem ūdens apmaiņas traucējumiem nonāks slimnīcā, tad ar vienkāršām ķīmiskām metodēm izdosies ātri sasniegt normālu šķidruma balansu organismā, un viņš ātri izārstēsies.
Lasītājs: Kādos gadījumos medikamentozā ārstēšana nepalīdzēs?
Autors: Kad izpaužas sliktas karmas sekas. Šajā gadījumā ūdens pirmelementa daudzums cilvēka prāta smalkajā ķermenī ir ļoti pazemināts un stabili turas pazeminātā līmenī, tāpēc, lai cik viņš tabletes arī neizdzertu, jēgas no tām tāpat nebūs. Organisma šūnas vienkārši neasimilē šķidrumu. Medikamentozā ārstēšana te nepalīdzēs, un medicīnā tādi piemēri ir labi zināmi.
Lasītājs: Ir taču slimnieki, kas laika gaitā tomēr atjaunojas?
Autors: Jā, sliktā karma pāriet, un viņi atjaunojas.
Lasītājs: Tātad labāk vispār neārstēties nekā slikti ārstēties?
Autors: Labāk pētīt, kā pareizi dzīvot un pareizi ārstēties. Viss pārējais ir sliktāk.
Lasītājs: Ja ūdens pirmelementa daudzums organismā ir pārmērīgi paaugstināts?
Autors: Jau atkal viss būs atkarīgs no prāta stāvokļa. Ir iespējams tāds stāvoklis, kad ar parastiem medikamentoziem veidiem neizdosies atgriezt normas robežās noturīgu pārmērīga ūdens pirmelementa blīvuma palielināšanos prāta smalkajā ķermenī un atbilstoši arī raupjajā ķermenī. Ūdens pirmelementa palielināšanās noved pie organisma audu tūskas. Neizmainot attieksmi pret dzīvi, vienkārši nav iespējams tikt vaļā no audu tūskas .
Lasītājs: Ja viss ir atkarīgs no prāta, tad sakiet, kādu rakstura iezīmju ietekmē ūdens pirmelementa daudzums pazeminās līdz bīstamai robežai?
Autors: Piemēram, pārmērīga tieksme pēc bagātības (tā saucamais zelta vai naudas drudzis) var izsausēt ķermeni. Tas pats notiek, kad mīļotie alkst satikšanās gaidās. Citiem vārdiem, slāpes prātā noved pie sausuma parādīšanās ķermenī. Pēc kaut kā kaislīgi alkstoša cilvēka prāts paņem no ķermeņa nepieciešamo ūdens pirmelementa daudzumu, tādā veidā noplicinot organisma ūdens balansu. A. Puškins rakstīja: „Skumjas – ilgas mani saēd, neprecēts tik es viens esmu”.
Kad cilvēks saņem visu, ko vēlas, sasniedz mieru un pārstāj prātā pievilkt lieku ūdens pirmelementa daudzumu, tad šķidruma daudzums viņa organismā pieaug. Jāatzīmē, ka pie pārmērīgas pasivitātes (slinkuma, bremzētības utml.) šķidruma daudzums organismā paceļas augstāk par normu un parādās audu tūska.
Lasītājs: Bet, ja nevari iegūt visu, ko vēlies?
Autors: Tā visbiežāk arī ir. Tāpēc vajag pārslēgties uz garīgo laimi, kas ir saldāka un absolūti par brīvu. Ja cilvēks ar mīlestību atkārto Dieva Vārdus, viņa prāts vienmēr strādā normāli.
Lasītājs: Interesanta likumsakarība. Atceros, jaunībā arī tvīku pēc savas nākamās sievas un tā rezultātā novājēju. Bet tagad nekādi nevaru saprast, ko es viņā tādu atradu… Bet ko Jūs varat teikt par ētera pirmelementu?
Autors: Ētera pirmelements organismam dod iespēju ieņemt telpā noteiktu apjomu. Visu materiālo struktūru forma atkarīga no ētera pirmelementa daudzuma tajos.
Lasītājs: Iznāk, ja manā ķermenī tiks traucēta ētera pirmelementa darbība, tad neizbēgami mainīsies arī ķermeņa forma?
Autors: Jā, tā ir.
Lasītājs: Un Jūs atkal man stāstīsiet par to, kā vēlmes un rīcība ietekmē prāta ķermeni un regulē ētera pirmelementu daudzumu organismā?
Autors: Jā, kaut kādā veidā rīkojoties, mēs ietekmējam prāta smalko ķermeni. Prāta smalkais ķermenis savādāk tiek saukts arī par vēlmju ķermeni. Tas mainās viņa īpašnieka pagātnes rīcības rezultātā, kā arī transformējas, lai izpildītu vēlmes. Mūsu uzvedības rezultātā prāta smalkais ķermenis mijiedarbojas ar ētera pirmelementu un maina savu smalko formu. Pēc tam formu mainījušais prāts pēc savas līdzības maina arī raupjo ķermeni. Tādā veidā raupjā ķermeņa uzbūve ir atkarīga no tajā esošā ētera pirmelementa blīvuma un struktūras.
Kā jau vairākkārtīgi esam runājuši, prāta smalkā ķermeņa forma ir atkarīga no rīcības un vēlmēm. Tāpēc mūsu rīcības rezultātā un ētera pirmelementa ietekmē gan smalkajam, gan raupjajam ķermenim mainās struktūra un forma.
Lasītājs: Kāda rīcība var izraisīt nopietnas un neatgriezeniskas izmaiņas mana raupjā ķermeņa formā?
Autors: Piemēram, ja Jūs vai es aiz paviršības vai iepriekšējā dzīvē izdarītas ļaunas rīcības rezultātā kādam nocirstu roku, tad šajā dzīvē kādā brīdī, planētu negatīvā ietekmē, smalkajā ķermenī rastos ētera pirmelementa trūkums manā rokā tieši tajā pašā vietā.
Planētu nelabvēlīgā ietekmē sākumā ētera pirmelementa blīvums izteikti pazemināsies smalkajā ķermenī, bet pēc kāda laika, traģisku apstākļu rezultātā raupjais ķermenis zaudēs roku. Pagātnes rīcības ietekmē ētera pirmelementa struktūra organismā periodiski mainās, un tas rada apstākļus ķermeņa formas izmaiņām.
Lasītājs: Oi, nepiesauciet nelaimi, tik tiešām ētera pirmelements vēl izmainīsies, un es palikšu bez rokas.
Autors: Patiesībā, ja Jūs nevienam neesat šādas ciešanas nodarījis, tad ar Jums tas nenotiks, lai ko es arī runātu.
Lasītājs: Kaut par to paldies. Ja, darot labus darbus, cilvēks atjaunos ētera pirmelementa daudzumu savā smalkajā ķermenī, vai roka atkal izaugs?
Autors: Nē, ķermeni ar abām rokām viņš saņems nākošajā dzīvē. Bet pagaidām atjaunotais ētera pirmelements, iespējams, ietekmēs cilvēka prātu tādā veidā, ka viņam radīsies vēlme iegūt rokas protēzi.
Lasītājs: Ja kāds kļūst resnāks, vai arī tas ir saistīts ar ētera pirmelementa daudzuma izmaiņām smalkajā ķermenī?
Autors: Jā, prātā palielinoties skopumam pēc materiālās laimes, arī ētera pirmelementa daudzums prātā palielinās un tā rezultātā cilvēks kļūst resnāks. Piemēram, tā bieži mēdz notiktar jaunlaulātajiem. Pateicoties vīrieša un sievietes ķermeņu mijiedarbībai, kopdzīvē ļoti pieaug tieksme pēc materiālām baudām. Tāds psihes stāvoklis raupjajā ķermenī stimulē uguns, zemes un ētera pirmelementa funkcionēšanu, kas rosina apetīti, veicina liekā svara parādīšanos un ķermeņa apjoma palielināšanos.
Lasītājs: Ja pieaug skopums pēc garīgās laimes? Kaut kur taču tas skopums jāliek?
Autors: Pareizi domājat. Palielinoties skopumam pēc patiesās garīgās laimes, cilvēka kontakts ar garīgo dabu un laimi uzreiz pastiprinās. Turklāt organisms no tā necieš.
Lasītājs: Ko interesantu Jūs varat pastāstīt par gaisa pirmelementu?
Autors: Tas kontrolē visa veida smalkās un raupjās kustības organismā. Piemēram, no tā ir pilnībā atkarīga nervu sistēmas aktivitāte, kā arī ēdiena un asins pārvietošanās, arī visu muskuļu darbība. Gaisa pirmelementu vēl sauc par prānu vai dzīvības enerģiju. Bez tā, kā arī bez citiem pirmelementiem dzīvība materiālā pasaulē nav iespējama.
Lasītājs: Kādas domas un rīcība var organismā izraisīt gaisa pirmelementa traucējumus?
Autors: Piemēram, ja cilvēks ir nemierīgs, pārmērīgi rosīgs, tad sākumā viņam palielinās gaisa plūsmas traucējumi prāta smalkajā ķermenī, bet pēc tam kļūst haotiska arī prānas kustība organismā. Rezultātā iespējamas orgānu spazmas un muskuļu tonusa traucējumi.
Ja cilvēks ar savu klātbūtni kolektīvā rada psihisku spriedzi, tad viņam var paaugstināties asinsvadu tonuss, kas bieži noved pie arteriālā spiediena paaugstināšanās.
Paniskas bailes izraisa resnās zarnas gaisa pirmelementa kairinājumu, kā rezultātā strauji paaugstinās zarnu trakta peristaltika. Tāpēc tādam pārbiedētam cilvēkam steidzami jāskrien „neatliekamās darīšanās”.
Tas ir tikai dažas problēmas, kas rodas organismā. Tās visas rodas tāpēc, ka mēs ar nepareizu rīcību traucējam dzīvības gaisa kustību – sākumā apkārtējā vidē, bet pēc tam, pēc karmas likuma, arī paši savā organismā.
Lasītājs: Tagad Jums atlicis izstāstīt par uguns un zemes pirmelementiem.
Autors: Uguns pirmelements organismā rada apstākļus, kas nepieciešami gremošanai, tas uztur ķermeņa temperatūru, no tā atkarīgs cilvēka temperaments un organisma imunitāte. Tādas rakstura īpašības kā naids, dusmas, apvainošanās, agresivitāte utt. izraisa uguns procesu traucējumus organismā. Naids veicina infekciju saslimšanas, agresivitāte izraisa hroniskus iekaisumus, no dusmošanās cieš gremošana, bet apvainojoties tiek traucēta organisma termoregulācija.
Zemes pirmelements organismā rada blīvumu un nepieciešamās ķīmisko elementu kombinācijas. Skopums, cietsirdība, pārmērīga spriedze izraisa zemes pirmelementa sadales traucējumus smalkajā ķermenī, kas rada slimīgas izmaiņas kaulu un locītavu struktūrā, kā arī orgānos un audos. Cietsirdība izraisa kaulu lūzumus un ļaundabīgus audzējus. Skopums rada orgānu hipertrofiju. Pārmērīga spriedze izraisa audu un orgānu atrofiju.
Riebums pret apkārtējiem cilvēkiem smalkajā ķermenī rada patoloģiskas zemes pirmelementa izmaiņas. Tā rezultātā organismā tiek traucēti ķīmiskie procesi, rodas nevajadzīgas ķīmiskas vielas, kas izraisa visas iespējamās intoksikācijas.
Lasītājs: Pēc Jūsu paskaidrojumiem kaut ko sāku saprast, tomēr ir vēl daudz jautājumu un šaubu. Piemēram, gribētu uzzināt vairāk par visu šo pirmelementu darbību cilvēka organismā.
Autors: Lai dziļi izprastu šo tēmu, nepieciešama ilgstoša un nopietna saruna. Tāpēc piecu pirmelementu darbību organismā mēs sīkāk pētīsim nākošajā sējumā, kas tiks veltīts šai tēmai un cilvēka smalkā ķermeņa uzbūvei.
SECINĀJUMS: Ētera, gaisa, uguns, ūdens un zemes pirmelementi veido raupjās un smalkās matērijas struktūru, ietekmē tās vai citas matērijas aktivitāti, kā arī nosaka tās transformācijas, savienojumus un blīvumu. Tādā veidā pirmelementi piedalās visās smalkā un raupjā ķermeņa darbībās. To esamība un aktivitāte cilvēka organismā ir atkarīga no prāta un saprāta darbības, turklāt pirmelementu darbība smalkajā ķermenī atspoguļojas visā organismā, piemēram, cilvēka fiziskajā stāvoklī.
Prāta un saprāta smalkā ķermeņa struktūra un aktivitāte ir ļoti atkarīga no mūsu pagātnes vēlmēm un rīcības. Taču vēlme dzīvot pareizi un pareiza rīcība iznīcina pirmelementu kaitīgo darbību kā raupjajā, tā arī smalkajā ķermenī. Bez tam pareizas vēlmes un rīcība pastiprina pirmelementu pozitīvo aktivitāti. Tāpēc dzīves pārvērtēšana un pareiza rīcība ļauj cilvēkam gan psihiski, gan fiziski atveseļoties.
LAIME
Lai kas mums arī piederētu, agrāk vai vēlāk tas apnīk. Kādēļ? Lieta tāda, ka mums piemīt garīga daba, kas alkst pēc bezgalīgas pilnības. Materiālajā pasaulē iegūstamo pilnību vienmēr kaut kas vienmēr ierobežo.
Lasītājs: MKūs visu saucat par materiālu, bet mīlestība starp vīrieti un sievieti, ko apdzied izcili dzejnieki, ir bezgalīga un nekad neapnīk. Savādāk mīlestības tēma jau sen būtu izzudusi. Tai veltītas simtiem reižu vairāk grāmatu, nekā pašpilnveidošanās jautājumiem.
Autors: Mēs vienkārši liekam bezgalīgas cerības uz mīlestību starp vīrieti un sievieti. Taču tas nenozīmē, ka materiālā mīlestība ir bezgalīga. Faktiski pasaulīgās mīlestības apdziedāšana pamatojas uz to, ka tā mīlniekiem atnes cerību. Pārvarot šķēršļus, viņi beigu beigās rod iespēju dzīvot kopā. Un kas tālāk?
Lasītājs: Kā kas? Tālāk kāzas un laime.
Autors: Jā, tālāk kāzas. Pēc tam īsi tiek teikts, ka viņi „sāka dzīvot ilgi un laimīgi”. Interesanti atzīmēt, ka ģimenes dzīves smalkumus šie laimīgie stāsti parasti neapskata. Visas pasakas beidzas ar kāzām.
Lasītājs: Tātad Jūs noliedzat mīlestības cēlumu starp vīrieti un sievieti un tēmas neizsmeļamību?
Autors: Nē, es nenoliedzu mīlētāju cēlās jūtas. Mēs savā būtībā esam garīgi un nevaram dzīvot bez cēlām jūtām. Taču būsim reālisti. Cik ilgi mēs spējam just laimi no pieķeršanās sievas ķermenim?
Sievietes ķermenis ir objekts, no kura vairums vīriešu cenšas izspiest pēc iespējas vairāk laimes. Taču pat visskaistākajai meitenei piemīt kādi fiziski vai psihiski trūkumi. Ja viņa ir pati pilnība, tad tik un tā vecums atņems viņas skaistumu. Tāpēc nemēdz būt mūžīgas laimes starp vīrieša un sievietes ķermeni, un sajūtas pamazām atdziest. Protams, mīlniekiem negribas par to domāt, bet fakti paliek fakti.
Lasītājs: Kāds gan Jūs esat prozaiķis! Taču piekrītiet, kamēr vēl vecums nav pienācis, skaista un paklausīga sieva dod savam vīram daudz laimes.
Autors: Jā, tā ir, bet ģimenes dzīvē laimīgs būs tikai tas, kurš ir noskaņots nesavtīgi un vēlas aplaimot nevis sevi, betvismaz savus tuviniekus. Pretējā gadījumā nekāda paklausīga sieva nepadarīs dzīvi laimīgu. Kurai sievai patiks, ja vīrs viņu izmanto savu egoistisko vēlmju apmierināšanai, nekādi nerūpējoties par viņu pašu?
Lasītājs: Kāpēc Jūs teicāt –vajag dzīvot vismaz saviem tuviniekiem, vai tad ģimenes dzīvē jāaplaimo vēl kāds?
Autors: Jā, tā ir. Ir divu veidu ģimenes:
• vieni ir noskaņoti egoistiski un tāpēc cenšas izmantot visu, lai ģimene iegūtu kādu labumu;
• citi cenšas visu dzīvi veltīt Dievam un sabiedrībai.
Sākumā apskatīsim, kas notiek ar tiem, kuri uzskata, ka jāpadara laimīgi tikai savi tuvinieki. Dabīgi, ka tādā noskaņojumā visa viņu rīcība būs vērsta uz to, lai ģimene iegūtu kādu labumu. To sauc par ģimenes egoismu. Egoistisku vecāku ietekme noved pie tā, ka bērni ņem viņu dzīves stilu par pamatu saviem panākumiem.
Pēc tam, kad viņi izaug un paši izveido ģimenes, vecāki viņiem kļūst par „ārējiem objektiem”, kas dzīvo ārpus viņu ģimenēm. Bērni kopē to, ko ir iemācījušies, unvisu velk savai ģimenei. Vecāki pat vecumā saglabā vēlmi palīdzēt saviem bērniem. Bet bērni turpina izmantot vecāku pieķeršanos savos savtīgajos nolūkos. Viņos tā arī nerodas pateicības jūtas, kaut gan viņi to visādi cenšas slēpt, bieži pat paši no sevis.
Agrāk vai vēlāk vecāki sāk saprast radušos stāvokli un tāpēc izjūt spēcīgu vilšanos. Viņi nekādi nespēj saprast, kāpēc bērni, kuriem viņi atdevuši visu dzīvi, izauguši tādi egoisti. Pavērojiet, mēs it kā dzīvojam saviem radiniekiem, nevis sev, bet rezultātā ir vienas vienīgas ciešanas. Tāpēc ģimenes dzīvē ir ļoti svarīgi saprast, kā izskatās patiesa ģimenes laime. Ja izpratne nebūs pareiza, tad tas radīs ciešanas kā Jums, tā arī radiniekiem. Tikai visas ģimenes vēlme kalpot Dievam un sabiedrībai ir garantija ģimenes laimei.
Lasītājs: Jā, izskatās, tas ir par mani. Es nemaz nedomāju par saviem vecākiem, vienmēr cenšos viņiem kaut ko lūgt un droši vien tādā veidā radu viņiem daudz ciešanu. Un daudzi mani paziņas zina, ka vecāki viņiem neko neatteiks, un arī turpina vilkt no savām vecajām mammām un tēviem pēdējo naudu. Kad es par to domāju, tad, patiešām, laimes nekļūst vairāk.
Autors: Nav jēgas kādu nosodīt, labāk uztrauksimies paši par saviem trūkumiem.
Lasītājs: Es piekrītu, tagad pastāstiet, lūdzu, par otra tipa ģimeni.
Autors: Otri mācās nenoslēgties ar savu laimi ģimenes iekšienē, bet, gluži pretēji, visa ģimene cenšas darīt laimīgus citus – paziņas, draugus, kaimiņus, visus, ar kuriem viņus saved liktenis. Savu iedvesmu viņi smeļas kalpošanā Dievam. Viņu dzīves mērķis nav ģimenes labklājība, bet viņiem apkārt esošo cilvēku labklājība. Tādās ģimenēs aug nesavtīgi un krietni bērni. Kad viņi izaug, apprecas un izveido savu ģimeni, viņu ģimenes dzīves stils paliek tāds pats, kāds bija viņu vecākiem. Nesavtīgi vecāki rada nesavtīgus bērnus. Rezultātā vecāki ir apmierināti ar bērniem un līdz sirmam vecumam saņem no tiem atbalstu un rūpes.
Lasītājs: Es vienu tādu ģimeni zinu, viņi paņēma sirmos vecākus pie sevis, kad tie kļuva pavisam nevarīgi. Tagad viņi visi dzīvo kopā, vairāk vai mazāk draudzīgi.
Autors: Arī šāda rīcība raksturo pareizi noskaņotu ģimeni. Viņi spēj lielā ģimenē dzīvot draudzīgi. Tie, kuri uzskata, ka ģimenes laime pieder tikai ģimenei un nevienam citam, nevar vienā istabā sadzīvot pat divatā.
Lasītājs: Mani šī tēma ļoti uztrauc. Kāpēc mēdz būt tā, ka ar sievu un bērniem vienkārši nav iespējams dzīvot vienā istabā?
Autors: Egoistiski noskaņoti cilvēki, pašiem negribot, nevar blakus paciest pat savus tuviniekus. Viņi vēlas visu istabā iekārtot pēc sava prāta, un bieži viņus aizkaitina tuvinieku klātbūtne vien. Tādā noskaņojumā neapmierinātības atmosfēra uzkrājas arvien vairāk un vairāk, un nereti kopdzīve pārvēršas par vienu vienīgu histēriju.
Lasītājs: Es domāju, ka šādas lietas rodas no nesaderības vai no tuvinieku rakstura īpatnībām.
Autors: Jā, to var nosaukt par nesaderību vai arī par rakstura īpatnībām. Tas viss tā ir, bet konfliktu iemesls paliek iepriekšējais – egoisms traucē dzīvot mierīgi, savukārt nesavtīgs noskaņojums palīdz uzlabot attiecības. Nesavtīgi noskaņoti cilvēki spēj dzīvot vienā istabā gan divatā, gan trijatā. Turklāt viņiem nerodas īpašas problēmas.
Lasītājs: Visi taču nevar kļūt nesavtīgi uzreiz?
Autors: Jā, Jums taisnība, pēc būtības vieniem cilvēkiem nesavtības ir vairāk, bet citiem – mazāk. Tāpēc laimīgai kopdzīvei vieniem jāpieliek vairāk pūļu, citiem mazāk. Taču gala rezultāts ir viens – laimīga būs tikai nesavtīgi noskaņota ģimene.
Lasītājs: Kā iemācīties dzīvot tā, lai ģimenē valdītu nesavtība un laime?
Autors: Jāsaprot, kāpēc nepieciešama ģimene, un, kad tas ir saprasts, pareizi jāpilda pašam savi pienākumi ģimenē. Ja cilvēks pastāvīgi domā par to, kā citiem (viņa tuviniekiem) jāpilda pienākumi pret viņu, tad tas neizbēgami novedīs viņu pie ciešanām.
Lasītājs: Vai viņiem tikai jābauda mana nesavtība, vai tad viņiem nav nekādu pienākumu?
Autors: Pienākumi ir visiem. Ja cilvēks iemācīsies domāt par saviem trūkumiem un pienākumiem, tad viņš tik tiešām sapratīs, kāpēc vajadzīga ģimene un kā to darīt laimīgu. Tikai tādā gadījumā viņš būs laimīgs, pat neskatoties uz tuvinieku savtīgu attieksmi pret viņu.
Lasītājs: Kāpēc nepieciešama ģimene?
Autors: Ģimene nepieciešama, lai kopīgi organizētu garīgo dzīvi un lai dzemdētu un audzinātu fiziski un garīgi veselus bērnus. Pareizi noskaņota ģimene aizsargā laulātos no pašu nekontrolējamām sajūtām. Nodarbojoties ar pašpilnveidošanos, izrādot rūpes un atbalstu viens otram, vīrietis un sieviete nesāks domāt par to, lai apmierinātu savas sajūtas kaut kur aiz stūra. Grūtā brīdī palīdzot viens otram pilnveidoties, nevis degradēt, pateicoties garīgās prakses garšas ieguvei, viņi kļūst par veselīgu sabiedrības daļiņu, kas audzina bērnu ar cēlu apziņu. Ģimenes dzīve palīdz cilvēkam mācīties izpildīt savus reliģiskos un sabiedriskos pienākumus.
Ja viens laulātais nevēlas dzīvot nesavtīgi, tad otram, neskatoties uz netaisnīgo attieksmi pret viņu, tik un tā jāmācās dzīvot nesavtīgi. Tikai tā ar laiku var pārvarēt sliktu ģimenes karmu un kļūt laimīgs. Šādam cilvēkam pārmaiņas uz laimes pusi notiks neatkarīgi no tā, vai mainīsies viņa tuvinieki vai nē.
Lasītājs: Ja ģimene dzīvo, kā Jūs teicāt, vai tai ir garantēta laime?
Autors: Jā, tad ģimene būs laimīga.
Lasītājs: Pat, ja laulātie būs nesaderīgi?
Autors: Ja laulātajiem izdevies sevī uzvarēt personīgo un ģimenes egoismu un visu dzīvi veltīt kalpošanai Dievam, tad viņu dzīve atrodas uz garīgas platformas, un ģimenes karma pārstāj darboties.
Lasītājs: Ja viņi vienā brīdī aizmirst par Dievu un pievēršas materiāliem priekiem, vai tad ģimenes karma atkal sāk darboties?
Autors: Pilnīgi pareizi.
Lasītājs: Tad sanāk, ka ģimenes laimi noturēt ir ļoti sarežģīti, jo ģimenes dzīvē ir tik ļoti daudz materiālu problēmu.
Autors: Jā, Jums taisnība, sarežģīti, bet tomēr iespējams. Tikai tie laulātie, kuri labi saprot, kas ir patiesa ģimenes laime, neitralizē savu slikto karmu.
Lasītājs: Citiem vārdiem, Jūs mani aicināt padziļināt ģimenes laimes izpratni?
Autors: Jā, pareizas izpratnes mērķis ir panākumu atslēga. Pilnveidojot savu ģimenes laimes izpratni un turpinot dzīvot parastu ģimenes dzīvi, cilvēks pamazām iegūst spēju efektīvi attīrīt savu apziņu. Padziļinot dzīves jēgas izpratni, pareizi noskaņoti laulātie sāk ar lielu entuziasmu kalpot Dievam. Šāds noskaņojums ir ģimenes dzīves pilnība. Ja laulātie rīkojas tieši šādi, tad visa viņu sliktā ģimenes karma tiek pilnībā neitralizēta un ciešanas atkāpjas.
Lasītājs: Ir taču daudz visādu veidu, kā neitralizēt nesaderību un pastiprināt saderību. Es zinu, ka eksistē īpaši saderības aprēķini un speciāli testi. Jums gan viss ir vienkārši – pareizi noskaņojies un viss, sliktā karma uzreiz atkāpjas. Viss izklausās pārāk vienkārši.
Autors: Tik tiešām, ar ģimenes konfliktiem cīnās visa pasaules psiholoģiskā doma. Pārsvarā šīs problēmas risinājumu mēģina atrast, risinot konfliktu starp laulātajiem, taču pašu problēmu jāapskata nedaudz savādāk. Jāsaprot, ka konflikti ir neizbēgami, ja divi laulātie vērš savu laimi meklējošo skatienu viens uz otru un nesaņem apmierinājumu. Ja viņi laimi nemeklēs viens otrā, bet vienā, viņiem kopējā virzienā, tad konflikti vienkārši neradīsies. Nevajag mēģināt samierināt divu cilvēku egoismu, vajag tos pagriezt vienā virzienā un tad tie nekonfliktēs.
Lasītājs: Miniet piemēru no dzīves.
Autors: Piemēram, divi bruņoti karavīri kopā skrien uzbrukumā. No vienas puses, viņi ir blakus, no otras – negriež ieročus viens pret otru, tāpēc viņiem nav pamata konfliktēt. Ja ģimene tiecas kalpot Dievam un sabiedrībai, tad visa viņu iekšējo attiecību karma jau vairs nestrādā. Tāpēc tiem ģimenes pāriem, kas ir sapratuši šo veiksmīgas ģimenes dzīves noslēpumu, nav nepieciešamas psiholoģiskās konsultācijas par saderību. Viņu ieroči vērsti uz to, lai palīdzētu citiem, bet karot vienam ar otru viņiem nav laika.
Lasītājs: Bet, ja tas vienkārši nav iespējams – ja sieva nevēlas dzirdēt par pašpilnveidošanos, ko tādā gadījumā darīt?
Autors: Ja kaut viens laulātais vērsīs skatienu progresa virzienā, nevis uz sava laulātā sliktajām rakstura īpašībām, tad konfliktu vairs nebūs, lai arī sākumā tik un tā būs grūti dzīvot kopā.
Lasītājs: Tātad nav nekādas jēgas sievai norādīt uz nepilnībām viņas raksturā?
Autors: To var darīt, bet tikai pazemīgā veidā. Bet pazemīgi spēj uzvesties vienīgi neaizkaitināts cilvēks. Ja cilvēks vērsīs savu gribu uz to, lai palīdzētu citiem un kalpotu Dievam, tad viņš dabīgā veidā vairs tik ļoti nekoncentrēsies uz citu nepilnībām un neizrādīs aizkaitināmību. Tā kā šāda cilvēka prāts vērsts tikai uz paša trūkumiem, viņam nebūs sarežģīti aizrādīt pazemīgā veidā.
Lasītājs: Ja manī tomēr saglabājas aizkaitināmība attiecībā pret tuvu cilvēku, tātad man trūkst mērķtiecības palīdzēt citiem cilvēkiem un es nespēju gūt mieru?
Autors: Tas ir pareizs secinājums, tādā veidā ir izdarīts pirmais solis pareizas ģimenes laimes izpratnes nostiprināšanā. Ja rodas aizkaitināmība, tad netiek veltītas pietiekami lielas pūles pašpilnveidei un palīdzībai citiem, kas ienes sirdī mieru.
Lasītājs: Bet tas taču ir ļoti sarežģīti –visu laiku piespiest sevi nepievērst uzmanību tā cilvēka trūkumiem, kuram uzvedībā tos var izteikti novērot. Vai vienkāršāk nav izšķirties un mierīgi progresēt?
Autors: Nē, šķiršanās neveicinās progresu. Dzīvojot vecpuisī palielinās bezatbildība, vēlāk parādās izlaidīga dzīve un pat izvirtība. Tāpēc ģimene nepieciešama, lai radītu labus apstākļus gan savam, gan tuvinieku progresam.
Taču vairums cilvēku domā, ka ģimene ir vieta, kur jāapmierina savas savtīgās vēlmes, un cietoksnis, kurā jāaizsargājas no apkārtējiem. Šī koncepcija veicina katra ģimenes locekļa egoisma augšanu, kas, protams, agrāk vai vēlāk noved pie saasinājumiem. Tikai iemācoties ievērot trūkumus sevī un nepiegriezt lielu vērību tuvinieku trūkumiem, pamazām var padarīt ģimeni laimīgu.
Lasītājs: Ja ģimenes iekšienē viss ir normāli, bet problēmas rodas tikai ārējās attiecībās?
Autors: Lai cik arī nebūtu dīvaini, problēmas tādās ģimenēs vairumā gadījumu nerodas ārējās attiecībās, kas, dzīvojot tādos apstākļos, protams, ir saspīlētas, bet tieši iekšējās – attiecībās ar tuviniekiem.
Ja nav pietiekamu zināšanu, tādas problemātiskas ģimenes uzskata, ka viņiem viss ir normāli attiecībās vienam ar otru, bet viņiem traucē dzīvot kaimiņi, draugi, vecāki utt. – visi, tikai ne viņi paši. Parasti šādās ģimenēs visi ir aizņemti ar to, lai „laimi” nestu mājās. Ar laimi viņi, protams, saprot naudu, prestižu, labu dzīvokļa iekārtojumu un tamlīdzīgi. Taču mēģinot atrast laimi ārpusē, šīs ģimenes patiesībā to meklē nepareizi – savtīgi.
Tāpēc viņiem sākumā rodas problēmas attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem. Pēc tam ģimenes egoistiskā noskaņojuma augonis pieaug un tas palielina visu ģimenes locekļu neapmierinātību. Tādā veidā viņi nonāk pie tā, ka sāk viens uz otru dusmoties. Kā var palikt labs, ja visi apkārt dusmojas?
Lasītājs: Jā, es piekrītu – zāģē zaru, uz kura pats sēdi. Manā ģimenē nav egoistisku tendenču attiecībā pret apkārtējiem cilvēkiem. Taču konflikti ģimenē tomēr eksistē. Kā Jūs varat izskaidrot šo faktu?
Autors: Vienmēr ir ļoti grūti saprast, ka egoistiskas tendences eksistē tieši man un manā ģimenē. Taču kritērijs, ka problēma tiešām eksistē, ir attiecības starp laulātajiem. Ja ģimene ārējās attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem ir noskaņota pareizi, tad tajā nekādos apstākļos neradīsies lieli iekšēji konflikti.
Lasītājs: Es kaut ko nesaprotu, kāds tam sakars ar personīgām attiecībām starp laulātajiem? Kāda saistība viņu iekšējiem konfliktiem ar egoistisku noskaņojumu attiecībā pret apkārtējiem?
Autors: Sākumā jebkura ģimene krāj egoismu savās ārējās attiecībās, pēc tam tas pats egoisms sāk traucēt tai arī iekšējās attiecībās. Tāpēc tajās ģimenēs, kurās nav pareizas izpratnes, kā jāizturas pret apkārtējiem cilvēkiem, skandāli vienkārši ir neizbēgami. Kamēr to nesapratīs ikviens, arī inteliģents ģimenes cilvēks, nevar cerēt uz laimīgu ģimenes dzīvi.
Lasītājs: Vai tiešām tas skar katru cilvēku, vai tad nav ģimeņu, kurās egoistiskas tieksmes neizpaužas?
Autors: Nospiedošam vairākumam ģimeņu piemīt arvien pieaugošs egoisms, ar kuru pastāvīgi jācīnās. Taču ir arī ģimenes, kurās egoisms nepieaug, jo tās no paša sākuma ir izveidotas, balstoties uz nesavtīguma principu.
Lasītājs: Kāpēc vairums ģimeņu nolemtas ciešanām?
Autors: Attiecības ģimenē jau pēc savas dabas ir egoistiskas. Attiecības starp vīrieti un sievieti rada egoismu. Kad vīrietis vienkārši skatās uz sievieti, jau tas vien viņā vairo egoistiskas sajūtas. Ko tad lai saka par to, kad starp vīrieti un sievieti vairāku gadu garumā ilgst pastāvīga komunikācija . Es ceru, ka Jūs labi saprotat, ka egoisma pieaugums nenozīmē, ka nākotnē sagaida viena vienīga laime.
Lasītājs: Iznāk, ka attiecības ģimenē vienkārši pašas par sevi nevar būt laimīgas?
Autors: Ja netīra zobus, tad tie paši no sevis nekļūs tīri. Attiecības ģimenē attīra, darot labus darbus, kurus jāveic katru dienu, tieši tāpat, kā katru dienu jātīra zobi. Ja neiegaumē, kādai jābūt ģimenes laimei, un necīnās ar sliktām tendencēm, attiecības ģimenē nevar kļūt laimīgas.
Lasītājs: Ideju sapratu. Tagad izstāstiet sīkāk, ar kādām negatīvām tendencēm ģimenes dzīvē jācīnās?
Autors: Jācīnās pret šādām izpausmēm:
• tieksmes trūkumu pēc pilnīgas laimes izpratnes,
• savu pienākumu nepildīšanu pret sabiedrību un tuviniekiem,
• nevēlēšanos pilnveidot savu raksturu,
• krāpšanu,
• sliktiem ieradumiem,
• ēšanu gara tumsībā,
• komunikāciju gara tumsībā,
• hobijiem gara tumsībā,
• dienas režīma neievērošanu.
Visas šīs darbības ģimenē veicina ķildas. Ja tās laicīgi neiznīdē, tad problēmas ģimenē pieaug un, beigu beigās, var pāraugt lielās nepatikšanās.
Tie, kuri uzskata, ka laimei ģimenes dzīvē jārodas pašai no sevis, vienkārši ir nolemti nelaimīgai ģimenes dzīvei. Tādi laulātie savus radiniekus pastāvīgi apvaino, ka tiem netiek nodrošināti laimīgai ģimenes dzīvei nepieciešami normāli dzīves apstākļi.
Ja cilvēks neiet egoistisku vēlmju pavadā un cīnās par vispārēju, nevis savu laimi, tad, bez šaubām, viņš būs laimīgs, dzīvojot ģimenes dzīvi. Ja visu, kas notiek ģimenē, palaiž pašplūsmā, tad attiecībās egoisms noteikti ņems virsroku un ģimenes laime izkusīs kā sniegs saulē.
Lasītājs: Jūs stāstāt par manai apziņai pilnīgi jaunām, revolucionārām lietām. Tātad, mēs ciešam, kad vēlamies ģimenes laimi sev, un kļūstam laimīgi, kad vēlam ģimenes laimi tuviniekiem! Tad, lūdzu, pasakiet pašu pilnīgāko ģimenes laimes izpratnes jēdzienu.
Autors: Labprāt. Jācenšas visu ģimenes dzīvi veltīt Dievam, tas vienmēr virzīs attiecības ģimenē pretī pilnībai. Tādā noskaņojumā pat astroloģiski nesaderīgā ģimenē nerodas neviena savtīguma ēna, un tātad arī nav miņas no ciešanām.
Lasītājs: Ko nozīmē – visu dzīvi veltīt Dievam? Varbūt arī dzimumattiecības jāvelta Dievam?
Autors: Pilnīgi pareizi. Ja bērnu ieņemšana veltīta Dievam, tad rezultāts pārspēj visas cerības. Tādiem gudriem vecākiem piedzimst svēti bērni, kas viņiem atnes okeānu laimes. Vēdas pievērš lielu uzmanību šai tēmai – kā ieņemt ģeniālus bērnus. Piemēram, Vēdās tiek runāts, ka vecāku garša bērna ieņemšanas brīdī piesaista dvēseli, kas vēlas saņemt tieši tādu pašu garšu. Ja vecāki pat savas dzimumattiecības velta Dievam (padara tās nesavtīgas), tad mātes klēpī nokļūst cēla dvēsele, kas tiecas pēc Dieva. Ņemiet vērā, ka tā rīkoties spēj tikai cilvēki ar augstu apziņas līmeni.
Lasītājs: Tātad visiem ģeniāliem bērniem vecāki ieņemšanas brīdī bija noskaņoti tieši tādā veidā?
Autors: Par to es neesmu viņiem jautājis, bet Vēdas apgalvo, ka trulā apziņas stāvoklī neko ģeniālu radīt nav iespējams.
Lasītājs: Es to nesaprotu. Iznāk, ka, saskaņā ar Vēdām, pat ar seksu jānodarbojas pareizi, nevis tā, kā vēlies.
Autors: Tādas lietas saprast ir ļoti grūti, daudz vieglāk ir uzskatīt, ka tas viss vienkārši ir murgs.
Lasītājs: Es domāju, ka tā arī ir. Daudzi cilvēki šādus secinājumus par ģeniālu bērnu ieņemšanu uzskatīs vienkārši par murgu.
Autors: Es piekrītu. Tieši tāpēc cēlas zināšanas arī uzskata par noslēpumainām, daudziem cilvēkiem tās vienkārši nav pieejamas. Ne visiem pietiek saprāta saprast cēlas, apslēptas garīgās zināšanas.
Lasītājs: Kā Jūs praktiski iedomājaties ģimenes laimi, kas kultivē nesavtīgu un garīgu noskaņojumu bērna ieņemšanas laikā?
Autors: Es cenšos savā ģimenē organizēt garīgo dzīvi un redzu, ka tas darbojas. Taču tāpat es arī saprotu, ka šīs sarunas, kuras risinām, daudziem cilvēkiem var šķist kā murgs un fantāzijas.
Lasītājs: Ja tomēr es vēlos saprast, bet nesaprotu, vai nevar sev iedvest, ka jau visu esi sapratis?
Autors: Mānot pats sevi, Jūs dzīvi neizmainīsiet. Tāpēc es arī teicu, ka sākumā jāmēģina pilnveidot savu ģimenes laimes izpratni, veicot praktiskas darbības, bet pēc tam jau jāsāk gaidīt kaut kādas dziļākas atklāsmes. Ne visu var saprast, vienkārši izlasot grāmatu.
Mūsdienās eksistē daudz psiholoģisku skolu, kas nodarbojas ar ģimenes attiecību pilnveidošanu. Taču, ja process, ar kura palīdzību mēģina radīt pārmaiņas, balstīts uz laulāto ārējās uzvedības maiņu attiecībā vienam pret otru, tad īpašus praktiskus rezultātus tas nedos. Redzot ģimenes attiecību ārējus uzlabojumus, jebkurš cilvēks sapratīs, ka, lietojot piemērotu tehniku, ar viņu mēģina spēlēties.
Tāpēc vissvarīgākais ir saprast, kāds ir ģimenes laimes princips, bet pēc tam jau var runāt par to, kā to praktiski realizēt. Bez iekšējas laimes izpratnes maiņas nebūs arī ģimenes dzīves ārējo pārmaiņu, bet, ja tomēr tās notiks (saskaņā ar likteni), tad uz īsu brīdi.
Lasītājs: Bet to, par ko Jūs runājat, arī var nosaukt par ģimenes attiecību tehniku. Arī Jūs piedāvājat kaut kādus konkrētus noteikumus.
Autors: Tehnika tas ir kaut kas mehānisks. Es piedāvāju manīt nevis uzvedības stereotipus, bet pašu ģimenes laimes izpratni. Piemēram, dažas ģimenes attiecību uzlabošanas tehnikas piedāvā cilvēkiem vairāk smaidīt, izteikt komplimentus un dāvināt dāvanas. Taču šī visa mērķis ir viens – lai radinieki beidzot mūs iemīlētu.
Savukārt Vēdas piedāvā izjust mīlestību nevis no savas rīcības augļiem attiecībā pret radiniekiem, bet no pašas rīcības, kurai jābūt nesavtīgai. Jāsaprot, ka laime atnāks tikai pie tā cilvēka, kas spēs kļūt laimīgs, palīdzot saviem tuviniekiem. Jāiemācās gūt laimi no paša kalpošanas procesa Dievam, sabiedrībai un tuviniekiem.
Ja sasniegsim tādu laimes izpratni, tad visas problēmas risināsies pašas no sevis, pateicoties mūsu nesavtīgajai darbībai. Tāpēc ģimenes attiecībās nebūs nekādas īpašas tehnikas. Mātei pietiek bērnam parādīt krūti, un viņš uzreiz sāk to zīst. Tieši tāpat, pateicoties tīram raksturam, pēc savas būtības nesavtīgs cilvēks pret visiem izturas maigi, neko nevēloties sev. Nekāda īpaša noskaņošanās viņam nav nepieciešama.
Lasītājs: Kā paātrināt pareizas ģimenes laimes izpratnes procesu?
Autors: Pieredze liecina, ka pats ātrākais veids, kā sajust vēlmi nesavtīgi darboties, ir izveidot mājās altāri un jebkuru darbību veikt tikai, lai apmierinātu Dievu. Piemēram, gatavot ēdienu, lai apmierinātu Dievu, audzināt bērnus, lai apmierinātu Dievu, strādāt rūpnīcā, lai apmierinātu Dievu. Tādā veidā , pašam nesaprotot, cilvēks visu sāk darīt nevis personīgās interesēs, bet Dieva interesēs.
Sākot praktizēt, pēc kāda laika viņam radīsies nesavtīgas rīcības garša. Pateicoties šai garšai, viņam nebūs grūti veidot nesavtīgas attiecības ar saviem tuviniekiem.
Lasītājs: Kāpēc nevar uzreiz izveidot nesavtīgas attiecības ar tuviniekiem? Kas var tam traucēt? Kāpēc te jājauc iekšā Dievs?
Autors: Tuvinieki var sākt nepareizi izmantot mūsu nesavtību, bet mēs pieredzes trūkuma dēļ uzreiz nenoorientēsimies, kā šādā situācijā uzvesties. Iznāks, ka mēs centīsimies visu viņiem darīt nesavtīgi, bet nespēsim paciest netaisnīgu attieksmi pret sevi. Tā kā šādā situācijā jutīsim netaisnību, tad vilšanās vienkārši ir neizbēgama.
Ja sāk visu nesavtīgi darīt Dievam, tad būs pavisam cits rezultāts. Dievam nepiemīt savtīgums, tāpēc mums nebūs jāviļas. Tādā veidā cilvēks attiecībās ar Dievu uzkrāj savas nesavtības spēku, kuru turpmāk varēs izmantot attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem. Sākumā jāiegūst pareizas rīcības pieredze, izjūtot tādas dzīves garšu, un jānotic tādai dzīvei. Pēc tam, kļūstot garīgi spēcīgākam, var sākt cīnīties par laimīgu ģimenes dzīvi.
Lasītājs: Kā lai uzkrāj nesavtības spēku, ja neesmu vēl sācis kalpot Dievam? Mani radinieki patiešām mēģina ekspluatēt manu tieksmi rīkoties nesavtīgi. Dodiet man kaut kādu padomu, ko lai es ar viņiem daru?
Autors: Ar viņiem neko nevajag darīt, kaut kas jādara ar sevi. Protams, pats labākais ir novirzīt savu entuziasmu kalpošanai Dievam. Taču, ja Jums trūkst ticības, tad sākumā saprotiet, ka no viņiem nevajag neko gaidīt, jo viņi atrodas gara tumsības gunas ietekmē. Tāpēc vienkārši pildiet savus pienākumus pret viņiem un apzinieties, ka nekādas pretmīlestības nebūs. Ja gara tumsībā esošie radinieki sāks Jūs pārmērīgi ekspluatēt, sakiet viņiem, ka obligāti izdarīsiet to, ko viņi lūdz, bet ne šodien. Jāplāno, cik daudz laika dienā varam iedalīt kalpošanai saviem radiniekiem, un vienmēr jāseko šim reglamentam. Taču nebrīnieties par viņu agresīvo noskaņojumu, jo arī mēs neesam nekādas dāvanas, lai arī cenšamies sevi mainīt.
Lasītājs: Bet no tādas nepriecīgas dzīves, kad ir tikai pienākumi, bet nav nekādas laimes, var ļoti ātri piekust.
Autors: Pareizi, tāpēc es jau Jums saku, ka sākumā jāiemācās gūt laimi attiecībās ar Dievu, tad vairs nebūs grūti pildīt pienākumus ģimenē aiz pienākuma apziņas.
Lasītājs: Ja radinieki nespēs saprast manas jūtas pret Dievu?
Autors: Necentieties veidot ļoti atklātas attiecības ar gara tumsībā esošiem radiniekiem. Neizskaidrojiet viņiem savas jūtas pret Dievu un neatklājiet viņiem savu nesavtīgo noskaņojumu. Nekādā gadījumā negaidiet no viņiem pateicību. Sākumā gara tumsībā esošie radinieki centīsies ar spēku Jūs piespiest vairāk viņiem kalpot, bet tādā gadījumā Jums vajag atsaukties uz stingru dienas kārtību, sliktu veselību vai neatliekamām darīšanām.
Lasītājs: Un vai tā būs jādzīvo līdz pašai nāvei?
Autors: Nē, tas ir īslaicīgi ceļā uz turpmākajām Jūsu dzīves pārmaiņām. Pēc kāda laika viss mainīsies uz labo pusi. Dievbijības guna triumfēs arī Jūsu ģimenē. Jūs pamazām iekarosiet radinieku cieņu, vienkārši ar mīlestību pildot savus pienākumus, bet pats pēc cieņas netiecieties. Ja Jūsu mērķis nebūs nest viņiem laimi, bet meklēt viņos laimi sev, tad Jūsu nesavtība radiniekos radīs tikai dusmas un aizvainojumu. Rīkojoties nesavtīgi, Jūs ar laiku varat veicināt dievbijības gunas garšas rašanos saviem gara tumsībā esošajiem radiniekiem. Tas notiks pēc tam, kad viņi sāks Jūs cienīt. Taču, ja Jūs centīsieties viņiem uzspiest šo patiesību, tad rezultāts būs tieši pretējs. Bet, galvenais, saprotiet, ka tā dzīvot var tikai kalpojot Dievam, t.i., gūstot no Viņa atbalstu. Citādi var pietrūkt spēka paciest radinieku pazemojošo noskaņojumu.
Lasītājs: Ja radinieki atrodas kaislību gunā un pastāvīgi domā tikai par personīgu izdevīgumu?
Autors: Ja radinieki atrodas kaislību gunas ietekmē un visu laiku tirgojas, kurš kuram un cik daudz ir izdarījis, nevajag no viņiem kaut ko gaidīt, bet vajag vienkārši ar mīlestību strādāt, un viss. Meklējiet laimi pašā nesavtīgajā rīcībā, nevis pateicībā par to.Atrodoties kaislību gunas ietekmē, radinieki vienā brīdī no Jums pieprasīs vēl lielāku atdevi. Taču uz šiem pieprasījumiem nevajag reaģēt sentimentāli.
Viss brīvais laiks no ikdienas pienākumiem attiecībā pret tuviniekiem cilvēkam jāvelta pašizziņai. Ja radiniekiem tas nepatīk, tad jāpaskaidro: „Pašpilnveidošanās man palīdz labāk izpildīt savus pienākumus pret jums, pateicoties tai, es rodu spēku visu darīt labi. Ja nenodarbošos ar pašizziņu, tad man nebūs spēka”. Pamazām kaislību gunā esošie radinieki pārstās prasīt lieku, jo sapratīs, ka tā ir velta laika tērēšana.
Lasītājs: Atvainojiet, bet es palieku pie sava iepriekšējā viedokļa. Viss, ko Jūs sakāt, ir tikai tehnika, bet kur gan ir ģimenes laime?
Autors: Ģimenes laime ir mīlēt nesavtīgu darbu attiecībā pret saviem tuviniekiem. Bet, lai būtu priekšstats, kā pareizi rīkoties, eksistē noteiktas metodes. Pašai mīlestībai metodes nav nepieciešamas, tās nepieciešamas, lai konkrētā situācijā pareizi orientētos. Tāpēc, pirms atnāks laime, nepieciešams piespiest sevi mācīties dzīvot pareizi.
Lasītājs: Ja godīgi, šo tēmu es ļoti slikti saprotu.
Autors: Es Jums vēlreiz atkārtoju, ka, vienkārši sarunājoties vai lasot grāmatu, nav iespējams to visu dziļi saprast un pieņemt, nepieciešams iegūtās zināšanas pielietot praksē. Vai tad nopietns cilvēks var kaut kam noticēt uzreiz, nepārbaudot to praksē?
Lasītājs: Vai cilvēki ģimenes dzīvē var būt absolūti laimīgi, neveltot savu dzīvi Dievam? Man grūti pārbaudīt praksē Jūsu spriedumus par ģimenes kalpošanu Dievam. Varbūt ir kādi citi ģimenes problēmu risinājumu veidi?
Autors: Dievs ir viens, cita absolūta nav. Tāpēc arī absolūta ģimenes laime atnāk pie tiem, kas komunicē ar Absolūtu. Vēdas iesaka visiem, kas tiecas pēc laimīgas ģimenes, izveidot mājā altāri. Maksimāli laimīgas būs tikai tās ģimenes, kuras visu savu dzīvi veltīs kalpošanai Dievam.
Lasītājs: Vai bez domām par Dievu ir iespējama ja ne gluži absolūta, bet vispār kaut kāda laime?
Autors: Ja ģimenes dzīvē domāsiet par kopēju, vispārīgu labumu, tad Jūsu ģimene ļoti drīz sajutīs harmoniju un laimi, jo šādas domas atrodas dievbijības gunas ietekmē.
Lasītājs: Ja man ir slikta ģimenes karma un dzīvē lemtas vienas vienīgas ciešanas?
Autors: Ja lemts ciest, tad nāksies ciest. Bet ziniet, ka pat sliktu ģimenes karmu var pilnībā sadedzināt, pareizi noskaņojoties un pareizi dzīvojot. Tāpēc nopietni jāapgūst principi uzmanīgai attieksmei pret apkārtējiem un ģimenes cilvēka pienākumi pret Dievu un sabiedrību. Bez tam, jāmācas ar katru ģimenes locekli veidot individuālas, nesavtīgas attiecības.
Lasītājs: Kur var sīkāk uzzināt par visiem šiem ģimenes dzīves noteikumiem?
Autors: Tikai svētajos rakstos var uzzināt par visiem laimīgas ģimenes dzīves pamatnoteikumiem. Visi informācijas avoti, kas nebalstās uz svētajiem rakstiem, var izkropļot patiesas zināšanas, un pārbaudīt to ir samērā grūti.
Lasītājs: Bet katrā ģimenē ar laiku izstrādājas savi kopdzīves noteikumi, kas atbilst laulāto un bērnu temperamentam.
Autors: Nē, katrā ģimenē jāizstrādā savs stils, kā labāk izlietot jau esošos noteikumus. Taču pašus noteikumus izmainīt nav iespējams – ģimenes un sabiedrības savstarpējās attiecības ir radījis Dievs. Vēdās to sauc par varnašramu. Tā kā jau eksistē stingri noteikumi, pēc kuriem jābūvē attiecības ģimenē, tad labāk pašiem neko neizdomāt.
Lasītājs: Vai tiešām bez svētajiem rakstiem nav nekādu citu avotu, kas varētu iemācīt pareizu ģimenes dzīvi?
Autors: Nē, kāpēc gan, dažreiz dievbijīgi cilvēki intuitīvi vai pēc pieredzes spēj apgūt laimīgas ģimenes dzīves noteikumus, iztiekot bez svētajiem rakstiem. Bet arī viņi neko jaunu nepateiks. Tāpēc nav vērts riskēt, bet labāk iegūt zināšanas no pirmavota vai no literatūras, kas balstās uz pirmavotu, t.i., uz svētajiem rakstiem.
Lasītājs: Bieži vēdiskos rakstus pasniedz ar komentāriem. Vai var šiem komentāriem uzticēties?
Autors: Sākumā nepieciešams labi izpētīt tā cilvēka biogrāfiju, kurš sastādījis komentārus, un pakontaktēties ar viņa sekotājiem. Ja Jūs redzēsiet, ka šie komentāri darbojas praksē un ar to palīdzību daudzi cilvēki sasnieguši pilnību – tīru mīlestību uz Dieva Personību, tad tos izveidojis patiešām svēts cilvēks un tie Jums palīdzēs vēl labāk noskaidrot interesējošos jautājumus.
Lasītājs: Ko Jūs vēl varētu teikt par laimīgu ģimenes dzīvi?
Autors: Pats svarīgākais, ir jāsaprot, ka izveidot laimīgu ģimenes dzīvi ir ļoti sarežģīti. Tāpēc Vēdas velta lielu uzmanību attiecībām ģimenē.
Lasītājs: Tāpēc es Jums atkal jautāju – varbūt labāk vispār neveidot ģimeni un dzīvot vienam?
Autors: Tādā veidā labāk vispār jautājumu neuzdot. Taču arī tas ir iespējams, bet, lai dzīvotu vienatnē, cilvēkam jābūt atstrādātai ģimenes karmai.
Lasītājs: Lūdzu, paskaidrojiet, ko nozīmē – atstrādāta ģimenes karma?
Autors: Faktiski tas nozīmē, ka cilvēkam nedrīkst būt tieksmei pēc intīmām attiecībām ar pretējo dzimumu. Saskaņā ar Vēdām, tādai dzīvei jānorit klosterī un to sauc par atteikšanos no pasaules. Vientuļam cilvēkam vislabvēlīgāk ir veltīt savu dzīvi tikai garīgai pašpilnveidei.
Lasītājs: Man šķiet, ka parasti neprecēti cilvēki dzīvo diezgan labi. Vai tiešām obligāti jākļūst par mūku un jāizvairās no sievietēm?
Autors: Tas, kurš neveido ģimeni tikai tāpēc, ka tā ir ērtāk nodarboties ar izvirtībām, savā apziņā nekad nevarēs progresēt. Izvirtība traucē vairot atbildības spēku, tāpēc šāda dzīve neveicina saprāta attīstību. Cilvēks, kam nav tīra un spēcīga saprāta, nevar būt laimīgs. Nekontrolētas sajūtas piespiež cilvēku dzīvot grēcīgi, ar daudziem kaitīgiem ieradumiem, tās var viņu ievilkt sliktā kompānijā un beigu beigās padarīt dzīvi nelaimīgu.
Lasītājs: Ja cilvēkam ir slikta karma un viņam vienkārši nevar būt ģimene, vai tiešām arī tad viņam jāatņem sev visi prieki un jāiet klosterī?
Autors: Ja kādam sliktas karmas dēļ nevar būt ģimene un viņš nevēlas atteiktie no pasaules, tad visa dzīve jāvelta garīgās dzīves tradīciju atjaunošanai sabiedrībā. Vai viņš dzīvos klosterī, vai nē, jebkurā gadījumā viņam jāievēro šķīstības solījums. Taču maz ir tādu cilvēku, kuri spēj kontrolēt dzimumtieksmi, tāpēc vairumam cilvēku laime iespējama tikai ģimenes dzīves ietvaros.
Mēs jau pietiekami ilgi apspriežam ģimenes dzīves laimes jautājumus. Taču mūsu šīsdienas sarunas mērķis ir parunāt par laimi plašākā šī vārda izpratnē.
Lasītājs: Esmu pati uzmanība.
Autors: Materiālā pasaulē neeksistē mūžīga un absolūta laime, lai gan kaut kāds laimes daudzums ir arī šeit. Cilvēks var sajust laimi garīgās enerģijas ietekmē. Strādājot ar mīlestību, pašiem nemanot, mēs ieliekam priekšmetos laimes enerģiju. Šī laimes enerģija nāk no Virsdvēseles tikai tajā gadījumā, ja cilvēks ir noskaņots visu darīt nesavtīgi un ar mīlestību.
Lasītājs: Paskaidrojiet, kādā veidā garīgā laimes enerģija piepilda materiālo pasauli?
Autors: Kaut ko darot ar mīlestību, mēs tādā veidā savam darba rezultātam piešķiram laimes spēku. Pēc tam ikviens, kurš lietos mūsu izgatavotos priekšmetus, arī izjutīs laimi.
Lasītājs: Ja pareizi sapratu, darot kaut ko bez mīlestības, mēs atņemam cilvēkam, kurš lietos šo priekšmetu, iespēju izjust laimi?
Autors: Jā, tā ir. Vai tad Jūs neesat lietojis nekvalitatīvu preci, kas visus dara nelaimīgus?
Lasītājs: Rūpnīcās cilvēki parasti nerada neko jaunu, tikai ražo to, ko iecerējis, teiksim, konstruktors. Viņš izstrādā kādu ideju, pēc tam to realizē dzīvē un sāk produkciju tiražēt. Tāpēc bieži rūpnīcās cilvēki nodarbojas ar vienveidīgu, absolūti nepriecīgu darbu. Vai tiešām viņi ar to var kādu darīt laimīgu?
Autors: Pietiek vienam cilvēkam ieguldīt mīlestību savā idejā, kad, pateicoties tai, radītais priekšmets nesīs sevī noteiktu mīlestības spēku, lai arī to izgatavojis cits cilvēks. Bet tas nenozīmē, ka inženiera nodoma izpildītāji neienes savu daļu enerģijas izgatavojamā priekšmetā. Ja strādnieks kaut ko dara bez mīlestības, tad viņa izstrādājumi lielu labumu nenesīs.
Lasītājs: Pieņemsim, ja es savu mīlestību ieguldu masu iznīcināšanas ieroču izgatavošanā, vai arī tā piepildās ar laimes enerģiju?
Autors: Tā gluži nebūs, jo pašā sākumā ieroči un to izgatavošanas tehnoloģija netika izgudrotas ar mīlestību, bet gan ar naidu. Arī čūska savā indē nevar ielikt laimes spēku. Taču ieročus var izmantot, lai sodītu agresoru, un tāda rīcība ir taisnīga.
Lasītājs: Ja es ražoju ieročus ar labiem nodomiem, bet pēc tam citi tos nepareizi izmanto, vai man par to būs jācieš?
Autors: Jā, tam, kurš čūsku baro ar pienu, jāzina, ka no tā viņas inde kļūst vēl indīgāka. Tāpēc, gatavojoties kaut ko darīt, katram veselīgi domājošam cilvēkam sākumā jāpadomā par to, cik lietderīgs būs viņa darbs, un tikai pēc tam jādomā par peļņu. Citādi nopelnītā nauda laimi nenesīs. Daudzi cilvēki strādā, lai ražotu produkciju, kas vienkārši indē šo produkciju lietojošo cilvēku apziņu. Tas attiecas uz šņabi, cigaretēm, gaļas ēdieniem.
Lasītājs: Bet tie, kuri ražo šādu produkciju, nevienu nepiespiež to lietot, viņi vienkārši apmierina iedzīvotāju pieprasījumu.
Autors: Jā, tā ir, bet, piekrītiet, ja kaut kā nav, tad pieprasījums pēc tā pakāpeniski mazinās, bet ja tas pastāvīgi ņirb acu priekšā, tad agrāk vai vēlāk gribēsies to izmēģināt. Ražojot produkciju, kas citus cilvēkus noved pie degradācijas, mēs tādā veidā papildus vēlamajai peļņai vēl nopelnām arī negatīvu karmu. Tā mēs bojājam savu likteni.
Lasītājs: Ja savu naudu izmantojam pareizi, tad tā atnes laimi, vai ne? Kurš var mani piespiest to izmantot tā, lai radītu ciešanas?
Autors: Gluži pretēji, nedievbijīga rīcība rada nevajadzīgas vēlmes, kas piespiež naudu tērēt nevis tam, kas atnes laimi, bet tam, kas nes ciešanas. Tādā veidā ar grēcīgu darbu nopelnīta nauda kļūst par ciešanu un pieaugošu problēmu avotu.
Tā izpaužas materiālās dabas gunu darbība. Gunas mūsu apziņā izraisa sajūtu, ka kaut ko vēlamies. Ja cilvēks negodīgi pelna naudu, tas ļoti aptraipa viņa apziņu. Savukārt aptraipīta apziņa rada nevajadzīgas, netīras vēlmes. Tādas vēlmes pamudina uz pretīgu rīcību. Pelnot naudu negodīgi, cilvēks nokļūst gara tumsības gunas ietekmē. Ja kāds sev pelna maizi, nodarbojoties ar lietām, kas rada ciešanas, tad no nopelnītās naudas viņš lielu laimi negūs.
Lasītājs: Kā tad tā – nauda, kas nopelnīta nepareizi, var radīt kaitīgus ieradumus un vēlmes? Lūdzu, paskaidrojiet vēlreiz, es kaut ko nesapratu.
Autors: Materiālās dabas gunas nodrošina negodīgi nopelnītas naudas saikni ar atnākušām ciešanām. Tieši gunas apziņā izraisa sajūtu, ka mēs kaut ko vēlamies. Ja cilvēks negodīgi pelna iztiku , tad viņa netīrās vēlmes aug kā sēnes pēc lietus. Tas ļoti aptraipa apziņu. Savukārt aptraipīta apziņa pati radīs jaunas, nevajadzīgas, netīras vēlmes. Tā šīs arvien pieaugošās netīrās vēlmes (izvirtība, vardarbība, kaitīgi ieradumi, krāpšana), piespiež cilvēku rīkoties pretīgi. Tātad pelnot naudu negodīgi, cilvēks nokļūst gara tumsības ietekmē. Ja kāds dienišķo maizi pelna, darot lietas, kas rada ciešanas, tad lielu laimi no nopelnītās naudas viņš negūs.
Lasītājs: Sakiet, vai pareizi Jūs sapratu – ja naudu pelna nepareizi, tad materiālās dabas gunas prātā rada vēlmes, kas noved pie ciešanām?
Autors: Jūs visu sapratāt pareizi.
Lasītājs: Nu labi, tad atbildiet man uz tādu jautājumu. Ja vēlmes mums nepieder, ja tās rodas pašas no sevis, ja nepareizas vēlmes darba laikā padara nopelnīto naudu par ciešanu avotu, tad kāpēc vispār kaut ko vēlēties? Varbūt labāk iemācīties dzīvot bez vēlmēm?
Autors: Mēs jau daudzas reizes esam runājuši, ka nav iespējams dzīvot bez vēlmēm. Dvēselei vienmēr ir vēlmes, vienkārši vajag sevī audzināt garīgas vēlmes. Pēkšņas vēlmes bieži vien rodas kā sekas pagātnes vēlmēm un rīcībai. Vai arī tās rodas kā atbilde uz to cilvēku vēlmēm, kurus ietekmējusi mūsu rīcība.
Jūs sapratāt, ka ar savu nepareizo rīcību varam nonākt sliktas karmas verdzībā. Taču saprotiet vēl arī to, ka jebkurā brīdī mums ir tiesības nožēlot savas muļķīgās vēlmes, un tad situācija uzreiz mainīsies. Mums vienmēr ir iespēja mainīties uz labo pusi. Tāpēc nevajag pārtraukt darbošanos, bet vajag mācīties rīkoties pareizi.
Lasītājs: Es tomēr nesaprotu, kāda jēga uzvesties nesavtīgi un taisni, ja pastāv iespēja, ka jebkurā brīdī karma tik un tā atnesīs ciešanas?
Autors: Iespēja saņemt ciešanas pastāv visu laiku. Tāpēc ciešanas šajā pasaulē bieži mūs pārsteidz pavisam negaidot. Taču, ja vienmēr esam noskaņoti patiesi taisni un nesavtīgi un cenšamies rīkoties pēc Dieva likumiem, ja zinām, kā pareizi rīkoties, tad materiālās dabas gunas nespēs mums nodarīt lielas ciešanas, pat nostādot mūs apgrūtinošā stāvoklī.
Tas, kurš pieņem visus likteņa triecienus kā „savus parādus”, neskumst nekādos dzīves apstākļos. Laime vienmēr ir mūsu rokās, bet saprast to nav tik viegli.
Lasītājs: Labi, tas vairāk vai mazāk ir skaidrs. Taču man ir arī citi jautājumi. Jūs sakāt, ka, baudot kādu priekšmetu, mēs baudām tikai tā cilvēka laimes atspulgu, kas to radījis, tāpēc mums jābūt viņam pateicīgam par laimes spēka ieguldījumu šajā priekšmetā. Bet kas, Jūsuprāt, ir radījis puķi?
Autors: Dievs. Viņš to ir radījis pēc tās dvēseles vēlmes, kas dzīvo šajā ziedā, vēloties baudīt zieda laimi.
Lasītājs: Tātad, lietojot dabu savām vajadzībām, mums jābūt pateicīgiem Dievam?
Autors: Jā, jo savādāk, neizjūtot pateicību, no darbības nebūs laimes. Visi, kas uzskata to teritoriju, kurā viņi dzīvo, par privātīpašumu, un pirātiskā veidā lieto bagātības, ko dod Zeme, iegūst no savas darbības vienas vienīgas ciešanas. Pret visu, kas ir ap mums, ir jāizturas ar cieņu un jāuzskata, ka tas viss pieder Dievam. Citādi laime neienāks mūsu mājās.
Lasītājs: Iznāk, lai kā arī mēs necenstos iegūt labumu no upju pagriešanas pretēji savam tecējumam, mums tik un tā nekas nesanāks?
Autors: Jā, Jums taisnība, nevajag sevi uzskatīt par dabas valdnieku, nepieciešams saprast, ka tā mums dota saprātīgai lietošanai. Īrnieks nedrīkst mainīt dzīvokļa plānojumu, par to viņš tiks sodīts. Ja dārzā par agronomu sevi sāks uzskatīt susliks, tad drīz ziedošais dārzs pārvērtīsies par postažu.
Lasītājs: Saskaņā ar Jūsu spriedumiem arī mana māja pieder Dievam?
Autors: Jā, Dievs ir radījis visus materiālus, kas nepieciešami mājas uzcelšanai. Koki un citi augi, dabas radītie minerāli – tas viss nav mūsu nopelns. Arī būvniecības materiālu komponentus mēs neradām, vienkārši lietojam to, ko Dievs mums devis, un noteiktā veidā to pārstrādājam. Vēl vairāk, visas vielas dabā savienojas un mijiedarbojas viena ar otru, jo pakļaujas Dieva likumiem. Mēs visu ņemam no Dieva, tāpēc jābūt Viņam pateicīgiem par dāvātām iespējām. Tāpēc arī Jūsu māja pieder Dievam un Jums tā dota vien īslaicīgai lietošanai. Nebūs laimīgi tie cilvēki, kas neizturas saudzīgi un ekonomiski pret savā lietošanā saņemto īpašumu.
Lasītājs: Tad jau iznāk, ka mana māja man dota īslaicīgai lietošanai? Bet es to nesaprotu? Es vienmēr dzīvošu savā mājā, lai tikai pamēģina mani no tās izdzīt.
Autors: Piedodiet, es kļūdījos. Sekojot Jūsu loģikai, pareizāk ir teikt, ka Jūs tajā dzīvosiet mūžīgi un nekad nemirsiet.
Lasītājs: Atkal jau tās viltības un dzēlības… Nu labi, es sapratu, mēs savā ķermenī nevaram dzīvot mūžīgi un tāpēc nevaram sevi uzskatīt par mūžīgiem to lietu īpašniekiem, kas ir ap mums. Kā tādā gadījumā būt laimīgam, ja pastāvīgi jādomā, ka tas nav tavs un tas nav tavs?
Autors: Tieši šādā gadījumā atnāk laime. Tādas domas cilvēka saprātu noskaņo uz nesavtību un mijiedarbību ar patieso ego, kas savukārt attīra apziņu. Tikai ar tīru saprātu var sajust pašu spēcīgāko, garīgo laimi.
Tas, kurš sapratis, ka viss pieder Dievam, un darbojas ar tādām domām, nekad nenokļūs savtīguma varā, kas pagātnes grēku ietekmē ir iekļuvis viņa sirdī. Tāpēc laime nekad nepametīs tādu saprātīgu cilvēku. Ja cilvēks skatīsies uz apkārtējo pasauli un sapratīs, ka visu ir radījis Dievs , tad laimes apdalītās matērijas vietā viņa prātu piepildīs laimes caurstrāvotā garīgā enerģija.
Lasītājs: Atkal Jūs par savu – pastāvīgi domāt par Dievu, pastāvīgi atcerēties Dievu … Tā taču ļoti grūti dzīvot!?
Autors: Jā, grūti, bet tikai noteiktu laiku, līdz apziņa pilnībā attīrīsies no egoisma. Bet kurš teicis, ka ir viegli iemācīties būt laimīgam?
Lasītājs: Ja spējam savu mīlestību ielikt matērijā, tad kaut kāda materiāla laime tomēr ir iespējama?
Autors: Protams, materiāla laime arī eksistē. Bet tā ir tikai atspulgs no tā, cik daudz mīlestības mēs esam ielikuši matērijā. Taču grūti iedomāties, cik daudz mīlestības mūsos ir patiesībā. Mīlēt pa īstam spēcīgi un kļūt laimīgam ir iespējams, ja kontaktējas tikai ar garīgo enerģiju. Tādā gadījumā mūsu mīlestība harmonē ar Dieva un apkārtējo dzīvo būtņu mīlestību, un, pateicoties tādai mijiedarbībai, tā pastāvīgi pastiprinās un pieaug.
Savukārt, ja izbaudām mīlestību no matērijas, tad laime no tās nepieaug. Radot kādu priekšmetu, matērijā var ielikt noteiktu daudzumu mīlestības. Kad šo priekšmetu sāks lietot, tajā ieliktais garīgais spēks pamazām sāks kust. Materiālajā pasaulē aritmētika ir vienkārša: 1-1=0 Ja lietojam kaut ko materiālu, tad tajā ieliktais laimes spēks pamazām zūd.
Cilvēkam, savukārt, piemīt mūžīga garīgā daba. Tāpēc mūs nevar ilgi priecēt tas, kas pakļauts iznīcībai. Piemēram, uzceļot māju, pēc tam jāiegulda vēl vairāk enerģijas tās uzturēšanā. Māja no uzcelšanas brīža ar katru mirkli kļūst vecāka. Iegādājoties māju, jebkurš cilvēks cer uz komfortu, bet iegūst papildus galvassāpes. Tāpēc to, kurš tiecas tikai pēc ierobežotas, novecojošas laimes, ko dod matērija, gaida vilšanās, iegādājoties jebkādu lietu.
Lasītājs: Tādā gadījumā, kā izturēties pret materiālām lietām un materiālo dabu? Iznāk, ka laimīgs būs tas, kurš neko nepērk, dzīvo sētmalē un staigā skrandās?
Autors: Pret materiālām lietām jāizturas kā pret kaut ko, kas ir pārejošs un pastāvīgi pakļauts iznīcībai. Jebkura nopirkta lieta ar laiku noveco un apnīk. Tāpēc, kontaktējoties ar matēriju, nekad nevajag gaidīt ilgstošu laimi. Tomēr nāksies pieklājīgi apģērbties un, vajadzības gadījumā, arī celt sev māju. To visu cilvēks dara, pildot savus pienākumus pret radiniekiem. Ja viņš nepieķersies tam, ko izdarījis vai nopircis, tad turpmāk nevajadzēs nervozēt, jo nebūs jāraisās no kaut kā vaļā.
Lasītājs: Vai tiešām tik pat nevērīgi jāizturas arī pret savu materiālo ķermeni, kas arī noveco?
Autors: Nē, ne pret ko nedrīkst izturēties nevērīgi, arī pret ķermeni nē, jo visu taču ir radījis Dievs. Tas vienmēr jāatceras. Ir starpība starp nevērīgumu un nepieķeršanos. Šo atšķirību var saprast tikai tas, kurš laimi meklē pašā labo darbu darīšanā, nevis rezultātā. Nekad, nekādos apstākļos, no materiālā nevajag gaidīt pastāvīgu, nepārtrauktu laimi un tas vispirmām kārtām attiecas uz ķermeni. Katrs cilvēks savas dzīves laikā sastopas ar slimībām un vecumu.
Lasītājs: Man personīgi šķiet, ka ar mani vienmēr viss būs kārtībā.
Autors: Un Jūs nekad nenovecosiet, neslimosiet un nemirsiet?
Lasītājs: Nu, protams, kaut kad es nomiršu, bet domāju, ka tas nenotiks drīz un būs daudzmaz nesāpīgi, tā man teica astrologs.
Autors: Ziniet, šādās ilūzijās dzīvo lielākais vairākums. Tas notiek tāpēc, ka mēs, kam piemīt mūžīga, garīga daba, nekādi nespējam saprast, ka šeit, materiālajā pasaulē, darīšanas ir ar matēriju, kas ved mūs pretī iznīcībai, nevis laimei. Ja astrologs kļūdījies, tad, iespējams, pašam negaidot Jūs sastapsieties ar pirmsnāves ciešanām, kas būs daudz sāpīgāk.
Lasītājs: Tātad priekšā ir ciešanas?
Autors: Jā, tiem cilvēkiem, kuri sevi uzskata par materiālu ķermeni un dzīvo tikai sava ķermeņa baudai, priekšā ir pastāvīgi pieaugošas ciešanas. Tāpēc, redzot arvien pieaugošas slimības un ķermeņa nepilnības, cilvēks pamazām nonāk grūtsirdībā. Taču, ja sevī kultivē izpratni, ka mēs visi esam dvēseles, ja sāk darboties garīgā plānā, tad, neskatoties uz ķermeņa novecošanu un slimībām, mūsu laimes daudzums pastāvīgi pieaug.
Lasītājs: Mēs taču grasījāmies dzīvot pēc garīgiem likumiem, un tāpēc nekādu materiālu ciešanu nākotnē nebūs. Jūs pats par to pastāvīgi runājat.
Autors: Mēs pagaidām vēl atrodamies materiālos ķermeņos, kas pakļaujas materiāliem likumiem. Tāpēc nevaram cerēt uz mūžīgu laimi tajā ķermenī, kurā dzīvojam. Tā kā mums ir mūžīga garīgā daba, tad vienmēr šķiet, ka nākotnē viss būs labi. Taču saprātīgi domājošs cilvēks neuzticas matērijai. Viņš lieki netērē laiku, cenšas apzināties savu garīgo dabu unvēlas izbaudīt mūžīgo laimi, kontaktējoties ar to. No sava ķermeņa īpašu laimi nevajag gaidīt.
Lasītājs: Es nevaru tā dzīvot. Kā var kontaktēties ar materiālo enerģiju un to nebaudīt? Tas ir tāpat, kā ielikt mutē ledeni un censties tai nepievērst uzmanību. Tas vienkārši nav iespējams. Tieši tāpat nav iespējams nebaudīt labu mūziku, ja tā skan tieši tev ausīs.
Autors: Jūs visu saprotat pareizi. Tik tiešām, nav iespējams izvairīties no sajūtu kontaktēšanās ar apkārtējo pasauli, un Jūs pareizi esat ievērojis, ka sajūtas pašas, neatkarīgi no mūsu gribas, sāk baudīt tos objektus, ar kuriem saskaras. Kā Jūs jau sapratāt, šīs saskares rezultātā palielinās materiālās laimes garša. Tomēr Jūsu secinājums nav pareizs. Ja nemaldos, Jūs uzskatāt, ka jāpārtrauc kontaktēties ar matēriju, lai palielinātu pieķeršanos garīgai garšai?
Lasītājs: Jā, es tā uzskatu. Padomājiet pats, ja materiālās garšas spontāni aktivizē manu tieksmi baudīt, tad kā gan iespējams pieķerties garīgajai garšai, nepārtraucot kontaktēties ar tām?
Autors: Jums ir taisnība, bet ne visa. Protams, jācenšas neaizrauties ar materiāliem priekiem. Taču nav iespējams apturēt sajūtu darbību , sajūtas tik un tā kaut ko vēlēsies. Cilvēki, kuriem nav garīgu zināšanu, tik tiešām nolemti pastāvīgai un padziļinātai saskarsmei ar matēriju un rezultātā – pastāvīgai degradācijai. Taču tie veiksmīgie cilvēki, kas pēta Vēdas, zina, kādā veidā dzīvot materiālā pasaulē, nebaudīt matēriju un neciest no tās.
Lasītājs: Kādā veidā šie cilvēki izvairās no kontakta ar matēriju, ja viņi tajā dzīvo?
Autors: Ja cilvēks savu darbību velta Dievam, tad viss, ar ko viņš saskaras, apgarojas un iegūst nevis materiālu, bet garīgu garšu. Tāds ir garīgās dzīves noslēpums dzīvei materiālā ķermenī.
Lasītājs: Šī frāze ir pārāk noslēpumaina, miniet kādu piemēru, kas parāda, kā var kontaktēties ar matēriju un izjust no tās garīgu garšu. Katru dienu jebkuram cilvēkam jāveic vardarbība un jāēd kāda miesa. Vai tad no šīs egoistiskās darbības var iegūt garīgu garšu?
Autors: Ja gatavo Dievam un pirms ēšanas iesvēta ēdienu, pēc tam baudot tā garšu, mēs baudīsim nevis vairs materiālu, bet garīgu enerģiju. Turklāt jāņem vērā, ka Dievs nevēlas no mums pieņemt ēdienu, kas gatavots no olām, zivīm un gaļas. Es Jums par to esmu teicis jau vairākas reizes.
Lasītājs: Taču to, ko Jūs teicāt, es nu nekādi nespēju aptvert.
Autors: Mēs jau runājām, ka vairumam cilvēku Vēdu atklāsmes uz visiem laikiem paliek noslēpumā tītas. Pat dzirdot kaut ko noslēpumainu, viņi tik un tā nespēj saprast, kā viss notiek. Taču saprātīgs cilvēks pārbauda praksē, kā apziņu ietekmē svētīts ēdiens, un sāk ar tā palīdzību attīrīt apziņu.
Lasītājs: Kā apziņu var attīrīt ar to, kas neattīra? Visi taču lieto vienu un to pašu ēdienu, kāds tam sakars ar garīgo enerģiju, kas vispār atrodas nezin kur? Jūs taču pats teicāt, ka tā nesaskaras ar matēriju.
Autors: Mēs, individuālās garīgās daļiņas, nevaram darboties materiālajā pasaulē, bet Dievs var. Dievs pēc savas vēlēšanās var svētīt ēdienu, kas Viņam piedāvāts ar mīlestību un uzticību, par to vairākkārt runāts Vēdās un citos svētajos rakstos.
Taču, kamēr mēs esam pieķērušies materiālās dabas baudīšanai, ir ļoti sarežģīti saprast, kā darbojas Dieva Kunga garīgā enerģija. Ja cilvēks iesvēta ēdienu, tad, pēc Vēdu domām, viņš bauda jau tikai un vienīgi garīgu ēdienu ar garīgām garšām. Viņš pat nesaprot, kā uz viņa apziņu iedarbojas garīgā enerģija un kāda tai ir garša, un, lai cik arī nebūtu dīvaini, ēdot svētītu ēdienu, viņš pieķeras nevis matērijai, bet garam.
Lasītājs: Kādi ir pierādījumi?
Autors: Es jau minēju citātu no „Bhagavad-gītas” par to, ka iesvētīts ēdiens attīra apziņu, bet nesvētīts to apgāna. Taču man ir vēl citi pierādījumi. Es zinu daudzus cilvēkus, kuri vienkārši ir sākuši ēst svētītu ēdienu un tā tikuši vaļā no visiem saviem kaitīgajiem ieradumiem, uzlabojuši attiecības ģimenē un darbā un kļuvuši laimīgi cilvēki. Vienkārši ēdot svētītu ēdienu, var pietiekami ātri un nesāpīgi tikt vaļā no narkotikām, arī tādi piemēri ir manā praksē.
Lasītājs: Bet ja nu es tam neticu?
Autors: Es Jūs saprotu. Kamēr cilvēks nav pārbaudījis uz sevis, viņam ir tiesības šaubīties, tā ir saprātīguma pazīme. Taču, ja Jūs dodat priekšroku ietiepīgai neticēšanai, neko nepārbaudot, tad tā jau ir muļķības pazīme.
Lasītājs: Tātad Jūs man piedāvājat sākumā pagaršot iesvētītu ēdienu un paskatīties, kas ar mani notiks, bet pēc tam izdarīt secinājumus?
Autors: Jā, tā katrā gadījumā rīkojas saprātīgi cilvēki.
Lasītājs: Cik ilgi jāeksperimentē, un ko es jutīšu?
Autors: Ēdiet svētītu ēdienu pusgadu, un Jūs ievērosiet, ka Jūsu raksturs kļūs daudz labāks, parādīsies jauns draugu loks, Jūsu intereses sāks spontāni mainīties. Jūs ievērosiet, ka kļūst daudz vieglāk ievērot dienas režīmu, ka Jums no iekšienes izplūst kaut kāds neizprotams prieks, ka dzīves grūtības pamazām pārstāj uztraukt un daudz ko citu. Ceru, ka minēju pietiekami daudz pazīmju, lai Jūs spētu atpazīt svētītā ēdiena pozitīvo ietekmi uz apziņu?
Lasītājs: Jā, ja viss tā notiks, tad es Jums piekritīšu.
Autors: Redzat, pie laimīgas dzīves var nonākt diezgan ātri, tas iespējams, dziļi izpētot vēdiskās gudrības.
Mēs šodien nedaudz aizpļāpājāmies, laiks izdarīt kopsavilkumu.
SECINĀJUMS: Laimei ir garīga daba. Matērijā nav garīga spēka, un tāpēc tā neatnes laimi.Mēs, kam piemīt garīga daba, nespējam būt apmierināti ar šo matēriju, kurā nav garīga spēka (nav iesvētīta). Tāpēc augstāko laimi spēj sasniegt tikai tie cilvēki, kas iemācījušies apgarot (iesvētīt) matēriju, ar kuru saskaras. Tas iespējams tikai tajā gadījumā, ja viss, ko mēs darām, tiek darīts Dievam.
Visi instinktīvi cenšas iegūt tās lietas, kas izgatavotas ar mīlestību, kaut gan tajās ir tikai neliela, atstarota un pārejoša to cilvēku mīlestība, kuri to ir izgatavojuši. Tiecoties pēc materiālās laimes, mēs pat nenojaušam, ar kādu potenciālu spēku mīlēt un būt laimīgiem esam apveltīti patiesībā. Tiecoties pēc materiālās laimes, visa mūsu garīgā enerģija neatrod pielietojumu. Neizlietotā mīlestība pārvēršas par neapmierinātību, naidu un skopumu, un atnes vienas vienīgas ciešanas.
Mīlestība izpaužas un apmierinasa sajūtas tikai tajā gadījumā, ja mums izdodas noskaņoties absolūti nesavtīgi. Mēs harmonizējam ar apkārtējo cilvēku garīgo dabu, kalpojot tiem nesavtīgi un ar mīlestību. Tā rezultātā nepārtraukti pieaug abpusēja apmaiņa ar laimi.
Egoisma ietekmē var rasties dažādas problēmas attiecībās ar cilvēkiem. Ne katrs cilvēks spēj nesavtīgi izturēties pret cita cilvēka nesavtīgumu. Tomēr ar pareizu saskarsmi draugos un tuviniekos var vairot garšu pēc attiecībām, kas ved pie laimes. Ja neizdodas ātri panākt pareizu saskarsmi, tad jāapzinās, ka tam traucē tikai un vienīgi mūsu pašu sliktā karma un trūkumi. Tāda lietu izpratne radīs iedvesmu mēģināt tos labot. Labais vienmēr uzvar ļauno, tāpēc labvēlīgs noskaņojums vienmēr uzvarēs jebkuru egoistiski noskaņotu cilvēku.
Šādas problēmas nekad nerodas attiecībās ar Dievu. Dieva Personībai nav pat savtīguma ēnas. Tāpēc attiecības ar Viņu ir piepildītas tikai un vienīgi ar laimi un mīlestību. Vienkārši gatavojot Dievam un piedāvājot Viņam pagatavoto ēdienu, varam to attīrīt no visām materiālajām garšām. Ēdiens, kam piemīt garīgā garša, attīra cilvēku apziņu, kuri to lieto. Vēdas piedāvā vienkāršu un efektīvu apziņas attīrīšanas metodi un garīgās laimes iegūšanu.
Taču šīs zināšanas ir noslēpums cilvēkiem, kas dzīvo materiālā pasaulē un kuriem nav nekāda priekšstata par to, kā darbojas garīgā enerģija. Viņu pašu neīstais ego traucē atzīt Dieva eksistenci.
Cilvēka dzīves mērķis ir atrast laimi. To nav viegli izdarīt, tāpēc tad, kad šajā ceļā rodas grūtības, nevajag nolaist rokas: ne viss uzreiz būs skaidrs, ne viss uzreiz izdosies.