Grāmatas fragmenti
Ievads
Šajā grāmatā aplūkosim slēpto cilvēka dabu, kuras saknes ieiet dziļi apziņā un ko grūti izzināt ar novērojumiem un analīzi. Cilvēciskas būtnes dabu un darbību var pētīt divos virzienos. Pirmais ir vērot tās ietekmes pakāpi “horizontālā plāksnē”. Piemēram, var novērtēt personību pēc turības, izglītības vai stāvokļa sabiedrībā. “Horizontāla” apziņa piedāvā organizāciju un iespēju paplašināšanu, cik ļauj materiālie īpašumi un pieejamā informācija, taču tā nedod zināšanas par patiesām cilvēka iespējām. Tās ir dziļi paslēptas un nav vienkārši novērojamas. Tādēļ ir otrs ceļš – cilvēka izpēte pēc vertikālas skalas, vienlaicīgi pētot dziļumu un augstumu. Piemēram, ieskatoties akā, var vienlaikus redzēt arī neizmērojamu debess augstumu.
Mēs vēlamies aplūkot personības dziļumu vertikālā virzienā. Tas paver milzīgu plašumu sevis un pasaules izzināšanai. Pastāv tūkstošgadēs pārbaudīts, vēdisks paņēmiens: sevis un apkārtējās dabas izpētei tiek izmantotas dažādas meditācijas tehnikas. Lai ieraudzītu un saprastu apkārtējo pasauli, ir jābūt uztveres orgāniem, piemēram, acīm. Tad jāiemācās salīdzināt ieraudzīto, ar analīzes palīdzību meklējot līdzības un atšķirības. Tā ir pierasta, zinātniska vērošanas metode. Māksla vērot un analizēt ir tradicionāla zinātne.
Pēc tam analīzi un loģisku domāšanu pabeidz ar slēdzienu, kas jāapstiprina praksē. Citiem vārdiem sakot, zinātnes viengabalainība netiek noteikta ar novērojumiem, analīzi un slēdzieniem, bet praktiskiem pierādījumiem. Tādējādi zinātne ir tāda vai cita izpētes objekta esības fakts. Viss, ko redzam sev apkārt, gan kustīgs, gan nekustīgs, jau ir simtprocentīgi zinātnisks. Ja sakām, ka redzam lidojošu putnu, tad tas ir zinātnisks fakts, un putns to izmanto bez vērošanas un analīzes. Tas vienkārši vicina spārnus un ceļas augstāk tāpat, kā cilvēks ar kājām stāv uz zemes. Parasts zinātnieks pašos faktos meklē šo faktu pastāvēšanas iemeslus, analizē to sastāvu, taču neievēro augstāko, sākotnējo cēloni, kas ir apslēpts esības dziļumos. Kad cilvēks iet, viņam nav svarīga iešanas analīze, viņam ir nepieciešams mērķis. Zinātniekam nav atšķirības starp mērķtiecīgu un bezmērķīgu iešanu – muskuļi saraujas vienādi un enerģijas patēriņš ir tāds pats. Tādā nozīmē zinātniekam ir taisnība. Ikviens zinātnieks pieņem zinātniskus faktus no apkārtējās dabas. Taču ir nopietns trūkums – no redzesloka pazūd pētnieks. Paskaidrosim to tuvāk.
Šī fenomena izskaidrošanai izmantosim īpašas filozofiskas kategorijas, kas skaidro smalkas, neredzamas pasaules parādības. Kategorijas ir sanskritā. Materiālo dabu sanskritā sauc prakriti. Zinātnieks redz prakriti (kā uztveres objektus), sajūt to ar uztveres orgāniem, kas arī ir prakriti, un analizē ar prātu. Prāts arī ir prakriti. Pēc tam zinātniekam ir jāpamato slēdzieni. Taču kā? Ar tās pašas prakriti palīdzību. Kad zinātnieka slēdzieni apstiprinās praksē, tad tie tiek uzskatīti par zinātniskiem. Ja neapstiprinās, tad tie nevar būt zinātniski. Problēma ir tāda, ka dabas vērotājs pats paliek neizzināts. Personība paliek neziņā, un materiālā daba šo faktu apstiprina ar ciešanām, un tās jāpārdzīvo arī diženiem cilvēkiem. Neziņas dēļ cilvēka dzīve kļūst neveiksmīga. Iznāk, ka paša cilvēka dzīve rit nezinātniski.
Patiesībā aiz jebkuras dabas parādības, zinātniska fakta vai ikviena cilvēka dzīves slēpjas dažāda dziļuma vēlmes. Tās ne vienmēr ir cilvēciskas. Ir daudz dziļākas vēlmes. Tādēļ šajā pasaulē vienmēr kaut kas nav līdz galam saprasts. Ir skaidrs, kam tiek konstruētas mašīnas un telefoni, kam vajadzīgas tualetes un televizori. Nav skaidrs, kādēļ cilvēkiem kož odi un piemetas slimības. Ir skaidrs viss, ko radījis cilvēks, bet nav skaidrs tas, ko ir radījusi daba. Kādēļ zinātnieks cenšas analītiski saprast to, kas jau pastāv kā zinātnisks fakts? Tikai tādēļ, lai izzinātu dabas likumus un vadītu tos pēc savas vēlēšanās. Tādēļ zinātne ir realizēta vēlme valdīt pār dabu.
Vai tam ir pietiekami izpētīt parādību mehānismu? Protams, nav. Lai iegūtu varenību, ir jāsaprot arī sarežģītā cilvēcisko un pārcilvēcisko jeb Visuma vēlmju pasaule. Ja savas vēlmes nesaskaņo ar augstāko Dieva gribu, tad nevar iegūt īstu varenību. Tādēļ pilnvērtīga dzīve ir harmoniska vēlmju līdzāspastāvēšana. Lai valdītu pār dabu, ir jāizpēta divas lietas: dzīvu būtņu vēlmju pasaule un Dieva griba. Kad tās saskaņo, var vadīt visu pārējo. Pretējā gadījumā disonanse starp “dievišķo” un “cilvēcisko” liks cilvēkam radīt robotus bez dvēseles. Vai arī parādīsies “vadāmi cilvēki” jeb kiborgi.
Lai nelīdzinātos bezdvēseliskiem robotiem, kas neapzinās ne sevi, ne augstākus savas eksistences iemeslus, jāsāk sevi iepazīt, jāsāk vērot savas vēlēšanās, pēc tam jāatbrīvojas no kaitīgām vēlmēm, kas paverdzina personību un liek tai ciest. Līdzīgi, kā vērojam apkārtējo pasauli jeb prakriti, mēs varam vērot para-prakriti jeb savu Es, savu garīgo dabu. Ja cilvēks ir zaudējis iekšēju redzējumu, viņam tas sākumā ir grūti, jo vērotājs ir pilnīgi aizrāvies ar apkārtējās pasaules izpēti un neredz pats sevi. Viņš ir aizrāvies, jeb, pareizāk sakot, atrauts no iekšējās realitātes ar bezgalīgi mainīgiem notikumiem un atbilstošām vēlmēm. Lai patiesi sevi ieraudzītu, jāpielieto īpaša metode – tīrs atspoguļojums dziļā miera stāvoklī. Nav iespējams sevi ieraudzīt bangojošos vēlmju viļņos, vispirms jāpanāk prāta miers. Tikai tad uz viņa spoguļgludās virsmas var skaidri un nepiesaistīti redzēt visu it kā no malas. Mākslai vērot sevi ir nosaukums ātma-gjāna jeb zināšanas par sevi. Vārds “ātma” nozīmē “es”, “gjāna” nozīmē “zināšanas”. Es zinu jeb zinu sevi. Vēdas ir zināšanu spogulis, kurā var ieraudzīt sevi.
Minēsim piemēru. Cilvēks redz zeltu. Kad viņa Es enerģija aizsniedzas līdz ieraudzītajam, viņš sāk pārdzīvot. “Pārdzīvot” nozīmē “novērtēt”, pēc tam – “vēlēties vai nevēlēties”. Kad cilvēks redz zeltu un vēlas to, viņā pamostas īpašnieciskums, alkatība un kaislīga vēlēšanās to iegūt. Tā personība jeb Es nonāk zelta varā un identificē sevi ar to: “Es vēlos šo zeltu, tam jākļūst manam!” Parādās divas stingras koncepcijas – Es un Mans. To dēļ materiālā pasaulē sākas cīņa par izdzīvošanu. Ja cilvēks klausās Vēdu skaidrojumu, ka Es ir mūžīga dvēsele un ka viss pieder Dievam, tad viņš ierauga sevi no mūžīgu vērtību skatu punkta, bez identificēšanas ar laicīgu matēriju, un atbrīvojas no alkatības. Tādam cilvēkam gan zelts, gan akmens ir tikai dažādas Dieva enerģiju kombinācijas, tādēļ viņš paliek mierīgs. Viņa prāts ir līdzīgs gludai ezera virsmai. Cilvēks skaidri apzinās savu sākotnējo, garīgo stāvokli. Tādējādi Vēdas ir dvēseles spogulis.
Patiesības meklējumos mēs izmantosim Vēdu literatūru. Vēdas ir dotas visai cilvēcei. Vārds “veda” burtiski nozīmē “zināšanas”. Krievu valodā šo vārdu saprot līdz pat šai dienai. Ir vēl citi vārdi ar tādu pašu sakni: “ведать”, “ведь”, “ведун”, “ведомый”, “не ведает”. Vēdas ir sadalītas daļās, tādēļ vēdiskās zināšanas dažādā apjomā ir saglabājušās visās pasaules daļās. Visām senajām civilizācijām bija zināšanas un varenība, kas gūtas vai nu no daļējām, vai pilnām Vēdu zinībām. Senas Vēdas ir atrastas arī Krievijas teritorijā. Tās sauc par krievu Vēdām. (Ir arī tā saucamās indiešu Vēdas. Būtībā tās neatšķiras, ir tikai dažāds informācijas daudzums.) Vēdas pilnā apjomā tiek glabātas Indijā. Tās pierakstītas aptuveni pirms pieciem tūkstošiem gadu. Krievu Vēdām ir septiņi tūkstoši gadu. Taču jau no Visuma radīšanas ir zināma mutiska zināšanu nodošanas tradīcija. Tas ir zināms no rakstītiem avotiem. Zināšanu avota saknes sniedzas nepārredzamā pagātnē, taču ar mācekļu pēctecību tās bez izkropļojumiem ir nonākušas līdz mūsu dienām. Pirms pieciem tūkstošiem gadu viedais Vjāsadēva ir pierakstījis visas Vēdas. Viņš tās ir sakārtojis un izskaidrojis, un tādējādi ir saglabājis sākotnējās zināšanas – Rigvēdu, Jadžurvēdu, Atharvavēdu un Sāmavēdu. Pie Vēdām pieder arī Upanišādas, Purānas, Mahābharāta, Vēdānta-sūtras, kā arī lietišķās zinātnes Džjotišvēda (astroloģija), Ajurvēda (medicīna), Dhanurvēda (kara un pārvaldības māksla). Ir arī zinātne par sabiedrības sociālo iekārtu varnāšrama-dharma u.c.
Vēdu zinības glabājas grūti sasniedzamā senu tradīciju slēptuvē, tādēļ mūsdienās tās ir grūti iegūt un saprast. Vēdas bieži sauc par “netradicionālu zinātni”, jo tās neizmanto mūsdienīgas izzināšanas metodes. Nav grūti apgalvot, ka Vēdām nav zinātnisku pierādījumu. Mūsdienu zinātnes uzdevums ir pierādīt to zinātniskumu, jo to zināšanu derīgums ir nenovērtējams. Tas ir iespējams, ja sameklē atslēgu aizmirstai Vēdu slēptuvei. To mēs atrodam pašās Vēdās un pie garīgiem skolotājiem. Atslēga ir zinātne par sevi jeb ātma-gjāna. Kas iepazīst sevi, tas izzina visu pasauli un jebkuru zinātni. Gan Visums, gan ļaudis dzīvo pēc vieniem un tiem pašiem likumiem. Cilvēciska būtne sevī vienlaicīgi apvieno divas enerģijas: para-prakriti un apara-prakriti jeb apjēdzošo un neapjēdzošo. Citiem vārdiem sakot, ir ķīmiskas vielas, kas veido raupjā, fiziskā ķermeņa struktūru. To pēta anatomija un fizioloģija. Vēl ir smalki materiāli prāta, saprāta un viltus ego ķermeņi. Tos pēta psiholoģija. Un, protams, ir pats apjēdzošais spēks – apziņa. Šo divu prakriti apvienojums rada apziņai trīs platformas: fizisko Es, psihisko Es un garīgo Es.
Es jeb apziņa patiesībā nav materiāla, to nevar sadalīt materiālās sastāvdaļās. Jebkuru materiālu lietu principā var sadalīt daļās. Ja kādu mašīnu esam izjaukuši un salikuši, tad var teikt, ka esam to sapratuši. Tā ir zinātnes pieeja. Taču zinātnieku mēģinājumi sadalīt vai diferencēt cilvēka apziņu nav izdevušies. Apziņu nevar sadalīt, tā ir vienota un nedalāma. Vēdas apstiprina, ka ātma jeb Es nav sadalāma daļās, taču tā var emanēt jeb izplatīt sevi kā atspulgu. Piemēram, mēs zinām, ka mūsos ir daudzi Es, kas runā pretī viens otram. Patiesībā Es ir vienots vesels. Mēs centīsimies saprast, kādēļ apziņa “dubultojas” un “daudzkāršojas”, kā arī izpētīsim pretrunas.
Cik dziļi cilvēks spēj izzināt savu Es, tik dziļi viņš saprot visu pārējo. Kad saprot sevi pilnīgi, tad atklājas visa būtība. Sevis apzināšanās ir jebkuras vēdiskās zinātnes atslēga. Ar to varam izzināt jebkādu sfēru pat bez tradicionālām zinātnes metodēm. Mēs ikviens esam potenciāli augstākā līmeņa zinātnieki, jo pats labākais pasaules un sevis izzināšanas instruments ir nevis nedzīva tehniska iekārta, bet dzīva cilvēka sirds. Tīra sirds ir īpašs rīks, tā izstaro ļoti smalkas, izzinošas enerģijas, izlaiž caur sevi emocijas, pārdzīvojumus, dziļi intuitīvas domas un daudzas augstākas enerģijas, kuras nav iespējams izskaidrot. Augstākas enerģijas ir radniecīgas, uzturošas enerģijas veidoli, kas ir tik tuvi, ka to apsvēršana un ieraudzīšana parastos veidos nav iespējama. Piemēram, mazulim augstākā enerģija ir māte, tā vienmēr ir blakus, mīl, saprot, rūpējas, izpilda visas vēlēšanās un neko neprasa pretī. Vai mātes tēlu var izteikt skaitļos un ķīmiskās formulās? Protams, nē. Tās veidols ir projicēts no augstākām Visuma sērām, jo Visums arī ir mūsu māte. Zeme arī ir māte, tādēļ viņas augstākā enerģija caurauž visu, kas ir mums apkārt. Visām dzīvajām būtnēm ir māte. Tās tēlu nevar izskaidrot ar prātu, taču cilvēka sirdij tas ir ļoti labi pazīstams. Sirdī es varu piekrist, ka Visums ir māte un Dievs ir tēvs, taču saprāts to nespēj pieņemt, jo man trūkst tiešas pieredzes. Es pazīstu tikai “bioloģisku” tēvu un māti. Šajā grāmatā mēs centīsimies aplūkot augstākas izziņas pieredzi, ko gūst ar tīru sirdi un saprātu kopā ar Visuma augstāko apziņu.
Sevis izzināšana noslēdzas ar to, ka cilvēks iegūst spēju mijiedarboties ar visiem kā ar Personībām – gan ar apkārtējiem ļaudīm, gan zemākām un augstākām dzīvām būtnēm, gan ar materiālām enerģijām, gan ar sevi, gan ar Dievu. Aplūkosim šīs zinātnes pirmo pakāpienu – to viegli saprot ikviens.
Nepieciešamu un noderīgu lēmumu pieņemšana
Iedziļinoties sevī, cilvēks atklās arvien neizskaidrojamākas un sarežģītākas lietas. Tās ir sarežģītas un neizskaidrojamas tikai prātam, tādēļ cilvēks nonāk grūtā situācijā, ja pēc ieraduma izmanto nepilnīgus jutekļus un prātu. Saprāts tiek izmantots samērā reti, jo cilvēks pastāvīgi ir aizņemts ar sajūtām. Saprāts ir smalkāks un varenāks par prātu. Tas nozīmē, ka ar prātu to ir ļoti grūti saprast. Saprāts ir kā vecāki – bērni viņus nesaprot. No vienas puses vecāki traucē bērniem būt brīviem, no otras – bērni nevar iztikt bez vecāku rūpēm. Saprātam ir īpašs statuss un pilnvaras. Viņa daba ir būt prāta un jutekļu saimniekam. Atšķirībā no prāta, saprāts nenonāk tiešā jutekļu pakļautībā, tādēļ spēj adekvāti novērtēt prāta darbību. Tas vēro no malas un var sniegt risinājumus, kuru pamatā ir kopēja sevis izpratne. Tādā veidā saprāts novērtē notiekošo nevis no pozīcijas “patīk vai nepatīk”, bet pēc tā, vai tas ir labvēlīgi vai nelabvēlīgi. Tas visu salīdzina ar tīras apziņas jeb dvēseles vajadzībām, un tā atrodas augstāk. Citiem vārdiem sakot, saprātu vada nevis sajūtu orgāni, bet dvēsele jeb augstākais dzīves mērķis. Ja cilvēkam to atņem, tad viņš pakāpeniski zaudē saprāta spēku jeb gribu un sāk peldēt pa sajūtu un prāta iegribu straumi. Saprāts mirst, ja pārtrūkst saikne ar dvēseli. Tad tam ir jāpakļaujas nepilnīgām, jutekliskām vēlmēm. Sevis glābšanas dēļ tam ir jāsaņem vadība no augšas, no neaptveramās un svētlaimīgās dvēseles, lai ar tās vareno zināšanu palīdzību kontrolētu prātu un jutekļus. Saprāts ir ķermeņa karietes kučieris, stipri groži ir prāts un sajūtas ir nemierīgi zirgi. Dvēsele ir pasažieris, tādēļ kučierim ceļa izvēlē jāvadās pēc dvēseles, nevis zirgu vēlmēm. Zirgi nekādi nav saistīti ar pasažieri. Ķermeņa saimniece ir dvēsele, nevis jutekļi. Saprātam ir jābūt dvēseles pārstāvim, kad jāpieņem svarīgi lēmumi.
Mēs esam aplūkojuši trīs apziņas līmeņus: jutekļus, prātu un saprātu. Ja cilvēka uzmanība jeb apziņa ir koncentrēta uz jutekļiem, tad viņam ir divas iespējas. Pirmā – iespēja izmantot sajūtu objektus un pārveidot tos par ikdienas un kultūras priekšmetiem. Otrā – iespēja izmantot prāta fantāzijas. Var radīt bezgalīgas formu un telpu kombinācijas, piemēram, celtnes, interjerus, traukus, mēbeles, gleznas, lustras un skulptūras. Citiem vārdiem sakot, var bezgalīgi uzlabot apstākļus sajūtu apmierināšanai.
Ja dvēsele vērš apziņu uz prāta līmeni, tad nāk klāt vēl viena iespēja. Tikko aprakstītā iespēja bija vēršanās lejup, uz jutekļiem un to spēju just baudu un izdomāt jaunus laimes veidus. Jaunā iespēja ir lūkošanās augšup, uz saprātu, kas neiet jutekļu un prāta pavadā un kas vienmēr piedāvā grūtu, pašaizliedzīgu un nereti varonīgu ceļu. Saprāts spēj upurēties dvēseles labad. Tas vēlas sasniegt augstu mērķi. Tā kā saprāts aicina doties augšup pa vertikāli un jutekļi uzstājīgi velk lejup, tad prātā rodas nopietns, iekšējs konflikts. Tas it kā sadalās divās daļās, personība “dubultojas”. Jutekļi un saprāts stipri runā viens otram pretī, tādēļ personība nonāk grūtā situācijā – sadalīšanās dvēselei nav dabiska. Rodas šaubas, nespēja pieņemt lēmumus, un personība zaudē brīvību un sevi. Visbiežāk šādā cīņā mēs padodamies juteklisku vēlmju spiedienam un ļaujamies jutekļu baudām. “Pavadas atlaišana” nozīmē degradāciju, un cilvēki to izvēlas, jo tas ir patīkami. Šajā grāmatā mēs iesim grūtu ceļu. Mēs dosimies augšup pa vertikāli. Mēs izvēlēsimies to, ko, iespējams, neesam iedrošinājušies agrāk.
Mēs esam nolēmuši pacelt uzmanību jeb dvēseles enerģiju saprāta jeb budhi līmenī. Kad uzmanība ir vērsta uz saprātu, cilvēks iegūst vēl lielāku brīvību izvēlēties, jo spēj sazināties ar savu īsteno Es un apjēdz, ka ir dvēsele. Cilvēks var sajust, cik patīkams ir esības mūžīgums. Viņš no augšas iegūst svētas zināšanas un vienlaikus ar pārvaldības palīdzību var novirzīt tās uz prātu un jutekļiem. Viņš ar garīgām zināšanām un svētlaimi it kā caurauž visu personības struktūru un apvieno to vienā pilnīgā veselumā. Tādā veidā izzūd atšķirības un pretrunas starp jutekļiem, prātu un saprātu. Saprāts uzvar sarežģīto un pretrunīgo prātu ar veselumu un vienkāršību. Ikdienišķs piemērs. Saprāts saka:
– Dzer zāles, un slimība pāries.
Jutekļu ietekmē prāts bērnišķīgi atbild:
– Nevaru, tās ir negaršīgas.
– Tad tu neizveseļosies, un tev nāksies ciest.
– Nē, es negribu ciest. Varbūt var dzert garšīgākas zāles? – izvairās atjautīgais prāts.
– Ar citām zālēm slimību nevar izārstēt.
– Tad varbūt tikai vienu pilienu?
– Nē, ar mazu devu nevar uzvarēt slimību.
– Ko tad darīt? Tā ir bezizeja.
– Izeja ir. Izdzer zāles, un izveseļosies.
Izrādās, izeja ir. Tā ir pacietība, nevis sajūtu analīze. Ievērojiet, saprāts uzvar prātu ar vienu pašu neapgāžamu argumentu – zinātnisku faktu, tādēļ sagrūst visas prāta teorijas.
Jutekļi un prāts dedzīgi lūdz:
– Dakter, es mirstu, pagariniet manu mūžu!
– Tas nav iespējams. Ikvienam ir atvēlēts noteikts laiks, tādēļ ikvienam ir jāmirst, – aukstais ārsta saprāts sniedz verdiktu.
– Ko man darīt?
– Atceries dvēseli. Tu esi dvēsele, un tā nemirst. Tev kā dvēselei nav ne dzimšanas, ne nāves.
Ja cilvēks nepieņem dvēseles pastāvēšanu, rodas nopietnas grūtības. Tad saprāts pavisam zaudē iespēju izvēlēties. Izvēle ir tikai lejā, viņam ir jākalpo jutekļiem un prātam. To vadībā viņš vērš savu varenību slavas, bagātības un varas iegūšanai, lai nāves pasaulē iegūtu nemirstību sev un savam vārdam. Cildenu sentimentu – filantropijas, komunisma, humānisma un altruisma aizsegā viņš kalpo jutekļiem un prātam. Pat diženās, ar materiāla saprāta palīdzību radītās civilizācijās nevar atrast nevienu laimīgu un harmonisku personību, jo saimniece – laimīga dvēsele – ir atraidīta un aizmirsta.
Viss, ko dara saprāts, ir praktisks, izmantojams un noderīgs it visiem, arī tiem, kam tas nepatīk. Piemēram, ikvienam piemīt tieksme pārkāpt likumu. Gandrīz ikvienam patīk kaut ko darīt izdevīguma dēļ, ko nes nelikumīgas darbības, un asas sajūtas, kas rodas prātā. Taču sabiedrībai kopumā, kas sastāv no tiem pašiem ļaudīm, tas nepatīk, jo noziedzības pieaugums rada neuzticību cilvēkiem, pastiprina nemieru un bailes, ka ikviens var kļūt par ļaundarību upuri. Ja sabiedrībā valda neveselīga atmosfēra, ļaudis ieraujas sevī. Viņiem ir grūti sadarboties.
Citiem vārdiem sakot, ir pilnīga veseluma spēks, kas izdod likumus jutekļu nomierināšanai, tādējādi radot labvēlīgu atmosfēru sabiedrībā, mācot ļaudis ar mīlestību un godīgi darīt visiem noderīgu un tīru darbu. Tas ir prāta spēks. Prāts un jutekļi ir egoistiski un brīvā vaļā tiecas uz vardarbību un grēkiem.
Var šķist, ka racionāls saprāts ir auksts un nejūtīgs. Tā nav, tieši otrādi, tas ir pats dziļākais dzīvības apjēgšanas līmenis. Dažādos līmeņos dzīve izskatās un tiek pārdzīvota dažādi. Jutekļu līmenī ir vieni pārdzīvojumi, prāta līmenī citi un saprāta līmenī vēl citi pārdzīvojumi. Piemēram, mīlestība ir ļoti pievilcīga, to uzskata par augstāko dzīves mērķi. To neviens nav uzstādījis, tā dabiski ir ikkatra cilvēka sirdī kā dvēseles vajadzība. Mēs to vēlamies piedzīvot īstu, tīru un gaišu.
Izanalizēsim mīlestību trijos apziņas līmeņos. Jutekļu līmenī mīlestība ir bauda no smaržām, garšas, krāsām, pieskārieniem u.c. Viss patīkamais pievelk un rada simpātijas. Mums patīk skaisti apģērbi, modernas frizūras, ekstravaganti apavi, apburošas smaržas. Esmu dzirdējis, ka ir universālas smaržas, kas pievelk vīriešus un vienlaikus atbaida odus. Jutekļu līmenī var vadīt cilvēka dzīvi ar simpātiju un antipātiju palīdzību. Tas, kas jutekļiem patīk, pamazām kļūst par draugu, bet tas, kas nepatīk, izsauc naidu un var kļūt par ienaidnieku. Piemēram, suns ir uzticīgs saimnieka draugs, un uzticību uztur tikai smarža un pasāļa roku un sejas ādas garša. Taču cits suns, kam ir cits saimnieks, šo cilvēku ir gatavs saplēst gabalos. Kādēļ? Tādēļ, ka ir “sveša” smarža un garša. Jutekļu līmenī veidojas tādas dīvainas mīlestības attiecības.
Cits piemērs. Mēs gatavojam svētkus jutekļiem, un to dara ļoti vienkārši. Iet turp, kur ir taustei patīkamas, mīkstas mēbeles, uz kurām var ērti iekārtoties, kur ir ožai patīkamas viesu smaržas, kur ir draudzīga atmosfēra, kur ir acīm tīkams, skaists interjers, spožas lustras, glīti griesti, kur skan patīkama mūzika. Cik labi! Vēl tur gatavo garšīgus ēdienus… Jūtat, tie ir svētki. Kad visām sajūtām tiek radīta patīkama atmosfēra, rodas svētku gaisotne. To rada prāts. Tālāk tas rīkojas negaidīti un pārsteidzoši – tas saista visus patīkamos signālus un iedvesmu ar noslēpumainu skaistuli viesu pulkā. Tas rada dievišķu veidolu un sāk tam ticēt. Šo ticību sauc par prāta mīlestību. Tā ir izdomāta, tā ir mīlestības ilūzija. Viņš uzmanīgi skatās un domā: “Cik viņa ir skaista, kāds debišķīgs veidols!” Visu pārējo viņš piedomā klāt.
Kā redzat, nav daudz jāzina, lai iemīlētos. Ir pietiekami, ja sāk runāt par ārējām lietām, piemēram, smalkām manierēm, acu un apģērba krāsu, smaidu un gaitu. Ir jāuztur patīkama gaisotne ar mūziku, laicīgi pasniegtiem dzērieniem, ir jāsmejas un jāstāsta jautri atgadījumi, jāizdara smalki mājieni, ka jums šajā sabiedrībā ļoti patīk un ka esat gatavi uz lielu varoņdarbu – aiziet no svētkiem un palikt vienatnē viens ar otru. Galvenais, neko nevajag sarežģīt. Tikko kļūsiet praktiski jeb saprātīgi, viss tūlīt parādīsies citā gaismā. Iespējams, viņai jau ir vīrs, iespējams, jums patīk pavisam atšķirīgas lietas un ir dažādi dzīves mērķi, iespējams, viņa ir muļķe ar riebīgu raksturu. Pēc kopā nodzīvota mēneša viņš atskārtīs: “Viņa vienkārši ir muļķe, bet es bez viņas neesmu varējis dzīvot!” Prāts veido šādu ilūziju no patīkamu sajūtu plastilīna. Tādēļ visās patīkamās sanākšanās, diskotēkās un klubos, kur vienmēr ir daudz patīkamu izklaižu, mēs regulāri iemīlamies un pēc tam viļamies. Savukārt saprāta līmenī mīlestība iegūst citas īpašības.
Saprāta mīlestība ir augstākā realitāte, tādēļ tā pārvar visus šķēršļus un ilūzijas. Ir labi zināms stāsts par to, kā mīlēja Buda. Viņā iemīlējās vieglas uzvedības sieviete. Viņai iepatikās Budas mirdzošā āriene, taču viņa nezināja Budas patieso stāvokli. Viņa atzinās Budam mīlestībā skolnieku priekšā, un tie samulsa. Buda atbildēja ar laipnu smaidu un… arī atzinās mīlestībā. Taču, kad sieviete viņam pietuvojās, viņš tai maigi teica, lai tā nesteidzas, jo mīlestību nepieciešams pārbaudīt. Buda apsolīja, ka pats viņu atradīs, kad būs pārbaudījis viņas mīlestību, un pieskarsies tai. Skolniekus izbiedēja tāds solījums, jo mūks nedrīkst pieskarties sievietes ķermenim, un Buda vienmēr pildīja savus solījumus. Laimē starojot sieviete aizgāja un sāka gaidīt solīto. Pagāja laiks, un skolniekiem šķita, ka viss ir aizmirsts un beidzies, taču pēc gada pusdienu laikā Buda pēkšņi pielēca kājās un ar skaļu saucienu “Eju pie tevis, eju!” kaut kur aizskrēja. Uz skolnieku jautājumu viņš atbildēja, ka viņu sauc mīļotā sieviete. Skolnieki nespēja Budu apturēt un skrēja aiz viņa. Kad viņi sasniedza pirmās tikšanās vietu, tad ieraudzīja zemē gulošu sievieti, kurai bija šausmīga lepra. No viņas ķermeņa sūcās asinis un strutas un izplatīja nelabu smaku. Sievietes izskats šausmināja skolniekus. Taču Buda piegāja pie viņas un paņēma rokās. Viņš teica: “Es mīlu tevi un atnācu, lai tev pieskartos. Kur gan ir visi, kas agrāk ir atzinušies tev mīlestībā un ir pieskārušies tev? Kādēļ viņi neatnāk tagad?” Viņš izārstēja sievietes slimību, un viņa kļuva par uzticamu skolnieci. Šis stāsts apraksta mīlestību saprāta līmenī. Tā nav atkarīga no ķermeņa stāvokļa un ir ļoti līdzīga svētai vecāku mīlestībai.
Patiesa, cilvēciska mīlestība ir mīlestība saprāta līmenī. Laulībā tā tiek nopietni pārbaudīta. Tad kļūst svarīgi, kā dzīvesbiedri pilda savus pienākumus, kā viņi kopā pārvar grūtības, glabā uzticību un kopā iet uz vienu mērķi. Mīlēt citādi ir kļūda. Nevajag no mīlestības iztaisīt modernu traģēdiju. Kad runa ir par svētām laulībām, šķiršanās nedrīkst kļūt modernas. Var pārtraukt tikai lietišķas attiecības. Laulība tiek svētīta Dieva priekšā, un abi uzņemas pilnīgu atbildību visam mūžam. Vīrieša un sievietes attiecības nedrīkst reklamēt un pārvērst par modi. Vai tad nav skaidrs, ka reklāmai nav nekāda sakara ar mīlestību? Vai priekšmetu reklāma var kļūt par mīlestības izpausmi pret cilvēku? Parasti nē, jo reklāma uzbudina jutekļus un atņem saprātu. Tā atņem spēju atšķirt taisnību no meliem. Nesaprātīgus ļaudis var salīdzināt ar bērniem, kam nav vecāku – tos ir viegli apmānīt un ekspluatēt ar masu informāciju un reklāmu.
Visiem zināmajā cigarešu “Malboro” reklāmā ir attēlota gleznaina prērija ar grandioziem kanjoniem un saulrietu. Kanjona malā ir jātnieks spēcīga zirga mugurā. Viņš ir brīvs un laimīgs džentlmenis, sava likteņa saimnieks, romantisks un pievilcīgs, ar kovboja cepuri galvā. Skaists tēls, skaista apkārtne. Taču kāds tam visam sakars ar cigaretēm? Nekāds. Tomēr rodas reāla sajūta, ka blakus ir romantiska, noslēpumaina un brīva personība, kuras tēls ir stingri saistīts ar cigaretēm. Kad cilvēku tik pievilcīgi krāpj, viņš sāk domāt, ka pēc “Malboro” aizpīpēšanas viņš kļūs tāds pats, kā romantiskais, vientuļais un noslēpumainais kovbojs. Kāds ir praktisks iznākums? Cilvēks maksā naudu un saņem parastu tabakas porciju. Viņš maksā par savu degradāciju un slimību. Tātad viņš uzvedas neadekvāti, līdzīgi saprātu zaudējušam. Skaistā reklāma ir radīta prātam un jutekļiem. Saprātam ir atvēlēta neliela vieta apakšā, pavisam maza, lai netraucētu baudīt: “Smēķēšana nogalina.” Vēdās ir teikts, ka patīkama grēka procesa reklamēšana ir noziegums. Vajag reklamēt nevis procesu, bet rezultātu. Reklamēsim to. Visi nojauš, kāds tas ir. Tā būs plaušu tuberkulozes reklāma. Pavisam cita aina: kovbojs guļ slimnīcas gultā. Blakus raud zirgs. Tāda ir patiesa “Malboro” aina. Un uzraksts ir lielāks: “Smēķēšana nogalina.” Šī reklāma ir godīga, otra ir noziedzīga. Kādu reklāmu mēs redzam? Iznākumu neviens nereklamē, taču to netrūkst!
Daudzi šaubās: būs miers vai sāksies trešais pasaules karš. Ja ar karu saprot organizētu vardarbību un iznīcināšanu, tad tādā nozīmē pasaules karš rit pilnā sparā. Ik gadu pasaulē tiek izdarīti divdesmit miljonu abortu. Iespējams, ka vairāk. Tāda iznīcināšana nenotika pat Otrā pasaules kara laikā. Vēl ir kataklizmas, terora akti, lokāli kari, pašnāvības, kuru skaits pārsniedz mirstību no slimībām. Vai tas ir izslavētais trešais pasaules karš? Kādēļ karo miera laikā? Kādēļ ļaudis nespēj dzīvot bez vardarbības?
Pie vainas ir jutekļu darbība. Tādēļ tie jākontrolē. Nemaz nav obligāti izpildīt visu, ko tie prasa. Piemēram, ja cilvēks vēlas baudīt dzīvi augstā līmenī – kā zināms, augstākā bauda ir dzimumatiecības –, tad jutekļu sagūstītais nolemj, ka bērni traucēs. Viņš “argumentē”: “Mēs taču esam mūsdienīgi, tādēļ jāatmet visi aizspriedumi un jāizmanto mūsdienu civilizācijas priekšrocības.” Un viņš nogalina savu bērnu tieši mātes vēderā. Vēdas apgalvo, ka par tādu “mīlestību” pēc karmas likuma nāksies samaksāt ar nopietnām ciešanām.
Kāds vācietis kara laikā guva izcilas sekmes briesmīgā lietā – ebreju masveida iznīcināšanā. Pat viņa līdzgaitnieki nacisti brīnījās, kā viņam tas izdodas. Viņš ar mierīgu sirdsapziņu varēja iznīcināt tūkstošiem ļaužu. Turklāt viņam bija uzticami palīgi. Viņi iznīcināja aukstasinīgi un metodiski. Kā viņš to “panāca”? Ļoti vienkārši – viņš žonglēja ar vārdiem. Baisus viņš aizstāja ar viegli izpildāmiem. Ja bija nepieciešams ķert un ieslodzīt ļaudis koncentrācijas nometnē, viņš nedeva rupju pavēli: “Ķeriet un ieslogiet lēģerī!” Viņš izvēlējās citus vārdus: “Lūdzu, pārvietojiet šos cilvēkus.” Ja bija nepieciešams dedzināt, viņš neteica: “Iemetiet viņus krāsnī un sadedziniet dzīvus!” Viņš runāja kulturāli: “Lūdzu, tagad nepieciešama īpaša pieeja.” Jauki termini palīdzēja cilvēkiem veikt šausmīgas lietas. Vārdi it kā aizklāja notiekošā patiesumu.
Cits piemērs. Sarūgtināta sieviete dodas uz klīniku un saka: “Man ir problēma. Es esmu stāvoklī.” Uzreiz ir skaidrs – viņa vēlas tikt vaļā… Klīnikā viņu ātri nomierina: “Nekas, audi tiks izgriezti.” Nesaka tieši: “Mēs nogalināsim jūsu bērnu, sagriezīsim gabalos un izmetīsim mēslainē. Nepārdzīvojiet, mēs viņu piebeigsim uz vietas.” Nē, tie ir tikai audi, kas jāizgriež. Viss kārtībā. Tā termini ļauj aizklāt šausmīgus faktus.
Vārda “dvēsele” vietā bieži izmanto terminu “organiska matērija”. Vārda “Dievs” vietā tiek izmantoti vārdi “gadījums, nezināmais”. Taču Dievam nav nekā nezināma. Piemēram, ja vaicāsiet, kāda neorganiska matērija pārvēršas par organisku, tad saņemsiet atbildi, ka dažas parādības zinātne vēl nav izpētījusi. Tagad daudz ko sauc par nezināmu. Termins “nezināmais” mūsdienās kļuvis ļoti ietilpīgs, ar to var aprakstīt daudzas lietas: instinktu, gravitāciju, enerģiju, spēku, acīmredzamo, šķietamo, starojumu, Planka konstanti u.c. Ar jauniem terminiem nav iespējams izskaidrot mūžīgas parādības. Vecs audums ar jauniem ielāpiem nekļūst stiprāks.
Visā materiālā zinātnē ir ļoti daudz terminu, kas nespēj izskaidrot cilvēka saprātam, kas ir dzīve. Tie ir rotaļlietas prātam, ar kurām tas spēlējas neizdibināmā pasaulē. Ja cilvēks redz patiesību, viņš spēj nodot zināšanas ar vienkāršiem vārdiem, kas nāk no dvēseles dziļumiem. Ikvienam saprātīgajam ir skaidrs, ka mēs dzīvojam nepazīstamā pasaulē. Tā ir labi izveidota cilvēka vajadzībām, tātad pasaules iekārtotājs labi pazīst cilvēku. Nezināms iekārtotājs ir devis cilvēkam visu nepieciešamo, lai tas dzīvotu laimīgi, izzinātu savstarpējās attiecības un saprastu to būtību – mīlestību. Tādēļ nezināmā vietā būtu pareizāk runāt par Pārāko Saprātu jeb neizzinātu Dievu, jeb Augstāko un neaptveramo Personību. Tā ir pareizi, jo meklējošu cilvēci vienmēr pavada Dieva radīta neizpratne – vienmēr kaut kas ir neizzināts. Tieši tas liek visam pastāvēt. Stingri runājot, viss esošais pasaulē paliek neizprasts līdz galam, jo izzinātājs cenšas izpētīt augstāko eksistences enerģiju ar ierobežotu jutekļu palīdzību.
Lai izzinātu neaptveramo jeb dievišķā klātbūtni visā esošajā, ir nepieciešams atvērt saprātu augstākai enerģijai. Kā to izdarīt? Ir vienkārši jāatzīst sava nepilnība un jāpieņem svēto rakstu norādījumi. Citiem vārdiem sakot, ir jāsāk kontrolēt savi jutekļi. Tikai tā var atbrīvot dvēseli no materiālu jutekļu varas. Tiem piemīt šausmīgs un nepārvarams spēks, un tas nozīmē, ka tie ir atņēmuši lauvas tiesu dvēseles enerģijas.
Saprāts ir gosvāmī. Vārds “go” nozīmē “jutekļi”, “svāmī” – “saimnieks”. Prāts ir tikai godāsa. “Go” nozīmē “jutekļi”, “dāsa” – “kalps”. Prāts ir jutekļu kalps, bet saprāts ir to saimnieks. Kas ir alkoholiķis? Viņš ir godāsa. Kas ir nodzērusies valsts? Piemēram, Krievija? Tā ir valsts, kur ļaudis paaudzi pēc paaudzes zaudē kopēju saprātu. Sabiedrība neliek cilvēkam kaunēties par dzeršanu, tā uztver to ar labestīgu humoru. Tas nozīmē, ka ir zaudētas bailes no vispārējas degradācijas, ka tā ir pārvērtusies par izklaidi un ir kļuvusi par neatņemamu kultūras sastāvdaļu. Kultūra ir pārvērtusies par lepnību. Krievu kultūras un nacionāla lepnuma neatņemama daļa ir krievu vodka, pasaulē stiprākais alkoholiskais dzēriens. Tas ir tīrs kā kalnu kristāls. Krievi lepojas ar vodku. Kāds lepojas ar alu, kāds – ar vīna pagrabiem. Sabiedrību ir aptvēris neīsts lepnums, un ļaudis ir zaudējuši gosvāmī statusu. Viņi vairs nav Dieva kalpi, tautas saprāta kalpi, viņi ir pārvērtušies par godāsām – tautas jutekļu kalpiem. Ir parasti jutekļi, un ir arī “nacionālas” jūtas. Tas ir tad, kad cilvēks gūst baudījumu no sabiedrības nosaukuma. Tā sabiedrība ir pārvērtusies par pelēku, ikdienišķu cilvēcisku būtni. “Tautas” sirdsapziņa iedveš katram tās loceklim, ka nepieciešams pastāvīgi dzert spirtotus dzērienus, katru dienu vai ļoti regulāri, ka nekādā gadījumā un nekādos apstākļos nedrīkst pavisam pārtraukt alkohola lietošanu. Tāda prāta ievirze liecina, ka vodka, alus, vīns un cigaretes ir cilvēku ikdienas dzīves jēga, ka cilvēku kopējais saprāts ir nolaidies pašā zemākajā – jutekļu apmierināšanas līmenī. Nekaunīgajiem patīk reibuma stāvoklis, viņi to uztver kā normālu, jo saprāts bez dvēseles piekrīt visam. Viņi lūdzas: “Lai tāda dzīve turpinās mūžīgi! Ieviesīsim smēķēšanas un dzeršanas tradīciju! Kas vēl vajadzīgs cilvēkam, lai būtu labā noskaņojumā un laimīgi dzīvotu šajā pasaulē!”
Cilvēkiem vēl ir mazliet saprāta. Tas gadu no gada kļūst vājāks, tomēr kaut kā mēģina glābt situāciju: “Atmet! Tu taču kļūsti par alkoholiķi, tu zaudē seju! Padomā par ģimeni un bērniem! Ja pavisam nevari nedzert, tad vismaz ierobežo sevi!”
Nenovēršami rodas divējādība jeb iekšējas pretrunas. No vienas puses cilvēks ļoti vēlas baudīt. No otras puses tas ir bīstami. Tāpat kā prātam, arī saprātam ir divas funkcijas, taču citā līmenī – pieņemt labvēlīgo un atgrūst nevēlamo. Kas personībai ir labvēlīgs un kas nav? Nelabvēlīgs ir viss, kas grauj personību, viss, kas saista un savažo, gluži kā zīdtārpiņa kokons, ko viņš tin sev apkārt. Ja cilvēks ir atkarīgs no alkohola, narkotikām vai no naudas un citām nevajadzīgām lietām, tad tas ir nelabvēlīgs stāvoklis. Beigu beigās viņš zaudē brīvību. Atbrīve ir labvēlīga, verdzība – nelabvēlīga. To novērtē saprāts. Protams, ir dažādi saprāta tipi, taču mēs runājam par augstāko saprāta izpausmi. Tā zina par augstāko dzīves mērķi un ir atkarīga tikai no tā. Ja neesam noteikuši sev augstāko dzīves mērķi, tad nespējam paust visaugstāko saprāta līmeni.
Nereti mēs kādam sakām: “Tu neesi saprātīgs!” Visiem ir saprāts, bet ne visi zina augstāko dzīves mērķi. Lai dotu cilvēkam iespēju izdarīt pareizu izvēli, ir nepieciešama audzināšana un izglītība. Izvēles iespēja ir brīvība. Piemēram, ja cilvēks nav pabeidzis vidusskolu, vai viņš var izvēlēties, kādā augstskolā mācīties? Tādas izvēles nav. Viņu noteikti neuzņems. Cilvēkam nav izvēles, jo nav īpašas sagatavotības. Tieši tāpat cilvēkam nav pilnīgas izvēles brīvības, ja saprāts nav sagatavots audzināšanai. Ja viņa dzīves izpratne pamatojas tikai uz jutekļu un prāta pieredzi, un viņš vadās tikai pēc sajūtām “patīkami” un “nepatīkami”, tad izvēle ir diezgan ierobežota. Vispareizāko izvēli cilvēks var izdarīt tikai tad, kad uzzina par galīgo, augstāko dzīves mērķi. Tas ir saistīts ar sava īstā Es jeb dvēseles izzināšanu.
Aplūkotie trīs apziņas līmeņi (jutekļi, prāts un saprāts) nav saistīti ar īsto Es. Tās ir netiešas dzīvības izpausmes. Netieši varam teikt, ka sajūtas un dzirdēšana norāda uz dzīvību un cilvēka eksistēšanu ķermenī. Taču tas nenorāda uz pašu dzīvo būtni, bet tikai uz tās klātbūtni. Piemēram, saules gaisma norāda, ka ir saule, taču gaisma var atrasties ļoti tālu no izstarotāja. Tādēļ gaisma ir netiešs pierādījums, ka kaut kur debesīs ir saule. Tieši tāpat domas ir netiešs dzīvības jeb apziņas pierādījums. Piemēram, var runāt pa telefonu ar cilvēku, kas atrodas ļoti tālu. Ar telefona palīdzību es dzirdu balsi, uztveru emocijas un saprotu domas. Tā es par sarunu biedru uzzinu visu nepieciešamo. Taču pats telefona aparāts nav uzskatāms par tiešu dzīvības pierādījumu. Tas tikai pārvada dzīvības pazīmes. Dators var veikt domāšanas darbības, taču to nevar saukt par apzinīgu dzīvu būtni. Dators neapzinās savu esību. Par to zina tikai tā radītājs. Jutekļi, prāts un saprāts ir biopsiholoģisks dators. Tas neko nezina par sevi. To atdzīvina dvēsele jeb apziņa. Tā cenšas iegūt no “datora” atbildes uz saviem jautājumiem. Taču “dators” nezina visas atbildes, tas izdod noteiktu karmas programmu – tikai tik daudz saprāta un sajūtu, cik tajā ir ielikts. Raupjais un smalkais ķermenis ir nekas vairāk kā nezinoša ierīce, ko izmanto dvēsele. Es esmu, Es eksistēju, Es par to zinu… Ķermeņa mašīna eksistē, bet to neapzinās. Ar to dzīvs atšķiras no miruša. Vārds “miris” nozīmē “nezinošs”, tas nezina. “Dzīvs” zina. Zināšanu enerģiju sauc čit, un saprātu sanskritā apzīmē ar “budhi” jeb “apgaismoto”. To apgaismo čit enerģija.
Ja ar jogas palīdzību paceļam apziņu saprāta līmenī, tad varam ieraudzīt trīs laika aspektus: pagātni, tagadni un nākotni. Tos var ieraudzīt tikai saprāta līmenī. Kādēļ saprāts ir tik spēcīgs? Kāds ir pārākuma iemesls? Galvenais īpašā spēka cēlonis ir spēja nenokļūt jutekļu ietekmē. Saprāts tikai tādēļ vien ir ļoti stiprs. Ja saprāts nepadodas sajūtu iespaidam, tad no kurienes viņš iegūst informāciju? Kā viņš tulko zināšanas?
To var izskaidrot ar piemēru. Ja cilvēkam sāp galva un viņš par to pasaka, tas apkārtējie iegūst vienādu informāciju, taču nevar teikt, ka visiem sāp galva. Tiešas galvassāpes ir tikai vienam. Pārējie tikai nojauš par slimā stāvokli pēc viņa teiktā. Tā darbojas saprāts. Zināšanas var iegūt ar saprātu, un var iegūt tieši, ar jutekļiem. Kad sāp galva, cilvēks cieš. Tas, kas par to uzzina, nav ierobežots ar galvassāpju radītām ciešanām un var palīdzēt. Tādēļ pieredzējis ārsts iet ārstēties pie cita ārsta, jo viņu saista paša slimība. Tieši tāpat alkoholiķis nespēj nevienam iemācīt nedzert, narkomāns nespēj nevienu atbrīvot no atkarības, ateists nespēj nevienam dot ticību Dievam un zināšanas par Viņu. Tādu cilvēku saprāts ir aizņemts ar jutekļu un prāta darbību. Ja rūpnīcas direktors pats ik dienas stāv pie virpas, tad var teikt, ka rūpnīcai nav direktora. Saprāts var vadīt tikai tad, kad sajūtas nevar tieši ietekmēt viņa lēmumus. Ja viņš iegūst ar sajūtām nesaistītas zināšanas jeb čit, tad ar to palīdzību var atdalīt sevi no tās vai citas sajūtu uztveres un uztvert situāciju nepiesaistīti, no malas. Tad viņam ir viegli pieņemt lēmumus un dot norādījumus. Nav obligāti jākļūst par alkoholiķi, narkomānu vai prostitūtu, lai saprastu, cik tas ir slikti. Pietiek ieraudzīt, par ko cilvēks pārvēršas, pietiek ieraudzīt grēcīgas darbības iznākumu un salīdzināt to ar augstāko cilvēka dzīves mērķi. Tā – klausoties un vērojot – ar saprāta palīdzību var iegūt visu nepieciešamo pieredzi.
Ja apziņa atrodas prāta līmenī, tad cilvēks nevar gūt dzīves pieredzi tikai ar klausīšanos un vērošanu. Viņam nākas orientēties pēc savām sāpēm un baudām. Visu dzīvi viņam nākas meklēt patīkamas lietas un izvairīties no nepatīkamām. Viņu vada jutekļi, un tos vada prāts, kam bail no neparedzētiem likteņa pavērsieniem. Prātam ir ļoti bail no ciešanām un sāpēm, tādēļ tas tiecas pēc paša izdomātas “gaišas nākotnes”, kur nav vecuma, slimību un nāves. Materiālā pasaulē nav tādas utopiskas vietas, tomēr cilvēkam šķiet, ka viņš nekad nemirs un nesaslims ar neārstējamu slimību. Kad prāts neatrod izeju neizbēgama likteņa priekšā, tas atsakās redzēt realitāti un rada savu nākotnes laimi. Tas nezina, ka tieši uz iedomāta ceļa sagaida grūts un neizbēgams liktenis.
Ir stāsts par izglītotu brāhmanu. Astrologs viņam jaunībā bija paredzējis laimīgu likteni ar traģiskām beigām. Saskaņā ar pravietojumu, viņš kļūs par valdnieka dēla skolotāju. Viņš nezinās trūkumu un bēdas, viņš būs pārticis un slavens. Taču nāve pienāks Gangā krokodila rīklē. Patiesi, drīz vien valdnieks ievēroja brāhmanu, un tas pilī sāka mācīt princi. Mazais princis viņu iemīlēja kā savu tēvu. Viss izkārtojās tā, ka brāhmanam par likteni nebija jāžēlojas. Viņš vienīgi ļoti baidījās un rūpīgi izvairījās no apmazgāšanās Gangā. Viņš negāja ne tuvu svētajai upei un godināja to pa gabalu.
Gāja laiks, princis izauga un kļuva par nebēdnīgu, draiskulīgu jaunieti. Viņam visvairāk patika peldēties Gangā. Reiz valdnieka dēls vaicāja savam guru: “Skolotāj, kādēļ tu nekad ar mani neej uz Gangu? Tu mani māci katru dienu apmazgāties svētajā upē.” Brāhmans apmulsa un ar dažādiem aizbildinājumiem izvairījās no tiešas atbildes, taču pret savu gribu bija spiests atklāt patiesību: “Kādreiz astrologs man paredzēja nāvi Gangā krokodila rīklē. Tādēļ es izvairos no peldēšanās upē, mans dārgais princi.”
Valdnieka dēls izbrīnījās un iesmējās: “Es jau daudzus gadus ar draugiem eju peldēties uz Gangu, un mēs nekad tur neesam redzējuši krokodilus. Ejam, un tu pats redzēsi.” Zēns vilka skolotāju aiz rokas, līdz pierunāja to vienkārši pastāvēt krastā un paskatīties, kā bērni ūdenī spēlējas. Brāhmanam nācās piekrist, un viņš sāka vērot, kā daudz ļaužu iet apmazgāties svētajā upē. Viņa skolnieks spēlējās un sauca skolotāju: “Nāc šurp, paspēlējies ar mani, nebaidies!” Viņš to sauca un sauca, tad iznāca no ūdens un iegrūda skolotāju upē. Viņi iebrida līdz ceļgaliem, tad līdz jostas vietai. “Redzi, nav nekādu krokodilu. Ejam!” Kad viņi iebrida ūdenī līdz krūtīm, princis pēkšņi pārvērtās par milzīgu un briesmīgu krokodilu un ar saucienu: “Es esmu tavs liktenis!” satvēra brāhmanu un aiznesa upes dzelmē.
Mēs ikviens izdarām “pareizu” izvēli un ejam pretī savam liktenim pa ceļu, uz kuru norāda prāts un jutekļi. Ja cilvēks ļoti uzmanīgi izvēlas dzīves pavadoņus ceļam uz laimi, tad viņš vienmēr iegūst tieši to, ko liktenis ir sagatavojis.
Prāta un jutekļu ceļš nozīmē došanos pretī liktenim, lai kurp cilvēks ietu. Ikviens viedais zina, ka visas dzīvās būtnes iet pa šo ceļu – no visa spēka tiecas pēc patīkamām lietām un izvairās no nepatīkamām. Tā darbojas precīzie nosacītības likumi. Tikai saprātīgi ļaudis zina šo karmas noslēpumu un var iekārtot dzīvi atbilstoši citiem likumiem – iekšējiem, garīgiem, kas nav atkarīgi no materiāliem apstākļiem. Tādu cilvēku sauc par “jutekļu saimnieku”. Viņš ir pārāks ar to, ka ir brīvāks, tādēļ var pārspēt nolemto jeb karmu.
Saprāts ir ļoti varens – cilvēks iegūst spēju pārvaldīt savu dzīvi, taču ar nosacījumu, ka vajadzēs ziedot prāta un jutekļu intereses. Nav grūti saprast, kā cilvēks sagatavojas ziedot un kādēļ vairums ļaužu nekad tā nedarīs. “Atmetiet smēķēšanu! Nekad nesmēķējiet un nedzeriet!” – “Bet tas taču ir grūti… Gribas kādu prieciņu, kādus svētkus! Es nevaru tā vienkārši atmest! Dzīve taču ir sausa un nepatīkama! Kā lai atsakās no izpriecām? Kas tā par dzīvi, ja pavisam atsakās no izklaidēm un iedzeršanas? Viena vienīga garlaicība! Vai varat kaut ko piedāvāt vietā?”
Prāts lepojas ar veiklību un spēju argumentēt. Viņš izmanto saprāta snaudu. Un ko gan saprāts var piedāvāt, ja arī neguļ? Prāts tik pārliecinoši runā, jo nav pamodinātas saprāta potences, tātad dzīve šķiet garlaicīga bez izklaidēm un iedzeršanas. Ko var piedāvāt snaudošs saprāts? Neko.
Tādēļ prāts ar galvu metas “vienīgajā” materiālo formu, skaņu, pieskārienu, garšu un smaržu realitātē. Cilvēks cenšas baudīt “pilnvērtīgu” dzīvi. Tā ilgst tikai mirkli no Visuma dzīves. Kad cilvēks uzzina par saprāta pamodināšanas iespējām, tad mirdzošā jutekļu baudu pasaule nobāl. Saprāts ir tik varens, ka var dot prātam un jutekļiem iespēju ieraudzīt Visuma uzbūvi. Cilvēks ir niecīgs tā modelis, un viņam ir dots īpašs saprāts, kas attīstās. Ja to atrauj no degradācijas, tad var novirzīt sevī. Šo zinātni sauc par ceļu pie sevis. Saprāts ir ļoti tuvu sev pašam. Tieši virs viņa atrodas galvenais, par ko vēlamies pastāstīt – Es pats jeb, citiem vārdiem sakot, apziņa jeb dvēsele.