Grāmatas fragmenti
Priekšvārds
Ikviens zina, ka pastāv dzimšana un nāve. Ir tik pat acīmredzams, ka tās mijas bez pārtraukuma. Mirušo vietā dzimst jauni. Tādējādi mūsu acu priekšā griežas noslēgts dzimšanas un nāves cikls. Vēdās to sauc par samsāru jeb dzimšanas un nāves ratu, citiem vārdiem sakot, par reinkarnāciju.
Kad aplūkojam šo likumu tuvāk, ievērojam, ka katrai dzīvai būtnei ir pietiekami enerģijas, lai dzemdētu jaunu dzīvu būtni. Kādēļ ar šīs enerģijas palīdzību nevarētu paildzināt savu mūžu? Kas notiek pēc nāves ar cilvēku, kurš ir devis dzīvību citam un nav spējis dot dzīvību pats sev? Šajā grāmatā mēs centīsimies saprast, vai cilvēka izzušanai ir jēga, kāds ir nāves uzdevums, kādēļ mūžīgai dvēselei jādzimst laicīgā, materiālā ķermenī. Ja dvēsele nav mūžīga, kādēļ tā vispār parādās dienas gaismā? Kāda ir dabas iecere? Kādēļ cilvēks dzimst un pēc tam mirst?
Reiz bērnībā es skatījos neizmērojamajās, zvaigžņotajās debesīs un pēkšņi sapratu, ka skatos bezgalībā. Man likās, ka vēl mazliet, un es pavisam pazudīšu Visuma nesasniedzamajās tālēs. Es iedomājos nāvi un nobijos, ka pavisam drīz Mūžība mani aprīs. Nē! Tikai ne to! Visa mana būtība pretojās tādam iznākumam. Tā nedrīkst būt! Taču kā jābūt? Nezinu… Bailes pārņēma mani arvien spēcīgāk, un tad es sapratu, ka agri vai vēlu man jāatrod atbilde, jo šīs domas man nekad nedos mieru.
Protams, pavisam drīz dzīve mani atrāva no augstāka nolūka meklējumiem. Taču laiku pa laikam es sastapos ar nāvi, reizēm pat aci pret aci, un tad es atcerējos daudzus svarīgus jautājumus.
Divas reizes esmu “karājies” klintīs, vairākas reizes esmu nokļuvis nopietnās autokatastrofās, esmu slīcis, apdedzis ugunī. Ir miruši mani radinieki un draugi. Esmu pārliecinājies par vienkāršu, acīmredzamu patiesību – cilvēks ir mirstīgs.
Manas acis vairs nekad neskatīs daudzus cilvēkus, taču atmiņā ir palikusi viņu labā attieksme. No bērnības atceros, kā tuvinieki ir smaidījuši, teikuši mīļus vārdus, glaudījuši galvu. Tagad lūkojos viņu fotogrāfijās, sarunājos ar viņiem un uzskatu, ka rīkojos pareizi. Mani sen mirušie tuvinieki man ir un paliek reāli cilvēki.
Esmu pārliecināts, ka attiecības ar cilvēku nebeidzas tik ilgi, kamēr mēs viņu atceramies. Īstā dzīve rit manī, manā sirdī. Tā ir mīlestība, ko nāve nevar uzveikt. Tomēr paliek neskaidrs, kas nāve ir mirušajam. Atbildi esmu atradis sevī, kad sāku nodarboties ar garīgu meditāciju. Pirms tam ir atgadījies dīvains un man ļoti svarīgs notikums.
Jaunībā es pieļāvu domu, ka varētu pastāvēt aizkapa dzīve, un centos meklēt izskaidrojumu. Es nespēju samierināties ar nāves varenību, tādēļ vēlme atrast izskaidrojumu kļuva arvien stiprāka. Es uztvēru dvēseli kā reālu apziņas un domu enerģiju, kurai bija jāsaglabājas mūžīgi. Tātad miruša cilvēka enerģija nepazūd bez pēdām. Man patika to pierādīt visiem apkārtējiem, acīmredzot tādēļ, ka vēlējos gūt viņu atbalstu. Taču neviens mani neatbalstīja, tieši otrādi – draugi un labvēļi lūdza neiedziļināties tik miglainā jautājumā. Viņi uzskatīja, ka tas ir bīstami. Taču es uzskatīju, ka nāve ir daudz bīstamāka par tās apspriešanu, tādēļ nolēmu “uzbrukt” pirms tā pienāk. Empīriska zinātnieka noskaņā es nespēju pieņemt, ka dvēsele nemirst. Es vēlējos to pārbaudīt uz savas ādas.
Reiz es runāju ar draugu par šo “bīstamo” tēmu. Istabā ienāca drauga sieva. Viņa lietoja narkotikas.
– Par ko jūs runājat? – viņa vaicāja.
– Es stāstu, ka ticu aizkapa dzīvei, – bez aizrautības atbildēju un negatavojos ar viņu apspriest tik svarīgu jautājumu.
– Es arī ticu, – viņa mierīgi atbildēja.
– Kāpēc? – es izbrīnījos.
– Ikviens narkomāns to zina.
– Vai tās nav narkotiku radītas halucinācijas? – es neticīgi teicu. – Saproti, es gribu tikt ar visu skaidrībā un zinātniski pierādīt.
– Es daudzas reizes esmu izgājusi no ķermeņa. Tās nav halucinācijas.
– Es nevēlos lietot narkotikas, lai par to pārliecinātos, – es teicu.
– No ķermeņa var iziet arī bez narkotikām, bet tas ir ļoti grūti, – viņa noslēpumaini atbildēja.
– Kā?
– Tūlīt, pagaidi, – viņa mani apstulbināja un iegāja citā istabā, tad atgriezās un atnesa trīs daļās saplēstu rokrakstu.
– Māte saplēsa un izmeta, bet es atradu. Te ir aprakstīta astrālās iziešanas metode. Es mēģināju, bet man nekas nesanāca. Pamēģini.
– Man izdosies! – es pašpārliecināti teicu.
Tas bija ar roku pārrakstīts nezināma krievu autora darbs no 1914. gadā izdotas grāmatas. Tajā bija aprakstīti vingrinājumi iztēles attīstīšanai, kas deva iespēju paredzēt notikumus. Vajadzēja iedomāties brīvu pasauli un skumt pēc tās. Galvenais, vajadzēja tikt vaļā no bailēm, citādi svarīgā brīdī, kad smalkais ķermenis iziet no rupjā, fiziskā, var iestāties šoks un viss pārtrūks, un pēc tam nekādas pūles nepalīdzēs iziet astrālajā pasaulē. Es ar iedvesmu sāku vingrināties.
Pēc pusotra mēneša man šķita, ka esmu sagatavojies. Pats sev noteicu vietu un laiku, un katram gadījumam domās atvadījos no tuviniekiem. Neviens neko nenojauta.
Es sāku ar pilnīgu atslābināšanos. Visu darīju rūpīgi, un process ritēja gludi. Kad apjautu, ka nejūtu kājas, tad sapratu, ka metode darbojas. Nebija tā, ka es tās pavisam nejutu, pareizāk – es jutu citas kājas. Es sadalījos divos… Vēl mazliet! Vēl! Atraujos!!! Kādas šausmas! Nē, tikai ne to! Stāt!
Ak, vai, es sevi biju pārvērtējis. Tā bija pilnīga izgāšanās. Kā klints aptur paisuma vilni, tā mani apturēja bailes. Mani pārņēma tik liela vilšanās, ka negribējās dzīvot. Es nekad vairs nespēšu iziet astrālajā pasaulē, un neviens nevar man palīdzēt. Tādā noskaņā es likos gulēt un spontāni pievērsos Dievam, tik dabiski, ka pats nepamanīju. Es vērsos pie Viņa kā pie Visaugstākā Labā Spēka, kas zina un spēj visu:
– Es esmu vājš un bailīgs. Man ir bail nomirt. Ja nesasniedzu mērķi, tad manai dzīvei nav jēgas. Man jāzina, kas mani gaida pēc nāves. Vai ir kaut kāda cita dzīve? Parādi man to un pēc tam dari ar mani, ko vēlies, – es runāju kaut ko līdzīgu un cerēju, ka mani dzird.
Mani sadzirdēja. Negaidīti es sajutu sevī spēku, kas manā ķermenī radīja šausmīgu vibrāciju. Es nespēju pakustināt pat pirkstu, ne arī izdot kādu skaņu – ķermenis bija paralizēts. Likās, spēks vienā mirklī var mani sadalīt atomos. Vibrācija te pastiprinājās, te pavājinājās, tad atkal pastiprinājās. Mani pārņēma bailes. Galvā ienāca doma, ka šī ir mana pēdējā diena.
Pēc piecpadsmit minūtēm saspringums sasniedza kulmināciju. Es samierinājos – ja jāmirst, tad jāmirst… Pēkšņi vibrācija kļuva patīkama, saspringums izzuda, no bailēm nebija ne vēsts. Bija neparasta viegluma sajūta un dīvains klusums. Es atvēru acis un ieraudzīju, ka plakstiņi šūpojas kā pāva spalvas. Cik skaisti! Priekšmeti un lietas spīd neparastās krāsās. Ir redzamas pat vissīkākās detaļas. Manā mazajā istabā bija parādījusies milzīga telpa, bija jūtams vējš. Es dziļi ieelpoju pēc pārdzīvotā šoka, un ķermenis mazliet pacēlās gaisā. Izelpoju, un nolaidos atpakaļ. Kas tas? Šķiet, es esmu izgājis no ķermeņa un lidinos gaisā metru virs gultas. Kāda brīvība! Bet kas ir palicis lejā, gultā? Manā priekšā bija nepatīkams skats – nomocīts un sviedriem pārklāts ķermenis. Mans ķermenis. Kam man tas? Iešu ārā, uz ielas. Siena bija irdena, bet metāls nepatīkams. Baisi! Nākamajā brīdī iestājās pilnīga tumsa, smags, gultā iegrimis ķermenis, nāsīs dzirdama elpa, skaļi sit sirds.
Kad atjēdzos, sajutu, ka notikušais ir īsts izrāviens. Es biju redzējis to pasauli, un tā izrādījās vēl īstāka! Tur bija vairāk gaismas, nebija smagā, karstā ķermeņa, bija asa oža un nebija nekādu smaku. Pats galvenais – tur nebija nāves!
Vēlāk es uzzināju, ka nav par ko priecāties. Tāpat, kā šajā pasaulē mēs esam nolemti nāvei, tajā pasaulē visiem mirušajiem ir sagatavota jauna dzimšana! Tas ir noslēgts loks. Mana dvēsele neatrada pilnīgu apmierinājumu ne šajā, ne tajā pasaulē. Turklāt tā pasaule šķita mānīgāka un baisāka. Īpaši šausmīga bija vientulība – visā Visumā nebija nevienas vietas, kurp varētu doties. Kaut ko līdzīgu jūt cilvēki, kam nav darba un māju – viņi ir izmesti no sistēmas un nevienam nav vajadzīgi. Iedomājieties, ka visiem ir mājas un radinieki, visi iet uz darbu, kopā atpūšas un priecājas, bet jums nav ne darba, ne māju, ne tuvinieku – jūs esat parasts zvaigžņu ceļotājs aukstā kosmosā.
Meditācija uz Dieva vārdu garīgo skaņu palīdzēja tikt ārā no šī slazda. Mantra atvēra man augstāko īstenību. Par to mēs parunāsim vēlāk. Tagad centīsimies saprast mūžīgu dvēseles pārceļošanas likumu, ko sauc par reinkarnāciju.
Pirmā daļa
Reinkarnācija
Kāds iereibis cilvēks iztraucēja manu rīta meditāciju parkā un vaicāja, ko es daru. Es atbildēju, ka cenšos izprast savu dvēseli ar svētu Dieva vārdu klausīšanos. Viņš jautāja, kas ir dvēsele, un saruna pamazām ievirzījās par reinkarnāciju. Es biju apmulsis, jo cilvēks bija dzēris, bet tēma bija zinātniska un filozofiska. Es centos nejaušajam sarunu biedram izskaidrot reinkarnācijas likumu:
– Dvēsele ir mūžīga, tādēļ pēc ķermeņa nāves tu turpināsi eksistenci. Tev būs jāpiedzimst vēlreiz.
– Kā tas var būt? Kas to ir redzējis? Tas nav iespējams! Vai tu vari man to pierādīt?
Es zināju, ka to var viegli pierādīt ikvienam saprātīgam cilvēkam, bet vēl nezināju, kā izskaidrot iereibušam. Es iesāku:
– Tu taču esi piedzimis?
– Protams, mēs visi esam piedzimuši, – viņš labprāt piekrita.
– Ja tas ir noticis vienreiz, tad tas var notikt vēlreiz.
– Piedzimt vēlreiz? Kā es to varu izdarīt?
– Tu to jau esi izdarījis, un tas var atkārtoties ne vienreiz vien, jo nomirst tikai ķermenis, bet tu pats esi mūžīga dvēsele. Kādēļ gan tu nevarētu piedzimt vēlreiz?
– Kā es varu piedzimt citiem vecākiem?
– Vecākiem nav nozīmes, jo viņi nezina, kas viņiem piedzims.
Cilvēks aizdomājās:
– Mēs arī neizvēlamies vecākus. Varbūt tev ir taisnība, bet tam ir grūti noticēt.
Tad viņš pasmaidīja:
– Neviens tam nenoticēs. Un kas es būšu, kad piedzimšu vēlreiz?
– Tas ir atkarīgs no tā, kā nodzīvosi šo dzīvi. Piemēram, ja cilvēks dzīvo kā dzīvnieks, viņš piedzimst par dzīvnieku.
– Par dzīvnieku? Cilvēks? Nē-ē, muļķības. Klausies, man ir meita, viņa ir ļoti laba, bet es esmu alkoholiķis, slikts cilvēks. Ko es varu dot savam bērnam? Gribētos, lai meita būtu labs cilvēks.
– Pastāsti viņai par reinkarnāciju un par to, ka dvēsele nemirst.
– Tad visi mani sauks par muļķi, – viņš iesmējās.
– Kā tu domā, vai es esmu normāls cilvēks?
– Nezinu, man šķiet, ne visai, – viņš godīgi atzina.
– Kādēļ tu prasi par savas mīļās meitas audzināšanu tādam, kā es?
– Tu teici, ka es esmu dvēsele, tu manī kaut ko ieraudzīji, bet es esmu slikts, saproti?
– Saprotu. Dvēsele vienmēr ir laba. Tu esi piedzimis sliktā vidē.
Iereibušā acīs sariesās asaras.
Alegorija par dvēseli
Ir daudz stāstu, kā mūžīga dvēsele kāpj augšup pa evolūcijas pakāpieniem vai degradē un krīt lejup. Kopumā dvēsele riņķo pa slēgtu dzimšanas un nāves apli. Vēdās to sauc par samsāru, jo kuras nevar tikt laukā ar saviem spēkiem. Daži atrodas šī mūžīgi rotējošā rata augšpusē, citi ir spiesti vilkt dzīvi apakšā, taču nevienam neizdodas ilgi uzturēties vienā vietā. Nekāda iemiesošanās nespēj apmierināt Visumā apmaldījušos dvēseli, jo tās vēlēšanās pastāvīgi aug un nevienā dzīvības formā nekļūst mazākas.
Reiz dzīvoja pele. Katru dienu tā devās ārā no alas pēc ēdamā, un katru reizi tai uzglūnēja kaķis. Jebkuru brīdi viņš varēja uzklupt. Kādu reizi pele zaudēja pacietību, devās pie dižena brīnumdarītāja un izstāstīja viņam savu bēdu.
– Ko tu vēlies? – viedais jautāja.
– Vēlos kļūt par kaķi, tad būšu pilnīgi laimīga.
– Labi, kļūsti par kaķi!
Pele pārvērtās par kaķi un sāka ķert peles. Viss bija labi, tikai suns nelika mieru. Kaķis atkal devās pie gudrā un lūdzās:
– Pārvērt mani par suni, tad būšu laimīgs.
– Labi, kļūsti par suni.
Kaķis pārvērtās par lielu un stipru suni. Tas dzīvoja suņa dzīvi, dzenāja kaķus, taču kādu dienu mežā viņu gandrīz apēda tīģeris. Suns tūlīt devās pie gudrā un lūdza:
– Viedais, atvaino mani, taču es nezināju, ka ir tīģeri. Tagad ir skaidrs, ka man vislabāk būt tīģerim.
– Kļūsti par tīģeri!
Tā pele-kaķis-suns pārvērtās par tīģeri. Tas priecīgs teica gudrajam:
– Brīnišķīgi! Tagad esmu tīģeris! Es tevi apēdīšu.
– Es tevi esmu pārvērtis par tīģeri, un tu gatavojies mani apēst?
– Protams, es taču esmu tīģeris!
– Es tevi saprotu, – noteica gudrais. – Kļūsti par peli!
Tā nevainīgā pele atkal iebēga alā, lai paslēptos no kaķa…
Problēmas būtība ir tāda, ka visi ir neapmierināti ar to, kas ir, un vēlas kaut ko vairāk. Ja mums izdotos atrast tādu dzīvības formu, kurā dvēsele būtu pilnīgi laimīga, nebūtu nepieciešamības pēc reinkarnācijas. Taču tādas dzīvības formas nav, tādēļ cilvēks meklē laimi ne tikai šajā dzīvē, bet ir to darījis visās daudzajās iepriekšējās dzīvēs. Reizēm viņam ir nācies būt par pasaules valdnieku, reizēm – par dzīvnieku… Neviens nezina, cik dzīves cilvēks jau ir dzīvojis, jo samsārai nav ne sākuma, ne beigu. Šis aplis ir bezgalīgs.
Griešanās aplī
Iedomājieties liela cietuma priekšnieku. Viņa pārvaldītajā mītnē katru dienu nonāk daudz notiesāto. Tur ir karceri un kopējas kameras ar nārām, un ir luksa kameras.
Cilvēki nokļūst cietumā, lai nosēdētu piespriesto termiņu. Arī tur viņi nevēlas ciest, tādēļ iekārtojas iespējami ērti, lai justu vismaz kaut kādu laimi. Taču cietums paliek cietums. “Iestādes” priekšnieks gādā saviem padotajiem visu nepieciešamo: pārtiku, apģērbu, dzīvesvietu un darbu. Taču viņš atņem pašu galveno – izvēli. Cietumniekiem jāvelk tas apģērbs, ko dod, jāēd tas, ko atnes, jādara tas, ko liek. Ja cietumnieks nav apmierināts un vēlas aizbēgt augsto sienu otrā pusē, tad viņš panāk pretējo – termiņu pagarina un stāvokli pasliktina.
Aptuveni tāpat ir iekārtota samsāras pasaule. Šķiet, ka visi dzimst, lai būtu laimīgi, taču pat tiem, kas ir iekārtojušies maksimāli ērti, ar laiku kļūst skaidrs, ka laimes nav, jo nav īstas brīvības.
Jo vairāk cilvēks vēlas saimniekot pasaulē, jo cītīgāk cenšas atbrīvoties no dabas likumiem, jo vairāk viņš sapinas savā karmā un paildzina materiālo eksistenci ar bezgalīgu dzimšanu un miršanu.
Šī milzīgā Visuma pārvaldītājam ir pavisam citi plāni.
Nāves pieredze
Kā piemēru vēlos sniegt citātu no vēstules: “Mani sauc Tagirs. Mana bērnība pagāja Dagestānas galvaspilsētā Mahačkalā. Toreiz man bija viss, ko vien varēju vēlēties. No agras bērnības es audzināju raksturu, un neviens man to netraucēja. Nodarbojos ar smagatlētiku un sasniedzu labus rezultātus. Mācījos universitātē, dienēju armijā, vienmēr dzīvoju veselīgu dzīvesveidu. Viss bija ļoti labi, un man bija daudz cerību par nākotni. Par Dievu interesējos maz, mani vairāk aizrāva sporta karjera.
Taču kāds neparasts gadījums pilnībā mainīja manu priekšstatu par dzīvi.
Reiz atgriezos mājās no treniņa un pa ceļam satiku bariņu piedzērušo. Viņi pienāca man klāt, centās aizvainot, un sākās strīds. Es saņēmu tiešu naža dūrienu aknās, un tika skarta vēna. Puiši nobijās un aizbēga, bet es tā arī nesapratu, kas notika. Kāds šoferis aizveda mani uz nomales slimnīcu. Tur ļaudis baltos virsvalkos turējās no manis pa gabalu, lai ar asinīm nesasmērētu baltos apģērbus. Tad ilgi meklēja ķirurgu, centās atrast operāciju zāles atslēgu. Kad izlauza zāles durvis un novietoja mani uz galda, atklājās, ka beigušās asinis pārliešanai, jo pirms trim stundām visi krājumi ir izlietoti jaunam sportistam, kurš bija guvis piecus naža dūrienus. Viņu neizdevās glābt.
Ārsts teica, ka man arī nav cerību, jo esmu zaudējis pārāk daudz asiņu, tādēļ, ja vēlos, varu nodot radiniekiem pēdējo vēlēšanos. Interesanti, ka pirms nāves nebija baiļu. Pie manis ataicināja šoferi, kas mani bija atvedis, un es viņam kaut ko teicu.
Jutos īgns un bezpalīdzīgs. Es mirstu kaut kāda sīkuma dēļ! Bet es nebiju paspējis izdarīt neko labu!
Kad sākās operācija, es izgāju no ķermeņa un no augšas sāku vērot notiekošo. Pēc tam mani burtiski izgrieza otrādi, un es atrados kosmosā. Melnas debesis un miljoni zvaigžņu, un es ar milzīgu ātrumu tiecos uz priekšu, garām zvaigznājiem un galaktikām. Mani pavadīja neparasta, dievišķa mūzika, dvēselē bija viegli un priecīgi.
Es strauji tuvojos starojošai dievišķai formai. Tai galvā bija kaut kas līdzīgs kronim, rokās bija kaut kas līdzīgs vālei un diskam. Līdz tam man nebija gadījies redzēt neko tādu.
Starojums bija tik pievilcīgs un aicinošs, ka es pie tā tiecos. Es neredzēju neko citu, tikai spožu gaismu. Tad pasakaini patīkama balss man teica: “Tu esi grēcīgs!” Protams, es to nenoliedzu un teicu: “Jā, esmu grēcīgs. Dievs, lūdzu, piedod. Lūdzu Tev, atgriez mani atpakaļ ķermenī, jo šajā dzīvē neesmu paspējis izdarīt neko labu!” Vēl es teicu, ka vēlos ģimeni, audzināt bērnus un palīdzēt ļaudīm. Balss man atbildēja: “Labi, lai notiek, atgriežu tevi ķermenī.”
Pēc mirkļa es atkal biju operāciju zālē un atkal no augšas vēroju sevis operēšanu. Tas bija ļoti nepatīkams skats, un pazuda vēlēšanās atgriezties ķermenī. Man iepatikās pašreizējais stāvoklis.
Taču balss teica: “Ja esi nolēmis, tad bez iebildēm dodies uz priekšu, es tev palīdzēšu.” Mani kāds it kā pagrūda, un es virzījos uz ķermeņi, taču izgāju tam cauri un atgriezos atpakaļ. Atkal izdzirdēju balsi: “Bez vēlēšanās tur nenokļūsi. Tagad mēģini pats, bez manas palīdzības.” Es noskaņojos un virzījos uz ķermeni. Kad iegāju tajā, bija sajūta, it kā es atrastos tumšā, aukstā un slidenā mucā. Es zināju, kas man jādara, un devu komandu smadzenēm: “Atvērt acis!”
Sanitāre uzkopa operāciju zāli. Mans neelpojošais ķermenis gulēja uz galda. Viņa pievērsa uzmanību tam, ka pacients ir atvēris acis, un aizmetās pēc personāla. Atskrēja ķirurgs un tūlīt sāka mākslīgo elpināšanu. Man uzvilka skābekļa masku, un es pa to laiku devu komandas plaušām un sirdij. Atskanēja šausmīgi un nepatīkami krācieni. Atceros, nebija viegli atdzīvināt ķermeni. Kad ieraudzīju ārstus, tad nodomāju: “Kās tās par būtnēm? Kur es esmu? Uz kuras planētas?” Burtiski pēc sekundes es saņēmu atbildes.
Pēc šī gadījuma es sapratu, ka jāsāk dzīvot šodien, ka neko nedrīkst atlikt uz rītu. Man vienmēr bija licies, ka esmu vēl jauns, kādēļ tad domāt par nāvi, visa dzīve vēl priekšā. Patiesībā mēs jebkurā brīdī varam pamest ķermeni. Tikai Dievs zina, kad tas notiks.
Man kļuva pavisam acīmredzams, ka es neesmu ķermenis un ka man ir dota unikāla iespēja attīrīties no visiem grēkiem un ar tīru sirdsapziņu un izpildīta pienākuma apziņu atgriezties mājās, pie Dieva. Manis paša pieredze palīdzēja saprast, ka dvēsele vada ķermeni ar centrālās nervu sistēmas palīdzību. Tikai tādēļ mēs elpojam, jūtam, kustamies u.tml. Bez dvēseles fiziskais ķermenis ir tikai maiss ar kauliem.
Pēc šī gadījuma es ilgi un sirsnīgi meklēju Patiesību, kas man palīdzētu ieviest savas zināšanas dzīvē.”
Par ko domā mūsdienu zinātne?
Mūsdienu zinātne ir pārāk primitīva, lai spētu patiesi novērtēt šīs zināšanas. Zinātnieki neredz tālāk par saviem sajūtu orgāniem. Viņu zināšanas ir līdzīgas aklā pasaules uztverei, kas visu cenšas izzināt ar tausti. Ceļojumi ar kosmosa kuģiem ir pats primitīvākais un bezperspektīvākais Visuma izpētes veids. Zinātnieki redz un uztver tikai sev līdzīgu “dzīvu” matēriju. Viņu izpratnē Mēness un Saule ir mirušas planētas, uz tām nav atrasta dzīvība. Taču Saule ir Zemes dzīvības avots, kā gan tā var būt mirusi? Mēness dod augiem dzīvības spēku, kā gan tas var būt bez dzīvības?
Pirms atklāt dzīvību Visumā, zinātniekiem būtu jānoskaidro, kur ir radusies pašu dzīvība. Lai pamēģina, un uzreiz būs skaidrs, ka mūsdienu zinātne neko nezina par cilvēkam tik svarīgiem jautājumiem.
Jūs esat dzīva būtne, bet jums nemaz nav skaidrs, kas esat, no kurienes un kādēļ te dzīvojat. Jūs esat nosaukuši sevi par zinātnieku, jo esat izstrādājuši velosipēdu vai mašīnu. Vai esat izskaidrojuši ļaudīm visas radītās neskaitāmās teorijas un filozofijas? Nē, neesat. Jūs jau sen esat visā sapinušies, jo patiesībā esat parasts cilvēks, kas nekā nezina.
Īsts zinātnieks saprot Dievu un Viņa radīto. Viņš viegli var atpazīt svētus cilvēkus. Viņš svētumam izrāda cieņu, godbijību un mīlestību. Taču vairums mūsdienu “zinātnieku” dzīvo laicīgu dzīvi un uzskata, ka svētu cilvēku nav.
Ja svētu cilvēku patiesi nebūtu, tad nebūtu arī svēto rakstu. Zinātnieki nav spējuši uzrakstīt neko labāku par tiem. Kad viņi mēģina “skaidrot” mūžīgās Grāmatas, tad sagroza to būtību tik ļoti, ka neviens to nespēj izmantot dzīvē.
Nemirstīgs iekšējs spēks. Nāves pārspēšana
Fizisku spēku cilvēkam dod jantra – mašīna jeb ķermenis. Iekšēju spēku sniedz mantra jeb prāts, jeb psihiska darbība.
Mantra ir arī skaņas vibrācija, kas spēj vadīt prātu, un tas liek darboties janrtai.
Es pazinu kādu tievu, maza auguma vīrieti, no kura baidījās spēcīgi, liela auguma ļaudis. Viņš zināja “mantru”, tādēļ viņa prāts kļuva stiprāks par pašu. Viņš vienmēr teica sev, ka var darīt visu, ko vēlas, un ka ne no kā nav jābaidās. Tā bija viņa mantra.
Senajā āriešu civilizācijā ļaudīm bija kosmosa kuģi jeb jantras, kurus darbināja ar mantrām. Mūsdienu zinātne vēl nav atklājusi skaņas saikni ar raupjo matēriju, taču dažas mežonīgas ciltis to sekmīgi izmanto. Pirms bīstama zvēra medībām viņi sapulcējas un rada ritmiskas, kareivīgas skaņas, iet ap uguni, līdz sajūt pārliecību un spēku, kas palīdz tiem pieveikt zvēru.
Ļaudis vienmēr ir izmantojuši mantras principu, taču ir zaudēta pilnīga izpratne par vārdu “mantra”. “Man” nozīmē “prāts”, “trajatē” – “atbrīvošana” vai “attīrīšana”. “Mantra” nozīmē “prāta atbrīvošana un attīrīšana”.
Saimnieki piesien mazu zilonīti ar tievu ķēdi pie koka. Zilonītis vēl nav tik stiprs, lai to pārrautu. Pieaugušu ziloni arī piesien ar tik pat tievu ķēdi. Kādēļ milzīgs zilonis nespēj atbrīvoties no tik smalkiem pinekļiem? Tādēļ, ka viņš domā: “Es jau esmu mēģinājis šo ķēdi pārraut agrāk, bet tas nav iespējams, tā ir pārāk stipra. Nav vērts mēģināt.” Tieši tāpat darbojas mūsu prāts.
Mēs bieži dzirdam vai sakām vārdus “nav iespējams”. Kad mums ir noteiktas zināšanas, mēs varam atbrīvot prātu no līdzīgiem, nepatiesiem priekšstatiem. Ir skaņas ar transcendentālām īpašībām, tās pārsniedz prāta spējas un var pacelt to līdz virsapziņas līmenim. Šo metodi sauc par apaurušēju, tā ir pārcilvēcīga.
Garīgas skaņas saista cilvēku ar garīgo pasauli. Tādas skaņas ir lūgšanas un Dieva vārdu atkārtošana. Ja tādu mantru skaita ar patiesu piepūli, tad nekavējoties rodas saikne ar dievišķo sākotni un cilvēkā pamostas viņa nemirstīgā daba.
Bībelē ir teikts: “Ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” Šādu saikni ar Dievu ir jāizveido pirms nāves, un aiziešanas brīdī tā vienkārši jāizmanto.
Galvenā mantra, kas simbolizē mūžību, ir skaņa “Om”. Bez tās Vēdās nenotiek neviena vēršanās pie Dieva. Tā ir vēršanās pie Vienotā, Mūžīgā, Neierobežotā, Neizprotamā, Neizzināmā un Tā, kas dod iespēju dzīvot. Neviens nezina, kas Viņš ir, bet cilvēks var nokļūt pie Viņa, ja atbrīvojas no visiem materiālajiem priekšstatiem. Skaņa “Om” pilnībā pārstāv Dievu.
Absolūta apraksti ir ļoti miglaini un pēc būtības neko neizskaidro. “Om” ir Dieva aspekts, kas sevī ietver visu, tādēļ to nav iespējams aprakstīt. Dievu var ieraudzīt savā sirdī, tur Viņš ir Nārājanas veidolā, kas uztur mūsu spēju just, domāt un darboties. Aiz katras cilvēka spējas ir dievišķs spēks, ko nav iespējams izskaidrot.
Piemēram, mēs spējam redzēt. Neviens nezina, kā mēs to darām, mēs vienkārši redzam. Vai mēs domājam par visām tām vālītēm, kristāliņiem un nervu kanāliem, kad skatāmies uz pasauli? Tāpat mēs darām visu pārējo – ejam, runājam, elpojam, ēdam utt. Mēs vienkārši baudām, un ķermenis mums kalpo ar automātisku darbību. Tāds sarežģīts mehānisms kā cilvēka organisms diezin vai spēj darboties bez ārējas un iekšējas kontroles. Kontrolētājs ir Višnu jeb Nārājana. Ir mantra, ar ko vērsties pie Viņa: “Om Nārājānāja namahā.” Tā modina cilvēkā vēlmi pēc mūžīgām attiecībām ar Dievu, jo Viņš ir neiedomājami skaists. Viņa visu pievelkošās īpašības pilnībā ir izteiktas mahā-mantrā: “Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna, Krišna, Harē, Harē, Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma, Rāma, Harē, Harē.” Par šo mantru saka, ka tā ir izvērsta zilbe “Om”. Šī mantra spēj padarīt Dievu par mūsu draugu vai iemīļoto. Mēs par to mazliet atceramies.